Kopīgais laiks
Izstāde “Modernā telpa” (Līvija Brigita Pavlovska un Gedimins Kotello) mākslas stacijā “Dubulti” un Visvalža Ziediņa izstāde “Atpakaļ nākotnē” galerijā “Careva”
15/08/2019
Atšķirība starp nostaļģiju un bērnības traumām ne vienmēr ir skaidri saskatāma – iespējams, ka tas ir iemesls, kādēļ atkalredzēšanās ar pagājušā gadsimta 70.–80. gadu mākslu gan aizkustina, gan mazliet biedē. Padomju gados dzimušie mīl atcerēties bērnībā redzētas animācijas filmas, dziesmiņas un lelles, bet diez vai ar prieku atgrieztos tā laika skolās, poliklīnikās, veikalos. Personīgi mani biedē arī dziesmiņas un lelles, bet animācijas filmas es redzēju jau saprātīgā vecumā, jo ģimenē tiku audzināts bez televīzijas postošās ietekmes. Tādēļ parasti nespēju iekļauties ne nostaļģijas mākto, ne vienādi traumēto kolektīvā. Bet, lūk, katra izstāde, kas mēģina paskatīties uz mūsu kopīgo pagātni no dažādiem redzes leņķiem, man šķiet kā terapijas seanss.
“Modernā telpa. Līvija Brigita Pavlovska un Gedimins Kotello”, mākslas stacija “Dubulti”. Foto: Artis Veigurs
Kuratores Ingas Šteimanes šīs vasaras piedāvājums izstādē “Modernā telpa”, kas skatāma Mākslas stacijā “Dubulti”, sastāv no krasi kontrastējošām daļām – vienā redzami milzu izmēra, gandrīz psihedēliski sienas gleznojumi pamīšus ar nelieliem rasējumiem un fotogrāfijām, bet otrā – ainas no pasaku pasaules ar stikla stendos ievietotām lellēm un detalizēti izzīmētiem fantastikas tēliem. Kā viena, tā otra patiesībā ir viena laikmeta divas puses. Ar šādu salikumu kuratore var lepoties, jo vēlīnos padomju laikus lielākoties ierasts iztēloties kā kaut ko monolītu – nomācoši drūmu vai tieši pretēji – kā pasaulē labākās – latviešu – mākslas īstenā uzplaukuma gadus.
“Modernā telpa. Līvija Brigita Pavlovska un Gedimins Kotello”, mākslas stacija “Dubulti”. Foto: Artis Veigurs
“Modernā telpa. Līvija Brigita Pavlovska un Gedimins Kotello”, mākslas stacija “Dubulti”. Foto: Artis Veigurs
Mākslas stacijas atklājums ir jūrmalniece, interjera māksliniece Līvija Brigita Pavlovska (šķiet, ka tāda mēroga personālizstāde māksliniecei līdz šim nav sarīkota). Viņa ir viena no pirmajām, kas ieguvusi austāko izglītību tieši šajā jomā (1970. gadā) un aktīvi darbojusies kā stagnācijas perioda, tā Gorbačova “atklātības” noteiktajos apstākļos. Lietišķo mākslu nozarē tie gan maz ar ko atšķīrās – no vienas puses, tika realizēti vērienīgi projekti kombinātā “Māksla”, bija iespējas darboties ne tikai Latvijas, bet arī t. s. “vissavienības” mērogā, no otras – vairojās gigantiska, bet atbaidošas kvalitātes būvniecība, ko ierobežoja laikmetam atbilstošu materiālu trūkums. Arhitektūras stils gan mazliet mainījās – padomju modernisms kļuva arvien smagnējāks (par brutālismu tolaik neviens vēl nerunāja), kā jaunums parādījās postmodernisma elementi. Pavlovska, izskatās, laikmeta nosacījumus ir izmantojusi atjautīgi – interjeros lietojot spilgtas krāsas, ģeometriskus rakstus un laukumus, optiskus efektus. Košo pretkrāsu rakstu pārcelšana no rasējumiem tieši uz izstāžu telpas sienām ir viena no ekspozīcijas veiksmēm – mēs varam iztēloties, cik radikāli šādi piedāvājumi šķita laikabiedriem. Šobrīd tie izskatās pat modīgi, salīdzinot ar popārtiskā virziena attīstību laikmetīgajā mākslā. Jāatzīmē, ka izstādīti gan realizēti, gan tikai projektos palikuši darbi, sākot no diplomdarbiem un beidzot ar faktūru studijām. Izstādes hiti, protams, ir sienas gleznojumi Priekuļu selekcijas un izmēģinājumu stacijai (1973), ieskaitot acis paralizējošu gobelēnu, bet daudz vairāk smalkuma un formas izjūtas vērojams, piemēram, Jūrmalas Dārzkopības un biškopības biedrības veikala interjera (1980) fotogrāfijās. Minorīgu noskaņu pievieno pie daudzu realizēto interjeru fotogrāfijām lasāmā piebilde – “nav saglabājies”.
“Modernā telpa. Līvija Brigita Pavlovska un Gedimins Kotello”, mākslas stacija “Dubulti”. Foto: Artis Veigurs
Mākslas stacijas dziļākajā telpā no sociālistiskā brutālisma vairs nav ne miņas, tikai tīra romantika. Gedimins Kotello ir pazīstams kā leļļu kino un teātra mākslinieks, arī televīzijas scenogrāfs. Tomēr arī viņa darbu parādīšanās izstāžu zālēs ir retums, kādu vismaz es neatceros pieredzējis. Protams, Kotello darbi ir skatāmi saistībā ar leļļu filmu specifiku – par to atgādina monitoros demonstrētās filmiņas. Lelles un zīmējumi, kuru pārspīlētā izteiksmība rada varbūt pat neomulīgu sajūtu, iekustināti kino stāstos, iegūst savu īsto dzīvību. Te nevar iztikt bez Arnolda Burova, izcilā leļļu filmu režisora, pieminēšanas, jo daudzi tēli varētu būt dzimuši tiklab mākslinieka, kā režisora galvā, gala izskatu, protams, iegūstot Kotello rokās. Atceros, ka, pirmoreiz skatoties “Bimini” (1982) (atkārtošos, tas notika jau pieaugušā vecumā), es skaidri izjutu, ka šī nav filma bērniem, bet ļoti īpašiem onkuļiem un tantēm – tādiem, kas ar milzu nopietnību spējīgi izturēties pret izdomātu pasauli. Burovs šajā žanrā bija tīrradnis, un viņam veicās ar atbilstošu mākslinieku. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka šādas filmas varēja rasties tikai LPSR materiālajos un morālajos apstākļos – kur gan citur varētu pastāvēt tāda animācija, kas sevi nešaubīgi uztver kā augsto mākslu, ar to atbruņojot arī skatītāju? Tēli no citu režisoru – piemēram, sadarbībā ar Arvīdu Noriņu radītais suņu detektīvs Caps – ir tuvāki klasiskam priekšstatam par animāciju kā izklaidējošu un galvenokārt bērniem domātu kino. Spilgti raksturi un aci aizķeroša detalizācijas pakāpe gan raksturīga visām filmām, kuru veidošanā Kotello ņēmis dalību.
“Visvaldis Ziediņš. Atpakaļ nākotnē”, galerija “Careva”. Foto: Ansis Starks
It kā par to pašu laiku, bet īstenībā pilnīgi citu vēsta galerijā “Careva” skatāmā izstāde “Visvaldis Ziediņš. Atpakaļ nākotnē”. Par to pašu, jo mākslinieks Visvaldis Ziediņš (1942–2007) aktīvi strādāja kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem līdz pat 21. gadsimta sākumam, bet citu – jo viņa darbi nebija publiski izstādīti ārpus dzimtās Liepājas un līdz ar to nekā neiespaidoja Padomju Latvijas kultūras ainu. Var teikt, ka sociālpolitiskā realitāte un Ziediņa māksla ir divi izolēti visumi. Tomēr viņa radošajā mūžā saskatāmas daudzas paralēles ar norisēm pasaules mākslā pēckara periodā – gan ready-made objektos, gan fluxus ideoloģijā, gan popārta epizodēs. Ziediņa laiks ir cits arī tādēļ, ka viņa māksla kļuva pazīstama tikai pēc autora nāves un piedzīvoja plašu atzinības vilni – sākot ar retrospektīvu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” 2012. gadā, tālāk ar izstādēm KUMU muzejā Tallinā (2014) un Amerikas Universitātes muzejā Katcena mākslas centrā Vašingtonā (2015). Tas viss bija iespējams, lielā mērā pateicoties faktam, ka Ziediņa radošais mantojums nedalītā veidā nonāca kolekcionāru Jāņa un Dinas Zuzānu īpašumā. No tā arī aizlienēta Carevas galerijā izstādīto darbu izlase.
“Visvaldis Ziediņš. Atpakaļ nākotnē”, galerija “Careva”. Foto: Ansis Starks
“Visvaldis Ziediņš. Atpakaļ nākotnē”, galerija “Careva”. Foto: Ansis Starks
Vienu līdzību starp trim aplūkotajām izstādēm gan izdodas saskatīt – gan Līvijas Brigitas Pavlovskas rotaļīgajās formu spēlēs, gan Gedimina Kotello sapņainajā retro pilsētiņā spoguļojas laikmets, kad 20. gadsimta lielo uzvarētāju – modernismu – sāk apšaubīt sāncensis postmodernisms. Gan arhitektu, gan literātu vidē par to aktīvi diskutēja jau 20. gadsimta 80. gados. Vai tikai sakritības dēļ, vai tīšām – postmodernisma strāvojumi izceļas arī Visvalža Ziediņa izstādē. Tajā līdzās senākiem darbiem, piemēram, lakoniskajam “Viss vai nekas” (1974) eksponēti proporcionāli daudz vēlīnu darbu. Bet jau 80. gadu telpiskajā kolāžā “Auglības vāze” var ievērot, kā Ziediņa rokrakstā iekļaujas antīks motīvs – šajā gadījumā vīrieša (sasista manekena) torsa daļa, papildināta ar barokāli krāšņu kluso dabu specifiski ziediņiskā izpausmē. Manekenu sejas, cilvēka daļu atlējumi parādās viscaur Ziediņa mākslā. Laiks katram māksliniekam savs, bet no kopīgā arī neizbēgsi!
“Visvaldis Ziediņš. Atpakaļ nākotnē”, galerija “Careva”. Foto: Ansis Starks
