Ceļvedis: Latvijas Arhitektūras gada balva 2019
15/05/2019
Latvijas Arhitektūras gada balva (LAGB) šogad piedzīvo savu jau 24. izlaidumu. Par zīmīgā notikuma kulminācijas vietu izvēlēta Rīgas cirka ēka, kur 17. maijā balvu pasniegšanas ceremonijā tiks sumināti labākie no 11 nominantiem.
Izcilības pamatojums
“Tālāk izvirzītie objekti ir vienkārši labs un godīgs arhitektu darbs. Tajos nav meklējamas īpašas ekstravagances vai inovācijas, bet ir sasniegta atbilstība projekta uzdevumam.”
Nozares augstākajam apbalvojumam šogad tika pieteikti 45 darbi, no kuriem balvai izvirzīto sarakstu veido virkne nelielu objektu ar kaleidoskopiski košu formas un funkcijas raksturu – sākot no 19. gs. muižas veļas mājas, 19./20. gs. mijas stacijas bagāžas šķūnīša līdz laikmetīgai kapličai. Tieši šie objekti visprecīzāk atbilduši žūrijas izvirzītajiem vērtēšanas kritērijiem: ideja un koncepcija, projekta vienotība, atbilstība projekta uzdevumam, konteksts un mērogs, rūpība un pamatīgums, kā arī sabiedriskais nozīmīgums un emocionālā iedarbība.
LAGB žūrijas pārstāve Agnese Lāce šī gada arhitektūras skates izcilākajos pieteikumos uzteic domas skaidrību, kuras dēļ tie kļūst par labu paraugu dažādos segmentos. “Tie dod pienesumu vietējai kopienai, saliedē ne tikai kā arhitektūras objekti, bet arī kā sociāli atbildīgi, iekļaujoši projekti.”
Kritiska atkāpe
“Ir vērojama tendence, kad naudas un varas pārspēka apstākļos rodas darbi, kurus faktiski rada būvnieki. Un šeit nav vainojama tikai arhitektūras profesionālā vide.”
Tomēr šī gada balvai pieteikto darbu kontekstā, žūrijasprāt, ne tik spoži sevi pieteikušas lielās būves. Tajās trūcis tīrības un skaidrības – gan idejiski, gan telpiski un vizuāli. Šogad LAGB vērtētāju komanda akmeņus metusi sabiedrisko objektu lauciņā, norādot, ka to tapšanā nav tikušas izmantotas visas iespējas iegūt izcilu rezultātu. Uzsverot, ka tieši sabiedriski nozīmīgajiem objektiem ir īpašs virsuzdevums – rādīt piemēru, kā veiksmīgi veidot vidi –, žūrija norāda, ka reālo procesu tomēr raksturo haoss, kurā izpaužas arhitekta/būvnieka/pasūtītāja iegribas, kuru dēļ objekti kļūst “negodīgi” attiecībā pret sabiedrību. Arī šo situāciju detalizētāk komentē Agnese Lāce, kura situācijas ilustrācijai min LU Zinātņu centra nevirzīšanu tālākajam fināla žūrijas vērtējumam: “Ar šo lēmumu žūrija vēlējās nest vēsti – nav labi. Nevaram godīgi teikt: “Tā turpināt!” Procesā ir pazudusi cilvēcība. Liela daļa ēkas lietotāju, akadēmiskais personāls, jaunajā Zinātņu mājā nejūtas labi. Īpaši tehnoloģiski risinājumi, principiāls uzstādījums par ātriju nepalīdz – panāktajā rezultātā tie sevi neattaisno. Šķiet, ir uzstādīti pašmērķīgi uzdevumi, kurus pēc tam ir nācies grūti risināt. Savukārt šķietami pašsaprotamas cilvēcīgas lietas iztrūkst.”
Tāpat Agnese Lāce skaidro salīdzinoši vājo situāciju daudzdzīvokļu ēku kategorijā, kurā tika pieteikti pieci darbi, turklāt visi tikai no Rīgas. Šīs jomas arhitektūras situāciju raksturo “vietas vai esošās ēkas potenciāla neizmantošana. Vai ne pārāk veiksmīga izmantošana un vēlme iegūt pēc iespējas vairāk lietderīgu platību. Objektu, kas atrodas Rīgas vēsturiskajā centrā, vājās puses ir konteksts un mērogs, kā arī diskutabli fasāžu kompozīcijas risinājumi.”
Ceļvedis LAGB 2019 nominēto objektu kartē
Līdzās deviņām LAGB izvirzītajām ēkām cīņu par augstāko apbalvojumu turpina arī Accenture Latvija TEO birojs (autori - Brigita Bula arhitekti) kategorijā “Interjers” un pilsētplānošanas pasākums MadCity Riga 2018 (autori - SIA “Grupa93”) kategorijā “Procesi”.
Šajā Arterritory.com veidotajā apskatā izraudzītas tieši būves – jaunbūves un rekonstrukciju/restaurāciju projekti, kas publiski vai daļēji publiski (privātmāju gadījumā) pieejami plašākai arhitektūras interesentu auditorijai. Teksts veidots kā praktisks ceļvedis balvai nominēto objektu kartē, kas arhitektūras vērotāju iepazīstina ar ēku vēsturisko un vides kontekstu, kā arī atklāj arhitektūras nianses, kurām vērts pievērst uzmanību. Raksta tapšanā iesaistījušies paši projektu autori, kuri atklājuši, gan kādi reģionālās arhitektūras, vides un vēstures konteksta aspekti tikuši ņemti vērā, izstrādājot jaunus projektus, gan kādi vēsturiskās arhitektūras aspekti saudzēti restaurācijas un rekonstrukcijas procesos utt.
Kategorija PRIVĀTMĀJAS
Sāls māja
Pāvilosta
Autori: Brigita Bula arhitekti, Brigita Bula
Žūrijas vērtējums: “Drosmīgs, konceptuāls, poētisks mākslas darbs, kas rūpīgi izstrādāts un pārdomāts no ārpuses un iekšpuses. Vērojot ēku, tā atgādina alabastra skulptūru, kas, saulei spīdot, maina savu raksturu.”
Arhitektūra un vides konteksts. Sāls māja atrodas Pāvilostas vēsturiskā centra malā – perimetrālas apbūves situācijā, kur visas ielas, perpendikulāri krustojoties, ved uz jūru. Mājas apjoms ievilkts piejūras pļavā kā šaura gara līnija, atstājot minimālu pēdu un saglabājot reljefa un zemsedzes unikālo raksturu. Māja ir kā pirmā kāpa, kas uztver visu jūras vēja nesto sāli, tamdēļ apdarē izvēlēts dabīgais kaļķa apmetuma tonis, kas strukturāli atgādina rupju sāli.
Ēkas vienstāva apjoma šķērsgriezums ir kopēts no vecajām Pāvilostas zvejnieku mājām, interjerā atveroties pilnā augstumā un platumā. Vaļējas telpas mijas ar slēgtām, radot mainīgu plašuma, caurredzamības un intimitātes situāciju. Māja ir kā vienkārša čaula, kas norobežo gabaliņu no apkārtnes, saglabājot autentisku un identiski mierīgu sajūtu gan ārtelpā, gan iekštelpā.
Ilgtspējība un energoefektivitāte. Pāvilostā ir mērens klimats, bet spēcīgs vējš, tāpēc ēka būvēta no abpusēji ar kaļķi apmestiem, bieziem, monolītiem, vēju necaurlaidīgiem blokiem bez papildus siltinājuma. Būvniecībā un iekārtojumā maksimāli izmantoti vietēji, dabīgi materiāli un vietējais darbaspēks. Virsmas atstātas bez dekoratīvas apdares, tādējādi parādot izmantoto būvmateriālu būtību. Nākotnē iespējams vienkārši skaists gan ēkas novecošanas, gan atjaunošanas process – gan plaisa, gan rūsas pleķītis ir vietā, jo tāda ir lietu dabīgā kārtība. Mājā ir gaisa rekuperācijas sistēma, kombinēta gaisa-ūdens siltumsūkņa un malkas apkures sistēma grīdā, kas ir gan ekonomisks, gan komfortabls risinājums. Stiklotajām plaknēm izmantots pretsaules pārklājums. Tā kā rāmji visvairāk laiž cauri aukstumu, tad logi bez rāmjiem blīvi iestrādāti mūrī un tiem nav veramu daļu, dabīgo ventilāciju nodrošinot caur blīvām veramām un atgāžamām durvīm katrā telpā.
Arhitektūras unikalitāte. Privātmāju būvniecība ir būtisks būvniecības nozares lielums Latvijā, tāpēc ir vērts pievērst uzmanību rūpīgi detalizētiem, vietējo kontekstu respektējošiem piemēriem.
Emocionālā iedarbība. Telpas tīrība, vienkāršība, detaļu nepārsātinātība un materiālu dabiskums mājas iedzīvotājiem sniedz mierpilnu sajūtu.
MM – Mārupes māja
Pededzes iela, Mārupe, Mārupes novads
Autors Ints Menģelis
Žūrijas vērtējums: “Privātmājas rekonstrukcija ir labs paraugs, kā ar mūsdienīgiem līdzekļiem transformēt salīdzinoši mazu ēku piepilsētas apbūves gruntsgabalā.”
Ēkas vēsturiskais konteksts pirms pārbūves. Šī ir ēkas trešā vai ceturtā pārbūve, kuru drīzāk var uzskatīt par interesantu pārtapšanas un pabeigšanas stāstu gandrīz 30 gadu garumā, jo divas iepriekšējās pārbūves – pēc 1991. un 2006. gada projektiem – tikušas realizētas tikai daļēji. 1991. gadā oriģinālajai vienstāva koka guļbūvei pēc J. Kalniņa projekta tapa pagrabs, otrais stāvs, pagalma kāpņu izbūve, kā arī ēka ieguva sarkano Lodes ķieģeļu apšuvumu. Tomēr pārbūve līdz galam netika pabeigta. 2006. gadā pēc Z. Karpovas un I. Stakiones-Līdakas projekta tapa ekspresīvs pagalma apjoms. Pēc ieceres tika veidota atšķirīga vecā un jaunā apjoma ģeometrija, ko bija paredzēts akcentēt ar materiālu lietojumu, proti, viens materiāls – balts apmetums ēkas vecajai daļai, bet slīpi lapegles dēļi – jaunajai daļai. Tomēr arī šī pārbūve palika nepabeigta.
Arhitektūra un vides konteksts. Ēkas ielas apjoms atrodas uz vienas līnijas ar kaimiņos esošajām ēkām, tādējādi radot sajūtu, ka ēka tur vienmēr atradusies, tikai ieguvusi jaunu, mūsdienīgu tēlu. Ēkai pieguļ paliels zemesgabals, kurā sākotnēji atradušās vairākas saimniecības ēkas, bet tālākā tā daļa, visticamāk, izmantota dārzeņu audzēšanai vai ganībām. 2016. gadā uzsākot darbu pie ēkas projekta, tās pagalmā bija dabīgi veidojusies pļava. Plānojot dārzu kopā ar ainavu arhitekti Lindu Zaļo, tika domāts, kā saglabāt šīs un blakusesošās pļavas, kur tobrīd vēl kaimiņam ganījās zirgi, sajūtu un ienest ēkas dārzā. Tika atrasts dārznieks, kurš esošos kokus rūpīgi sakopa, ceriņus izretināja un teritoriju izlīdzināja, kā arī sagatavoja augsni dažādām dobēm, zālājam un joslām, kur ienākt blakusesošajai pļavai utt. Šāda pieeja radījusi pārsteidzošu situāciju – ēka izskatās jauna, bet apkārt ir jau pieauguši koki – ābeles, ķirsis, plūme, milzīgs bērzs, egle un pie pašas iebrauktuves – ziedoša ieva. Koki mājai un tās dārzam piešķir īpašu auru.
Vērts pamanīt. Ēkai piemīt zināma skandināviska vienkāršība un atturība. Apdares materiālu ziņā dažādos laikos tapusī ēka veidota kā vienots veselums, tomēr, ja rūpīgi ieskatās, caur ģeometriju un konstrukciju biezumiem, iespējams nolasīt ēkas tapšanas vēsturi - ar horizontālu kapara lāseni un dažādu dēļu platumu iezīmēts vēsturiskās guļbūves vienstāva apjoms.
Ilgtspējība un energoefektivitāte. Esošās nepabeigtās ēkas un tajās izmantotie materiāli tikuši rūpīgi izvērtēti, lai maksimāli tos varētu pielietot jaunās ēkas tapšanā. Savā ziņā ēkas pārbūve ir kā atbilde steidzīgajam laikmetam, kad daudz kas nepārdomāti tiek izmests, tādējādi būtiski palielinot atkritumu daudzumu un vides piesārņojumu.
Ēkas pārbūvē maksimāli tikušas izmantotas mūsdienu iespējas, lai to veidotu racionāli energoefektīvu, tomēr jāņem vērā, ka pārbūves gadījumā ir jārēķinās arī ar atkāpēm un kompromisiem. Tikuši izmantoti energoefektīvi logi, adekvātas sienu un jumta konstrukcijas utt. Ēkā ir gāzes apkure, pirmajā stāvā atrodas kamīns, kas sniedz iespēju samazināt gāzes patēriņu (tam gan varbūt vairāk ir ekonomisks ieguvums, jo dedzinot malku, CO2 izmešu, rēķinot uz iegūto siltuma daudzumu, ir vairāk nekā gāzes apkurei). Tā kā ēkas otrajam stāvam ir samērā liels tilpums, tad visā ēkā izmantota silto grīdu tehnoloģija, kas siltumu un komfortu nodrošina tur, kur atrodas lietotājs.
Emocionālā iedarbība. Ticis domāts, kā ar arhitektūras palīdzību iespējams pozitīvi iedarboties uz cilvēka maņām – perifēro redzi, tausti, dzirdi un smaržas sajūtu. Uz ēkas lietotāju iedarbojas gaisma, materiālu tekstūras, kompozīcija, krāsa, smarža. Ēka ir tumša no ārpuses, bet iekšpusē – gaiša, saules gaismas pielieta. Saules gaismai pārvietojoties pa ēku, no rīta tā iespīd pie brokastu galda un otrā stāva hallē, kur ģimene pirmoreiz satiekas pēc nakts atpūtas, savukārt pa dienu tā ir dzīvojamajā istabā, kur notiek lielākās dienas aktivitātes, bet vakarā, kad dienas steiga ir beigusies, – terasē, un no vecāku guļamistabas balkona var vērot vakara maigo gaismu.
Mūsdienu pārmērīgi stimulēto redzi atpūtina ahromatisko krāsu lietojums – ēkas tumšā ārpuse ir kā skatuve koku un augu gaismēnu spēlei; ēkas gaišā iekštelpa ir fons ģimenes ikdienai. Iekštelpās kokam ir galvenā loma, tomēr svarīgi bijis to nepārdozēt. Koka grīdas ir siltas, pa tām patīkami staigāt ar basām kājām.
Dārzs un logu izvietojums plānots tā, lai būtu, kur aizkavēties skatienam. Dzīvojamā istabā un pie viesu ēdamgalda tie ir ceriņi, ieva un ģimenes iestādītais pīlādzis, kas norobežo ēku no ielas, aiz virtuves loga – vecie augļu koki un rododendru dobe, bet aiz brokastu loga – košumaugu dobe.
Kategorija RENOVĀCIJA, REKONSTRUKCIJA, RESTAURĀCIJA
Visbijas rezidence
Visbijas prospekts, Rīga
Autori: arhitektu birojs SIA “Vincents”
Žūrijas vērtējums: “Skaidra ideja, rūpīgs darbs un iejūtīga attieksme pret mantojumu. Lietas vērtību nosaka tas, cik daudz mīlestības ieguldīts tās radīšanā. Šis objekts ir tas gadījums, kad šķiet, ka mājas atjaunošanā un pārveidošanā ieguldītā mīlestība ir samērojama ar to, kas tikusi ieguldīta tās radīšanā.”
Vēsturiska atkāpe. Ēka Visbijas prospektā tapusi pēc arhitekta F.V. Zeiberliha projekta 1913. gadā kā divdzīvokļu ēka divos līmeņos. Ēka iekļaujas pilsētbūvniecības pieminekļa “Mežaparks” teritorijā, šis savrupmāju apbūves ansamblis vēsturiski tiek uzskatīts par pirmo dārzu pilsētu Eiropā. Nams ir raksturīgs, tā saucamā “dzimtenes stila” (Heimatstil) piemērs, kas Mežaparkā valdīja līdz Pirmajam pasaules karam kā Jūgendstila vāciskā versija.
Arhitektoniskā izpēte. Laika gaitā ēka vairākkārt piedzīvojusi pārbūvi, kuras rezultātā divu dzīvokļu māja pārtapusi par piecu dzīvokļu namu. Pārbūvju procesos pilnībā mainījies ēkas iekštelpu plānojums, demontētas oriģinālās iekšsienas un izbūvētas jaunas, tāpat veidoti jauni mazvērtīgi griesti un grīdu segums, kā arī zaudētas oriģinālās durvis un spraišļojums ārējo logu vērtnēs.
Savukārt laika gaitā apmestā koka stāvbūves konstrukcijas dzīvojamā māja pilnībā saglabājusi savu ārējo vizuālo veidolu un apjomu.
Vērts pamanīt. Pēc rekonstrukcijas ēka pārtapusi par mūsdienu prasībām atbilstošu vienas ģimenes dzīvojamo namu ar maksimāli saglabātu un atjaunotu tās oriģinālo fasādi. Rekonstrukcijas un restaurācijas procesā ēka iespēju robežās atjaunota tās sākotnējā veidolā, kas nodrošina vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļa saglabāšanu.
Pie kompaktā ēkas apjoma un esošās jumta formas saglabātas visas trīs sākotnēji projektētās ieejas ēkā un atjaunota ceturtā – terases – ieeja. Restaurētas vienīgās oriģinālās ēkas ārdurvis – Visbijas prospekta pusē, savukārt visas jaunās durvis izgatavotas, par prototipu ņemot F.V. Zeiberliha fasāžu zīmējumos redzamās ēkas ārdurvis dienvidu stūra verandai. Projektā saglabāts un eksponēts Visbijas prospekta pusē esošais vējtveris kā oriģināls ārtelpas un interjera elements. Ēka siltināta no ārpuses, izveidojot jaunu, oriģinālajam atbilstošu apmetumu. Rūpīgi atjaunots arī jumta iesegums – klasiskie māla kārniņi uz koka latām. Restaurēti esoši koka oderlogi, atjaunots zudušais spraišļojums ārējo logu vērtnēs, pēc iespējas saglabājot esošo logu furnitūru. Nepieciešamības gadījumā izstrādāti jauni logi pēc oriģinālo logu paraugiem, kā arī atjaunoti logu slēģi.
Lai tehniskās un saimnieciskās telpas nebūtu jāizvieto vēsturiskajā ēkā un neciestu ēkas arhitektūra, tikusi uzprojektēta saimniecības ēka, kas atrodas no publiskās ārtelpas vizuāli neuztveramā zonā un apjomos atbilst 1930. gada iecerei.
Plānojot teritorijas labiekārtošanu, tikuši saglabāti visi esošie koki – Mežaparkam raksturīgās priedes. Mājas priekšdārzā no Visbijas prospekta puses izveidota krāšņa ziemciešu dobe, kas gan akcentē dzīvojamo ēku, gan kontrastē ar pārējā teritorijā saglabāto esošo reljefu un priežu vides raksturu. Teritorijā ierīkota pergola ar vīteņaugiem, kas turpinās gar ēkas dienvidaustrumu sienu.
Lielplatones muižas ansambļa ēka “Vešūzis”
Lielplatone, Lielplatones pagasts, Jelgavas novads
Autors: SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa”, Artūrs Lapiņš
Žūrijas vērtējums: “Tipoloģiski unikāls, ļoti neparasts objekts, kas paredz nepieredzētu izziņas iespēju muižas darbības principos, kā arī arhitektūras risinājumos. Kopējais iespaids rada optimisma un veiksmīgi īstenota darba sajūtu.”
Vēsturiska atkāpe. Lielplatones muižas komplekss izvietots starp Sidrabenes un Platones upēm. Kungu māja muižnieku Hānu ģimenei celta 1838. gadā pēc Kurzemes guberņas arhitekta E.J.A. Štrausa projekta. 1859.–1860. gadā ēka tikusi pārbūvēta un paplašināta. Muižas kompleksā ietilpst parks, kalpu māja, stallis, klēts, veļas māja (vešūzis), kā arī dīķi. Vešūzis izvietots pa ceļam no ēkas uz Platones upi, nodrošinot iespēju izmazgāto veļu izskalot upes ūdeņos.
Arhitektoniskā izpēte. Pēc stilistiskām un konstruktīvām pazīmēm vešūža celtniecību tā arhitektoniskās izpētes autors arhitekts Ilmārs Dirveiks attiecina uz 19. gadsimta nogali.
Viņš izdalījis vairākus secīgus periodus:
- 19. gadsimta beigas, kad tiek uzcelts muižas vešūzis;
- 20. gadsimta 20. gadi, kad pēc Pirmā pasaules kara vešūzi pārveido par piena māju (piennīcu) – tiek veiktas lokālas izmaiņas iekštelpās, fasādes nokrāsotas baltas un bēniņos izbūvēta istaba;
- 20. gadsimta otrā puse, kad pēc Otrā pasaules kara pirmais stāvs tiek pielāgots diviem dzīvokļiem; tiek iebūvētas starpsienas un krāsnis, ierīkotas virtuves; bojātais jumta segums pārklāts ar azbestcementa plāksnēm.
Sākotnējā izpētē konstatēts, ka ēka ar relatīvi nelieliem pārveidojumiem saglabājusi sākotnējo plānojuma struktūru, apjomu, kā arī detaļas - logs, durvis, koka griestus un grīdas. Relatīvi augstais autentiskuma līmenis un arhitektoniskās izpētes secinājumi ļāva izstrādāt vešūža sākotnējās funkcijas teorētisku rekonstrukciju un tā tēlu atjaunot iespējami pilnvērtīgi.
Arhitektūras unikalitāte. Ēkas sākotnējā funkcija noteikusi arī tās arhitektūru. Kubiskajam, ar četrslīpju šindeļu jumtu segtajam apjomam otrais stāvs izveidots ažūrs, radot telpu veļas žāvēšanai un vienlaikus piešķirot guļbūvei netipisku ārējo veidolu.
Emocionālā iedarbība. Kultūras mantojums ir saikne starp mūsdienām un pagātni. Restaurējot un apdzīvojot vēsturiskās ēkas, iespējams virtuāli pacelt priekškaru un ieskatīties aizgājušos laikos. Lielplatones vešūzī atjaunotā vide kopā ar rekonstruēto veļas mazgāšanas procesu – karsts ūdens, tvaiki, vešerieņu spalgās balsis, vējā plandoši balti palagi starp parka kokiem un otrā stāva žāvētavā – sniedz tehnoloģiskas zināšanas par vairs nepraktizēto procesu, kā arī ļauj paceļot laikā.
Alūksnes bānīša stacijas bagāžas šķūnis
Jāņkalna iela 52 un Brīvības iela 25, Alūksne
Būvprojekta autori: SIA “Arhitektes Ināras Caunītes birojs”, arhitekti Ināra Caunīte, Jānis Caunītis, Andris Caunītis
Ekspozīcijas koncepcijas, dizaina, realizācijas autori: dizaina birojs H2E, Ingūna Elere, Holgers Elers, Mārtiņš Vītols, Charlotte Blödel, Laura Lorence, Aiga Beinaroviča, Dagnija Balode, Evija Lukstiņa
Žūrijas vērtējums: “Unikāls objekts kultūrvēsturiskās vides un arhitektūras izzināšanas un tradīciju kontekstā. Šajā objektā tiek kairinātas visas maņas un taktilās sajūtas, koka smarža un iespēja pieskarties elementiem rada īpašu noskaņu.”
2018. gada rudenī tika atklāta Alūksnes bānīša stacija – laikmetīga multimediāla ekspozīcija, kas veltīta unikālajai Gulbenes-Alūksnes šaursliežu dzelzceļa līnijai, kas ir Baltijā vienīgā, pa kuru joprojām tiek veikti pasažieru pārvadājumi.
Vēsturiska atkāpe. 210 km garā Stukmaņu (Pļaviņu)-Valkas šaursliežu dzelzceļa līnija tika izbūvēta 19./20. gadsimta mijā. Pirmais vilciens Alūksnes stacijā tika sagaidīts 1902. gadā, kad tika atklāta pagaidu satiksme [1]. Jau Pirmā pasaules kara sākumā dzelzceļa līnijas posmu Stukmaņi-Vecgulbene cariskās Krievijas armija pārbūvēja par platsliežu dzelzceļu, bet šaursliežu dzelzceļa līnija saglabājās vairs tikai 112 km garumā [2]. Beidzoties Otrajam pasaules karam un armijām pametot Latvijas teritoriju, tika nodarīti postījumi dzelzceļa līnijas būvēm un ēkām, kā arī tika izvests gandrīz viss ritošais sastāvs. 70. gados, strauji samazinoties šaursliežu dzelzceļu nozīmei, tika slēgta liela daļa šīs līnijas staciju un likvidēti atsevišķi dzelzceļa posmi. Gulbenes-Alūksnes posms saglabājās. Kopš 1998. gada Gulbenes-Alūksnes šaursliežu dzelzceļa līnija iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā (vēstures piemineklis Nr. 8339) [3]. Lielākā daļa no Alūksnes stacijas ēkām tika nopostītas, taču stacijas bagāžas uzglabāšanas šķūnis ir saglabājies.
Arhitektoniskā izpēte. Var sacīt, ka Alūksnes stacijas ēku kompleksa kopīgais plānojums ir saglabājies. Jau 1902. gada fotoattēlā [4], kas uzņemts pagaidu satiksmes atklāšanas laikā, redzams bagāžas glabāšanas šķūnis, kas atrodas netālu no stacijas ēkas ziemeļu virzienā. Šķūnis tajā pašā vietā redzams arī vēlāku gadu fotogrāfijās, arī tajā, kas uzņemta 1930. gados. Domājams, ka šķūņa vieta un apjoms līdz Otrajam pasaules karam palicis nemainīgs. Šķūnis atradies aptuveni 7–8 m attālumā no stacijas ēkas.
Domājams, ka Alūksnes stacijas bagāžas glabāšanas šķūnim sākotnēji bijusi viena telpa. Skaidru ziņu par to, kad izveidota mazā noslēgtā telpa šķūņa dienvidu gala dienvidaustrumu stūrī, nav.
Bagāžas uzglabāšanas šķūnis uz plēstu laukakmeņu mūra pamatiem būvēts koka statņu konstrukcijās. Statņu konstrukcija no ārpuses apšūta ar horizontāli liktiem dēļiem līdz augšējam vainagam, bet jumta oriģinālajā (dienvidu) zelminī apšuvuma dēļi likti vertikāli. Zelmiņa dēļiem dekoratīvi apzāģēti apakšējie gali. Veidojot šķūņa pagarinājumu, šī apdares kompozīcija nav atkārtota un jaunais zelmiņa gals apšūts atšķirīgi – tur visā fasādes augstumā līdz pat jumta korei apšuvums horizontāls. Abās gala fasādēs virs augšējā vainaga iebūvēti logi – dienvidu galā viens otram blakus simetriski iebūvēti divi divrūšu logi, bet jaunajā ziemeļu galā ir viens logs ar trim rūtīm. Pirms atjaunošanas darbu sākuma jumts bija segts ar plakanām kvadrāta formas azbestcementa loksnēm, bet sākotnēji jumts bijis segts ar koka skaidām. Spāru gali ar dekoratīvu zāģējumu. Fasādes apšuvuma dēļi no fasādes puses sākotnēji bija krāsoti ar lineļļas krāsu.
Bagāžas šķūnim no iekštelpas puses nekādas apdares nebija. Visā šķūņa platībā bija ieklāta dēļu grīda. Iespējams, ka šķūņa dienvidu galā grīdas dēļi ir oriģinālie. Šaursliežu dzelzceļa Alūksnes stacijas ēku kompleksam ir kultūrvēsturiska nozīme. Lai arī šķūnis gadu gaitā pārveidots (pagarināts), tā dienvidu gala autentiskuma pakāpe ir augsta, un šķūnis respektējams kā šaursliežu dzelzceļa pirmsākumu liecība.
Arhitektūras unikalitāte. Lai radītu apkurināmu telpu, saglabātajam ēkas karkasam izveidota dublējoša konstrukcija – jauns karkass, kas izbūvēts uz ārpusi no oriģinālā karkasa jau pēc tā atjaunošanas un apšūšanas. Līdzīgi dublētas arī spāres, eksponējot oriģinālos, dekoratīvi veidotos spāru galus fasādē. Atkārtoti izmantotas visas trupes neskartās oriģinālās koka konstrukcijas un arī kvalitatīvie apšuvuma dēļi. Trūkstošā oriģinālā apšuvuma vietā lietots citviet atgūts materiāls. Ēka atjaunota tajā plāna apjomā, kādu tā bija ieguvusi vairāk nekā 100 gadu garajā mūžā. Arī pēc atjaunošanas rūpīgam vērotājam iespējams nojaust būves vecākās daļas un jaunāko piebūvju apjomus.
Ekspozīcijas unikalitāte. No pussabrukušas stacijas bagāžas noliktavas izveidota ērta, mūsdienīgi aprīkota publiska telpa, kas devusi mājvietu vispusīgai un plašai ekspozīcijai par kultūras un tehnikas pieminekļa – šaursliežu dzelzceļa – vēsturi gan Latvijas, gan Eiropas kontekstā.
Biroja H2E komandas radītais ekspozīcijas vizuālais tēls ir cieši saistīts ar tās saturu un vēstījumu. Ekspozīcijas materialitāte loģiski radusies, apzinot kontekstu, funkcijas, šķūņa tektoniku un vizuālo vēstījumu. Rezultātā radīta iesaistoša izstādes arhitektūra, kas paredz telpisku piedzīvojumu, tomēr nekļūst pārlieku izklaidējoša un neļauj formai dominēt pār saturu.
Pats bagāžas šķūnis izraudzīts par ekspozīcijas vizuālo kodu, un tas atklājas centrālajā elementā – interpretētajās bagāžas kastēs, kas preču vietā tagad glabā informāciju. Vienlaikus izstādes iekārtojuma veidolā rodama tieša vizuāla atsauce uz vilciena vagonu, ko pieļāvusi šķūņa lakoniskā, garenā telpas forma, dodot iespēju gar abām sānu sienām izvietot stilizētas pasažieru sēdvietas. Virs sēdvietām – vagona logos iebūvēti ekrāni, kur vērojamas reālā maršruta videoainavas un dzirdamas pasažieru balsis un ritošā sastāva klaudzēšana. Bagāžas kastes, kurās integrēti gan digitālie informācijas nesēji, gan autentiski eksponāti, stāsta par pārmaiņām, kādas savā 115 gadu ilgajā pastāvēšanas laikā piedzīvojis bānītis.
Tīrais un lakoniskais telpas, instalāciju, grafikas un animācijas dizains nodrošina, ka ekspozīcijas centrā izvirzīta tīra, būtiska informācija. Līdzsvars starp digitālo un analogo komunikācijas līdzekļu izmantojumu ir atslēga, kas padara izstādes saturu viegli uztveramu [5].
Kategorija DAUDZDZĪVOKĻU ĒKAS
Dzīvojamo un sabiedrisko ēku komplekss Trebū HOME
Kupriču iela 1C, Rīga
Autori: MARK arhitekti, ARHIS arhitekti
Žūrijas vērtējums: “Dzīvojamie rajoni vairākumam asociējas ar pelēko krāsu, masīvu apbūvi, bezpersoniskiem pagalmiem, haotiskām autostāvvietām. Šī projekta arhitekti un attīstītāji izvēlējušies nenorobežoties no apkārtnes, bet, veidojot mērogam atbilstošu kvalitatīvu ēku kompleksu, radīt paraugu iespējamai visa rajona ainavas izmaiņai.”
Daugavas labajā krastā, klusā un zaļā apkaimē starp Lubānas, Salnas un Kupriču ielām šobrīd tapuši divu ēku apjomi, kas ir tikai aizsākums plānotajai kopējai apbūvei un iezīmē kompleksa nākotnes attīstību. Kopumā Trebū HOME komplekss sastāvēs no dažāda augstuma un izmēru mazstāvu un daudzstāvu dzīvojamām ēkām, kā arī publiskajām ēkām ar komercfunkciju vai nākotnē plānotiem bērnudārziem.
Arhitektūra un vides konteksts. Apkārtnes konteksta novērtēšana un dzīves kvalitāte ir divi nozīmīgākie pavedieni Trebū HOME projektā. Apbūvējamais zemes gabals ir pietiekami liels, lai šeit izveidojot jaunu, kvalitatīvu apbūves un publiskās ārtelpas koncepciju, kas nopietni ietekmētu apkārtesošo Pļavnieku apkaimes dzīvojamo masīvu un tā dzīves stilu. Projekta pamatdoma ir daudzfunkcionāla dzīvojamās vides veidošana – ar akcentu uz publisko ārtelpu, “kopā dzīvošanu” un teritorijas sasaisti ar apkārtējo teritoriju un tās iedzīvotājiem.
Trebū HOME teritoriju pa perimetru ieskauj zaļā zona – neapbūvēta publiskā ārtelpa, kas ir kompleksa vienojošais elements. Šai zaļajai zonai no ārpuses pievienoti apkārtējie zemesgabali, bet iekšpusē ierīkoti sporta laukumi un labiekārtotie ēku dzīvojamie iekškvartāli. Teritorijai pa vidu izvietota iekšējā diagonāle – alejas tipa apzaļumota iela, kur urbānā vidē iespējams satikties apkaimes iemītniekiem. Kompleksa labiekārtojuma un apzaļumošanas koncepciju izstrādājis uzņēmums SIA “Labie koki”.
Arhitektūras unikalitāte. Apbūves teritorija varētu būt viena no lielākajām pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kurai plānota tāda apmēra vienota dzīvojamās vides koncepcija ar uzskatāmu šī brīža aktuālo izpratni par mūsdienīgu dzīvojamās vides kvalitāti un arhitektūru. Trebū HOME piemīt laba piemēra potenciāls, kura ietekmē uzlabojas plašākas apkaimes iedzīvotāju uztvere, domāšana un galu galā ambīcija pēc labākas, kvalitatīvākas apkārtējās vides.
Ilgtspējība un energoefektivitāte. Ēkas teorētiskie aprēķini atbilst B klases dzīvojamās ēkas nosacījumiem, taču, veicot ēkas praktisko pārbaudi pēc uzbūvēšanas, faktiskie rezultāti izrādījās augstāki. Patieso patēriņu rādīs laiks pēc vismaz divu gadu lietošanas perioda, taču būvniecībā ir izmantoti kvalitatīvi materiāli, būvniecības process ticis rūpīgi uzraudzīts, būvniecības kvalitāte nodrošināta augstākajā līmenī, tāpēc var sacīt, ka ēkām ir ilgtspējība un pierādāma energoefektivitāte.
Arhitektūra un tās lietotājs. Projekta pasūtītājs AFI Investments ir pieredzējis daudzdzīvokļu ēku attīstītājs un labi apzinās, kā aizsargāt publiski lietojamo un redzamo daļu un kā nodrošināt individuālu pieeju katram lietotājam viņa privātajā telpā. Ir sagatavoti lietošanas noteikumi, ar kuriem dzīvokļa pircējs tiek iepazīstināts un kuros ļoti detalizēti aprakstīti noteikumi, ko drīkst vai nedrīkst darīt.
Projekta autori tic, ka radījuši tādu dzīvojamo vidi, lai dažādi indivīdi spētu tajā harmoniski sadzīvot – savstarpēji komunicējot un mijiedarbojoties, vai arī līdzās pastāvot, netraucējot vienam otru. Labu dizainu nebūs vēlme pārveidot, un tas pateiks priekšā, kā rīkoties, uzvesties, kā un kurp jāvirzās.
Emocionālā iedarbība. Trebū HOME autori vēlētos, lai kompleksa iedzīvotāji saredzētu un izmantotu piedāvātās iespējas – brīvajā laikā nākt ārā no dzīvokļiem un komunicēt ar kaimiņiem, bērniem rotaļāties iekšpagalmos un pieaugušajiem doties pastaigā pa kvartālu. Vēlamajā scenārijā Trebū iemītniekiem labprāt pievienotos arī Pļavnieku kaimiņi un sāktu labiekārtot savas ēkas un teritorijas ap tām.
Kategorija VIDES OBJEKTI
Rūjienas estrāde
Upes iela 9, Rūjiena
Autores: Agnese Purviņa, Lelde Savoni
Žūrijas vērtējums: “Kā galvenās šī objekta kvalitātes jāuzsver – tīrais apjoms, atvērtība, dialogs ar ainavu, vienots veselums gan apjomos, gan materiālos.”
Pagājušā gadsimta 70. gados būvētā Rūjienas estrāde pirms tās rekonstrukcijas atradās degradētā teritorijā. Pamesta, nekopta un aizaugusi ar pašizsējas kokiem, estrādes teritorija bija kļuvusi nepiemērota kvalitatīvai atpūtai un kultūras baudīšanai.
Arhitektūra un vides konteksts. Raksturīgi Latvijas brīvdabas estrāžu fenomenam, arī Rūjienas estrāde ir vieta, kurā satiekas kultūra, daba un vietējā kopiena. Tāpēc, izstrādājot tās projektu, tika ņemti vērā ilgtspējīgas vides attīstības principi, kuru pamatā ir pietāte pret kultūrvēsturisko mantojumu. Projekta izstrādē ticis rūpīgi domāts par esošo ēku racionālu izmantošanu, sabiedriskās ārtelpas uzlabošanu, kultūras mijiedarbības veicināšanu un efektīvu vietas koplietošanas funkciju.
Estrādes arhitektūrā iekodēta nākotnes attīstības perspektīva, radot vidi, kas ir aktuāla šodien un būs aktuāla arī nākotnē. Proti, projekta izstrādes pamatā ir vienota ideja, kas iet kopsolī ar pilsētas attīstības stratēģiju un vietas lokālajām īpatnībām. Tā ietver saskaņošanos ar apkārt notiekošajiem procesiem, ņemot vērā tradīcijas un vietējo cilvēku paradumus, vajadzības.
Arhitektūras unikalitāte. Arhitektoniski Rūjienas estrādi raksturo tīrs, lakonisks būvapjoms ar monohromu un vienotu struktūru un materiālu izvēli. Racionāli izmantojot ārtelpu, radīta harmoniska vide kvalitatīvai laika pavadīšanai. Godprātīgi izturoties pret vides resursiem un vietējām tradīcijām, Rūjienas estrāde pēc renovācijas un pārbūves, pārtapusi par galamērķi Latvijas jaunās arhitektūras kartē. Šo objektu iespējams pozicionēt kā nozīmīgu visa Ziemeļvidzemes reģiona vērtību.
Emocionālā iedarbība. Novada kultūras dzīves organizētāji jau izveidojuši un īsteno programmas bērniem, jauniešiem, senioriem un citām mērķa grupām, kā arī ikvienam iedzīvotājam māca šo mantojumu saglabāt un nodot no paaudzes paaudzē. Tas nozīmē aktīvu cilvēku iesaisti kultūras pasākumu veidošanā un apmeklēšanā, saliedējot vietējo sabiedrību, kas savukārt veicina vietējās kopienas piederības sajūtu un patriotismu.
Kategorija SABIEDRISKĀS ĒKAS
Rīgas Stradiņa universitātes dienesta viesnīcas jaunbūve
Dārza iela 5, Rīga
Autori: būvprojekta vadītājs arhitekts Māris Malahovskis, arhitekti: Linda Trule, Didzis Jaudzems, Maksims Šenteļevs, projekta vadītājs arhitekts Roberts Vilks
Žūrijas vērtējums: “Uzteicams apjoma funkcionālais risinājums, plānojums, pārdomāti energoefektīvie un ekonomiskie risinājumi. Ērta, patīkama vide studentu dzīves un mācību procesā.”
Jaunā Rīgas Stradiņa universitātes dienesta viesnīcas ēka ir modernākā studentu viesnīca Latvijā. Ēkas kopējā platība ir ~5400 m², kuros izveidoti 135 dienesta viesnīcas numuriņi 220 personām (četri numuriņi ir piemēroti cilvēkiem ar kustību traucējumiem). Ēka ierindojama, tā saucamo gudro māju kategorijā. Tajā iebūvētas videi draudzīgas, ekonomiskas tehnoloģijas, kas kontrolē siltumenerģijas izmantošanu.
Ēka atrodas vien 100 metru attālumā no Rīgas Stradiņa universitātes centrālās ēkas, tāpēc studenti var ērtāk apvienot studijas ar dzīvošanu. Dienesta viesnīcā ir telpas studentu atpūtai un mācībām, bet pagrabstāvā – palīgtelpas un novietne velosipēdiem, kā arī stāvvieta 70 automašīnām, tostarp četriem elektromobiļiem.
Kategorija KULTŪRAS BŪVES
Lubānas Jauno kapu kapliča
Lubānas Meža kapi, Indrānu pagasts, Lubānas novads
Autori: SIA “MAAJA skan”, Vita Škapare un Jānis Pomerancevs
Žūrijas vērtējums: “Šī būve akceptē lokālās vides krāsas, tekstūras un senās apdares tehnikas, kas netiešā veidā saistītas ar latvisko identitāti. Tā rada sajūtu par laikmetīgās arhitektūras klātesamību arī sakrālās arhitektūras kontekstā.”
Vēsturiska atkāpe. Divdesmitā gadsimta 60. gadu sākumā izveidotā kapsētas teritorija, gadiem ejot, būtiski paplašinājusies. Sākotnējā nelielā kapliča kapu senākajā daļā, kas atrodas tālu no aktīvi izmantotās kapu zonas, savu laiku jau bija nokalpojusi, tādēļ Lubānas pašvaldība pieņēma lēmumu par labu jaunas kapličas izveidei.
Arhitektūra un vides konteksts. Paplašinoties kapu teritorijai, jaunajā daļā tika izveidots papildus stāvlaukums un jauni ieejas vārti ar zvanu, kas plānoti vai neplānoti, bet skaidri iezīmēja galveno asi, taču bez vizuāla noslēguma. Ņemot vērā šos vides aspektus, nosakot jaunās kapličas novietojumu, radīta pabeigtība jau izveidotajā vides struktūrā. Tāpat arī ēkas materialitāte un askētiskā formu valoda, kurā izmantotas Latvijas tradicionālās arhitektūras formas un arhetipi – māja, šķūnis, baznīca – mūsdienīgā risinājumā, tiecas būvapjomu harmoniski iekļaut apkārtējā vidē un radīt īpašas noskaņas telpu.
Arhitektūra un vēstures konteksts. “Lubānas kapliča lubiņu ieskauta...” Šim apvidum raksturīgie Lubānas lubiņu jumti ir nostāstu un teiku apvīti. Kapličas jumta un sienu apdarē izmantotas lubiņas – viena no senajām apdares tehnikām Latvijā, kas ne tikai sasaucas ar vietas vēsturi, bet arī nodrošina patīkamu mikroklimatu būvē.
Vērts pamanīt. Ēkas centrālais elements ir krusts, kurš caur grīdas segumu un jumta virsgaismu savieno pasaulīgo ar debesīm. Krustam nav konkrētas robežas, un aiz tā caur gala stikloto sienu redzams skaisti iekopts meža dārzs, kas sajūtu līmenī ieskicē vietu, uz kuru tiek pavadīts aizgājējs. Kapličas ēkā krusta forma tiek izspēlēta dažādos veidos – gan detaļās un apjomos, gan filozofiskā ziņā. Savukārt masīvie koka vārti ieejas daļā simboliski atdala šo pasauli no viņpasaules – tie ir pēdējie, kas tiek aizvērti aizgājējam.
Emocionālā iedarbība. Ēkas emocionālā konteksta atslēgas vārds ir “transformācija”. Proti, telpas forma, apjoms, atvērtība un dabiskā vienkāršība rada labvēlīgus apstākļus sajūtu, domu pārveidošanai un atlaišanai. Klātesošais dabas tuvums un skaistums kā telpas sastāvdaļa sniedz iespēju uztvert dzīves sarežģītāko pārbaudījumu ar vieglumu un gaišumu.
[1] T.Altbergs, A.Biedriņš. Vidzemes bānītis. Rīga. 17.lpp.
[2] T.Altbergs, A.Biedriņš. Vidzemes bānītis. Rīga. 7.lpp.
[3] Dati no VKPAI kultūras pieminekļu saraksta
[4] T.Altbergs, A.Biedriņš. Vidzemes bānītis. Rīga. 17.lpp.
[5] Ekspozīcijas apraksta fragments no žurnāla “Latvijas Architektūra” Nr. 140. A.Čivle. Informācija bagāžas kastēs. 22.lpp.
