Arhitektūra ir kultūras sastāvdaļa
17. Starptautiskajā Venēcijas arhitektūras biennālē, kuras norises laiks pandēmijas rezultātā pārcelts uz 2021. gadu, Latviju pārstāvēs arhitekta Ulda Lukševica birojs NJRA ar projektu It's not for you! It's for the building, kura fokusā ir stāsts par cilvēka un tehnoloģiju attiecībām arhitektūras kontekstā. NRJA komanda biennāles ietvaros pēta arhitektūras attīstību laikmetā, kur ēka no sabiedrības vajadzību, lokālās kultūras un arhitekta radošo izpausmju produkta kļūst par tehnoloģiju attīstības un energoefektivitātes ideālu izmēģinājumu poligonu. “(..) bija laiks, kad tehnoloģijas bija vērstas uz cilvēka dzīves uzlabošanu, šobrīd tās mēģina risināt globālas problēmas. Un beigu beigās skolotāja vairs nevar pabarot putniņu, atverot logu - tas vienkārši neveras, jo darbojas vēdināšanas sistēma,” stāsta Lukševics, kas ar savu komandu Venēcijas biennāles projektu “Baltās nakts” ietvaros prezentējis arī Rīgā, atrādot to Doma laukumā. Tiesa, transformētā veidolā, jo šķitis svarīgi reflektēt par pandēmijas radīto situāciju. “Mēs to pašu Venēcijas izstādes konstrukciju apvērsām otrādāk. Šķita svarīgi parādīt, ka tehnoloģijas šai brīdī ir ļoti cieši kopā ar mums. Vienatnē palikām mājās ar vadiem un pagarinātājiem, bez iespējas kādam fiziski iedot roku un sazinoties tikai ar signālu palīdzību.”
Taču Venēcijas biennāle nepavisam nav vienīgais zīmīgais pieturpunkts Lukševica un viņa biroja tuvākā laika projektu sarakstā, kur ietilpst gan Rīgas Cirka, gan arī Tabakas fabrikas kvartāla, kas nākotnē būs Kultūras akadēmijas, Nacionālās kino skolas un Kino & foto muzeja mājvieta, rekonstrukcija.
Jau vairākus mēnešus kādreizējā Centrālkomitejas ēkā Elizabetes ielā 2 darbojas arhitektūras telpa MAD - projekts, kuru realizē domubiedru grupa, kuras viens no līderiem ir Uldis Lukševics. Tā ietvaros katru nedēļu kāds no arhitektiem prezentē savu vīziju un koncepciju, un šobrīd 438. kabinets jau kļuvis par būtisku atskaites punktu Rīgas kultūras telpā. Vasaras sākumā plašākā sabiedrībā salīdzinoši nepamanīts palika Lukševica biroja piedāvājums šai ēkā izveidot/iemitināt mākslas, arhitektūras un dizaina centru (saīsinājumā MAD). Tas kaut kur nogrima kaislību viļņa putās, ko sakūla Ministru kabineta lēmums nojaukt modernisma celtni, lai tās vietā būvētu akustisko koncertzāli.
Pastāsti par arhitektūras telpu MAD. Kā dzima tās ideja?
Ja nebūtu parādījies absurdais piedāvājums par ēkas nojaukšanu, nebūtu bijis arī grūdiena tur izveidot un iedarbināt arhitektūras telpu MAD. Līdz šim brīdim ar ēku viss bija kārtībā - kultūrvēsturiski vērtīga ēka, kas joprojām kā tāda pozicionēta arī visos dokumentos.
Kas ir šīs ēkas būtiskākie raksturlielumi, atskaites punkti, kas apstiprina tās vērtību?
1974. gadā stadiona vietā tika uzbūvēta Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēka, kuras arhitekti bija Jānis Vilciņš, Alfons Ūdris, Antons Staņislavskis un Gunārs Asaris (viņš tai laikā bija pilsētas galvenais arhitekts), kā arī Alberts Vecsīlis, kas bija arhitektūras akustikas meistars. Mūsuprāt, gan ēkas arhitektoniskās kvalitātes, gan arī tehniskais stāvoklis (saglabātība) padara to par izcilu pēckara modernisma arhitektūras paraugu. Es pat gribētu teikt - simbolu, jo konkrētais plānojums raksturīgs ne tikai Latvijai, bet daudzām tā laika ēkām pasaulē.
No J. Vilciņa ģimenes arhīva. Foto: Gunārs Janaitis
2015. gadā Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, kas šobrīd saucas Nacionālā Kultūras mantojuma pārvalde, veica šīs ēkas novērtējumu un atzina to par kultūrvēsturiski vērtīgu. Lēmuma pieņemšanā piedalījās gan akadēmiķis Jānis Krastiņš, gan citi eksperti. Slēdzienā kā ēkas vērtības tika izcelts būvapjoms, nama kārtojums, jumta forma, fasāžu arhitektoniskā kompozīcija un dekoratīvā apdare.
2014. gadā arhitektu birojs NRJA pārstāvēja Latviju Starptautiskajā Venēcijas arhitektūras biennālē ar ekspozīciju Unwritten (“Neuzrakstītā grāmata”), kuras fokusā bija pēckara modernisma arhitektūra Latvijā - izstādes katalogā atrodama arī šī ēka Elizabetes ielā 2. Mēs akcentējām to, ka nav pētījuma par tā laika arhitektūru un līdz ar to nav arī kritēriju, pēc kuriem to vērtēt. Joprojām tiek izmantoti 19. gadsimta vērtēšanas kritēriji, kur svarīgākais ir tas, kā ēka iekļaujas viduslaiku pilsētas struktūrā, dekoru daudzums u.tml. Taču šos kritērijus nekādā veidā nevar attiecināt uz modernismu, jo jau saknē tam ir pavisam citi spēles noteikumi. Un tos neviens nav uzrakstījis un nav izpratis. Tālab nav noteikumu, ko drīkstam nojaukt, ko siltināt un kas mums jāsaglabā tāds, kāds ir. Un tā mēs citu pēc citas zaudējam tā laika ēkas.
No J. Vilciņa ģimenes arhīva. Foto: Gunārs Janaitis
Ir ļoti svarīgi nosargāt māju Elizabetes ielā 2. Man gribas, lai maniem bērniem paliek informācija par šo laiku. Nevar teikt, ka tas ir padomju monstrs, jo mēs nevaram arhitektūrai likt atbildēt par politisko sistēmu. Arī Martas Staņas projektētais Dailes teātris ir celts kompartijas vajadzībām, un teātris tur ir tikai papildus funkcija. Ēku Elizabetes ielā 2 uzbūvējis vienīgais pasūtītājs, kam tai laikā bija pieejamas normālas tehnoloģijas un līdzekļi, - Komunistiskā partija, un šis nams ir uzbūvēts vislabākajā veidā, kā tai laikā to varēja izdarīt. Tur piedalījās ļoti talantīgi arhitekti.
Tomēr viens no argumentiem, kas tiek minēts kā ēkas vērtību pazeminošs, ir fakts, ka tā ir kopija.
Šie arhitekti, protams, ietekmējās no tā laika modernisma scēnas un, protams, arī no Marsela Breiera 1958. gadā būvētās UNESCO mājas Parīzē, kas bieži tiek pieminēta, uzsverot Rīgas ēkas šķietamo nevērtīgumu. Taču tā ir mūsu arhitektu spēja tajā informatīvajā vakuumā, kas te valdīja, “dabūt cauri” idejas, kas virmoja gaisā visā pasaulē. Nav runa par kopēšanu, jo modernisms jau runā par visiem zināmiem principiem, kas tiek turpināti un attīstīti tālāk. Un neviens nesaka, ka “tu esi nospēris man to ideju”. Eiropas Komisiju ēka Briselē arī ir ļoti līdzīga - tā celta 1964. gadā. Tās arhitekti atklāti teica, ka viņi ciena Breieru, ka viņš ir ģēnijs un ka “mēs viņu turpinām”. Un uzbūvēja teju tādu pašu māju kā UNESCO - tikai ar četriem “zariem”. Tāpēc, manuprāt, visas šīs runas par kopijām ir, maigi izsakoties, neprofesionālas.
Foto: arhitektu birojs Outofbox
Kā jau teicu, 2015. gadā šī ēka tika novērtēta kā kultūrvēsturiski vērtīga ēka. 2018. gadā Ministru kabinets atbalstīja plānu, ka uz turieni tiek pārvietota Ekonomikas ministrija. Tajā brīdī ēkas tehniskais stāvoklis tika vērtēts kā apmierinošs. 2019. gadā Sergejs Ņikiforovs un birojs “Nams” veica deviņu potenciālo koncertzāles vietu izpēti. Bija izstrādāti principi, pēc kuriem jāvadās, to darot. Protams, Elizabetes iela 2 šai sarakstā nebija. 2020. gada sākumā kultūras ministrs paziņoja, ka neviens lēmums par koncertzāli netiks pieņemts aiz slēgtām durvīm. Bet jau 25. maijā Nacionālā arhitektūras padome tika informēta, ka Elizabetes ielā 2, nojaucot esošo ēku, tiks celta koncertzāle. Bez diskusijas.
2020. gada 6. jūnijā Kultūras ministrija uzdeva Nacionālajai Kultūras mantojuma pārvaldei izvērtēt atkārtoti ēkas kultūrvēsturisko statusu. 11. jūnijā klajā tiek laists četru Nacionālās Kultūras mantojuma pārvaldes ekspertu (profesors, akadēmiķis Jānis Krastiņš, eksperti Jānis Zilgalvis, Jānis Radiņš un Ligita Silikāne) atzinums, ka ēkas vērtība tiek pazemināta līdz kultūrvēsturiski mazvērtīgai ēkai, kas sniedz iespēju to nojaukt. Šāds lēmums tika pieņemts nedēļas laikā! Pēc Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumiem kultūrvēsturiskās vērtības līmeni var pārskatīt tikai balstoties uz konkrētās ēkas saglabātības līmeņa maiņām, taču konkrētajā gadījumā tas tiek darīts tādēļ, ka ir iecere būvēt koncertzāli. Tā ir pasūtījuma slepkavība - jau 16. jūnijā Ministru kabinets atbalstīja lēmumu šo vietu atvēlēt koncertzālei un nojaukt esošo ēku. Mēs skaidri redzam, ka lēmums tika pieņemts aiz slēgtām durvīm bez jebkādas diskusijas. Nacionālās arhitektūras padome ar šo ideju tika iepazīstināta, it kā garāmejot. Tas ir birokrātu, ierēdņu pieņemts lēmums.
Tomēr dzirdams, ka arī paši arhitekti nav vienoti un arī viņu vidū valda dažādi viedokļi par šo ēku.
Tas ir Kultūras ministrijas viedoklis, ka arhitekti jau trīsdesmit gadus nevar vienoties, un tas arī ir veids, kā politisko atbildību “nogrūst” uz arhitektiem. Jo, kā zināms, līdz šim vienošanās par koncertzāli ir bijusi politiska nevienošanās. Arī šobrīd tiek uzsvērts, ka koncertzāle var atrasties tikai uz valsts īpašumā esošas zemes.
Jo valsts nevar vienoties ar pilsētu.
Tur ir tas absurds, jo izrādās, ka pilsēta nav daļa no valsts un privātie īpašnieki arī nav daļa no valsts. Ka valsts ir kaut kas pilnīgi cits. Tātad es arī neesmu valsts. Ja man piederētu zemes gabals, es to nevarētu piedāvāt, jo ir konkrēts uzstādījums - koncertzālei varam izvēlēties tikai valsts īpašumā esošu zemi. Bet kāpēc pilsēta un tās iedzīvotāji nav valsts? Tas ir absurds.
Precizēsim - vai Arhitektu savienība oficiāli ir iestājusies par ēkas saglabāšanu?
Jā. Ar atklātām vēstulēm, kurās uzsvērts, ka netiek atbalstīta ēkas nojaukšana un akcentēts tās nozīmīgums pēckara modernisma arhitektūras kontekstā; pie Kultūras ministrijas vērsusies gan Starptautiskā modernisma pieminekļu aizsardzības organizācija DoCoMoMo, gan Arhitektu savienība. Arhitektu domubiedru grupa iesniedza priekšlikumu šo ēku iekļaut pieminekļu sarakstā. Pieminekļu inspekcija lēmuma pieņemšanu atlikusi uz gada beigām. Kā noprotams pēc Dambja kunga retorikas, viņš nepieļaus tai šāda statusa piešķiršanu - tikai viņam zināmu iemeslu dēļ. Nacionālajā Kultūras mantojuma pārvaldē nav cilvēka, kuru interesētu modernisma arhitektūra, jo šīs organizācijas priekštece - Valsts Pieminekļu aizsardzības inspekcija - 1988. gadā tika dibināta ar mērķi saglabāt iepriekšējo laiku arhitektūras mantojumu, nevis to, kas bija teju tā laika arhitektūra. Kā jau minēju, Latvijā nav kritēriju un nav modernisma speciālistu. Rezultātā radusies absurda situācija, ka jūgendstila guru akadēmiķis Krastiņš ar tādu pašu aizrautību un sirdsdegsmi tikai negatīvā veidā izsakās par pēckara modernisma arhitektūru.
Šo situāciju mēs, arhitekti, uzskatām par ierēdniecisku patvaļu. Un ja kādreiz šāda patvaļa “gāja cauri”, tad šobrīd sabiedrība mainās. Šai brīdī esam sajutušies atbildīgi gan kā arhitekti, gan, kaut skanēs pompozi, arī kā pilsoņi. Mūsuprāt, šo jautājumu nevar atstāt izlemšanai kabinetos, ignorējot visus izvirzītos principus koncertzāles vietas meklējumos.
Kādi bija šie principi?
Daudz un dažādi, taču kā otrais no tiem tika minēti zemesgabala apgrūtinājumi. Vieta Elizabetes ielā 2 ir aizņemta, jo tur atrodas arhitektoniski vērtīga ēka, kas ir 16,5 tūkstošus kvadrātmetru liela. Milzīga ēka labā tehniskā stāvoklī ar izcili saglabātām detaļām. Piepeši to neviens vairs neuzskata par apgrūtinājumu. Mūsuprāt, Kultūras ministrija nesaprot vai arī negrib saprast, ka arī arhitektūra ir viņu atbildības nozare, jo ir kultūras sastāvdaļa, kas būtu jāaizstāv. Ja mēs bez kritērijiem, bez diskusijām mēģinām jaukt nost izcilu pēckara modernisma laikmeta simbolu, tas nozīmē, ka mēs vienkārši cenzējam mūsu pagātni. Diezgan rupjā veidā, bez sarunām par to, vai tā ir vajadzīga vai nē. Vienkārši izgriežam politiski nevēlamus fragmentus. Vairākkārt ir minēts šis apzīmējums “komunisma rēgs”, ko būtu iespēja iznīcināt līdz ar šīs ēkas nojaukšanu. Mūsuprāt, tā ir kultūras cenzēšana un absolūti nesaimnieciska attieksme. Pasaules mērogā skatoties un domājot pār-izmantošanas kontekstā, tas ir provinciālisms un nemūsdienīgums. Te var minēt spilgtus modernisma namu rekonstrukcijas piemērus - Londonas Dizaina muzejs, kura detalplānojumu veidojis OMA birojs, savukārt interjeru Džons Pausons; Bārbikana centrs Londonā; Rema Kolhāsa “Garāža”, kas ir kādreizējais restorāns “Gadalaiki” Gorkija parkā Maskavā. Arī Lietuvā valdības sēdeklis atrodas gana labi rekonstruētā modernisma būvē, savukārt kādreizējais Revolūcijas muzejs Viļņā pārveidots par Nacionālo mākslas galeriju. Viņi to spēj! Pie mums Kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis kā argumentu tam, ka ar šo ēku neko nav iespējams darīt, min to, ka līdz šim Latvijā nevienam nav izdevies neko labu izdarīt ar tā laika arhitektūru. Norādot uz kādreizējo viesnīcu “Latvija”. Šim piemēram es, protams, piekrītu. Taču ēka Elizabetes ielā 2 ir labā stāvoklī autentiski saglabājies vērtīgs arhitektūras objekts, kas atrodas valsts īpašumā. Būtu iespēja demonstrēt izcilu piemēru visiem apkārtējiem investoriem, kā valsts ņem savās rokās vērtīgu savā īpašumā esošu ēku. Piesaistot arhitektus, nezinu... ārzemju meistarus, komunicējot par to, kā tas pasaulē notiek, un izdarīt to soli uz priekšu, apliecinot, ka mēs arī modernisma arhitektūru varam un mākam rekonstruēt un restaurēt, nevis tikai tupi nosiltināt ar putuplastu un “biezpiena” apmetumu no ārpuses.
Taču šī māja ir noteikti jārestaurē.
Protams.
Ir arhitekti, kas saka to pašu, ko Juris Dambis - ka mēs nemākam restaurēt modernisma ēkas.
Bet tur jau ir tas āķis - ja nesāksim, tad vienkārši nebūs. Lai kaut ko prastu, ir jāmēģina to darīt. Tajā brīdī, kad ir privāta pasūtītāja spiediens, kad visu vajag ātri un lēti... tas ir cits stāsts nekā tad, ja īpašnieks ir valsts. Tā būtu izcila iespēja saprast, ar kādiem paņēmieniem un pēc kādiem kritērijiem tos dažus vēl palikušos labos pēckara modernisma arhitektūras pieminekļus saglābt. Un tas būtu Nacionālā Kultūras mantojuma pārvaldes uzdevums nokļūt līdz šiem kritērijiem un risinājumiem. Nevis teikt, ka ēka ir savu laiku nodzīvojusi. Visām mājām, kuras būvēja padomju laikā, limits bija 40-50 gadi, bet tas nozīmē - limits līdz kapitālajam remontam. Katra māja ir jāremontē! Konkrēti šai gadījumā - tur nav notikusi aktīva komercdarbība un neviens to aktīvi arī nav remontējis. Tas ir tikai loģisks process, ka vēsturiskā ēkā kaut kas ir jādara ik pēc desmit gadiem. Šeit tas īsti nav darīts nekad. Nepieciešamība ieguldīt līdzekļus kā arguments nojaukšanai neiztur nekādu kritiku.
Runājot par finansēm, tiek minēts UNESCO ēkas Parīzē rekonstrukcijas projekts, kas izmaksājis aptuveni 110 miljonus eiro.
Taču UNESCO ēka ir divas reizes lielāka. Tas netiek pieminēts. Mūsu koncertzāles izmaksas tiek plānotas uz 86 miljoniem eiro, bet Elbas koncertzāles izmaksas bija 866 miljoni. UNESCO ēkas piesaukšana šai kontekstā ir tīrais populisms.
Mirklī, kad kaislības ap Elizabetes ielu 2 publiskajā telpā jau sāka noplakt, jūsu arhitektu birojs nāca klajā ar vīziju par MAD - arhitektūras, mākslas un dizaina centru, kas varētu tikt realizēts šai ēkā. Kaut kādā ziņā šis projekts palika nepamanīts.
Arī mēs savu MAD projektu, gluži kā savulaik Gunārs Birkerts skici Okupācijas muzeja piebūvei, uzdāvinājām Kultūras ministrijai. Protams, neesam Birkerts, neesam pēdējie dzīvie modernisti, kuru skici jau a priori pieņem kā gatavu risinājumu. Taču līdz šim brīdim neesam saņēmuši nekādu atbildi attiecībā uz šo ideju. Kad “Delfu” žurnālisti vaicāja kultūras ministram Naurim Puntulim par šo ierosinājumu, viņš (es gan citēšu neprecīzi) teica, ka ideja interesanta, bet utopiska. Mums tā dzima tikai tāpēc, ka kultūras ministrs kā vienu no argumentiem šīs ēkas nojaukšanai minēja, ka tai ir nepiemērota funkcija tik labai lokācijai. Piekrītu, ka biroju ēkai tur noteikti nav jāatrodas. Taču, mūsuprāt, veicot pavisam nelielas izmaiņas, mēs varam iegūt izcilu publisko laukumu ēkas priekšā Elizabetes ielā - un tādējādi ar vienkāršiem līdzekļiem piešķirt šai ēkai publisku funkciju. Mēs gribējām apliecināt, ka ēka atrodas īstajā vietā un argumenti, ka tā ir noslēgta, neiztur kritiku.
Jā, šobrīd to patiešām ieskauj 40 centimetrus augsts bortiņš - savulaik radīts, lai parastais padomju cilvēks netuvotos Centrālkomitejas ēkai. Bet laikabiedri stāsta, ka arhitekts Vilciņš šo ēku projektēja ar domu, ka tā būs izmantojama arī pēc padomju ēras - ar publisku funkciju. Vai tā ir pasaka, mēs nevaram pārbaudīt, bet es ticu, ka tā arī ir. Ēka ir veidota pēc modernisma principiem - lielā mērā tai ir brīvais plānojums, otrais stāvs pacelts uz augšu. Un šī mākslas, arhitektūras un dizaina centra ideja... Doma par trim ēkas arhitektoniskajiem spārniem, kur katrā atrastos telpas vienai no jomām - mākslai, dizainam un arhitektūrai -, pieder Holgeram Eleram. Iecere bija šīs trīs Kultūras ministrijas pakļautībā esošās jomas apvienot vienā ēkā, tad beidzot notiktu savstarpējā sinerģija, lai mēs sāktu interesēties cits par citu.
Idejiski līdzības varētu vilkt ar Bārbikana centru Londonā. Iztrūkst vien mūzika.
Tur varētu būt vieta arī eksperimentālajai mūzikai, jo Alberta Vecsīļa izcilā konferenču zāle pamatā radīta ar mērķi, lai runātājs būtu perfekti sadzirdams. Protams, tā nav akustiskā koncertzāle.
Šobrīd tur funkcionē MAD arhitektūras telpa, kas bija proaktīva rīcība ar mērķi apliecināt, ka ēka ir dzīvotspējīga. Runas par arhitektūras galeriju ir bijušas ik pa brīdim. Šķita, ka šī tad beidzot ir īstā vieta - modernisma simbols, māja, kas šobrīd ir apdraudēta. Manuprāt, mums ir jābūt tur uz vietas un jārāda, ka šī vieta var publiski funkcionēt.
Bet vai jūs esat veikuši kaut vai provizorisku aprēķinu, cik varētu izmaksāt šis jūsu par utopisku nodēvētais projekts?
Mēs šī projekta uzdevumu redzam iespējā parādīt birokrātiem, ka šī ēka izmantojama ne tikai kā biroju ēka, bet arī kā būve ar publisku funkciju. Mūsuprāt, tieši idejiski būtu lieliski, ja šajā modernisma ēkā, kam raksturīga atvērtība, principu laušana, atrastos kultūras institūcija. Māja var patikt vai nepatikt, bet tajā ir kaut kāda brīvības sajūta. Kultūras institūcija varētu būt tā, kas spētu akceptēt ne-sterilitāti, kas varētu iztikt bez tā eiroremonta, kuru kāds varētu vēlēties lielas viesnīcas gadījumā. Pati ēka ir dzelzsbetona konstrukcija - dzelzsbetona stabi, paneļu pārsegums, ārsienas nav nesošas, tās ir piekārtas, stāvi pacelti uz augšu - kā jau modernismam raksturīgi. Izpildīti visi pieci Lekorbizjē punkti - iztrūkst vienīgi jumta dārza, ko varētu ierīkot. Un tikai daļa no starpsienām, kas atdala funkcionāru kabinetus, varētu “strādāt” kā stingruma ribas. Lielākā daļa no tām ir slodzi nenesošas starpsienas, kuras varētu likvidēt. Tādā veidā mājas arhitektoniskie zari tiktu atbrīvoti, paliekot tikai kolonnu režģim. Mūsuprāt, esošais plānojums ir brīvi transformējams, un tādējādi ēkas vizuālais tēls nekādā veidā nemainītos. Vērtīgā apdare pārsvarā atrodas ātrijā, ieejas mezglā un konferenču zālē. Gaiteņos labākajā gadījumā ir saglabājams parkets. Tālab akadēmiķa Krastiņa apgalvojums, ka tur neko nevar izdarīt, jo ir tikai mazi kabineti, neiztur kritiku. Nevar tad, ja negrib. Mēs mēģinām aizklauvēties līdz gribēšanai.
Vai lielākā problēma tomēr nav nauda? Respektīvi, ka neviens neredz to, kas atnāks un būs gatavs ieguldīt līdzekļus šai objektā.
Bet nav jau naudas arī koncertzāles celtniecībai - izņemot 10 miljonus tā dēvētās Covid naudas. Trīs no tiem ir iezīmēti nojaukšanai un dažādu forumu organizēšanai. Arī ministrs uz žurnālistu jautājumiem, kur ņems naudu būvniecībai, atbild, ka viņam esot dažas idejas. Tas arī ir viss. Var gadīties tā, ka nāks nākamais ministrs un, ja ideja par nojaukšanu realizēsies, mēs paliksim pie vaļējās būvbedres.
Vienlaikus ir aprēķins, ka šīs ēkas ekspluatācijas laiks ir beidzies. Cik ilgi tā vēl var stāvēt bez remonta? Ja nu tiešām sabrūk?
Tur arī ir tāda divkosība. Tiek runāts par to, ka apdares plāksnes ir ļoti sliktā stāvoklī - taču ir tikai viens stūrītis, kur plāksne ir atdalījusies un nokritusi. Tā esot pilnīgi nepieņemama konstrukcija, jo - kurš gan ticēšot, ka uz cementa javas liktās plāksnes turēsies!? Bet toreiz nebija citu tehnoloģiju, tajā brīdī nebija izdomāti piekārto fasāžu āķi. Tad jau apdares plāksnes no Ulmaņa laika mājām, piemēram, Finanšu ministrijas - arī būtu nokritušas, jo tās tieši tāpat ir stiprinātas uz javas. Īstenībā pieminekļu inspekcijai būtu jārīkojas pavisam citādi - jāstāsta, ka tā ir tikai viena plāksnīte, kas nokritusi. Bet tagad tiek paziņots, ka nokrita viena plāksne un viss ir slikti, viss tūdaļ sagāzīsies.
Šīs mājas veiksme ir tāda, ka tā celta tam laikam pārsteidzoši labi. Mani šokē pieņēmums, ka ministrija šo zemes gabalu uztver tikai kā zemes gabalu, vispār pat neredzot ēku. Toreiz, 2014. gadā (pēc Venēcijas biennāles), mēs iesniedzām Kultūras pieminekļu inspekcijā piedāvājumu piešķirt pieminekļa statusu 11 objektiem. Seši no tiem tika šim sarakstam pievienoti, jo pārējos jau bija sākta rekonstrukcija. Šīs ēkas šai sarakstā nebija, jo konkrētajā brīdī tai nekas nedraudēja. Un tā joprojām ir kultūrvēsturiski vērtīga ēka, kas atrodas UNESCO zonā - tur iekļauts viss vēsturiskais centrs ar visiem uzslāņojumiem (to vidū ir arī šī ēka). Bez UNESCO piekrišanas šai teritorijā nedrīkst veikt nekādas pārmaiņas. Nu jau bijusī UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Dagnija Baltiņa daudzas reizes ir brīdinājusi, ka bez UNESCO piekrišanas neko nedrīkst mainīt. Un ar ēkas nojaukšanu mēs iejaucamies tajā, ko UNESCO ir apstiprinājis kā vērtību.
Bet tādā gadījumā tas nozīmē šīs nojaukšanas idejas strupceļu.
Jā, bet visus strupceļus var apiet. Nacionālā Kultūras mantojuma pārvalde ir Kultūras ministrijas struktūrvienība. Un konkrētajā situācijā šauj sev abās kājās, aktīvi cīnoties pret vēsturiski nozīmīgas ēkas “dabūšanu nost”. Viņi ir iesaistīti politiskajā cīņā un absolūti pretdarbojas tiem principiem, kas viņiem būtu jāaizstāv… tehniskā izpēte, mākslinieciskā izpēte - šīs procedūras netika veiktas pirms konkrētā lēmuma pieņemšanas. Tagad spiediena rezultātā tiek mēģināts to kaut kā formāli izpildīt. Ir jāsaprot, ka Latvijā ir Kultūras ministrija, nevis mūzikas ministrija. Ka arhitektūra ir kultūras sastāvdaļa un ka vienas lietas labā nevar upurēt kādu citu lietu. Koncertzālei ir jābūt, taču vietā, kas izvēlēta pēc pieminētajiem principiem. Šī vieta tiem neatbilst.
Jūs kā arhitekti varētu savstarpēji vienoties un nosargāt šo ēku?
Latvijas Arhitektu savienība, kas ir vienīgā profesionālā organizācija, ir izteikusi savu viedokli - 2020. gada 23. jūlijā tika pieņemts lēmums neatbalstīt MK rīkojumu par E2 demontāžu. Tas ir Latvijas arhitektu vienīgās profesionālās organizācijas viedoklis, bet Kultūras ministrijai šis lēmums ir kā pīlei ūdens. Akadēmiķis Jānis Krastiņš ir ļoti cienījams cilvēks, bet viņam ir pavisam citas intereses - viņš ir izcils jūgendstila speciālists. Turklāt vēl - viņš šai gadījumā ir arī radikāli mainījis savu viedokli pāris gadu laikā.
Kurai no pieminētajām iespējamajām deviņām koncertzāles vietām tu dod priekšroku?
Es nevēlos nosaukt nevienu konkrēti, jo tad tā būs lobēšana. Viens no kritērijiem ir, ka koncertzālei jārada pienesums pilsēttelpai. Ja to uzbūvē Elizabetes ielā, tad apkārtējo dzīvokļu kvadrātmetrs, kas maksāja 5000 eiro, arī turpmāk maksās tikpat daudz. Nu varbūt 5200. Bet principā nekas nemainīsies - nenotiks infrastruktūras uzlabošana, šis rajons netiks padarīts labāks, jo tas vienkārši nav iespējams. Parkā pie Brīvostas biroja ir pilns ar džipiem, un tie džipi tai rajonā arī paliks. Tur nav kam attīstīties. Viens no galvenajiem izvēles kritērijiem ir, ka koncertzālei būtu jākļūst par enkura objektu, kas pavelk līdzi rajonu, un tas šai gadījumā netiek izpildīts. Taču ir daudz citu variantu, kur tas iesējams - Raņķa dambis, teritorija līdzās Zuzeum, Andrejsala, kur deviņi hektāri zemes atrodas valsts īpašumā. Tas, ka līdzās ir oligarhi, jau ir cits jautājums. Taču konkrētā zeme pieder valstij, lai arī šobrīd iznomāta, - tieši pie upes. Protams, Kongresu nams ir nokavēts, lai arī jaunā Rīgas Dome, kā saprotu, iepirkumu esot apturējusi. Tur nevajadzēja ieguldīt milzu līdzekļus, lai ierīkotu ne tikai apskaņojamo zāli, bet pārvērstu to arī par akustisko koncertzāli. Tagad mums viena otrai līdzās plānojas divas koncertzāles teju identiskā izmērā - viena apskaņojama, kur muzicēs Raimonds Pauls, un otra, kur vijoles spēlēt.
Iepriekšējās ministres laikā tika pieņemti visi lēmumi, kas saistīti ar AB dambi. Un MK lēmums par koncertzāli šai vietā nav atcelts. Tāpat Latvijas Arhitektu savienības lēmums par atbalstu koncertzālei uz AB dambja arī nav atcelts. Arhitektu savienība joprojām atbalsta šo novietojumu, taču ideja ir vienkārši izsvītrota, padarīta neesoša - kā argumentu minot arhitektu dažādo viedokli. Un atkal jau jāpiemin akadēmiķis Krastiņš, kas bija aktīvākais viedokļa "pret" paudējs. Bet visi šie lēmumi ir spēkā.
Šobrīd ir izveidojusies situācija, kad, ja kāds vēlas atbrīvoties no kultūrvēsturiskas ēkas, kas atrodas viņa īpašumā, viņš var rakstīt vēstules Kultūras ministrijai. Nedēļas laikā tā saorganizēs četru ekspertu slēdzienu, ka māja ir nojaucama. Un tādā veidā mēs varam turpināt. Jo ir konkrēts precedents, uz kuru varēs atsaukties visas turpmākās tiesvedības.
Pastāsti, kādas sekas no ekoloģiskā skatpunkta draud pilsētai, uzsākot ēkas nojaukšanu konkrētajā vietā.
Ainavu arhitekti par to ļoti satraucas. Šobrīd skatīts tiek tikai ēkas tehniskais stāvoklis. Neviens nav saņēmies izvandīt visus arhīvus, lai noskaidrotu, cik plaša ir pagrabu infrastruktūra. Mēs zinām, kā ēkas ar šādu funkciju tika būvētas - ar pārspīlēti lieliem apjomiem slepenu bunkuru telpām. Trīs miljoni, kas paredzēti nojaukšanai... visdrīzāk ar to nepietiks. Un ir ticams scenārijs, ka būvbedre ietieksies kanālā. Ekoloģiskā pēda neapšaubāmi būs milzīga un iespaidīga - paralēli tam, ka zaudējam vērtīgu ēku, mēs ieguldām vismaz trīs miljonus nojaukšanai un vēl atstājam pamatīgu ekoloģisko pēdu, ko noteikti negribētu.
Respektīvi - iegūstam divas ekoloģiskās pēdas. Vienu - nojaucot, otru - uzceļot.
Jā, protams. Tiek runāts par to, ka šī ēka rada slodzi uz parka struktūru - pat tad, kad uz turieni neviens neiet. Bet kādu slodzi radīs koncertzāle, kas būs tikpat liela un uz kuru plūdīs cilvēki un būs jāorganizē satiksme!? Ministrs savā retorikā apgalvo, ka visi brauksim ar velosipēdiem. Nu nekādi! Pēc pastāvošās likumdošanas (uz cik cilvēkiem nepieciešama viena automašīna) to nav iespējams uzprojektēt. Tikai autostāvvieta vien aizņems milzīgu vietu parkā, kuru mēs šobrīd saprotami izceļam kā aizsargājamu vērtību. Mēs to neapšaubāmi sačakarēsim ar visu transporta sistēmu. Tāpēc tie, kas runā par ēkas ietekmi uz parku, nekādā veidā nav salīdzinājuši to ar jauno apjomu - pirms kura uzcelšanas būs iegūta ļoti pamatīga ekoloģiskā pēda un izjaukta visa dabiskā infrastruktūra.
Cik gadus mums būtu jārēķinās ar būvbedri? Visoptimistiskākā scenārija gadījumā?
Nezinu. Ministrs saka, ka seši vai septiņi gadi. Parkā visi koki ir veci, kaut nedaudz ierokoties pagrabā, ir jālūdz dendrologu atzinums par to, kā tuvumā esošais koks to pārcietīs. Taču skaidrs, ka, lai to visu betonu dabūtu ārā, tiks izrakta milzīga bedre. Un ir skaidrs, ka lielākā daļa no šiem kokiem vienkārši nomirs. Es, protams, neesmu ainavu arhitekts, bet...
