Estētiski sakārtota vide cilvēciskā mērogā
Saruna ar arhitekti Sintiju Vaivadi
Foto: Jānis Deinats
“Mums kā sabiedrībai kopumā ir jāmaina izpratne par to, kas ir laikmetīgi un moderni,” saka arhitekte Sintija Vaivade mūsu sarunā par situāciju arhitektūras nozarē, kuras problēmpunktus izgaismojis gan vasarā sabiedriskai apspriešanai nodotais likumprojekts “Arhitektūras likums,” gan pavasarī Saeimā nonākušie jaunie Būvniecības likuma grozījumi un asās diskusijas ap koncertzāles projektu.
Pazīstamajam britu antropologam Timam Ingoldam ir lieliska grāmata Making, kur cita starpā viņš pievēršas saiknēm starp antropoloģiju, arheoloģiju, mākslu un arhitektūru (kas angļu valodā pazīstamas kā “Četri A”). Ingolds uzskata, ka arhitektūra savā ziņā ir radošo procesu antropoloģiska izpēte, jo tas ir veids, kā cilvēki veido vidi, un vide veido cilvēkus. Zināmā mērā tā ir cilvēces vēsture caur radošumu. Vai tu tam piekrīti? Un, ja jā, kā tu raksturotu šī brīža situāciju arhitektūras nozarē Latvijā?
Noteikti piekrītu, ka vide veido cilvēku.
Vērojot šobrīd Latvijā notiekošos procesus, diemžēl rodas sajūta, ka no pilsētplānošanas viedokļa un veidā, kā attiecamies pret vidi, esam atpalikuši domāšanā un attieksmē. Pagājušajā rudenī uz Latviju ar lekcijām bija atbraucis dāņu arhitekts un pilsētplānotājs Jans Gēls, viens no viņa galvenajiem fokusa punktiem ir ekoloģiska, iedzīvotājiem draudzīga pilsēta ar riteņbraucējiem piemērotu tīklojumu utt. Diemžēl visas šīs lieliskās idejas paliek šaurā interesentu lokā un tādā globālākā pilsētplānošanas līmenī noslīkst un izplēn. Ir grūti pat saprast no kura gala sākt, lai to kaut kā iekustinātu, jo tā inerce ir ārkārtīgi lēna. Tas rada bezpalīdzības sajūtu.
Nemitīgi notiek iekrišana kaut kādos grāvjos. Kaut vai tā pati ekoloģija. Visām privātmājām, kas tagad tiks celtas, ir jātaisa gaisa rekuperācijas sistēma. Kāpēc gan es kā privātīpašnieks nevaru pats izdomāt, kā es gribētu savā mājā gaisu vēdināt? Tā vietā tagad ar likumu tiks noteikts, kā tas ir jādara. Tā nav nekāda ekoloģiskā domāšana, bet gan atkal kādas cilvēku grupas – līdzīgi kā bija ar energosertifikātiem, lobēšana. Nākamais solis būs, ka privātmājā būs jātaisa akustiskais aprēķins. Man tā šķiet manas personiskās brīvības aizskaršana – kādu gaisu gribu, tādu elpoju. Tam nav jābūt obligāti izlaistam caur filtriem. Tikai tāpēc, ka kādam ir izdevīgi notirgot noteiktu daudzumu cauruļu un attiecīgās tehnikas. Turklāt visu šo sistēmu darbina elektrība. Kāda tur ekoloģija?
Jūnijā Kultūras ministrija izsludināja sabiedrisko apspriešanu likumprojektam “Arhitektūras likums”, paužot, ka tas ir būtisks solis arhitektūras nozares sakārtošanā. Kā tu vērtē šo likumprojektu?
Kopš 2006. gada šis likumprojekts stāvēja noputējis un neviens par to nedomāja, es biju viena no tām, kas teica, ka beidzot tas jāpublisko, jo tad vismaz sāksies diskusija. Kultūras ministrija to izsludināja vasarā, kad vairākums profesionāļu bija izklīduši brīvdienās vai aizņemti būvēs, tādēļ diskusijas izpalika. Likuma mērķis ir nostiprināt arhitektu tiesības, kā arī nodrošināt tiesisku bāzi arhitektūras nozarei. Šeit būtiski piebilst, ka tas nebūs iespējams, ja Arhitektūras likumam nebūs sasaistes ar citiem likumiem. Jautājums - kā šis likumprojekts sazobosies ar būvniecības likumdošanu, kuros normatīvajos aktos būs atsauce uz Arhitektūras likumu? Kādā veidā arhitektūras kvalitātes princips tiks ieviests Iepirkumu likumā un pašvaldību plānošanas dokumentos? Tieši šie kvalitātes principi ir tie, kas mani uztrauc visvairāk - kā panākt šo rezultātu sabiedrībai nozīmīgās būvēs.
Vērojot pašreiz notiekošo, man ir pārliecība, ka Latvijas valsts likumdošanā neeksistē būvniecības kvalitātes izpratne un tā nav noteikta nevienā likumdošanas aktā! Kaut vai telpu apdare - to būtu jāveic kvalificētam meistaram ar attiecīgu diplomu, tāpat jābūt saskaņotiem kvalitātes kritērijiem, pēc kuriem šo darbu novērtēt un pieņemt no būvnieka. Šobrīd šādas sistēmas nav, jebkurš var būt santehniķis, flīzētājs un jumtu licējs - šādi pie kvalitātes nonākt nevar. Es gribētu redzēt būvniecības kvalitātes likumu, kurā ietverta smaga soda sistēma par nekvalitatīvu darbu, ir jābūt kvalificētam darba darītājam ar pēcizglītības sistēmu.
Ja tā visa nav, Arhitektūras likumam nav nekāda spēka vai spējas ietekmēt procesus. Arhitektūras likums var funkcionēt tikai sasaistē ar būvniecības likumu, kurš ir reformēts, balstoties uz arhitektūras kvalitātes principu.
Vērojot pašreiz notiekošo, man ir pārliecība, ka Latvijas valsts likumdošanā neeksistē būvniecības kvalitātes izpratne un tā nav noteikta nevienā likumdošanas aktā!
Pēdējie grozījumi Būvniecības likumā pret kuriem mēs, arhitekti, centāmies iebilst, ne tuvu neietver šādu iespēju. Gluži pretēji - atbildība no būvnieka tiek novelta uz arhitektu pleciem. Tiek mēģināts ieviest absolūtu nevienlīdzību atbildības jomu sadalījumā. Proti, darīšana un nauda ir būvniekam, savukārt jāatbild - arhitektam.
Cik lielā mērā šī likuma veidošanā līdzdarbojušies paši arhitekti?
Bezgala garajā tapšanas procesā rakstītāji ir nākuši un gājuši, un tāds arī ir rezultāts. Nesakārtots, neizslīpēts.
Mums nav vairs laika domāt par ARHITEKTŪRU, jo Latvijas Arhitektu savienība nevis atbalsta un aizstāv savus biedrus un profesionāļus, bet dara visu, lai mēs pavadītu laiku bezgalīgos kursos…lai visi domātu vienādi un paklausīgi dzīvē ieviestu jaunus un jaunus aizvien nesaprotamākus un grūti pamatojamus modeļus. Tā tiek grauta iztēle.
Kāpēc visi grib būvēt? Turpinās diskusija par Kronvalda parku, Elizabetes ielu 2 un nu jau klāt pienākusi mediju jaunā ēka par COVID-19 kompensējamo naudu. Nieka 50 miljoni. Vai tas tiešam kādam liekas pieņemami? Kādēļ nepaaugstinām algas skolotājiem un mediķiem?
Manuprāt, tā ir alkatība un īslaicīga domāšana, neplānojot nākotnei.
Kāds būtu tavs priekšlikums? Uz laiku atteikties no lielajām būvēm?
Noteikti. Es nesaku, ka, piemēram, akustiskā zāle nav vajadzīga. Tā ir nepieciešama. Ir Kongresu nams – pārtaisām to! Tur būtu jāiegulda pilnīgi citi līdzekļi. Līdzšinējais arguments bija - tas ir Rīgai piederošs. Šī paradoksālā nespēja vest komunikāciju starp valsti un Rīgu, tas nav nopietns arguments. Arī par Elizabetes ielu 2, jautājums, kāpēc Valsts Nekustamie īpašumi šo ēku ir noveduši tādā stāvoklī? Un vēl skaļās runas, ka to nav iespējams restaurēt. Restaurēt var visu. Ja grib un ir galva uz pleciem. Piemērs ir kaut vai funkcionālisma un brutālisma ēkas Londonā vai Šveicē - tās tur ir un nekas ar tām nav noticis. Tikai šīm ēkām ir jāpiešķir attiecīgais statuss un tad ar tām var apieties tikpat cieņpilni kā tas notiek koka arhitektūras gadījumā.
Restaurēt var visu. Ja grib un ir galva uz pleciem.
Būtībā tu domā, ka Rīgā neko no jauna šobrīd celt nevajadzētu?
Es domāju, ka ir jāpielāgo jau esošās ēkas. Līdzīgi kā Zaiga Gaile dara ar Vāgnera zāli. Saskaroties ar akustisko sistēmu projektēšanu - ir skaidrs, ka šī sistēma ir jāizbūvē absolūti profesionāli. Ideālai akustikai nav vajadzīga speciāla ēka. Jebkurā lielā, tukšā telpā var ierīkot akustisko sistēmu, rezultātā iegūstot akustisku zāli. Ir jāizsver prioritātes, varbūt saprātīgāk ir rīkot starptautisku konkursu tieši par akustisko apskaņošanu kādai no esošajām zālēm.
Kāpēc kaut kas par trim miljoniem ir jānojauc? Lai stāvētu pusgrausts? Jo naudas jau nav. Tas arī ir tas paradokss.
Mums tepat kaimiņos ir pozitīvi piemēri - Tallina, Tartu. Prieks par visiem šiem sasniegumiem - skolas, augstskolas, muzeji, kā arī promenāde. Tas viss ir mums blakus un tātad ir iespējams. Nav nekādas nepieciešamības salīdzināt ar Ņujorku vai Kopenhāgenu.
Vai, tavuprāt, lielo objektu laiks šobrīd pasaulē ir beidzies? Nesen Arterritory publicējām interviju ar Kjetil Trædal Thorsen, arhitektūras um dizaina biroja Snøhetta līdzdibinātāju, videi draudzīgās arhitektūras pionieri. Viņš runāja par nepieciešamību būvēt CO2 negatīvās ēkas. Par to, cik ekoloģisks ir katras jaunas ēkas būvniecības process; kāds ir nospiedums, ko tu atstāj ar katru ēku, kas tiek uzcelta no jauna?
Vēl joprojām domāju, kā teicu tev pirms pāris gadiem - katra ēka ir ekoloģiska katastrofa, varbūt šodien tas liekas vēl aktuālāk nekā toreiz. Un tā joprojām ir mana pārliecība. Šobrīd tik tiešām varam runāt par pēdu vai nospiedumu, ko atstāsim aiz sevis. Es to paturu prātā, uzsākot katru jaunu projektu.
Katra ēka ir ekoloģiska katastrofa, tā ir mana pārliecība.
Savukārt valsts grib tikai būvēt vēl un vēl. Politiķi ir sasaistīti ar būvniecības nozari, kura diktē savus noteikumus. Mums kā sabiedrībai kopumā ir jāmaina izpratne par to, kas ir laikmetīgi un moderni. Katrā ziņā, noteikti ne šis modelis.
Būtībā arhitekta statuss, kādam tam būtu jābūt, ir saglabājies tikai privātā sektorā?
Principā jā! Privātā sektorā ir iespēja vienoties ar klientu par projektu un cenu, strādāt, to īstenot, ieturēt šo savu līniju. Realizēt arhitektūru dialogā ar klientu. Savukārt esošā likumdošana pat vairs neparedz metu konkursus - visu grib realizēt kā iepirkumu, kur arhitekts ir zem būvkompānijas (kā štata darbinieks) - attiecīgi spiests izpildīt būvnieka diktētus nosacījumus. Kādi tie ir? Ātrāk un lētāk. Tas ir nāvējoši.
Ko šāda situācija ilgtermiņā nozīmē pilsētai?
To, ka tajā būs daudz sliktas arhitektūras. Es jau nesaku, ka viss, ko būvē, ir arhitektūra. Tie varbūt ir tikai kādi pieci procenti. Taču visām sabiedriskajām celtnēm – sevišķi jau koncertzālei, būtu jābūt arhitektūrai. Taču tā nenotiks, jo vienmēr būs arhitekti, kas piekritīs strādāt būvnieka vadībā, lai tikai viņiem būtu darbs. No cilvēciskā un izdzīvošanas viedokļa tas, protams, ir saprotami. Vairs nebūs iespējams radīt skici, uz kuras pamata tiks tālāk izstrādāts kvalitatīvs projekts, bet būs otrādi. Tiks noslēgts līgums ar būvnieka kompāniju, kas paredz, ka būvnieks pasūtītājam projekta nobeigumā nodod atslēgas.
Ja raugāmies no tevis pieminētā antropoloģiskā aspekta, tas, kas šobrīd notiek, ir haoss, neziņa un nenoteiktība. Turklāt tieši šobrīd palaižam garām iespēju apsēsties pie galda un sarunājoties sakārtot nozari kopumā.
Visām sabiedriskajām celtnēm – sevišķi jau koncertzālei, būtu jābūt arhitektūrai. Taču tā nenotiks, jo vienmēr būs arhitekti, kas piekritīs strādāt būvnieka vadībā, lai tikai viņiem būtu darbs.
Ja paraugāmies uz Latvijas arhitektūras attīstības vēsturi kopumā, vai šis ir bezprecendenta gadījums jeb šādi periodi jau ir bijuši?
Tik traki nav bijis nekad. Konkursi ir rīkoti vienmēr. Taču situācijās, kur ir runa par pievienoto vērtību – sabiedriskās ēkas tiek celtas par nodokļu maksātāju naudu, mēs katrs esam piedalījušies kopējās kases veidošanā, tālab jo svarīgāk, lai rezultātā sabiedrība saņem kvalitatīvu ēku. Turklāt par to netiktu desmit reizes pārmaksāts, kas diemžēl arī ir liela problēma. Beidzamā laika aktualitāte ir “lielie” projekti, kuriem kā pamatojums kalpo grūti apstrīdamas sabiedrības intereses. Vienlaikus nav vērojama plānveida darbība. Notiek haotiska mētāšanās no viena grāvja otrā. Sabiedriskajos medijos nedzird plānošanas speciālistus – antropologus, ģeogrāfus, pilsētplānotājus, arhitektus. Uzstājas vien politiķi un ierēdņi. Šajā situācijā ir ārkārtīgi grūti palikt cerību pilnam, drosmīgam un stipram, kaut vai tikai savās domās, vienlaikus nekļūstot aklam pret lietām, kuras patiešām ir problemātiskas.
Vai tomēr nav tā, ka arhitekti paši vienā mirklī ir bijuši šis vājais punkts, pieļaujot, ka šī situācija vispār tik tālu aizvirzās? Galu galā, arhitekta profesijai visos laikos ir bijis statuss un spēks, turklāt statuss patiesībā nav zudis joprojām.
Jā, ir bijis statuss un spēks, un vēl joprojām kaut kāds arī ir, taču pēdējos divos, trīs gados esam nokļuvuši situācijā, kad būvnieks vienkārši diktē savu! Un arhitektam nav īsti ko iebilst, jo pasūtītājs jau ir būvnieka “apstrādāts” un viņam ir sastāstīts, ka tā būs labāk un lētāk, kaut īstenībā tie ir salti meli.
Arhitektiem nav sava spēcīga medija un arī lobija. Arī politiskajai elitei redzama autorība nav izdevīga, tā dod priekšroku sazarotai varai, izkliedējot atbildību un tā padarot lēmuma pieņemšanu anonīmu un šķietami publiskajā apspriešanā balstītu.
No vienas puses arhitektūra ir pārlaicīga, no otras - ļoti saistīta ar laiku, kad tā ir tapusi.
Šodien nevienam vairs nav iespējams pārdot Bilbao efektu. Tā teikt, uzcelt Gugenheimu un pacelt pilsētu. Šis fenomens bija konkrēta laika zīme, un šis laiks ir pagājis. Mēs šodien vairs tā nedomājam.
Šodien nevienam vairs nav iespējams pārdot Bilbao efektu. Šis fenomens bija konkrēta laika zīme, un šis laiks ir pagājis.
Kāda ir tava arhitektes šī brīža vīzija, kā mūsdienās iespējams konkrētu pilsētu padarīt īpašu, piešķirt tai savveida magnēta statusu? Piemēram, Rīgas gadījumā.
Ja runājam par Rīgu, manuprāt, to iespējams izdarīt tikai ar mērķtiecīgu sistēmas reorganizāciju, zaļo domāšanu. Izplānotā veidā, ne mazās akcijās. Mazas akcijas – kā Tērbatas ielas gadījums, ir ļoti labas, jo mudina cilvēkus aizdomāties un tādējādi var kļūt par aizmetņiem lielākām sistēmiskām pārmaiņām. Vienlaikus nav iespējams vienkārši aiztaisīt vienu ielu, pārvērst gājēju teritorijā un teikt – mēs esam to izdarījuši. Tas tā nedarbojas. Kaut vai tikai tālab, ka gājēju ielā namu augšstāvos nevar atrasties dzīvokļi, bet apakšā būt ballīte. Visam ir jābūt pārplānotam, jo gājēju ielā dominē sabiedriskā funkcija. Teiksim tāds sadzīvisks aspekts, ka pie mājas vairs nav iespējams piebraukt ar mašīnu. Līdzīgi kā tas ir Vecrīgā. Līdz ar to jautājums – kāpēc nevar to visu ielikt Vecrīgā? Manuprāt, īstais izaicinājums būtu visus šos eksperimentus un labās iniciatīvas realizēt tieši tur, jo tur tas nevienam netraucētu. Vecrīgai jau ir sabiedriska funkcija.
Visus pēdējos gadus Vecrīga rīdziniekiem ir bijusi tāda kā noslēgtā zona, kur uzturējušies tikai tūristi. Tūrisms ir sarucis, Vecrīgā ir ļoti neliels dzīvojamais fonds un tur šīs idejas var brīnišķīgi funkcionēt. Manuprāt, šis būtu labs mirklis, kad, veicot dažādus pārdomātus reorganizācijas soļus, Vecrīgu atkal varētu atgriezt rīdziniekiem. Mainīt tās tēlu vietējo acīs.
Ir rūpīgi jāizsver katra funkcija un tās jārisina globālāk, arī domājot par ekoloģiju un Rīgas centra atbrīvošanu no mašīnām. Nevar notikt viļņveidīgi uzplaiksnījumi. Izveidojam vienreiz šo konstruktīvo plānu un tad atbilstoši tam arī konsekventi rīkojamies.
Viena no lietām, par kuru Covid-19 pandēmija, iespējams, daudziem ir likusi aizdomāties, ir cilvēku attieksme pret pilsētu kā tādu. Vīrusa straujā izplatība ir saistīta ar blīvi apdzīvotām metropolēm. Sākoties pandēmijai, Ņujorkā cilvēki masveidā devās uz saviem ārpilsētas īpašumiem, un tie, kam to nebija, centās iegādāties. Rīga, protams, nav šāda vēriena urbānais mezgls un Covid-19 gadījumā tā līdz šim bijusi mūsu priekšrocība, bet plūsma lauku īpašumu virzienā kaut kādā ziņā bija līdzīga.
Vai, tavuprāt, iespējams Rīgu pārveidot par zaļi domājošu pilsētu? Atsevišķas spilgtas pēdējā laika iniciatīvas – tostarp Sporta pils mazdārziņu projekts, liecina, ka šāda virzība būtu iespējama.
Esmu pārliecināta, ka to varētu izdarīt, ja vien pie tā tiktu konceptuāli strādāts. Piemēram, sabiedriskais transports par brīvu. Šobrīd pilsēta ir kā vraks, kurš eksistē, no kuras aizplūst cilvēki vai tie jūtas vientuļi. Cilvēku fiziskai labsajūtai ir tikpat liela nozīme kā garīgai, un šajā aspektā iedzīvotāju kopienu aktivitātes ir ļoti nozīmīgas un svarīgas. Ja sabiedrība vēlas parku, tad pilsētai ir jārespektē šī vēlme. Jāreaģē. Kad tika cirsti koki Marsa parkā man sāpēja fiziski, es raudāju. Man tā liekas tikpat liela traģēdija kā Maxima sabrukšana. Tā ir miršana abos gadījumos. Pilsēta ir jāpielāgo cilvēkiem un jāreaģē uz klimatiskajām pārmaiņām, jārada droša vide, jāievieš zaļās teritorijas, ielās jārespektē velosipēdisti. Viss šis kopums nozīmē pilsētu ar cieņpilnu attieksmi pret mantojumu un esošo substanci.
Šobrīd pilsēta ir kā vraks, kurš eksistē, no kuras aizplūst cilvēki vai tie jūtas vientuļi. Cilvēku fiziskai labsajūtai ir tikpat liela nozīme kā garīgai.
Pandēmija noteikti ir mainījusi cilvēku domāšanu tajās pilsētās, kur valda blīva apdzīvotība. Mums, par laimi, tā ir pietiekoši reta. Mēs tik labi te jūtamies. Taču mums pašiem nekāda lielā mācība no šī visa nav. Pilsēta neizdara secinājumus, kaut ko gaida, stagnē, neattīstās.
Visas lielās pēdējā laika kultūras būves pasaulē papildus to pamatfunkcijai ir tapušas arī kā tūrisma magnēti. Šobrīd – vispārējās nenoteiktības laikmetā, neviens īsti nezina, vai tūrisms pārskatāmā nākotnē jebkad atgriezīsies tādā kapacitātē, kāds tas bija pirms pandēmijas. Kā tev šķiet – vai cilvēki nākotnē būs gatavi ceļot šādu objektu dēļ? Interesanti, ka, piemēram, Design Hotels tīkls, kuru krīze skārusi ļoti tieši, nesen nāca klajā ar prognozi, ka jaunais mūsdienu ceļotājs domās nevis, uz kurieni doties, bet gan kāpēc to darīt. Kāds būs viņa nospiedums/pienesums izvēlētajā galamērķī.
Kaut kādā mērā, domāju, ceļošanas paradumi saglabāsies.
Šeit var minēt samērību vai mērogu. To var attiecināt gan uz attālumu, gan uz ēku lielumu. Es teiktu, ka risinājums varētu būt kaut kas temporāls, ekspresīvs - kā mirklis. Arī arhitektoniskie risinājumi var tādi būt - mazāki, samērīgāki un īslaicīgi - uzbūvējami atkārtoti kādā citā fiziskā punktā. Iespējams, ka jāaizmirst monumentalitāte.
Kā ar Dziesmu svētku estrādi - šī būve kalpo tikai Dziesmu svētkiem reizi četros gados. Būtībā tikai vienai funkcijai. Protams, Dziesmu svētki ir liels notikums, tam ir maģisks spēks un vēsture, taču ir vēl arī ekonomiskais aspekts. Visiem pārējiem pasākumiem to nevar izmantot. Jebkura cita pasākuma rīkotāji, protams, varēs izmantot skatītāju sēdvietu laukumu, taču skatuvei viņiem vajadzēs savu aprīkojumu, apskaņošanu un telti ar jumtu, lai lietus nelīst virsū.
Tagad daudzi runā par nepieciešamību pēc jauna un līdzvērtīgi spēcīga bauhaus mūsdienu ekvivalenta. Virziena, kas izveidotos sinerģijā starp mākslu, dizainu, zinātni, filozofiju, mūziku u.c. Kā tev šķiet, vai kaut kas tāds būtu iespējams?
Bauhaus šobrīd svin 100 gadus, un vienlaikus ir neatminama mīkla. Tas ir lielākais Vācijas pienesums 20. gadsimta pasaules kultūras vēsturei. Vienlaikus mēs zinām tikai nedaudz par šo fenomenu un nekad nezināsim pietiekami. Analizējot šo skolu, tas vienmēr izvēršas kā ceļojums cauri laikam un idejām, kur ir iespējams satuvināties ar vēsturi, to atpazīt un vienlaicīgi saprast, ka sen mācītais un zināmais ir pilnīgi svešs. Aiz vārdu savienojuma “parole bauhaus” ir paslēpts bezgalīgi daudz stāstu, kuri vienmēr nodarbinās mūsu prātus.
Bauhaus – tas būtībā ir ielūgums saņemt optimismu. Tas ir brīvības gars, ideālu pārvērtēšana un radīšanas prieks. Es vienmēr to esmu sajutusi kā savu.
Aiz vārdu savienojuma “parole bauhaus” ir paslēpts bezgalīgi daudz stāstu, kuri vienmēr nodarbinās mūsu prātus.
Bauhaus šis kopums bija ļoti spēcīgs - māksla, kostīmi, filma, tēlniecība, mēbeles, ergonomika u.c. Visas tās lietas, kas ir savstarpēji saistītas. Sinerģija starp nozarēm ir ļoti svarīga. To varētu panākt ne tikai savstarpēji ciešāk strādājot mākslas un ar to saistītajiem novirzieniem, bet daudz savērptāk, daudzslāņaināk – piemēram, izglītības joma rada programmas, bet fizisko telpu kopumu šo programmu īstenošanai jārada arhitektam un nevis skolotājam.
Raugoties globāli šodienas kontekstā - kā līdzvērtīgu redzu tikai un vienīgi atjaunotu, pārstrādātu un saudzīgu attieksmi pret to, kas mums ir - resursiem! Gan dabu, gan cilvēkiem. To atgūšana, aizstāvēšana un jēgpilna izmantošana būtu jaunais Bauhaus. To būtu nepieciešams aptvert. Tādēļ es savā darbošanās veidā dodu priekšroku visam tam, kas radies mūsu prātos, izmantojot mūsu intelektu, un attiecīgi tālāk materializējies projektā un vēl tālāk nodots meistariem tā īstenošanai. Mums tas viss ir. Ir tikai jāprot ieraudzīt, novērtēt un izmantot šo potenciālu.
Raugoties globāli šodienas kontekstā - kā līdzvērtīgu redzu tikai un vienīgi atjaunotu, pārstrādātu un saudzīgu attieksmi pret to, kas mums ir - resursiem! Gan dabu, gan cilvēkiem. To atgūšana, aizstāvēšana un jēgpilna izmantošana būtu jaunais Bauhaus.
Pieņemsim, ka notiek kāds galējs satricinājums. Sabrūkot maiju civilizācijai, palika piramīdas. Kas paliktu no šī perioda Latvijas arhitektūrā; liecinātu par spēcīgu domāšanu vai atspoguļotu šī laika sabiedrību? Līdz šim pēdējā nozīmīgā būve ir bijusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka, taču tas savā ziņā bija jau vēsturisks projekts.
Mums nav nekā liela. Un šodien šķiet, ka neko lielu arī nevajag. Es domāju, ka paliekošs varētu būt tas mazais lietu kopums, ko mēs varam radīt šeit uz vietas, izkopt un pašu spēkiem uzturēt. Tā varētu būt estētiski sakārtota vide cilvēciskā mērogā.
Manuprāt, tas varētu būt šis pozitīvais Covid – 19 nospiedums, ka mēs izmantojam paši savus resursus, novērtējam vietējo, veidojam savu dizaina identitāti un vidi, kas audzina. Vairot spēju ieraudzīt skaistumu kopumā un detaļās.
Manuprāt, tas varētu būt šis pozitīvais Covid – 19 nospiedums, ka mēs izmantojam paši savus resursus, novērtējam vietējo, veidojam savu dizaina identitāti un vidi, kas audzina.
