Materializēt netveramo
Saruna ar dizaineru Germanu Ermiču
Šobrīd viņa jaunā aizraušanās materiāla izziņas ceļojumā ir akmens – marmors un tā dabiskās erozijas process. Pretēji tradicionālajai “iegremdēšanai” pulētā materiālā –marmora unikālo stiegrojumu viņš it kā “izvelk” akmens virspusē, katru dzīslu padarot taustāmu kā vizuāli izteiksmīgu virsmas faktūru. Viņš ir Amsterdamā dzīvojošais dizainers Germans Ermičs, kurš savā dzimtajā Latvijā un plašāk pasaulē zināms ar savu veikumu stikla dizainā. Pirms četriem gadiem viņa veidotais stikla krēsls Ombré Glass Chair (2017) pārliecinoši sevi pieteica dizaina ekspertu, entuziastu un mediju vidē, turpmāk krasi iezīmējot tālāko dizainera karjeras tempu un trajektoriju. Veidojot krēslu kā atbildi 70. gadu dizaina ikonai – Širo Kuramatas trauslajam un caurspīdīgajam stikla konstrukcijas krēslam Glass Chair (1976) –, Ermičs piedāvāja vēl lakoniskāku tā apjoma un formas versiju, kuru papildināja ar niansētu krāsu pielietojumu. Tam sekoja virkne darbu, kuros Ermičs aizvien padziļinātāk risināja krāsas un formas savstarpējās attiecības. Dizaina un mākslas starptelpā īstenoti vairāki projekti, kuros, kā dizainers pats saka, “ieceres no divdimensiju pasaules pārnestas trīs dimensiju telpā un objektos”. Savukārt nākamais dizainera uznāciens uz krēslu dizaina skatuves ir nesen tapušais troņa formai līdzīgais Sunburst Tall Glass Chair, kas līdz šī gada 11. septembrim apskatāms Maria Wettergren galerijā Parīzē. Arī šī krēsla izstrādē Ermičs turpinājis krāsas un formas attiecību saspēli, ļaujot krāsai nosacīt formu un formai – krāsu.
Sunburst Tall Glass Chair, 2021. Foto: Jussi Puikkonen
Kopš 2014. gada, kad Germans Ermičs atvēra savu studiju Amsterdamā, viņa darbi tikuši izstādīti galerijās Rossana Orlandi Milānā, Maria Wettergren Parīzē, kā arī tādos starptautiskos dizaina notikumos kā Salone del Mobile, Paris Design Week, London Design Festival, Dutch Design Week, Design Miami/Basel, PAD Parīzē un Londonā un The Salon Art + Design Ņujorkā. 2017. un 2018. gadā Ermičs saņēma Wallpaper* Design Awards godalgu, un viņa veikums aktīvi tiek atspoguļots starptautiskajos mākslas un dizaina medijos – Frame Magazine, Artsy, Wallpaper*, Architectural Digest u.c.
Iepazīstinot ar savu darbu, nereti tu izcel trīs tā komponentes – gaismu, telpu un krāsu. Kāda loma ir katrai no tām?
Šīs lietas savā starpā cieši mijiedarbojas un nosacīti nāk kā viens veselums. Gaisma ir īpaši būtiska – tikai caur to iespējams manu darbu atklāt pilnvērtīgi. Man patīk strādāt ar dienas gaismu un telpu, kurā tā atrodas. Taču dabisko gaismu nav iespējams kontrolēt. Projektējot es varu tikai paredzēt, kā tā mainīsies.
Un attiecīgi mainīsies arī telpa…
Jā, līdz ar gaismu mainās arī pieredze telpā. Līdz ar to – ceturtais elements, protams, ir cilvēks un viņa uztvere. Ir interesanti, kā, mainot iepriekšminētos trīs elementus, iespējams uz to iedarboties. Es strādāju ar krāsu un materiālu – un šīs lietas varu kontrolēt, bet visi pārējie elementi pieslēdzas brīdī, kad objekts nonāk telpā. Turklāt tas, kā cilvēks manu darbu uztvers un pieredzēs, ir ārkārtīgi individuāli un lielā mērā atkarīgs no brīža, kurā viņš ar to sastapsies. Piemēram, nesen pabeidzu darbu pie telpiskas instalācijas, kas ir kā daļa no Cīrihes Kongresu nama restorāna interjera. Tajā visu nosaka gaisma un tās mainīgums visas dienas garumā. Savu lomu spēlē arī telpa jeb skatītāja atrašanās vieta tajā. Proti, no viena skatpunkta visas manis radītā objekta krāsas it kā sastājas vienā rindā, veidojot harmonisku toņu pāreju, savukārt no cita – vērotājs gūst ieskatu sava veida krāsu dziļuma perspektīvā. Tā ir šīs instalācijas iecere, un šo mirkli var nejauši pieredzēt ikviens. Taču tas nekādā gadījumā nav naratīvs, pēc kura būtu jāvadās, lai “pareizi” izprastu manu darbu.
Lux, 2021. Interjers: Grego. Foto: Julien Vonier
Runājot par šo ceturto elementu – uztveri… Lai gan tā pilnībā ir ārpus tavas kontroles, tomēr pieņemu, ka laika gaitā tev ir radušies kādi secinājumi/novērojumi, kā veidojas skatītāja attiecības ar tevis radītajiem darbiem.
Veidojot savus pirmos darbus, man šķita, ka man galvā ir savs perfekti izstrādātais stāsts par to, kas tie ir un kā tie jāuzlūko, taču laika gaitā sapratu, ka es pats nevaru būt savu darbu eksperts. Manuprāt, mākslinieks nav kvalificēts runāt par to, kā citi uztvers viņa veikumu. Un tas man bija liels pārsteigums! Man ir savs stāsts, bet beigu beigās es konstatēju, ka skatītājs to sajūt un reaģē pavisam citādāk. Nereti pēc sarunām ar cilvēkiem esmu savu stāstu pat pamainījis, jo daudz ko jaunu esmu par to uzzinājis. Tāpēc es turu atvērtu prātu! Šādi mans darbs un izpratne par to tikai pilnveidojas. Es pats arī nerakstu pavadošos tekstus. Protams, ir kaut kādi atslēgas punkti, pie kuriem pieturos, lai runātu par paveikto, taču tā nebūt nav absolūta patiesība. Darbs pa īstam sāk dzīvot tikai brīdī, kad tas atstāj darbnīcu.
Tad sākas spēles ar uztveres mehānismiem, notiek sava veida uztveres robežu pārbaudīšana. Vai to jūti kā savu lielāko izaicinājumu un aicinājumu?
Uzstādījums varbūt nav kādu vizuāli maldināt, jo, kā jau sacīju, uztvere ir ļoti individuāla lieta. Bet kas mani pašu fascinē – materiāla īpašības un ietekme uz cilvēka uztveri. Protams, strādājot pie projekta, es paredzu dažādus scenārijus, taču nepastāv kāds noteikts naratīvs, pēc kura būtu jāvadās, lai darbu varētu pieredzēt tikai kādā konkrētā veidā. Es atstāju vietu brīvai interpretācijai.
The Circle of Fifths, 2019. Sadarbība ar Bang & Olufsen. Foto: Leon Chew
Principā tu pats meklē atbildes uz saviem iekšējiem jautājumiem.
Principā es pats radu problēmas, kuras mēģinu risināt. Arī dizaina skolās māca tās meklēt, lai pēc tam risinātu. To arī es daru, taču es nerisinu nevienu sociālu vai globālu problēmu – drīzāk savu personīgo interesi.
Vai tas tev vispār ir būtiski – caur dizainu risināt kādus pragmatiskus un funkcionālas dabas jautājumus?
Es atrodos krustpunktā starp mākslu un dizainu. Un šajā nišā top nosacīti funkcionāli objekti, kuriem ir skulpturāls veidols. Lai gan krēslā ir iespējams sēdēt (par pārsteigumu – tas pat ir gana komfortabls!), nevaru iedomāties kādu to darām. Tā vairāk ir ideja par krēslu, kura mani interesējusi. Sajūtu, nevis risinājumu meklējumi. Pat iztēloties sēžam sevi stikla krēslā šķiet nedaudz jocīgi. Stikls it kā ir šķietami nekomfortabls, nedrošs, plīstošs materiāls. Šī stigma kaut kādā ziņā mani uzrunā. Ar krāsas un materiāla apstrādes palīdzību es cenšos mainīt šo materiāla uztveri. Nereti cilvēki neticībā pārjautā – vai tas tiešām ir stikls?
Paraugs Raf Simons, 2016 (Dover Street Market, Londona). Foto: Lonneke van der Palen
Var uzskatīt, ka esi izvirzījis sev virsuzdevumu – noārdīt šo stigmu un likt palūkoties uz materiālu citādi?
Jā, es gribu, lai cilvēki skatās uz stiklu – nevis caur to.
Arī manis paša agrākā uztvere par stiklu bija diezgan noraidoša – ne visai forši ofisa galdi, vecmodīgas stikla mēbeles utt., tāpēc strādāt ar šo materiālu šķita nedabīgi – līdz sāku ar to eksperimentēt un strādāt ar krāsu. Krāsu es uzlūkoju kā materiālu, kā vielu – nevis tikai dekorāciju vai virskārtu, ko pārklāj pabeigtam darbam. Krāsu es izmantoju strādājot ar formu – un to abu mijiedarbībā rodas dialogs. Darbs ar kaut ko tik netveramu kā krāsa, un iespēja to pārvērst objektos un pieredzēs – mani ārkārtīgi iedvesmo.
Strādājot ar materiālu un veidojot dizainu, cenšos atbrīvoties no visa liekā, kas novērš no tīras idejas. Es nemēdzu lietot vārdu “minimālisms”, bet tomēr cenšos reducēt darbus līdz esencei – līdz paliek tikai forma, materiāls un krāsa.
Video - The Circle of Fifths, 2019. Collaboration with Bang & Olufsen
Tātad tevis apgūtā tehnika ļāva tev turpmāk nodoties netveramā transformēšanai tveramajā.
Jā, šī netveramo lietu materializēšana kļuva par mana darba centrālo asi. Piemēram, pirms diviem gadiem sadarbojos ar Dānijas elektronikas uzņēmumu Bang & Olufsen. Šī kļuva par iespēju skaņai piešķirt taustāmu sajūtu, radot taktilu skaņas skulptūru. Līdzīgi – sadarbībā ar Instagram Starptautiskajā festivālā Cannes Lions tika īstenota jau pilnīgāka maņu pieredze. Tika radīts stikla paviljons – tehnisks un inženierisks izaicinājums ar skaņas un gaismas pieredzi. Proti, gaismu tajā varēja pieredzēt caur skaņu, savukārt skaņu – caur gaismu.
Stikla objektos ir kaut kas sapņains un mītisks – sākot no stikla pilīm, stikla kalniem līdz kristāla kurpītēm… Kāda ir tevis paša iekšējā iracionālā sajūta par to?
Stikls, tāpat kā spogulis, ietver tik daudz iracionālu sajūtu! Jau kopš bērnības, kad ieraugi spoguli, tas kļūst par brīnumu, kas nekad nebeidzas. Gluži kā saulriets vai saullēkts, kas nekad nepāriet.
Ombré Glass Chair, 2017. Foto: Jussi Puikkonen
Lūdzu, pastāsti vairāk par savu nesen tapušo darbu – krēslu Sunburst, kas šobrīd skatāms Parīzes Maria Wettergren galerijā.
Pirmais krēsls, ko radīju, bija Ombré. Tas tapa kā veltījums japāņu dizainera Širo Kuramatas radītajai dizaina ikonai – stikla krēslam. Es apzinājos dizaina vēsturi, un mana iecere bija uztaisīt savu redzējumu par šo darbu. Tajā brīdī nezināju, kā pasaule varētu uz to reaģēt. Šādi mēģinājumi var beigties arī slikti… Taču notika pretējais! Šis darbs mani veda uz priekšu un deva jaunas iespējas. Tā pagāja četri gadi, līdz nobriedu jaunam krēslam. Tas ir mans personīgais manifests bez atsauces vēsturē, tāpēc šis darbs man personīgi ir ļoti svarīgs. Lai arī Parīzes galerijas materiālos tiek pievilktas klāt modernisma idejas, Gerits Rītvelds utt., tomēr jāsaka, ka es par to nedomāju. Man bija svarīgs savs mākslinieciskais redzējums, tehnika un materiāls.
Tā formās jaušama tāda kā nestabilitāte un reizē pamatīgums, trauslums un izturība...
Jā, mani ļoti interesēja ideja par balansu, disbalansu un līdzsvarotības momentu. Arī tas brīdis pirms sabrukšanas, kad viss vēl turas kopā. Top iesaldēts momentā (interesanti, ka cilvēki gan saka, ka krēsls izskatās ugunīgs, lai gan pats to tā nebiju domājis). Tāpat apspēlēju ideju par pamatīgumu un trauslumu – šo spēli ar kontrastiem. Tas brūk vai turas kopā…? Tas aizsargā, jo apskauj no visām pusēm, vai tomēr gāžas uz visām pusēm?
Cik svarīgi tev ir radīt ko oriģinālu – negaidītu, nebijušu?
Domāju, tas ir būtiski katram radošam cilvēkam. Pirmkārt, atrast savu rokrakstu un risināt savas idejas, otrkārt – radīt ko autentisku un unikālu.
Sunburst Mirror Beam, 2021. Foto: Jussi Puikkonen
Vai tas ir tas, kas pasaulei šobrīd ir nepieciešams?
Skaistums?! Vairāk nekā jebkad!
Tā ir atbilde.
Bet, ja domājam par ekoloģijas jautājumiem un ilgtspējību, domāju – šī pēda un nodarījums videi ir ļoti minimāls. Lielākoties mani darbi ir unikāli vai pieejami limitētā skaitā. Piemēram, jaunais Sunburst krēsls būs sastopams tikai astoņos eksemplāros. Un jāatzīst, man nekad īsti nav sanācis risināt sociālas vai ergonomiskas problēmas. Ir daudz gana talantīgāku un varošāku dizaineru, kuriem tas labāk padotos. Lai gan esmu to mācījies un apzinos, taču kādā brīdī mani sācis interesēt pavisam kas cits.
Swell, 2020. Foto: Petty Detail
Esi iemēģinājis spēkus arī telpveides un interjera arhitektūras lauciņā, piemēram, metro stacijas projektā Seulā.
Jā, biju ārkārtīgi priecīgs par šo iespēju. Ikdienā savas idejas iemiesoju mazāka mēroga objektos, savukārt šī bija iespēja strādāt lielākā mērogā, kas mani interesē aizvien vairāk. Pilsētas pašpārvaldes un mākslas institūcijas organizētā projekta Ui Art Line ietvaros katra Seulas Ui-Sinseol metro līnijas stacija tika nodota kādam māksliniekam. Es biju pirmais ārzemnieks, kurš tika pieaicināts, lai, radot kādu īpašu pieredzi, iedzīvinātu Goari staciju. Tas bija garš un sarežģīts process pandēmijas aizsegā, jo darbs bija vērsts uz inženieriju un konstrukciju. Darba nosaukums ir Swell (Viļņošanās). Cilvēki stacijā nonāk divas reizes dienā – savās rītā un vakara gaitās, tāpēc vēlējos šo tranzīta momentu pārvērst patīkamā mirkļa pieredzē. Swell ir krāsas un formu plūsma, ko cilvēks gūst eskalatora posmā, braucot augšup vai lejup. Sākuma pozīcijā viss sākas no gludas sienas plaknes, kura pamazām sāk viļņoties. Līdz ar šo formas viļņošanos palēnām aktivizējas arī krāsa. Savukārt nerūsējošā tērauda griesti šo efektu pastiprina, radot tādu kā bezgalības ilūziju.
Tava studija atrodas Amsterdamā. Cik noprotu, ražošana ir nākamais ķēdes posms, kas notiek citur un jau bez tavas dalības?
Jā, jau sākotnēji pieņēmu lēmumu, ka fokusēšos uz dizainu un darbu ar cilvēkiem, kuri pārzina savu arodu. Strādāju ar kompānijām Nīderlandē, Beļģijā, Vācijā, Itālijā un Portugālē. Atkarībā no projekta piesaistu tam nepieciešamos specialistus – inženierus, būvniekus u.c. Šādā veidā es sevi neierobežoju radošajā procesā, jo nepārzinu lietu tehnisko pusi. Es lieliski apzinos, ka man būtu nepieciešams milzīgs laiks, lai līdzās dizainam apgūtu vēl kādu arodu – kaut arī tas mani ļoti interesē. Es ceru, ka nākotnē tam varēšu veltīt vairāk laika.
Where The Rainbow Ends, 2019 (Cannes Lions). Sadarbība ar Instagram. Foto: Filips Šmits
Kas notiek situācijās, kad šķiet, ka kaut ko nav iespējams tehniski atrisināt? Vai dzelžaini pieturies pie sava redzējuma, līdz tas tiek īstenots?
Gadās atnākt uz darbnīcu ar savām skicēm par kaut ko it kā neiespējamu. Tomēr uzskatu, ka visu var izdarīt un visus materiālus var pakļaut. Varbūt tieši tāpēc, ka es nezinu vairāk kā nepieciešams – es paprasu vairāk nekā ir iespējams, un beigu beigās – tas arī izrādās iespējams! Turklāt man vienmēr ir veicies ar cilvēkiem, ar kuriem strādāju. Viņi savā pieejā liek lietā radošumu un labprāt iziet no savas komforta zonas. Lai gan rezultāts dažkārt izskatās tik nevainojami tīrs, it kā cilvēks tam nebūtu klāt stāvējis, tomēr tā nav – pie tā strādājuši daudzi meistari daudzas darba stundas. Šajā procesā arī es ļoti daudz iemācos, un apgūto es ņemu vērā. Tāpat jāatzīst, ka neesmu tik nelokāms, lai nekādā gadījumā nepielāgotu savu ideju realitātei.
Shaping Colour, 2017. Photo: Floor Knaapen
Kāda vieta un nozīme tavā darbā ir nejaušībai? Stikls tomēr ir neprognozējams materiāls.
Taisot paraugus un prototipus, nereti sanāk interesantas kombinācijas. Taču jāatzīst, ka līdz ar lielāku pieredzi aizvien grūtāk ir sastapties ar pārsteigumiem. Daudz tiek eksperimentēts – arī bezmērķīgi, jo vienkārši notiek maldīšanās un intuitīva virzība, kas bieži vien noved pie jaunatklājumiem. Piemēram, tagad esmu nodevies jauniem eksperimentiem dabīgajā akmenī. Es strādāju tikai materiālā, un tas pats saka priekšā, ko ar to var darīt.
Vai darbā ar materiālu ir iespējams sasniegt kādus griestus, par kuriem tālāk tiekties vairs nav iespējams?
Materiāls droši vien ir bezgalīgs, cilvēks – gan nē! Taču man personīgi patīk strādāt tā, lai būtu interesanti un mans darbs padarītu manu ikdienu aizraujošu. Protams, var jau iet ļoti specifiskās detaļās – tā ļoti uz sevi centrēti, taču man patīk, ka darbi komunicē ar cilvēkiem. Es tos netaisu sev. Man pašam savu darbu mājās gandrīz nav.
Esi teicis, ka tevi aizrauj holandiešu dizains.
Tas bija iemesls, kāpēc es aizbraucu uz Nīderlandi. Biju atklājis nīderlandiešu dizaina grupas Droog Design veikumu un atradu skolu, ar kuru tā bija saistīta. Tiešām vēlējos šajā skolā mācīties un būt daļa no tā visa. Nīderlandes dizains – tas ir kaut kas ļoti mainīgs, bet kopumā tā scēna, internacionālā vide, cilvēki, kuri ir atvērti, kvalificēti un atbildīgi – mani aizvien stipri uzrunā.
Horizon Screen, 2017. Photo: Jussi Puikkonen
Un kā ar citiem iedvesmas avotiem?
Iedvesmas avoti nāk un iet. Man patīk izpētīt atsevišķus periodus mākslā, arhitektūrā vai dizainā. Pēdējais, kas manī iestrēga, bija 60. gadu Kalifornijas mākslinieku kustība Light and Space, kuru pārstāv tādi mākslinieki kā Lerijs Bells, Džeimss Turels, Roberts Ērvins u.c. Vairāki no viņiem aizvien ir aktīvi darbā ar telpu un gaismu. Bieži viņi tika pieskaitīti pie tā saucamā finiša fetišistu (Finish Fetish) stila pārstāvjiem un nereti viņus uzskatīja par diezgan virspusējiem māksliniekiem, kurus interesē tikai darba pabeigtība un efektivitāte. Tāpat ik pa brīdim apmeklēju kādu labu izstādi un iedvesmojos. Par pašu stiklu varbūt interesējos mazāk.
Pele de Tigre, 2021
Titulbilde: Germans Ermičs. Isometric Mirrors, 2011. Foto: Filips Šmits
