Pilsēta kā stāsts
Saruna ar arhitektu Andi Sīli 27. stāva dzīvoklī
Viens no slavenākajiem un atzītākajiem latviešu arhitektiem Andis Sīlis uzskata, ka desmitgažu un pat simtgažu ilgumā formējušos vidi nekad nespēs pārspēt kāda atsevišķa stārhitekta ģēnijs. “Nekur pasaulē nav izdevies radīt patīkamu vidi vietā, ko cenšas apbūvēt vienā laikā un vienā stilā. Tā nav nejaušība, ka jebkuras megapoles vecpilsētā mēs jūtamies mājīgi – tur arhitektūra ir piepildīta ar cilvēciskiem notikumiem,” viņš teic.
Mana iepazīšanās ar to, kā Andis Sīlis pārveido telpu, sākās klubā “Pulkvedim neviens neraksta”, kas kā reiz atradās Vecrīgā Peldu ielā, kas iziet tieši uz Daugavas krastu. Pēc kluba īpašnieka, uzņēmēja un dīdžeja Mika Pētersona, pasūtījuma “Pulkveža” (kā to parasti dēvēja sarunās) iekārtošanas projektu Andis kopā ar Reini Liepiņu iecerēja un īstenoja 1995. gadā. Bez kardinālām pārmaiņām un ar to pašu nosaukumu šī vieta pastāvēja līdz 2015. gadam. Kā to spilgti formulējusi Ilze Martinsone: ““Pulkvedis” pirmais nonesa sīkstu paradigmu. Neviena sabiedriska telpa līdz tam nebija atļāvusies rakņāties dvēselē, ar apzināti tēmētiem impulsiem – vecām mantām un nolupušām sienām, ritmiski pilošu ūdens krānu, caurvēja šūpotu abažūru drebelīgajām ēnām – grabināt pie smadzeņu garozas un akceptēt indivīda tiesības uz vientulību, nolemtību, skumjām.”
Klubs “Pulkvedim neviens neraksta”, skats no ieejas. Foto: szk.lv
Nevaru teikt, ka man pašam tā bija skumja vieta, taču, jā, tā vienkārši sniedza brīvību būt tādam, kāds tobrīd esi – vieglprātīgi līksms vai stoiski skumjš –, pieņemot tevi un radot komfortu tavām tā brīža emocijām. Pēc “Pulkveža” bija daudz dažādu projektu no autosaloniem līdz savrupnamiem, bet 2006. gadā Anda Sīļa vārds guva jaunu popularitātes vilni, kad viņa vadītais birojs “Sīlis, Zābers un Kļava” uzvarēja uz AB dambja iecerētās akustiskās koncertzāles projektu skiču konkursā. Projekts tā arī netika īstenots, un koncertzāles ideālās vietas meklējumi turpinās joprojām. Taču turpat, netālu no Daugavas krastiem, radās projekts Z-Towers – divas cilindriskas augstceltnes, kuru logu šūnas futūristiski atstaro sauli pie pilsētas apvāršņa. Šis ambiciozais komplekss, kura fasāde būvēta pēc vācu amerikāņu arhitekta Helmuta Jāna projekta, raisīja daudz diskusiju, taču, liekas, pilsētnieki jau sāk pie tā pierast. Andis Sīlis uzņēmās Z-Towers interjera un apkārtējās vides risinājumu izstrādāšanu. Vienā no torņiem 27. stāvā viņš izstrādāja un iekārtoja demo dzīvokli, kurā tagad dzīvo pats, un no tā dzīvojamās istabas paveras skats uz ainavu, kas sākas ar Swedbank ēku, pāriet uz Vecrīgu un ostu, bet pēc tam arī uz Rīgas rajonu virkni.
Te mēs arī sarunājāmies, cenzdamies palūkoties uz apkārtējās arhitektūras problēmām un vēstījumu no putna lidojuma augstuma un distances, kas ņem vērā ne tikai šīsdienas konvencijas un modes.
Foto: Reinis Blūms
Šajā gadā mēs visi, ieslēgti savās pilsētās, esam daudz pastaigājušies pa tām, daudz gājuši ar kājām. Un pat ierasti maršruti atklājās it kā no jauna. Es īpaši skaidri sajutu, kā pilsētas arhitektūra runā ar mani, kaut ko stāsta, vēsta… Laikam jau tu šo stāstu nolasi un sajūti īpaši intensīvi. Bet vai tev šī spēja piemīt jau no bērnības vai arī tas ir studiju un prakses rezultāts?
Vispār es bērnībā biju diezgan neaudzināts muļķis un, mācīdamies skolā, it nemaz nedomāju par kādu profesiju, par kaut ko tādu. Vienīgais – mamma ievēroja, ka es diezgan agri sāku zīmēt, un tas man patiešām patika. Vēl, kā stāsta, kad man reiz bērnu dārzā jautājuši, par ko es gribu kļūt, es esot atbildējis – par celtnieku. Lai gan tas nav gluži tas pats.
Vēl pat augstskolā es ne pārāk labi sapratu, par ko tā arhitektūra vispār ir. Lai gan studēju Rīgas politehniskajā atbilstošā fakultātē. Tikai tad, kad tu sāc kaut ko darīt pats, ar savām rokām vai iztēli, tad tu sāc vairāk vai mazāk saprast, ko tad tu centies sasniegt un kā tavus pūliņus pēc tam nolasīs pilsētas vides lietotāji. Turklāt, jo vecāks kļūsti, jo vairāk tu ievēro (ne tikai arhitektūrā, bet vispār radošajā jomā) tādu kā plaisu starp autora ieceri un skatītāja vai lietotāja – mūsu gadījumā pilsētas iedzīvotāja – uztveri, kurš parasti arhitektūru tā īpaši neapcer, tomēr vide viņu vienalga ietekmē – neapzināti.
Pašlaik arhitektūrā vispār par to runā daudz: pirms gadiem 50-70 rullēja gana modernistisks skatpunkts – arhitekts labāk saprot, kā jums, parastajiem iedzīvotājiem, būs labāk un kādā vidē jums labāk atrasties. Kādu formu jūs uztversiet kā labu vai sliktu. Bet tagad tas viss ir pārgrozījies pavisam uz citu koncepciju – arhitektam ir jāieklausās nomaļu vai kāda konkrēta rajona iemītniekos un jāmēģina saprast, kā gan viņi jūt šo savu apkārtējo vidi. Lai arhitekts ar savu formālu intervenci neizjauktu šo sajūtu, šo genius loci.
Arhitekti Andis Sīlis, Pēteris Kļava, Guntis Ziņģis. Latvijas Mākslas akadēmijas jaunais korpuss. 2012. Foto: szk.lv
Taču genius loci arī ir stāsts, naratīvs… Un, ja paraugāmies uz Rīgas vēsturi, kaut vai tiem pašiem jūgendstila namiem, es teiktu, ka tajos krustojas veseli divi stāsti – arhitekta vēstītais un pasūtītāja, mājas īpašnieka, stāsts. Visas tās īpašnieku vārdu monogrammas, masonu zīmes, devīzes…
Tas atkarīgs no cilvēka uztveres līmeņa. Protams, arhitekts ir procesa daļa, viņš nevar kontrolēt visu. Tagad mēs atrodamies tornī augstceltnē, ko arī var uzskatīt par investora ambīciju iemiesojumu. Un jebkura māja, kas celta tolaik, kad vēl nebija tik populāra komerciālā apbūve… Piemēram, Čaka ielā ir slavenais nams ar uzrakstu “Man nams, mana pils”. To taču neizdomāja arhitekts. Tas bija klients vai investors, vai attīstītājs, kas gribēja atstāt pēc sevis ko paliekošu. Man arī patlaban ir klienti, kas apzinās savu atbildību – viņi aizies, bet ēkas paliks. Taču tas nav tas populārākais skatpunkts.
Pašlaik lielākie investori Rīgā ir lietuvieši, un viņu pieeja ir tīri komerciāla, viņus interesē “kvadrātdolāri”, nevis tas, ko viņi pēc sevis atstās. Šādos nežēlīgos apstākļos arhitektam ir ļoti grūti ietekmēt rezultātu. Reti kurš domā par tās vides kvalitāti, ko rada. Taču tie, kas par to domā, tādā ilgtermiņa mēroga ir uzvarētāji, un līdz ar viņiem arī pilsēta.
Ēka ar uzrakstu uz fasādes "Mans nams, mana pils" A. Čaka ielā 26, celta 1905. gadā pēc arhitektu Konstantīna Pēkšēna un Eižena Laubes projekta. Ēkā līdz 1911. gadam darbojusies Viļa Olava komercskola
Pirms 100 gadiem bija šis moto “Mans nams, mana pils”, vai tagad ir kāds cits, šim laikam atbilstošs mesidžs?
Te atkal ir jautājums – ko mēs saucam par mūsdienām? Vēl pirms gadiem 20-10 valdīja tā saucamie stārhitekti. Ikviens centās izdomāt pēc iespējas inovatīvākas, jocīgākas formas, lai izceltos no pārējiem. Tagad uz to raugās pavisam citādāk. Un ja arī ir kāds mesidžs, tas ir pretstatīts modernisma domāšanai. To drīzāk varētu formulēt kā “es ierakstījos”, “es neizlienu”. Sāk prevalēt tāds skandināviski zviedrisks piegājiens. Būt ļoti dīvainam, izcelties uz kopējā fona – tas ir tā kā nekorekti. Un pēdējā desmitgadē vairums arhitektūras balvu skaidri norāda uz šo paradigmas maiņu – uzsvars tiek likts uz ilgtspēju, “zaļo domāšanu”. Tā ir nākotne, un arhitekti šādas lietas uztver daudz ātrāk nekā citi.
Mēs arvien aktīvāk izmantojam otrreizējos resursus. Un tagad, domājot par konkrētu objektu, man ir arī jāņem vērā, ka ēkas funkcija var mainīties, varbūt kāda jauna pandēmija liks to izmantot citādāk – un vai tas būs iespējams? Bet kādreiz bija gluži pretēji – koncertzālei jāizskatās pēc koncertzāles… Vai jebkurai citai tipoloģijai bija jābūt skaidri nolasāmai. Tagad uzsvars tiek likts uz reuse, uz lokālo materiālu un zaļo tehnoloģiju izmantošanu. Tā ka mesidžs patiešām ir mainījies.
Sanāk – jo vairāk potenciālu “stāstu” jauna ēka spēj ietvert, jo labāk.
“Stāsti” tomēr ir kaut kas no modernisma. Arī man patīk veidot ēkas ar savu “stāstu”, ar savām metaforām, kaut kādām formālām asociācijām. Jo, kā varētu likties, jo vairāk asociāciju raisa māksla un arhitektūra, jo labāk. Taču “zaļā domāšana” balstās uz ļoti praktisku, racionālu domāšanu. Man pašam tas tomēr nav pārāk tuvu, man liekas, ka pašlaik arhitektūra zaudē savu poētisko elementu. Šī racionalitāte noved pie tā, ka mēs atgriežamies pie nesošo konstrukciju un fasādes dalījuma tipveida funkcionālā soļa – ne pārāk plata, ne pārāk šaura. Kastes, kastes un kastes. Jo tā taču ir praktiska materiālu un telpas izmantošana. Mēs atkal saskaramies ar to, ka jaunā arhitektūra ir ļoti vienveidīga.
Pie manis tomēr nāk tie investori, kas grib ko vairāk par vienkāršu racionalitāti. Psihopātiska dziņa ieekonomēt un vienlaikus būt superzaļam noved pie tā, ka atkal tiek būvēti “ideoloģiski kvadrātmetri”. Bet gribas taču veidot ko tādu, kas ideālā gadījumā būtu, protams, gan racionāli, gan labā veidā dīvaini – lai rastos doma: “Bet kāpēc šī ēka ir šāda?” Un lai tev sāktos domāšanas process.
Arhitekti Andis Sīlis, Pēteris Kļava, Ivars Briedis. Dzīvojamo māju komplekss Ikšķiles ielā, Jūrmalā. 2014. Foto: szk.lv
Kā ar gleznu…
Jā, ir jābūt kontekstam. Citādi tu vienkārši paej garām… Vispār, ja ēka tev neriebjas, ja tu to neievēro, tas nemaz nav tik slikti. Bet labāk jau tomēr, ja tu ej, ieraugi un aizdomājies. Tu nolasi formālos risinājumus, sāc domāt, un tev pēkšņi ataust: “Jā!” Tā ir ļoti pozitīva emocija.
Šādas pārdomas jārosina ēkas formai… Vai arī tikpat svarīga ir tās “leģenda”? Piemēram, Rīgā ne pārāk sen uzcēla namu Tal Residence, saistot ēku ar dižā rīdzinieka Mihaila Tāla vārdu.
Jā, pie mums Rīgā ir vairāki investori, kas vienmēr cenšas radīt arī “verbālo” leģendu. Taču es tam neticu, jo normāls cilvēks to nenolasa. Un vispār tas ir strīdīgs jautājums – cik ļoti teksts vai paskaidrojums palīdz gleznai? Es tomēr domāju, ka gleznai jāietekmē tevi emocionāli, intelektuāli arī bez papildu paskaidrojumiem. Noslogot arhitektūru ar stāstiem par filozofiem vai šahistiem nav mans ceļš.
Varbūt tā ir mērķēšana uz klientiem no Krievijas, kur verbālie stāsti tradicionāli ir svarīgi.
Domāju, ka ar Krieviju te nav sakara, vienkārši PR stratēģija. Visi principā runā vienu un to pašu: ideāli materiāli, ideāls plānojums, ideāli risinājumi, viss ideāls, ideāls… “Pie mums tikai tas labākais!” Un tas, kuram ir šis papildu stāsts, šajā neizturamajā reklāmas “caurejā” it kā ir uzvarētājs.
Bet tava vēlēšanās atklāt savus stāstus formā – vai tā nāk no vēlmes ko radīt (atceries, tu stāstīji par bērnības sapni kļūt par celtnieku) vai arī no īpašas jūtības pret telpu? Kad tu ienāc kādā telpā, tu to uztver pavisam citādāk nekā mēs?
Simtprocentīgi! Taču tā ir jebkurā profesijā – ar gadiem izstrādājas savs profesionālais kretīnisms… Bērnībā es pat nezināju tādu vārdu kā “arhitektūra”, mana mamma ir fiziķe, tētis inženieris. Un nebija apzinātas vajadzības tā domāt. Taču tagad, pēc 25 prakses gadiem, es varu paredzēt, kā tu uztversi telpu, ko es radu. Ja telpa projektēta pareizi, tev nerodas funkcionāli jautājumi – kur te ir kāpnes, kur tualete un tamlīdzīgi. Un tu nejūties telpā “mazs” vai arī tevi nemulsina formu kakofonija. Harmonijas likumi ir gana seni. Lai gan arī te pastāv strīdi – cik ļoti šādas lietas iespējams objektīvi paredzēt. Pēc saviem 25 gadiem es zinu, ka ir vismaz 10 parametri, kas jāņem vērā, lai telpu uztvertu harmoniski.
Nacionālās akustiskās koncertzāles skice, ko izstrādājis Andis Sīlis, kas 2006. gadā tika atzīta par labāko starptautiskā konkursā
Bet vai ir kāda ideālā telpa, kur tev gadījies atrasties?
Zini, man nestrādā tas, kas daudziem citiem cilvēkiem. Mani nepriecē ne fjordi, ne ūdenskritumi, proti, pilnīgi dabiska vide. Tā kā es vairāk vai mazāk padziļināti nodarbojos ar formu pētīšanu, es redzu fraktālo ģeometriju, kas ir diezgan universāla. Ja tur nav cilvēka klātbūtnes, kāda artefakta, ko tas pievienojis, tas mani neaizkustina.
Man ļoti patīk skatīties, piemēram, kā franču arhitektūru interpretē kaut kur Ķīnas nomalē vai Luangprabangā. Man nav interesanta jau klasiskā Eiropas arhitektūra, esmu to atskatījies. Taču, kā tā transformējas turienes lokālajos apstākļos – tas ir ļoti interesanti.
Bet pirmā reize, kad es vienkārši paliku mēms no nereālas telpas sajūtas, bija diezgan sen, Japānā – vairākās pēc Tadao Ando projektiem celtās ēkās. Es sapratu, ka fotogrāfijās un plānos redzamais nekādi nespēj parādīt to īstenību. Telpa ir “materalizējusies”, samanipulēta tādā interesantā veidā, ka to nav iespējams parādīt fotogrāfijā. Lūk, tādu telpu es sauktu par ideālu.
Un kā tu šajā ziņā sajūti Rīgu – ar visiem laikmetu uzslāņojumiem un stiliem? Kāda ir Rīgas telpa?
Ja runājam objektīvi, tad Rīgā nav tādas arhitektūras, kas iekļūtu pasaules arhitektūras top simts. Taču, no otras puses, es nevaru iedomāties sevi dzīvojam kādā citā pilsētā, jo esmu tā pieradis pie Rīgas kompaktuma. Viduslaiku kodols plus bulvāru loks – viss ir ļoti tuvu, ir daudz zaļuma, viss ir ļoti labā mērogā. Es noteikti negribētu dzīvot kādā citā pilsētā. Esmu bijis daudzās vietās, taču, tikai atgriezdamies Rīgā, es sajūtos kā vietā, kur patiešām gribu būt.
Vai pilsēta ir izaugusi tāda dabiski vai arī pēc iecerēta plāna?
Tas bija ģeniāls risinājums – izveidot zaļo loku ar kanālu ap vecpilsētu. Bet Art Nouveau laikā Rīgā norisa dabiska, ļoti strauja, gandrīz agresīva attīstība. Un tā radās Klusais centrs.
Tomēr bija arī kontrole. Bija lielisks likums, ka karnīze nedrīkst būt augstāk par 21,3 metriem. Tādēļ Rīgas centrs arī nav augstāks. Tas ir diezgan unikāls pilsētbūvniecības likums. Tas joprojām ir spēkā, tikai ar labojumu, ka, ja ēkai ir piebūve uz jumta, mansards vai kas tāds, tad augstākais punkts vienalga nedrīkst pārsniegt 24 metrus. Taču padomju laikā šo likumu ne vienmēr ievēroja, tā radās viesnīca “Latvija” un “Rīgas modes”, kas izceļas kopējā panorāmā.
Andis Sīlis, Linda Leitāne. Forums. Astana. 2017. Skice: szk.lv
Bet vai tev būtu interesanti pāriet no konkrētiem objektiem uz vesela rajona projektēšanu?
Nupat Kazahstānā – Nursultanā jeb Astanā – mēs uzzīmējām kādus 6 miljonus kvadrātmetru. Tur es nodarbojos ar pavisam citu mērogu. Ja salīdzinām, tas ir viss Rīgas centrs, kas atrodas UNESCO aizsardzībā, apmēram tik liels rajons. Tur vispār apkārt ir stepe, teritorijas ir daudz, un pēdējos četros gados mums laiku pa laikam pasūta šādas koncepcijas. Taču, protams, ir sava specifika pašā pieejā, “austrumu mentalitātē”. Mēs sakām viņiem, ka gājēji, veloceliņi ir svarīgi, bet viņi atbild: “Mums ziemā ir mīnuss divdesmit pieci, kādi veloceliņi? Beidziet fantazēt!” Tāpēc notiek sava veida cīņa, bet vispār mūsos ieklausās. Mums ir laba iespēja piedāvāt Rietumu know-how Austrumos.
Bet vai tev ir kādi svarīgi projekti ārpus Latvijas?
Es veidoju pāris objektus Maskavā, taču man ļoti nepatika tur strādāt – sēdi sastrēgumos 3-4 stundas, lai kur nokļūtu. Strādnieki skatās uz taviem rasējumiem un dara visu otrādāk. Tas prasa daudz pūļu un laika, bet rezultāts… Rīgā šajā ziņā tomēr ir saglabājušās amata prasmes, tradīcijas. Tāpēc arī ir pavisam cita celtniecības kvalitāte.
Un arī tajā, kā pirms 100 gadiem Rīga fantastiski strauji auga, milzīga loma bija amatniekiem. Arhitekts uztaisīja fasādes akvareli, plāna akvareli, un visas reālās jūgendstila vai eklektikas fasādes jau ir vietējo amatnieku roku darbs, kuri zināja, kā to visu īstenot.
Kāpēc savā laikā modernisms visā pasaulē izsauca opozīciju? Jo tajā amatnieka roka zaudēja savu lomu. Tiklīdz tā pazūd, arhitektūrā zūd arī dvēsele.
Ģirta Muižnieka darbs Anda Sīļa dzīvokļa interjerā. Foto: Reinis Blūms
Tu teici, ka tevi iedvesmo nevis dabas objekti, bet dažādi cilvēka radīti artefakti. Laikam jau arī māksla? Cik tā ir svarīga tavā dzīvē?
Tā vienkārši pateikt, ka tā ir svarīga, nozīmē nepateikt neko. Nu kā – ja tu nodarbojies ar tādām lietām kā es, tu centies izspiest no sevis ko radošu, un vispār jau tas ir grūti, jo savā normālajā stāvoklī tu vienkārši radi kvalitatīvu profesionālu produktu. Taču pie manis bieži nāk un saka: “Izdomā ko tādu, kā pasaulē nav!” Un tas ir briesmīgs uzdevums, vai ne? Zinot, cik ļoti esam pārsātināti ar visādiem “veidojumiem”. Vispār esmu ievērojis, ka ir sevi kaut kā īpaši “jāieliek” tādā stāvoklī, kad tevī dzimst šī dzirksts un tu izdomā ko vērtīgu. Tev ir kaut kā jāafektē sava iztēle, pastāv vairākas metodes, un visuzticamākā ir skatīties mākslu vai klausīties mūziku, kas tevi izsit no tavas normalitātes. Tāpēc, jā, māksla kļūst par jaudīgu iedvesmas avotu.
No otras puses, es vispār esmu urbāns cilvēks. Viss, ko pāris gadsimtos izdomājuši vietējie, man ir redzams no šī 27. stāva. Un tas ir interesanti… Tādā “ilgā” perspektīvā. Dzīvot pilsētā un dzīvoklī ar maziem logiem – tas mani nesaista, tu redzi kaimiņu fasādi vai kaut kādu koku pagalmā, vai ielu. Bet, kad ir iespēja paskatīties, kādi kuģi stāv reidā, kā mainās saulriets atkarībā no laikapstākļiem, kā mijas mūsu četri gadalaiki pilsētas mērogā… Arī tas taču ir ļoti iedvesmojoši. Redzēt, ka Ķengaragā līst, bet Bolderājā jau spīd saule, redzēt Vecrīgas patiesos mērogus. Katra vieta, kur esmu dzīvojis, ir bijusi nedaudz labāka par iepriekšējo. Bet es esmu dzīvojis gan paneļu mājā, gan nacionālā romantisma namā Brīvības ielā. Tagad es beidzot jūtos labi, savu vidi esmu radījis pats – un tā ir tieši tāda, kādu es gribēju. Un svarīga šīs vides daļa ir māksla. Jo pie manām sienām ir gleznas, kas neapnīk, kas ir tik daudznozīmīgas, ka varu uz tām skatīties 25 gadus un kādā īpašā saulrieta gaismā ieraudzīt arī ko jaunu. Tās ir kļuvušas par manas vides daļu. Esmu nomainījis vairākus dzīvokļus un nevaru iedomāties pārcelšanos uz kādu jaunu vidi, ja es neņemu līdzi vairākas nozīmīgas gleznas. Tās rada tieši manu māju, manas telpas sajūtu.
Divas tavas šejienes pasaules puses ir pilsēta kā glezna un gleznas kā tavas personiskās telpas zīme. Bet kas tās par gleznām – vai tie ir latviešu mākslinieki?
Jā, šie visi ir mūsu vietējie ģēniji. (Smejas.)
Kristapa Ģelža darbs Anda Sīļa dzīves vietā. Foto: Reinis Blūms
Vai autorus tu pazīsti personiski?
Jā, protams. Un neviena glezna nav uzradusies nejauši. Reizēm, kad strādāju pie kādas privātmājas vai dzīvokļa, es klientam jautāju: “Grāmatas jums ir?” Nē. “Un kur stāvēs gleznas?” Kādas gleznas? “Nopirksim kaut ko!”
Bet kura glezna ir ar tevi visilgāk?
Rūdolfs Pinnis… Es studēju arhitektos kopā ar viņa mazdēlu, un, kad apprecējos, viņš man piedāvāja izvēlēties dāvanu – vienu no trijām vectēva gleznām. Es izvēlējos šo un joprojām priecājos, jo tas nav klasiskais ainavists Pinnis, tā ir ļoti abstrakta, ar tik sarežģītu krāsu un formu salikumu, ka es joprojām skatos un nesaprotu, kas ar viņu tobrīd notika. Es precīzi zinu, ka viņš nelietoja nekādas halucinogēnas vielas. Un kā viņš spēja to radīt?
Rūdolfa Piņņa darbs Anda Sīļa dzīves vietā. Foto: Reinis Blūms
Tevi interesē nefigurālā glezniecība?
Man nav tādu preferenču. Galvenais, lai glezna ir no īstenības izgriezts specifisks objekts, kas ietver sevī tik daudz dažādu nozīmju, ka ikreiz kādā jaunā leņķī vai jaunā noskaņojumā tu nolasīsi ko citu: “Nu neko sev, tur ir arī tas!” Un no tā rodas baudījums – šī lieta ir daudznozīmīga un kopā ar manu uztveri, kas nemitīgi mainās, spēj radīt jaunas nozīmes.
Atgriežoties pie pilsētas, ko patlaban redzi no 27. stāva… Man liekas, ka Rīgai ir raksturīgi arī tādi pa pusei izdzisuši vai gluži pretēji – līdz galam neattīstīti stāsti. Kaut kas nemitīgi aiziet vai to vienkārši pārstāj ievērot. Paliek kaut kāda “rēgošanās”. Nu jau kādu laiku noris diskusija ap 70. gadu vidū celto bijušās Centrālās komitejas ēku Elizabetes ielā 2 (kopš 90. gadiem – Starptautiskais tirdzniecības centrs), un mūs pakāpeniski gatavo tam, ka tā varētu pazust, bet tās vietā, iespējams, cels Nacionālo akustisko koncertzāli. Cik subjektīvi mēs esam savā arhitektūras šodienas vērtējumā, cik ļoti mēs skatāmies no šodienas un cik no kāda ilgāka laika perspektīvas?
Reiz es piedalījos Rīgas pilsētas attīstības vīzijas izstrādāšanā, un mēs iezīmējām veselus trīs rajonus ar 20-30-40 stāvu ēkām. Tolaik vēl likās, ka Rīga nešaubīgi kļūs par Baltijas metropoli un pie mums viss jaudīgi attīstīsies, un būs vajadzīgi vēl pāris miljoni kvadrātmetru. Taču viss mainījās, Rīgas iedzīvotāju skaits joprojām sarūk, varbūt tas reiz atkal mainīsies… Taču kopumā es raugos uz šādām lietām no pilsētbūvniecības viedokļa. Lūk, tur kaut kāda kļūda, tur – kaut kas izdevies, tur – kaut kas jāmaina. Tas ir profesijas izstrādāts skatījums.
Un, ja jautā, kā mēs šobrīd vērtējam ēku Elizabetes ielā 2, tad, protams, tā vēl nav tik veca, tik “sena”, lai visi saprastu tās vērtību. Nepieciešams drusku vairāk laika. Taču es domāju, ka mums tomēr izdosies to saglabāt, diezin vai kādam celsies roka to nojaukt pēc visiem šiem protestiem.
Taču no 1. aprīļa ir oficiāli pārtraukta ēkas ekspluatācija…
Nekas. Tā, es domāju, ir politika… Neticu, ka mūsu lēmumu pieņēmēju arogance būs tāda, ka ēku truli nojauks, ja tās vietā necels koncertzāli. Bet koncertzāle tur tomēr neielien. Sanāk vienkārši kompromiss kompromisa galā. Tā ka es domāju, ka uzvarēs kaut kāds veselais saprāts. Teiksim, pirms mēneša tika izziņoti slavenākās starptautiskās arhitektūras balvas Pritzker Architecture Prize laureāti. Uzvarēja birojs Lacaton & Vassal, divu arhitektu apvienība, ar gaužām “nespilgtiem”, neuzkrītošiem projektiem. Viņu galvenā ideja ir reuse, saglabāšana, taču ar tehnisko parametru un funkciju izmaiņu un atjaunināšanu. Un, ja Rīgā pieņems stingru lēmumu – pretrunā ar visām starptautiskajām tendencēm, tas tomēr būs skandāls.
Pirms dažiem gadiem Katalonijā man gadījās uzstāties kultūras centrā, kurā kādreiz atradusies lopkautuve. Tur pat bija milzīgs panno, veltīts visiem tur dzīvību zaudējušajiem dzīvniekiem. Un vispār arhitekti bija spējuši kardināli mainīt ēkas raksturu, tās raisītās sajūtas, saglabājot “kodolu”.
Mani parasti ļoti iespaido, kad redzi (parasti tas ir Eiropā), ka ir kaut kāda fasāde… Ka ēka celta pirms 400 gadiem tam laikam tipiskā izskatā, taču ir mainījušies saimnieki, ir mainījušās funkcijas – kāda arka ir aizmūrēta, kaut kur ierīkots logs, un rezultātā ēka ir tik “garšīga”, par spīti tam, ka formāli tā nav īpaša. Taču 400 gadu laikā ir nomainījušies desmit saimnieki un arī fasāde ir reizes piecas mainījusies, un tas galu galā rada sajūtu, ka, jā, tas ir ļoti skaisti. Tāpēc ka nenojauca un nebūvēja no jauna, bet pati struktūra ir paaudžu gaitā mainījusies un mainījusies. Nejauši, pati no sevis, pārmaiņu un laika rezultātā šī arhitektūra ir sanākusi tik individuāla, ka to ne pie kādām sēnēm nesadomāsi.
Vai tu uzskati, ka kaut ko līdzīgu var iesākt ar vizuālā veidola ziņā diezgan stingrajām modernisma ēkām?
Jā, un tam jau ir labi piemēri. Mums ar ēku Elizabetes ielā 2, godīgi sakot, ir tikai viena problēma – vienkārši trūkst naudas. Jo lielos vilcienos visi pie mums saprot, ka modernisms ir liels laikmets un no tā perioda vietējiem arhitektiem ir palicis maz. Un, ja ne tagad, tad pēc gadiem 30-50 tā noteikti būs vērtība. Bet ēkas savešana kārtībā maksās velna 30 miljonus, bet šo 30 miljonu pašlaik nav. Un tā ir vienīgā problēma.
Bet vai ir kāda ēka Rīgā, kuras vairs nav, un tev tās pietrūkst?
Kā sauca to kafejnīcu… Laikam “Flora”. Uz Brīvības un Dzirnavu stūra bija skaista koka ēka, ko nojauca. Un tagad tur vienkārši ir “caurums”. Tā bija skaista. Starp citu, daudzi jau tolaik protestēja. Žēl.
Jo ir tāda lieta. Piemēram, Berlīnē ir Potsdamas laukums. Tā ir milzīga telpa, milzīga pilsētvides daļa, taču tā ir… “negaršīga”. Kāpēc? Ja tu vienā laikā centies uzcelt ļoti daudz, vienā arhitektūras virzienā, ar vienādiem materiāliem un vairāk vai mazāk vienādām formām, tad (lai gan bija iesaistīti septiņi astoņi slaveni arhitekti) “mākslīgi” radīt “garšīgu” vidi nav iespējams. Tāpēc viss, ko mums izdodas saglabāt, agri vai vēlu kļūs par “rozīnīti”. Jo izdomāt labu vidi no nulles… To cenšas visā pasaulē, bet pozitīvu piemēru ir nulle komats viens procents.
Kafejnīca "Flora" (pa kreisi) Brīvības ielā (tolaik - Ļeņina ielā)
Bet kādu objektu tev pašam būtu interesanti radīt tuvākā nākotnē?
Baznīcu!
Jā, tieši gribēju tev par to pajautāt…
Problēma tāda, ka mūsu valsts vai mūsu galvaspilsēta nevar mērķtiecīgi investēt kultūras objektos. Kultūras objekts parasti kļūst par visas noteiktā brīža arhitektoniskās domas kvintesenci. Labi, mums ir Nacionālā bibliotēka un pāris šādu objektu visā valstī. Taču normālās valstīs tādas lietas notiek metodiski, plānveidīgi, jo tam tiek iedalīts budžets. Un no tā ir ilgtermiņa labums – tā nav tikai izrādīšanās, tā ir gan infrastruktūra, gan zināms pilsētas vai valsts domāšanas manifests. Protams, man būtu ļoti interesanti projektēt ko tādu.
Taču, tā kā es saprotu, ka brīnumi ar budžetu nenotiks, daudz reālistiskāk izskatās projektēt mazu baznīcu vai kapelu. Un to varētu darīt ar diezgan konservatīvu pieeju, jo man nepatīk, kad baznīcas izskatās ultralaikmetīgi. Jo mēs runājam par kaut ko pārpasaulīgāku, un konceptuāli tas ir cits līmenis. Kā atrisināt šo uzdevumu – lai vienlaikus būtu redzams, ka ēka ir celta XXI gadsimtā un ka tā vēsta par mūžīgo – lūk, tas būtu interesants uzdevums.
Foto: Reinis Blūms
Es dzīvoju Ģertrūdes ielā, kas ved uz Sv. Ģertrūdes baznīcu, un man ir ļoti svarīgi, ka ir šāda vertikāle, lai gan neeju turp uz dievkalpojumiem.
Esmu redzējis vairākas baznīcas, kas pēdējā laikā celtas Rīgā, un ikreiz es nodomāju: “Nu kāpēc?” Tās pat nav neveiklas, man kā arhitektam vienkārši bija nepatīkami uz tām skatīties. Tās nerada pienesumu videi, tās nepauž savas konfesijas garīgo esenci…
Un kādu baznīcu tu celtu? Nelielu?
Vispār jau, jā, – labāk nelielu nekā lielu. Nelielu, taču tādu, kas konceptuāli runā par mūžīgo, būdama kas vienojošs gan pašiem ticīgajiem, gan tiem, kam… nav vienalga.
