Radīt vietā un laikā
Saruna ar arhitekti, biroja “Brigita Bula arhitekti” vadītāju Brigitu Bulu
12/07/2019
Šī gada Latvijas Arhitektūras lielā gada balva – simboliskais zelta ananass – nonāca arhitektes Brigitas Bulas rokās par privātmāju “Sāls māja” Pāvilostā. Šī veikuma pozīciju līdzšinējā Latvijas arhitektūras ainavā kāds zinātkārs skolnieks vēstulē arhitektei salīdzinājis ar Alvara Ālto projektēto Villa Mairea, kuru meistars radījis izteikti modernu, tomēr nepārprotami somisku. Tāda ir arī “Sāls māja” – patiesi laikmetīga, vienlaikus caurcaurēm latviska un Baltijas jūras piekrastes estētikai pieskaņota.
Rīgas cirka arēnā saņēmusi valsts augstāko apbalvojumu arhitektūrā, Brigita Bula piesteidzās pie Andra Kronberga – viņa vadītajā birojā “Arhis” laureāte bija aizvadījusi savus pirmos profesionālās darbības gadus. Skolotājs un skolniece sirsnīgi apsveica viens otru. Par Brigitu rodas sajūta, ka viņa ir cilvēku mīlēta. Gan to cilvēku, ar kuriem kopā strādāts, gan to, kuriem arhitekte radījusi projektus – mājas un darba vides. Ne velti kā pateicību par pievienoto vērtību un nospiedumu, ko viņas darbs atstājis cilvēku privātajā un biznesa dzīvē, bijušie klienti no Pāvilostas laivu būves uzņēmuma kādu koka laivu nosaukuši Brigitas vārdā.
Ar Pāvilostu arhitektes privātā un profesionālā dzīve ir cieši saistīta. Tieši Pāvilostā tapa pirmie Brigitas patstāvīgie projekti. Nelielā ostas pilsētiņa ar tās ortogonālo plānojumu, kurā katra iela atduras jūrmalā, ir vieta, kas pēc Brigitas vārdiem ļauj “pilnībā atveseļoties”, apvienojot nepārvaramo vilkmi būt dabas tuvumā un reizē arī nodoties darbam.
Brigitas Bulas darba noteicošais faktors ir sadarbība un iedziļināšanās. Uzmanīgas komunikācijas rezultātā top rūpīgi izsvērti un izvērtēti risinājumi, kuros respektētas gan pasūtītāja praktiskās iespējas, gan realizētas vajadzības un vēlmes funkcionālā un sajūtu līmenī. Tikpat būtiska komponente Brigitas darbā ir tehnoloģiski mūsdienīgi realizētu projektu sinerģija ar vidi – tās klimatisko, estētisko un būvniecības vēstures kontekstu. Šāda pieeja arhitektes darbā nozīmē atteikšanos no savu ambīciju pašmērķīgas realizācijas par labu arhitektūras lietotājam. Brigita arī atzīst, ka gan projektu pieteikšana gada balvai, gan šī saruna un jebkura cita komunikācija medijos ir viņas iespēja atklāt šo savu pieeju un domāšanas veidu, kas, iespējams, ļaus īstajam lietotajam atrast ceļu pie viņas un pievilks līdzīgi domājošos.
Sāls māja. Brigita Bula (“Brigita Bula arhitekti”), 2018. Mājas apjoms ievilkts piejūras pļavā kā šaura, gara līnija, atstājot minimālu pēdu un saglabājot reljefa un zemsedzes unikālo raksturu. Māja ir kā pirmā kāpa, kas uztver jūras vēja nesto sāli, tādēļ apdarē izvēlēts dabīgais kaļķa apmetuma tonis, kas strukturāli atgādina rupju sāli.
Vien pāris dienas pēc Arhitektūras gada balvas ceremonijas devāties ceļojumā. Kāda ierasti ir jūsu ceļojumu iedvesmas programma?
Par iedvesmu var kļūt pilnīgi jebkas, taču lielākoties es izvēlos ceļot pie dabas. Uz vietām, kur varu doties pārgājienos – kalnos vai pie jūras. Šāda veida ceļojumi patīkami atbrīvo prātu. Tā kā arhitekta dzīvē nepastāv tāda skaidri nodalīta darba un atpūtas laika, arī ceļojumi ir būšana arhitektam – tikai citā vidē, kas ļauj uz risināmajiem jautājumiem palūkoties caur citu perspektīvu.
It kā līdz ar vides maiņu mainītos arī pats domāšanas process…
Jā, un tas notiek tādā neizprotami brīnišķīgā veidā, pilnīgā miera un atbrīvotības stāvoklī. Vēl nesen kādi mani klienti bija izbrīnīti, ka tūlīt pēc noslēgtās vienošanās par projektēšanu devos iepriekš plānotā ceļojumā. Sacīju, ka viņiem par to nav jāsatraucas – tas ir labākais, kas varēja notikt. Sākotnēji rūpīgi izpētot apstākļus un zinot uzdevumu par jaunā projekta koncepciju, varēju pilnīgi netraucēti padomāt citā vidē un atgriezties jau ar skaidru vīziju.
Risinājums netapa smagās pārdomās sēžot pie galda un svītrojot papīru, tas atnāca pats, un pēc tam atlika tikai pārbaudīt, vai tas praktiski darbojas.
Pieņemu, ka ceļojumos pievēršat uzmanību arī arhitektūrai. Kas citu radītajā arhitektūrā jums ir svarīgs? Ko tajā meklējat?
Gandrīz nekad nedodos speciāli plānotās arhitektūras tūrēs. Tomēr, ja ceļojuma laikā mierīgā atpūtas ritmā ir iespēja apskatīties interesantus arhitektūras objektus, es noteikti to daru.
Tas, ko meklēju, noteikti nav kādas tiešas atsauces, kuras es varētu izmantot savā darbā, – drīzāk mani interesē izprast arhitekta domāšanas veidu. To, kā arhitekts ir nonācis līdz konkrētajai izpausmei, kuru viņš radījis. Vērtējumam – skaista ēka vai ne tik skaista – nav nekādas nozīmes. Ēka mani ieinteresē tajā brīdī, kad sāku domāt, kāpēc tā tapusi noteiktajā vietā un laikā, noteiktiem cilvēkiem ar noteiktām viņu vajadzībām. Tāpat arī, kādi ir šīs būvniecības atstātie viļņi ārpasaulē – kāpēc ēka ir plaši pazīstama, kāpēc tā atstājusi noteiktu ietekmi. Es mēģinu to izprast un tādējādi nonāku saskarē ar arhitekta domāšanas veidu. Un, visticamāk, ka šajā domāšanas veidā tad arī atrodu tos savus gara radiniekus.
Kādā videointervijā reiz ieminējāties, ka ir slikti krāt savas vecās idejas un tajās rakāties. Kā arhitekts var virzīt savu domāšanu, apejot savas jau reiz izlolotās idejas?
Šī tēma labi saskan ar iepriekšējo jautājumu. Es ar to nedomāju idejas par pamatvērtībām vai tamlīdzīgi, nekādus vispārējus uzstādījumus, bet drīzāk to konkrētas izpausmes. Katra vieta, katrs cilvēks, katrs jauns uzdevums prasa citādāku domāšanu, apstākļi ir pilnīgi citi, un tie pieprasa citu pieeju. Arhitekts var izmantot savas zināšanas un pieredzi, bet viņš nevar izmantot savu apsēstību ar kādu konkrētu ideju, piemēram, radīt apaļu māju. Ja to nav izdevies uztaisīt vienam cilvēkam, tad mēģināt to būvēt otram – citā vietā, citā laikā. Un pat ja tā – šo apaļo māju ir jārada no jauna, to nevar izvilkt no atvilktnes. Arhitekta uzdevums tomēr ir risināt konkrētus jautājumus, ko viņš dara, pielietojot savas zināšanas – universitātē vai praksē iegūtās. Vislabāk, ja abās.
Rīgas cirka mets. “Brigita Bula arhitekti”/Ventura Trindade arquitectos
Ideālā gadījumā arhitekta izejas punkts katra jauna projekta priekšā ir viņa pieredze un zināšanas.
Nesen lasīju “īstajiem” arhitektiem teju šausminošu rakstu: “Desmit arhitekti, kas nekad nav ieguvuši arhitekta izglītību”. Tur faktiski bija minētas visas mūsdienu ikonas. Jā, un es patiešām domāju, ka liela nozīme ir pieredzei un praksei, kā arī labam arhitektūras garīgajam skolotājam. Vērtīgi ir, ja arhitektam ir plašs interešu loks, interese par mākslu, citām nozarēm, viņa radošums nav ierobežots tikai ar ēku vai tamlīdzīgu struktūru radīšanu, bet viņš meklē dažādus ceļus, kā parādīt savu domāšanu par pasaules kārtību. Un arhitektūras radīšana ir tikai viens no šiem izpausmes veidiem. Neticu, ka labs arhitekts var iznākt uzreiz, beidzot Tehnisko universitāti. Tas nekādā gadījumā nenozīmē to, ka nevajag mācīties tehniskas un praktiskas lietas, gluži otrādi – šis zināšanu daudzums un kvalitāte ir absolūti nepieciešama bāze, taču jautājums ir – kā mācīties. Labs arhitekts ir tāds, kas ir iemācījies vērot un redzēt pasauli, izprast, kas notiek apkārt.
Bet kas, jūsuprāt, būtu tas sākotnējais rakstura īpašību kopums, kas būtu jāpiemīt topošajam arhitektam?
Noteikti lielām darbaspējām. Bez tām nebūs iespējams iegūt nepieciešamo pieredzi. Arī mazdrusciņ talantam paskatīties uz jebkuru lietu no vairākām pusēm. Arī spējai sajust otru cilvēku. Domāju, ka daudziem mūsdienu arhitektiem traucē tas, ka viņi ir ļoti paštaisni, netoleranti. Bet jābūt arī spējai pastāvēt un pārliecināt par savu viedokli.
Protams, jāpiemīt arī kādām mākslinieciskām dotībām, taču domāju, ka cilvēki, kas sevī to nejūt, nemaz nedomā par arhitekta profesiju. Taču spožs talants var nebūt nekas bez darbaspējām un prasmes iejusties citu cilvēku ādā.
Jums ir sava arhitektūras prakse, savs birojs. Pieņemu, ka tas ir kā savs unikāls mikrokosms ar savu iekšējo konstitūciju – ētiku, attiecību etiķeti utt. Varu lūgt to ieskicēt?
Visi mani darbinieki šeit ir nonākuši rūpīgas izlases rezultātā, darba intervijās man sajūtot to, ka domājam vienādās kategorijās, tāpēc mums gandrīz nepastāv jautājumi par ētiku vai estētiku. Tāpēc tālāk kaut ko definēt vai atrunāt ētikas jautājumus līgumos vairs nav nepieciešams.
Runājot par ētiku, ieskicēšu kādu problēmu, kas pastāv mūsu nozarē. Proti, nav noslēpums, ka daudzi arhitekti un dizaineri pelna uz komisiju rēķina, lietojot konkrētu ražotāju materiālus savos projektos. Pārdevēji un dīleri maksā arhitektiem un dizaineriem procentus. Man tā šķiet ārkārtīgi nožēlojama prakse. Tā ir profesionāļu pirkšana un sava profesionālā goda pārdošana. Profesionāļiem ir jārīkojas klientu vārdā. Skaidrs, ka šāda prakse ir neētiska un klients šajos gadījumos saņem nevis labāko, izsvērtāko risinājumu, bet risinājumu, kas bijis finansiāli izdevīgs materiālu pārdevējam un dizaineram kā starpniekam. Šāda rīcība kropļo gan tirgu, kur pasūtītājiem liekas, ka arhitektu (to, kas nedzīvo no komisijām) pakalpojumi ir pārlieku dārgi un materiālu cenas arī bieži ir pārspīlētas. Mēs birojā šādu rīkošanos citās, ne-klienta interesēs nepieļaujam. Ja tomēr situācijas rodas, kad kāds naudu piedāvā, es saku, ka ļoti priecāšos, ja šo atlaidi par materiāliem pārdevējs iedos klientam, lai viņš tad varētu atļauties to labo materiālu, ko esam iecerējuši. Situācijās, kad šādi piedāvājumi ir nākuši, manas darbinieces ir reaģējušas tieši tāpat, kā es to būtu darījusi – bez manas iepriekšējas iejaukšanās.
Varbūt vēl ir kādi ētikas punkti? Jeb kas būtu jūsu kā profesionālas arhitektes ētikas kodekss?
Manuprāt, ikvienam savā darbā vajadzētu izturēties godprātīgi pret klientu, vidi un valsti.
Projekta mets. Lielupe, atpūtas komplekss uz 20ha lielas salas, ēku rekonstrukcija un jaunbūves, labiekārtojums. Darbošanās ar visām maņām. Maketam izmantota sausa zāle, kas tuvina izskatu īstenībai, turklāt makets arī smaržo kā Lielupes pļavas.
Lūdzu, pastāstiet par to, kā jūsu birojā praktiski notiek projektēšanas darbi? Vai varam ielūkoties biroja aizkulisēs, kur tiek veidoti maketi vai 3D vizualizācijas?
Sākumā es krāju informāciju – par vietu, vēsturi, cilvēkiem, vajadzībām, iespējām. Tad brīnumainā veidā no šīs informācijas rodas pirmā ideja, ko skicēju ar roku. Tad birojā pārbaudām vai tas darbojas, vai dimensijas, proporcijas ir pareizas no arhitektoniskā viedokļa. Izvairāmies no trīsdimensionālu fotogrāfisku vizualizāciju veidošanas, jo tas ir tāds mākslīgi ģenerēts priekšstats. Trīs dimensijās pārbaudām tikai racionālas lietas – vai augstumi, platumi saskan, vai stūri “iet kopā”. Drīzāk veidojam maketus un paraugu kompozīcijas no uz vietas sameklētiem artefaktiem un jaunām lietām, priekšmetiem, materiāliem. Tas klientam ļauj saredzēt un sataustīt topošās realitātes fragmentus un saprast, kā tas viņam der sajūtu līmenī. Cenšamies, cik tas iespējams, parādīt realitāti, nevis izskaistinātu, bet nedzīvu bildi, kuru nekad nav iespējams precīzi realizēt.
Kuri būtu tie jūsu realizētie projekti, par kuriem varētu sacīt, ka tie vistrāpīgāk raksturo Brigitas Bulas arhitektu biroju? Kurus varētu uzskatīt par tādu kā jūsu manifestu?
Ir projekti, kuru realizāciju es uzskatu par labāk izdevušos, un projekti, kuri varēja izdoties labāk. To nosaka būvniecības process – savstarpējā pušu uzticība, skaidra pienākumu sadale. Taču sākuma stadijā es katram jaunam projektam – lielam vai mazam – pieeju ar vienādu rūpību, izpētot visdažādākos aspektus, kas veido un varētu ietekmēt rezultātu. Arhitektūras projekts, kas rodas galarezultātā, ir mana interpretācija, manis piedāvātais risinājums kādam jautājumam, risināmo problēmu un apstākļu kopumam.
Vislabāk tas izdevies projektos, kas tapuši sadarbībā ar savējiem cilvēkiem. Ar savējiem saprotot tos, ar kuriem domājām vienādā veidā, esam viens otru atraduši un darbojamies savstarpējas uzticības gaisotnē. Tie līdz šim bijuši arī tie projekti, kurus esmu iesniegusi Latvijas Arhitektūras gada balvas konkursā un kuri attiecīgi arī tikuši novērtēti.
Mans pirmais patstāvīgais projekts – privātmāja “Lapiņas” Kaltenē tapa maniem vecākiem, un, lai gan varbūt mūsu sākotnējie uzskati tik ļoti nemaz nesakrita, katrā ziņā viņi kā vecāki bija ļoti pieņemoši pret manu domāšanas veidu un ļāva man būt arhitektam klasiskā nozīmē – galvenajam, kas atbild par būvi, pieņem lēmumus. Iedeva uzdevumu, budžetu, bet netraucēja procesu realizēt līdz galam. Māja guva publicitāti, un cilvēki vēlējās tādu māju, kurā būtu līdzīgi domāts par lietām – atbildīgi un līdz galam. Šis laiks sakrita ar finanšu krīzes periodu valstī, bet kļuva man par pamatu atspērienam – izdevās nodibināt savu biroju.
Ilggadējs mana biroja klients ir starptautiskā IT uzņēmuma Accenture Latvijas filiāle. Arī šīs sadarbības pamatā ir ļoti liela uzticēšanās risinājumiem, eksperimentiem, kurus kopā izdomājam un realizējam. Tikai šādā veidā ir iespējams tāds rezultāts, ar ko visi ir apmierināti. Šogad mūsu pēdējais veikums Accenture Latvija TEO birojs tika nominēts Arhitektūras gada balvai. Arī balvu ieguvusī “Sāls māja” ir tapusi līdzīgos apstākļos.
Vēlreiz gribu uzsvērt, ka neviens no šiem projektiem nav kaut kādas manas abstraktas idejas pašmērķīga realizācija vai kas tamlīdzīgs. Piemēram, es nebūtu iedomājusies, ka Pāvilostas pļavā vajadzētu garu baltu māju vai Accenture birojā – kaut kādu mākoni no finiera. Viss ir tapis sarunājoties un izsverot, tajā skaitā tādas pilnīgi praktiskas lietas kā budžets, iespējas būvēt konkrētajā vietā, meistaru spēja vai nespēja kaut ko uztaisīt un izdarīt to vislabākajā veidā no labākajiem pieejamajiem materiāliem. Tas viss ir veiksmīgas sadarbības rezultāts, kurā arhitekts pieņem gala lēmumus.
Brīvdienu māja Lapiņas Kaltenē. Foto: Māris Lapiņš
Accenture Latvija TEO birojs. Brigita Bula, Aija Morica, Madara Migale (“Brigita Bula arhitekti”), 2018. Foto: Māris Lapiņš
Vai šī savstarpējā sinerģija un uzticēšanās ir pamats tam, kāpēc izvēlaties strādāt salīdzinoši nelielos mērogos?
Man kā arhitektūras biroja vadītājai nav uzstādīts mērķis kļūt par milzīgu arhitektūras ražošanas biroju ar noteiktu objektu lielumu. Drīzāk teiktu, ka objektu lielumam nav nekādas nozīmes. Kā jau minēju, man ir svarīga iedziļināšanās jautājumos, detalizācijā utt. Ja tas nav svarīgi klientam, tad droši vien sastrādāties nevarēsim. Taču, ja pie manis grieztos, piemēram, kāds lielveikals, kam svarīgas būtu tās pašas lietas, – varam projektēt arī lielveikalu. Katrā ziņā – zināšanas un kapacitāte mums ir.
Vēlos piebilst, ka kopā ar ārzemju partneriem esam piedalījušies un guvuši atzinību vairākos starptautiskos konkursos par liela mēroga objektiem Rīgā – par Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecību un Rīgas cirka ēkas rekonstrukciju. Tie patiesi ir bijuši interesanti objekti, kas prasījuši iedziļināšanos funkcijā, vajadzībās, detaļās.
Laikmetīgā mākslas muzeja mets, konkursa darbs. “Brigita Bula arhitekti”/Neutelings Riedijk Architects
Ir skaidrs, ka atbildes uz jautājumiem arhitektūrā ir jāsniedz arhitektam, taču, ja palūkojamies no otras puses – kuri būtu tie galvenie jautājumi, uz kuriem skaidras atbildes būtu jāsagatavo pasūtītājam? Šeit es domāju ne tikai atbildes, kas skar funkcionalitāti.
Protams, funkcionalitātei ir jābūt skaidrai pirmkārt, taču, ja projekts plānots ģimenei ar diviem bērniem – es pati jau tāpat to pamatfunkcionalitāti varu iedomāties. Noteikti ir nepieciešams izstāstīt ko vairāk. Vieni mīl gulēt lielā, plašā guļamistabā, viņiem virtuvi vajag kopīgu ar dzīvojamo istabu, citiem – gluži pretēji. Privātmāju gadījumā svarīgi ir uzzināt par iedzīvotāju dzīvesveidu, par to, kā cilvēki grib mājā justies – vai viņi grib dzīvot kā komūnā vai nošķirti, kāpēc viņiem nepatīk viņu šī brīža dzīvesvieta, kāpēc viņi vispār vēlas jaunu dzīvesvietu un kam tajā jābūt atšķirīgam no vecās. Tāpat arī publiskās ēkās, jāzina uzņēmumu nākotnes vīzija, sasniedzamie mērķi. Tie ir būtiski jautājumi. Sarunās mēs uzzinām par cilvēku hobijiem un cenšamies veidot māju tā, lai cilvēks varētu brīvi ar tiem nodarboties un vispār mierīgi un adekvāti justies savā māja. Līdzīgi ir ar sabiedriskajām ēkām un birojiem – ir labi, ja pasūtītājam ir skaidras tās vērtības, ko viņš savā jaunajā būvē, interjerā vai iekārtojumā vēlas nokomunicēt sev, saviem darbiniekiem un klientiem. Ja šādas skaidrības nav, tad to noskaidrojam sarunās un eksperimentējot.
Arhitektam ir jābūt diezgan labam psihologam un jāprot tulkot visdažādākie izteiksmes veidi un līdzekļi, kā cilvēki pasniedz savas vēlmes. Es šo spēju iejusties cita cilvēka ādā esmu apzināti mācījusies un trenējusi visus šos gadus. Visdažādākajās situācijās – ne tikai runājot par mājām. Protams, ir ļoti patīkami, ja ar klientu iespējams parunāt arī par citām lietām – ne tikai par arhitektūras projektu. Tā ir cilvēciskā saskaņa, kas ļoti palīdz projektam labi virzīties uz priekšu.
Sāls māja. Brigita Bula (“Brigita Bula arhitekti”), 2018. Pāvilostā ir mērens klimats, bet spēcīgs vējš, tāpēc ēka būvēta no abpusēji ar kaļķi apmestiem, bieziem, monolītiem, vēju necaurlaidīgiem blokiem bez papildus siltinājuma. Stiklotajām plaknēm izmantots pretsaules pārklājums. Tā kā rāmji visvairāk laiž cauri aukstumu, tad logi bez rāmjiem blīvi iestrādāti mūrī un tiem nav veramu daļu, dabīgo ventilāciju nodrošinot caur blīvām veramām un atgāžamām durvīm katrā telpā. Virsmas atstātas bez dekoratīvas apdares, tādējādi parādot izmantoto būvmateriālu būtību. Nākotnē iespējams vienkārši skaists gan ēkas novecošanas, gan atjaunošanas process.
Kādā nesenā arhitektūrai veltītā diskusijā atkal tika pacelts jautājums par to, kas ir Latvijas arhitektūras identitāte un kas to raksturo. Personīgi es sliecos domāt, ka, lai to tā stingri definētu, ir nepieciešams ilgāks laiks. Ilgāks arhitektūras process, no kura mums diemžēl tika izrautas vairākas dekādes, kuru laikā iespējas tapt kam īsteni latviskam bija ierobežotas. Šodien, manuprāt, mēdzam par identitāti nosaukt kaut ko vēlamu. Vēlamies pieslieties skandināviskajam utt., lai gan patiesībā mūs šobrīd raksturo meklējumi, spēcīgi, neatslābstoši centieni. Kādas ir jūsu domas?
Katrā ziņā Latvijas arhitektūrai tāda nostabilizējusies seja šobrīd pilnīgi noteikti nav. Jūs pareizi norādāt uz to, ka šobrīd drīzāk novērojami tādi kā identitātes meklējumi. Tie bieži notiek ne tikai mūsu vidē, bet šajos pēcokupācijas gados, cilvēkiem ievelkot plašāku elpu, identitātes meklējumi vērsušies Šveices, Vācijas, Norvēģijas un citos virzienos. To rezultātā, bieži nedomājot par kontekstu, tapušas dažādas citvalstu arhitektūras replikas.
Es domāju, šo identitāti ir iespējams atrast no jauna, un šie meklējumi būtu jāsāk katram sevī – un ne tikai arhitektam, bet arī potenciālajam arhitektūras pasūtītājam. Viņam būtu sev jāpajautā, kāpēc es aizbraucu uz Norvēģiju, Šveici vai Vāciju un tur redzētais man patīk, jūtos mierīgi, saskaņā ar vidi. Manuprāt, vispirms vajadzētu saprast katras konkrētās vietas domāšanas principus. Piemēram, Norvēģijā mājas ir sarkanas, tāpēc ka acīmredzot agrākos laikos plaši bijis pieejams sarkanais pigments. Un jumti melni, jo tumšā krāsa pievelk siltumu, kas skarbajos klimatiskajos apstākļos ir nepieciešamība. Un viņi vairumā vēl joprojām šos principus ievēro, protams, būvējot mūsdienīgi, lietojot tehnoloģijas.
Pāvilostas kontekstā, kur bieži zīmēju mājas bez jumta pārkarēm, esmu saskārusies ar apgalvojumu, ka daru to kādas modes pēc, jo mums latviešiem tomēr esot mājas ar pārkarēm. Es atvainojos, bet tas ir nevērīgs apgalvojums. Mums latviešiem, protams, ir mājas ar pārkarēm, taču ir reģioni, piemēram, Pāvilosta, kur vecajām mājām ir ļoti minimālas pārkares. Vējš šeit ir stiprs un lietus līst horizontāli – pārkarei nav nekādas praktiskas nozīmes. Pat sliecos domāt, ka viens no vēsturiskajiem apsvērumiem varētu būt, ka vējš var papūst zem pārkares un noraut jumtu, tāpēc labāk to taisīt mazāku. Latviešu mājas ir tik ļoti dažādas dažādos reģionos – aukstajā Latgalē un mērenajā piejūrā.
Domāju, ka tieši tādā veidā šī identitāte būtu atrodama – palūkojoties apkārt un izvērtējot, kāpēc konkrētā vietā kādreiz kaut kas konkrēti ir darīts. Protams, tam nevajadzētu notikt romantizētā un nostalģiskā veidā. Man šķiet, ka mūsdienās cilvēkiem ir jāmēģina dzīvot mūsdienīgi un laikmetīgi un izmantot visas tehnoloģiju iespējas, ko mūsdienas piedāvā. Jo nav jau vairs arī to meistaru, kas prastu uzbūvēt tās īstās koka mājas ar smukajiem siju galiem vai autentiski atjaunot vecās mājas tā, lai tās būtu piemērotas modernam dzīvesveidam. Mūsdienās labi meistari spēj uzbūvēt tehnoloģiski labi no jauniem materiāliem.
Protams, ir vecas koka mājas un vecas muižas, kuras ir vērts saglabāt, bet viennozīmīgi nav akurāt jāsaglabā katrs vecais koka veidojums, jo mūsdienās ir mūsdienu prasības pēc komforta. Es drīzāk ieguldītu lielākus līdzekļus, tajā skaitā pašvaldības un valsts līdzekļus, lai saglabātu tos dažus vērtīgos arhitektūras pieminekļus, nevis par katru vecu būdu mestos zem tanka. Turklāt būtu jādomā, kā cilvēkiem nodrošināt komfortu pēc iespējas ekoloģiskākā veidā. Jo diemžēl nereti visi arhitektūras saglabāšanas centieni rezultējas tajā, ka vecajās mājās, tostarp arhitektūras pieminekļos, tiek salikti plastmasas logi vai tie vienkārši sagrūst aiz nespējas adekvāti rīkoties.
Domāju, ka mūsdienu identitāte būtu atrodama, paskatoties apkārt, ievērtējot vietas apstākļus un interpretējot tos mūsdienīga veidā, ar mūsdienu materiāliem un iespējām. Tā varētu būt mūsu lieta, mūsu laika zīme. Jāsaka, ka “Sāls māja” bija tieši šāds mēģinājums, mana atbilde šiem konkrētās Pāvilostas vietas apstākļiem, tradicionālajiem būvniecības principiem un mūsdienu būvniecības tehnoloģijām, kas ļauj racionāli uzbūvēt, neko nedekorējot un nesadomājot, un klāt pieliekot klientu vēlmes pēc komforta.
Kas, jūsuprāt, ēku dara pārlaicīgu?
Varbūt skanēšu jau kā ieķēries gramofons, bet, manuprāt, tās ir tās dažas pamatlietas, kuras ēkas radītājs – vai tas būtu arhitekts vai amatnieks – ir rūpīgi apdomājis attiecībā pret konkrēto vietu un konkrēto cilvēku tajā konkrētajā laikā.
Kāpēc jebkura no vecajām latviešu mājām mums liekas tik izcila un pirmā vēlme ir to saglabāt? Tāpēc, ka tā ir radīta vietā un laikā, un tieši tiem cilvēkiem. Tajā vēsturiskajā brīdī nebija pat nekāda cita doma kā tikai, lai man šajā vietā būtu silti, lai man būtu tik un tik istabu, lai saulīte spīdētu tur un rietētu tur un lai pie viena logs arī smuki izskatītos. Un es to visu varu atļauties konkrētajā izpildījumā, ko vietējais amatnieks uzbūvēs. Nekas vairāk. Mēs pārlaicīgumu jūtam tieši tajās ēkās, kas tapušas bez kaut kāda eksaltēta pašmērķa, bet kļuvušas par sava laika zīmēm.
Sāls māja. Brigita Bula (“Brigita Bula arhitekti”), 2018. Telpas tīrība, vienkāršība, detaļu nepārsātinātība un materiālu dabiskums mājas iedzīvotājiem sniedz miera sajūtu.
Vai piekrītat, ka arhitektūrai piemīt savs garīgs spēks? Neatkarīgi no tās lieluma. Vai ir iespējams izveidot garīgi spēcīgu arhitektūru, kas pārraida ļoti īpašu enerģiju?
Jā, arhitektūrai piemīt enerģija, ja tā ir radīta veidā, kādā es minēju. Spēks ir konkrētajā vajadzībā, atbilstošā idejā un enerģijā, kas ielikta tās piepildīšanā. Es iepriekš runāju par funkcionālām vajadzībām, bet vajadzība var būt arī, piemēram, izrādīt varu – kā Versaļas pilī. Jebkurā gadījumā – ja šādā idejiski spēcīgā procesā arhitektūra ir radīta, tā jau pašā tapšanas procesā ir piepildīta ar radīšanas enerģiju, un enerģija rada enerģiju.
Dzīvojamajās mājās, piemēram, svarīga ir miera enerģija. Mājas radīšanas procesam ir jābūt mierīgam, tajā jābūt pārdomātības elementam, lai pēc tam tajā varētu mierīgi justies.
Jūsuprāt, arhitekts būvē pasauli kā esošās papildinājumu vai kā jaunu dimensiju?
Es domāju, ka viņš būvē gan vienu, gan otru. Jebkura telpa ir čaula, konteiners, kas nodala gabalu no ārpasaules un pievieno iekštelpai. Tā pārveido pasauli, izveidojas jauna telpa mājas iekšpusē un ārpusē, bet reizē tā ir tā pati pasaule. Būtu svarīgi, lai ēka videi iedotu kādu jaunu iederīgu un labi lietojamu kvalitāti, nevis tiktu uztverta kā izaicinājums to pakļaut sadomātiem līdzekļiem.
