Ideālas vietas koncertzālei nav!
Arhitekta Anda Sīļa komentārs par Rīgas koncertzāles novietojumu Elizabetes ielā 2
Pēdējo nedēļu laikā arhitektu vidē un plašākā sabiedrībā raisījušās spraigas diskusijas par Rīgas koncertzāles iespējamo būvniecību Elizabetes ielā 2. Koalīciju veidojošās partijas šī gada 15. jūnijā sadarbības sanāksmē konceptuāli vienojās Rīgā attīstīt akustiskās koncertzāles būvniecības projektu valsts AS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) piederošā teritorijā pie Kronvalda parka, nojaucot bijušo LPSR Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēku, kur šobrīd atrodas Pasaules tirdzniecības centrs.
Nespēja vienoties par Rīgas koncertzālei atbilstošu novietojumu pilsētā ilgst jau gadu desmitiem, kuru laikā izskatīti, apstrīdēti un dažādu apstākļu dēļ novilcināti un vēlāk noraidīti vairāki potenciālie koncertzāles būvniecības projekti, kuru vidū ne reizi netika izskatīta iespēja to novietot Elizabetes ielā 2. Tas sabiedrībā izraisījis ļoti pretrunīgu viedokļu apmaiņu.
Sašutumu un neizpratni izraisījuši vairāki faktori:
- Kāpēc pieņemts iepriekš neizskanējis projekta piedāvājums koncertzāli celt Elizabetes ielā 2?
- Vai ir jānojauc funkcionējošs un salīdzinoši labi saglabājies modernisma arhitektūras paraugs?
- Vai ir vērts ieguldīt lielus līdzekļus, lai restaurētu Pasaules tirdzniecības centru?
- Kādēļ šis jautājums par koncertzāles būvniecību tiek aktualizēts tieši šobrīd?
- Vai Kronvalda bulvāris ir atbilstoša vieta koncertzāles būvniecībai? u.c.
Vēl līdz 2019. gadam kā viens no reālākajiem variantiem (no sākotnēji deviņām iespējamām koncertzāles dislokācijām) tika izskatīts AB dambis, kur tiktu attīstīts pirms vairāk nekā desmit gadiem arhitekta Anda Sīļa vadībā izstrādātais projekts, kas savulaik netika realizēts krīzes dēļ. Arterritory.com tikās ar arhitektu Andi Sīli, lai uzzinātu viņa viedokli par šobrīd notiekošajām diskusijām saistībā ar Rīgas koncertzāles novietojumu Elizabetes ielā 2.
Kādas ir jūsu pārdomas par šobrīd notiekošo procesu saistībā ar koncertzāles būvniecību?
Man ir nepatīkami, ka kārtējo reizi, mēģinot realizēt Rīgas un valsts galvenās koncertzāles ieceri, informatīvā telpa piepildījusies ar negācijām un domstarpībām. Šie strīdi un to radītā negatīvā enerģija nekādi neveicina izcilu rezultātu. 30 gadu laikā visi procesā iesaistītie patiesībā mokās ar vienu problēmu – grūti pieņemamu faktu, ka tādas objektīvi ideālas vietas koncertzālei Rīgas centrā vismaz šobrīd nav. Pilsētās, kuras tiek stratēģiski gudri plānotas ilgtermiņa attīstībai, valsts vai pašvaldības īpašumā tiek rezervētas vietas nozīmīgām kultūras būvēm. Sabrūkot padomju iekārtai, strauji mainījās visas iespējamās paradigmas un attiecīgi arī pilsētbūvnieciskie uzstādījumi, līdz ar to gan plānotāji, gan ik pa četriem gadiem jaunie pilsētas saimnieki privatizācijas un haosa laikā palaida garām iespēju iezīmēt kādu konkrētu vietu koncertzāles būvniecībai, ko nevarētu ne privatizēt, ne apbūvēt citas funkcijas vajadzībām. Jautājums par pareizāko vietu koncertzālei tiek muļļāts jau daudzus gadus, jo problēma ir tajā, ka katrai no vairāk nekā 10 izskatītajām vietām ir savi plusi un vienlaicīgi arī trūkumi. Jebkurā gadījumā, pieņemot lēmumu, būtu jāmeklē kompromiss, un ar to, kā redzams, pagalam neveicas – tas ir apbrīnojami, kā vienu un to pašu argumentu pretējās nometnes vienlīdz veiksmīgi izmanto gan pro, gan versus retorikas vajadzībām.
Tai pašā laikā jāatzīst, ka tādas melnbaltas patiesības, pieņemot šādus lēmumus, nemaz nav. Ilustrācijai, piemēram, dilemma – būvēt centrā vai attīstīt nomales, degradētas teritorijas u.tml. Abas stratēģijas ir pasaulē pārbaudītas kā veiksmīgas, bet par to, kura šobrīd ir piemērotāka Rīgai, viedokļi ir pretēji. Viens argumentu kopums ir šāds – ēka tiek veidota par nodokļu maksātāju naudu, tai jābūt izcilam laikmetīgās arhitektūras notikumam, jākļūst par pilsētas simbolu, tai ir jāatrodas ērti pieejamā un tūristiem redzamā vietā, vārdu sakot, naudai “jāstrādā” visu laiku. Rīgas iedzīvotāju skaits samazinās, nekādas nomales attīstīt vēl desmitiem gadus nevajag, jo centrs izmirst, attālums no centra palielina transporta slodzi u.tml. Savukārt pretējā nometne ir pārliecināta, ka, investējot tik lielu summu, ir “jānošauj vismaz divi zaķi”, jāģenerē pievienotā vērtība kādai apkaimei, jāuzlabo tās infrastruktūra, jādod impulss tās attīstībai, koncertzāle jābūvē pieticīgi un trūcīgajai ekonomikai atbilstoši, ārpus centra ir vairāk vietas utt. Gan izvēlētajam rajonam, gan pilsētai tas ir izdevīgi, jo mazattīstītā teritorijā kultūrai paredzēta būve rada vilkmi, un attīstītājiem ir vieglāk, īpašumu vērtība un attiecīgi samaksātie nodokļi ceļas. Tiesa, šī stratēģija tiek pielietota pārsvarā tad, ja tā ir jau kāda otrā vai trešā šādas funkcijas būve pilsētā, kas izplešas. Abu pušu argumentiem ir zināms pamatojums, un nosliece par labu vienam vai otram variantam ir tīri subjektīva.
Pirms 15 gadiem, meklējot vietu koncertzālei, uz Rīgu tika uzaicināti kādi desmit pieredzējuši, starptautiski atzīti arhitekti un pilsētplānotāji, kuri ieteica šīs abas stratēģijas apvienot uz AB dambja. Toreiz tika prezentēta ideja iezīmēt Daugavu kā pilsētas simbolisko asi – Vecrīgas puse jau ir attīstījusies, savukārt Daugavas otra puse vēl jāattīsta. Toreiz izlēma tā saucamos “Jaunos trīs brāļus” (Latvijas Nacionālo bibliotēku, Rīgas koncertzāli un Laikmetīgās mākslas muzeju) izvietot tiešā centra un Daugavas akvatorijas tuvumā. Izvietojot koncertzāli uz rekonstrukciju gaidošā AB dambja, tiktu attīstīta kreisā krasta infrastruktūra, gājēju tilts to savienotu ar Ķīpsalu, beidzot tiktu izveidots tūrisma maršruts Vecrīgas panorāmas apskatei, objekta redzamība un tuvums centram būtu ideāls utt. Tomēr arī šis risinājums tika kritizēts kā pārāk nedrošs, dārgs un ambiciozs, citus tā laika projekta bīdītāju neveiklās komunikācijas izraisītos pretargumentus nemaz nepieminot. Tika iztērēti līdzekļi detālplānojuma izstrādei, saslēgti līgumi, bet 2008. gadā visu apstādināja krīze. Pirms gada, atsākot diskusijas par labāko iespējamo vietu, bija pieejama pat speciāli koncertzālei iezīmēta Eiropas fondu nauda, kura nosegtu visas papildus izmaksas dambja rekonstrukcijai un infrastruktūras izbūvei, vieta tika atzīta par piemērotāko starp deviņām citām, jautājums tika apspriests desmitiem reižu visās iespējamās institūcijās, tomēr daži arhitekti un publika bija noskaņota negatīvi, tāpēc Nacionālā Apvienība un tās kultūras ministre politisku un karjeras apsvērumu dēļ izvēlējās neriskēt ar lēmuma pieņemšanu.
Apmēram pirms gada kā variants parādījās, manuprāt, vēl labāka novietne nekā AB dambis – teritorija pie pasažieru ostas termināļa otrā Daugavas krastā. Privātie investori piedāvāja dāvināt nepieciešamo zemi apmaiņā pret ieguldījumu infrastruktūrā – Eksporta ielas pārnešanu saskaņā ar pilsētas attīstības plānā paredzēto trasējumu. Visi būtu ieguvēji, krastmala kļūtu publiski lietojama, iela būs jāpārvieto agrāk vai vēlāk tik un tā, koncertzāle būtu kājāmgājējiem vēl ērtāk sasniedzama, izmaksas būtu pat nedaudz mazākas kā AB dambja versijā. Nopietna franču kompānija piedāvāja uzbūvēt koncertzāli par saviem līdzekļiem un fiksētu cenu, valstij būtu jāsāk maksāt tikai, sākot lietot telpas. Tomēr arī šim risinājumam bija savi mīnusi, jo valstij trūkst pieredzes publiski privāto projektu realizēšanā, un galvenais – zemes īpašnieku sliktā reputācija, kas bija nepārvarams šķērslis gan šī brīža koalīcijai, gan medijiem un elektorātam. Arī šis būtu variants, kad investīcijas ir centrā ar pievienotu vērtību apkaimes infrastruktūrai un impulsu tās attīstībai.
Kurā brīdī parādījās ideja par koncertzāles novietošanu Elizabetes ielā?
Tā ir pilnīgi svaiga, negaidīta ideja. Tika skaidrots, ka Pasaules tirdzniecības centra ēku bija iecerēts pielāgot Ekonomikas ministrijas vajadzībām, jo līdzšinējās telpas neesot gana labas, savukārt šī būve ir piemērota tieši biroju funkcijai. Jā, tā nebūtu publiski pieejama kultūras būve parkā, tomēr valsts institūcija saglabātu un renovētu modernisma arhitektūras paraugu. Kāds pēdējā brīdī izdomāja, ka tas ir pārāk dārgi un nevajadzīgi. Tajā brīdī pacēlās jautājums, ko ar to īpašumu darīt. Pārdot izsolē privātajiem nevar, jo tas nu gan neatbilstu senajam konceptam par zaļo joslu ap kanālu, kurā izvietotas izglītības un kultūras iestādes. Tātad pārdot nevar, pašiem nevajag, remontēt tikai tāpēc, ka tas ir modernisma paraugs, pie esošās nabadzības nav iespējams, tomēr kaut kas ar to jādara ir, un tā tika atrasts šķietami labs risinājums koncertzālei. Tikai viena problēma – jānojauc funkcionējoša ēka. Un tas atkal nav viennozīmīgi labs risinājums, jo zaļās domāšanas ietvaros visi ir pazīstami ar Re-use principu. Šis princips sen tiek attiecināts uz visu, īpaši uz būvēm. Tā ēka var funkcionēt vai stāvēt tukša vēl desmit gadus, īpaši sliktāks tur nekas nepaliks, tā nav avārijas stāvoklī, uzbetonēta tā, ka stāvēs un nesabruks vēl vismaz 50 gadus, tā nav problēma.
Bet īpašie materiāli, kas izmantoti ēkas celtniecībā?
Arī neviennozīmīgs arguments. Nav jau tā, ka šī ēka būtu unikāls arhitektūras šedevrs vai tur būtu kādi īpaši brīnumi, griestu gleznojumi, sienas panno kā modernisma mākslas artefakti un tamlīdzīgi. Materiālus, kā jau pieklājas partijai, tā varēja atļauties labākus, augstvērtīgākus, detalizācijas pakāpe un pati arhitektūra tiešām nav slikta. Agri vai vēlu tai ēkai pielietojums atrastos. Ja reiz tās naudas un ideju pagaidām nav, tad varētu jau mierīgi nestrēbt karstu vēl kādus 10–15 gadus, gan jau atrastos vajadzība kādai kultūras institūcijai, piemēram, arhitektūras muzejam un iespēja sameklēt līdzekļus ēkas restaurācijai. Būtu viens labs modernisma arhitektūras paraugs, kura vērtība pēc simts gadiem būtu lielāka par šobrīd cītīgi restaurētajiem viduvēja jūgendstila izstrādājumiem.
Šai vietai, tieši tāpat kā visām pārējām piedāvātajām vietām, atkal ir savi plusi un mīnusi. Kā var saprast no viedokļu dažādības, interesantākais ir tas, ka tie ir nevis objektīvi, bet publika par katru niansi ir sadalījusies divās nometnēs. Jebkuram minētajam ieguvumam momentā tiek nostatīts pretarguments ar noliegumu un otrādi. Nezinu, vai tā ir nacionālā īpatnība vai cits faktors, kas mēģinājumus pieņemt lēmumus padara tik grūtus. Un nebrīnos, ka Puntuļa kungs izdomājis vai intuitīvi sapratis, ka, lai kāds būtu izvēlētais variants, kāds to apstrīdēs jebkurā gadījumā, tāpēc rīkojās zibenīgi ātri un klusi. Un, protams, uzreiz saņēma pretreakciju, jo šobrīd sabiedrības iesaiste jebkuru nozīmīgu lēmumu pieņemšanā normālās civilizētās valstīs jau skaitās pats par sevi saprotams un obligāts process. Ņemot vērā, ka šis process nenotika, tā pretreakcija ir vēl lielāka nekā gadījumā, ja Kultūras ministrija ar gudru PR stratēģiju būtu lēnā garā, loģiski analizējot visus argumentus, iesaistot dažādas sociālās grupas, profesionāļus, nonākusi, iespējams, pie tā paša lēmuma. Pats lēmums, kā jau teicu, būtu kompromisu pilns. Jā, jānojauc modernisma laika arhitektūras paraugs, šī laikmeta arhitektūras mums nav tik daudz, tas ir kvalitatīvs un to būvējuši vietējie arhitekti, ēka ir arhitektoniski pietiekami interesanta un tas viss ir labi, bet – ir diezgan muļķīgi tērēt publisku naudu ēkai, kuras funkcija šobrīd tā īsti nav vajadzīga. Jāatzīst, tas nav lēts prieks atjaunot modernisma arhitektūru, un, ja tas nevienam nav īsti vajadzīgs, tad investēt 15–30 miljonus nodokļu maksātāju naudas, lai to ēku savestu kārtībā… Nu, neizklausās baigi cerīgi.
Otra problēma, ja mēs vispār runājam par modernisma arhitektūras restaurāciju ne tikai pie mums Latvijā, bet visā pasaulē, saistās ar neskaidrībām pašā restaurācijas procesā un metodoloģijā. Mums ir izveidojusies vesela arhitektūras skola, kas pierādījusi, ka mēs izcili mākam restaurēt senāku vēsturiskās arhitektūras mantojumu, taču ko darīt ar modernisma paneļiem, kas netur siltumu, ar nekādām normām neatbilstošiem alumīnija logiem, ar pilnīgi nederīgiem inženiertehniskiem risinājumiem un iekārtām utt.? Rezultātā paliek oriģinālais betona karkass ar laikmetīgu ādu. Jebkurā gadījumā ēka kaut kādā veidā tiks izmainīta, un tā nebūs vairs klasiska restaurācija. Ar šo problēmu mokās visā pasaulē.
Šķiet, ka šajā strīdā vai diskusijā nav iespējama nekāda vienošanās, ne tikai tāpēc, ka tie viedokļi ir subjektīvi, bet tāpēc, ka jautājumi tiešām nav izšķirami melnbaltās kategorijās. Skaidrs, ka nejēdzīgi būtu arī imitēt demokrātiju, jo šo lēmumu nevar pieņemt, balsojot kādā portālā. Esmu diezgan skeptisks, lai cerētu, ka kvantitatīvais vairākums var pieņemt saprātīgu lēmumu.
Runājot par transportu, piegādi un tehnoloģiju...
Visdrīzāk, ka Elizabetes ielā nav īstenojama tā milzīgā programma, kuras plānā ir koncertzāli savienot ar konferenču centru, kas būtu iespējams gan AB dambja, gan Eksporta ostas, gan Skanstes projektos, jo tur vietas ir daudz. No šī skatpunkta taisnība ir ainavu arhitektiem, kas protestē pret intensīvu zaļā loka apbūvi. Tas nav nekas labs, ka pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja mēs nobetonējām milzīgu laukumu parka zaļajā teritorijā. Ja apjoms būtu salīdzinoši kompakts un netiktu pielipināta klāt konferenču funkcija, tad tas, visticamāk, iekļautos Elizabetes ielas gruntsgabalā.
Un jau atkal jautājums ir neviennozīmīgs. Koncertzāles vajadzībām tiek veiktas milzīgas investīcijas foajē, garderobju, labierīcību, kafejnīcu telpās, tāpēc tās nevar darboties tikai vakaros, telpām ir jāstrādā un jāpelna nauda no rīta līdz vakaram, ko nodrošinātu pievienotā konferenču zāļu funkcija. Ēku apdzīvo gan rezidējošais orķestris, gan apmeklētāji, gan konferences, tas palīdz kompensēt ēkas ekspluatācijas izmaksas. Respektīvi, jo mazāk papildus funkcijas un jo mazāk koncertzāle der kaut kam citam, jo lielākas dotācijas katru gadu no valsts budžeta tai būs nepieciešamas. Tas savukārt noved pie nākamās problēmas – vienā zālē nevar vienlīdz veiksmīgi atrisināt koncertzāles akustikas un konferenču zāles prasības, jo to funkcijām ir nepieciešami dažādi telpas akustiskie un citi parametri. Kaut kādu kompromisu atrast var, tā daudz kur ir izdarīts, tomēr sava taisnība ir arī pretējā viedokļa pārstāvjiem – transformējama akustika ir sliktāka, šai zālē nekādus kompromisus pieļaut nedrīkst un tamlīdzīgi. Šajā vietā ir reālāk izpildīt mazo programmu.
Meklēt risinājumu, lai saglabātu Pasaules tirdzniecības centru un blakus uzbūvētu koncertzāli?
Mani biedē šī izskanējusī ideja – saglabāt to apjomu, kas ir, un kaut kur blakus piestellēt klāt koncertzāli. Būvējot valsts jauno koncertzāli, vienīgo īsto un lielo Rīgā, iet uz šādiem kompromisiem būtu muļķīgi. Atkal iztērēt milzīgu naudu, lai pēc tam gadiem mocītos ar funkcionālām neērtībām. To pieļaut nevajadzētu. Var jau būt, ka tas ir iespējams, bet es neticu, ka kaut kas jēdzīgs varētu sanākt.
Vai piekļuves un infrastruktūras ziņā šī vieta ir piemērota koncertzālei?
Vieta koncertzālei ir laba – centrā, vide apkārt perfekta. Ja uz koncerta laiku būs vairāk mašīnu, tā arī nav liela problēma, attālums līdz Kongresa nama stāvvietām ir pieņemams. Sabiedriskā transporta infrastruktūra ir ērta, cilvēki varēs uz koncertu doties kājām. Transporta ziņā tā ir laba vieta. Vienīgais, par ko visi tiešām var vienoties Elizabetes ielas projekta sakarā, ir apstāklis, ka koncertzāle atrastos blakus Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolai. Mediņa mūzikas skolas audzēkņi varētu koncertzāles telpas izmantot ikdienā, bet tas arī ir vienīgais arguments, kas netiek apstrīdēts nevienā no nometnēm.
Kādi ir potenciālie rīcības varianti?
Visticamāk publiskajā vidē kārtējo reizi tiks piedāvātas tās pašas vietas, kuras jau ir izanalizētas, jo nekas jauns parādījies nav. Interesanti, ka gan profesionāļu, gan publikas vidū vēl joprojām valda ilūzija, ka tā brīnumforšā vieta tomēr uzradīsies. Pieļauju, ka Kultūras ministrijai vēlreiz vajadzētu atgriezties pie šī jautājuma un visiem izskaidrot, ka bezkompromisu vai ideālas vietas koncertzālei nav. Ja tiek prasīts mans personīgais viedoklis, tad uz koncertzāli Skanstes pļavās, visticamāk, es doties nevēlētos, tad vairāk atbalstu projektu Elizabetes ielā.
Jānis Krastiņš un vēl daži arhitekti sapņo, ka koncertzāli varētu novietot Uzvaras parkā, kas arī ir problemātiska vieta, jo atkal tiktu apbūvēta zaļā zona, kājām no centra tā būtu nesasniedzama, veidotos sastrēgumi, apkārt parkam ir diezgan blīva dzīvojamā apbūve, kas nekādu attīstību no koncertzāles klātbūtnes neiegūtu. Neredzu nekādus ieguvumus koncertzāles novietošanai šajā teritorijā.
Kāpēc bija tāda steiga izvirzīt tieši Elizabetes ielas projektu?
Nezinu, kādas bija koalīcijas iekšējās pārrunas un kā tas viss notika, bet pieļauju, ka bija lielākas problēmas un neviens šajā tēmā nevēlējās iedziļināties. Kaut kāda Covid nauda ir piešķirta un Kultūras ministrija jau nedarīja neko sliktu. Dabūja naudu vismaz konkursam un projektēšanai, lai to jautājumu kustinātu tālāk. Tas gan ir tāds 20 gadu vecs paņēmiens - bez publiskās domas veidošanas vai izzināšanas, pieņemt tikt būtiskus lēmumus. Bet jāatzīst, ka koncertzālei Elizabetes ielā redzu vairāk plusu nekā mīnusu. Protams, man kā arhitektam, kas veidojis savu domāšanu par arhitektūru tieši modernisma laikos, ir žēl, ka, ja tiks izdarīts lēmums koncertzāli būvēt tur, mūsu kultūrvēsturiskais mantojums kļūs nabadzīgāks.
Kam būtu jāizdara izvēle un jāpieņem lēmums par to, vai Elizabetes iela ir atbilstoša vieta koncertzāles būvniecībai?
Šķiet, ka Kultūras ministrijai nav pieredzes vadīt šāda līmeņa projektus. Es šos “labi/slikti” argumentus ieteiktu salikt uzskatāmā Excel tabulā, sarēķināt potenciālās projektu izmaksas un uzskatāmi parādīt – tur jāatpērk zeme, tur jānojauc, tur jārēķinās, ka zeme pieder privātiem īpašniekiem, tur jāņem vērā attāluma, tur laika faktors. Ir salīdzinoši vienkārši to izdarīt, un tad šādu materiālu, kas ir nevis piecās dienās uztaisīta haltūra, bet skrupulozi un rūpīgi izstrādāts sakopojums, kurā minēti viedokļu virzieni un to ietekmējošie faktori, kā arī pievienotas potenciālās izmaksas un īstenošanas termiņi, nopublicēt Dienā lielajā atvērumā un visos iespējamos portālos. Lai cilvēki saprot, ka viss nav tik vienkārši. Stulbi, ka tas nekompetences vai laika trūkuma dēļ netika izdarīts uzreiz. Ja tas būtu tādā veidā izdarīts, tad mūziķi varētu izteikt savu viedokli, arhitekti – savu, aktīvākā sabiedrības daļa arī varētu izteikties un politiķi izkauties un sasolīt finansējumu. Viņi tomēr ir vēlētas amatpersonas ar kaut kādu savu valsts attīstības redzējumu, tad lai vienojas Saeimā, un lēmums tiktu pieņemts demokrātiskākā veidā.
Kā norisinātos tālākais process? Tiktu rīkots konkurss?
Starptautisks konkurss ir obligāts. Pieļauju, ka atkal varētu uzvarēt kāds ārzemnieks, kuram ir lielāka pieredze un kurš jau uzbūvējis vairākas koncertzāles, bet ne jau konkursā ir problēma. Man muļķīgi šķiet tas, ka pašas koncertzāles būvniecībai šobrīd to 80–90 miljonu nav. Ir naivi cerēt, ka tā būs ievērojami lētāka nekā uz AB dambja vai citur. Cik tā ēka būs liela, tik arī maksās. Iepriekš visi vaimanāja, ka uz AB dambja būs dārgi celt koncertzāli, jo tas atrodas uz ūdens. Elizabetes ielas projektam kanāla mala un gruntsapstākļi ir tieši tādi paši kā uz AB dambja. Lai tos pamatus uztaisītu, būtu tieši tās pašas izmaksas, ja ne vēl lielākas, jo mēs vēl nezinām, kādi ir tie komunistu laika bunkuri zem Pasaules tirdzniecības centra. Tā nauda, kas būs nepieciešama, lai to betonu izdabūtu ārā, nebūs maza. Lētāk tas nebūs, bet tās naudas jau nav. Kas man nepatīk Kultūras ministrijas un valdības lēmumā, ir jau šobrīd piešķirtā nauda šīs ēkas nojaukšanai. Tas paredz situāciju, ka sākam kārtējos vingrinājumus – ir nākamais konkurss, kāds par 188 tūkstošiem uzzīmē projektu, kā ēku nojaukt, un vēl par 3 300 000 to arī nojauc, taču ar to tad pasākums arī beidzas. Ko mēs iegūstam – modernisma laika arhitektūras paraugs ir aizgājis pa skuju taku, bet naudas jaunai koncertzālei nav. Tad nomainīsies koalīcija, sāks atkal filozofēt, ka tomēr jāattīsta, teiksim, Skanstes rajons. Tas būtu stulbākais, kas varētu notikt. Diezgan muļķīgi ir nojaukt tikai tāpēc, ka nojaukšanai ir paredzēta nauda.
Vai ir bijušas sarunas par naudu pašai koncertzāles būvniecībai?
Ministrs teica, ka “būs vienošanās, būs nauda”, bet tā, protams, ir politiska retorika, jo tajā brīdī, kad būs jāatrod nauda koncertzāles būvēšanai, nevar zināt, kāda būs koalīcija, kādā ekonomiskā situācijā būsim. Tā nauda, kas piešķirta ekonomikas sildīšanai pēc COVID-19, būs jāatdod, tad atkal būs stāsts par reitingiem, par budžeta disciplīnu un ko tik vēl nē. Vai nu būs tā pati, vai cita koalīcija, tajā brīdī, kad atkal ielās piketēs medmāsiņas un skolotāji, tā teiks, ka tomēr pagaidīsim, pagaidām naudas nav, lai cita valdība labākos laikos to naudu meklē dievs vien zina kur.
Tikpat labi var paiet arī vairāki gadi, kamēr tiktu savākti līdzekļi koncertzāles būvniecībai.
Tieši tā. Tāpēc mani tiešām kaitina, ka mēs nevaram un neriskējam iet tajā publiski privātajā partnerībā. Piedāvājums no Eksporta ielas attīstītājiem paredzēja, ka viņi uzbūvēs koncertzāli, paši visu izdarīs par fiksētu cenu, kā jau tas privātajiem sanāk daudz efektīvāk. No Kultūras ministrijas tika sagaidīts tikai vēlmju apstiprinājums. Bet “Š” faktors un pieredzes trūkums ir iemesli, kādēļ no šī piedāvājuma atsakās.
Kāds, jūsuprāt, lēmums tiks pieņemts?
Kaut kad rudenī tiks rīkots plenērs, kur šīs vietas iespējamā apbūve tiks apskatīta mazliet nopietnāk nekā piecu dienu periodā, tiks izpētīts, vai var kaut ko saglābt, kādi ir kompromisi. Ja plenēra laikā visiem kļūs skaidrs, ka koncertzāle eleganti iesēžas Elizabetes ielā, tad arī tiks panākta vienošanās. Pagaidām process izskatās pilnīgi diletantisks. Kultūras ministrijas ziņojumā ir minēta lielā programma ar konferenču telpām uz 30 000 m2, bet nedēļu vēlāk Latvijas Arhitektu savienības diskusijā Puntuļa kungs jau teica, ka plānota tomēr mazā programma uz 15 000 m2. Tā tomēr ir milzīga atšķirība! Izskatās, ka šobrīd neviens vēl nav definējis vai būve būs divreiz lielāka vai mazāka! Tā ir ārkārtīgi liela atšķirība gan izmaksās, gan citos faktoros. Ja pat šāds nopietns jautājums karājas gaisā, neko labu tas neliecina.
Nedomāju, ka kaut kas slikts notiktu, ja pie nosacījuma, ka programma tiktu precizēta, uztaisītu starptautisku konkursu un apskatītos, kas un kā tajā teritorijā varētu izskatīties. Jo tā lielākā investīcija ir nojaukšanā un būvprojektēšanas uzsākšanā. Ja jau Kultūras ministrijai līdzekļi ir, konkursu varētu noorganizēt. Pat ja tur viss izbeigtos un apstātos, tā nebūtu tā lielākā nauda, ar ko mēs riskētu, lai kārtīgi pārbaudītu, kā koncertzāle šai vietā varētu funkcionēt.
Klaigāšana būs jebkurā gadījumā un nekad nebeigsies. Neparādīsies kaut kādas pēkšņas brīnumlietas vai brīnumargumenti, nebūs tā, ka visi draudzīgi sadosimies rokās, nodziedāsim “Saule, jūra un vējš”, sametīsim ziedojumus un teiksim – taisām augšā, viss ir kolosāli, esam vienojušies!
Mazliet jocīgi tomēr šķiet, ka pēkšņi tik daudzi noraizējušies par ēku, par kuru iepriekš neizrādīja ne mazāko interesi.
Mani izbrīna Pieminekļu aizsardzības inspekcija un viņu attieksme pret pagājušā gadsimta modernisma mantojumu vispār – “Sēnīte” ir sačakarēta, Latvenergo ēka ir sačakarēta, Strēlnieku muzeju Birkerts būs uztaisījis par, atvainojiet, kaut kādu karikatūru... Viņu attieksme ir maksimāli tendencioza. Jā, kopš modernisma daudz gadu nav pagājis, bet tas vēl nenozīmē, ka pēc 100 vai 200 gadiem šīs ēkas netiks uzskatītas par krietni interesantākām un vērtīgākām nekā visi tie Krievijas tipveida projekti, ar ko apbūvēta puse Vecrīgas. To viņi uzskata par ārkārtīgu vērtību, bet unikāla ēka, ko projektējuši latviešu arhitekti, par tādu uzskatīta netiek. Kārtējā subjektīvā interpretācija par to, kas ir un kas nav vērtība, tiek argumentēta ar it kā objektīviem kritērijiem, pēc kuriem tiek vērtēts mantojums.
Vai būtu jābūt publiskai balsošanai?
Var noorganizēt, bet tas noteikti nevarētu būt izšķirošais lēmums. Uzskatu, ka tas ir naudas un arhitektūras jautājums. Tās ir divas institūcijas, kuras vajadzētu salikt kopā un kuras tad arī abas varētu ņemt vērā publikas, mūziķu, pasākumu rīkotāju, kultūras cilvēku u.c. viedokļus.
Mēģinādams domāt racionāli, uzskatu, ka nevajadzētu atkal sākt visu no nulles, pētīt, rakstīt kaut kādus kritērijus. Tas izklausās nožēlojami, ka 30 gadus tiek runāts par vienu un to pašu. Nekas jau īpaši nemainīsies. Izpētīs vēlreiz, atkal izvirzīs trīs variantus, atkal kāds kliegs, ka nav labi. Čammāties un strīdēties vēl piecus gadus mēs nevaram, jo ir jāpadomā arī par mūziķiem. Pirmkārt, Lielajā ģildē ikdienas dzīve ir briesmīga. Otrkārt, ja reiz mums ir šī nacionālā īpatnība un izveidojas pasaules līmeņa zvaigznes, tas nozīmē, ka muzikālā izglītība mums ir ievērojami kvalitatīvāka un plašāka nekā citur, tāpēc tā ir jākopj kā mūsu identitātes sastāvdaļa. Mūzikas profesionāļiem un studentiem vajag redzēt kaut kādu perspektīvu. Ja jaunie jau mācību laikā saprot, ka tās koncertzāles nav un, izskatās, ka vēl ilgi nebūs, viņu entuziasms noplok – aizbrauc uz citu orķestri, citu valsti vai vispār pārstāj mācīties tajā virzienā. Jo ilgāk visi klaigās un strīdēsies, jo lielāka iespējamība, ka zaudēsim savu unikālo īpatnību – vismaz mūzikā būt perfektiem!
Titulbildes foto: Paula Lūse
