Plūstoši caur materialitāti
Ieskats Germana Ermiča izstādē “Plūstoši” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā
Līdz 28. maijam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma starptautiski atzītā latviešu dizainera Germana Ermiča personālizstāde “Plūstoši”.
Plūstoši caur nepārtrauktu stāstījumu veidotā ekspozīcija soli pa solim atklāj ne tikai dizainera radošās dzīves gājumu, bet arī dizaina tapšanas procesu – no pirmā iedvesmas impulsa, pirmās skices, tālākām vizualizācijām līdz idejas materializācijai. Daļa ekspozīcijas arhitektūras īstenota kā stilizēta mājas jeb iedomātas dizaina studijas iekšiene – iekšējais “aizkulišu” process, kuram skatītājs iziet cauri pirms nonāk otrpus tapšanas procesam, proti, svarīgāko darbu prezentācijai. “Man šķita, būtu mazliet augstprātīgi tikai atvest darbus un skaisti tos eksponēt”, atzīstas dizainers, pamatojot izglītojošā un skaidrojošā formātā bāzēto izstādes koncepciju, kurā skatītājs tiek iepazīstināts ar autora dizaina pieeju, paņēmieniem un radošo procesu.
Šī procesa izpētē skatītājam kā pietuvinājumā iespējams aplūkot dabīgā akmens, tekstila un stikla materiālu paraugus, kas runā gluži kā pašpietiekami mākslas vai dizaina darbi. Savulaik intervijā Arterritory Ermičs atzina: “Es gribu, lai cilvēki skatās uz stiklu – nevis caur to.” Paraugu siena ir brīdis izstādē, kad skatītājs uz materiālu var paraudzīties no dizainera filozofiskā skatpunkta, kurā raksts vai krāsa nav tikai dekorācija vai pārklājums. Arī kaut kas tik netverams kā krāsa vai marmora dzīslojums ir uzlūkojams kā materiāls, kā plūstoša viela, ko iespējams pārvērst objektos un pieredzēs.
Foto: Lauris Aizupietis
Izstādē “Plūstoši” apkopots Ermiča nozīmīgākais veikums, kopš viņa studijas dibināšanas 2014. gadā. Galvenokārt viņa darbā tiek materializētas šķietami nemateriālas parādības. Dizaina un mākslas starptelpā tiek īstenoti projekti, kuros, kā dizainers pats saka: “Ieceres no divdimensiju pasaules pārnestas trīsdimensiju telpā un objektos”. To vidū ekspozīcijā aplūkojams dizainera mēģinājums skaņai piešķirt taustāmu sajūtu – sadarbībā ar dāņu elektronikas uzņēmumu Bang&Olufsen radītā taktilā skaņas skulptūra The Circle of Fifths (2019).
Savukārt Ermiča īstenotais krāsas un tekstūras mijiedarības pētījums apskatāms vienā no pieciem Nepālā austajiem dizaina paklājiem sērijā Tidal Collection, kas tapis sadarbībā ar itāļu zīmolu cc-tapis.
Tāpat ekspozīcijā ietverts dizainera materiāla izziņas ceļojuma pieturpunkts – marmors un tā dabiskās erozijas process. Šajās krustcelēs tapis darbs Pele de Tigre (2021), kurā pretēji tradicionālajai “iegremdēšanai” pulētā materiālā – marmora unikālo stiegrojumu dizainers “izvilcis” akmens virspusē, katru dzīslu padarot taustāmu kā vizuāli izteiksmīgu virsmas faktūru.
Foto: Lauris Aizupietis
Izstādē prezentēts arī Ermiča 2011. gada diplomdarbs “Izometriskie spoguļi”, kurā risinātas optiskās ilūzijas spēles un meklētas telpas paplašināšanas iespējas. Turpat izstādīta arī jaunākā spoguļu kolekcija Off Course (2022).
Foto: Lauris Aizupietis
Tāpat muzeja izstāžu zālē – kādreizējās altārtelpas apsīdas zonā iekārtota Ermiča 2021. gada Design Miami / Basel izstādītā instalācija, kurā ietverti četri Shaping Colour sērijas dizaina objekti.
Foto: Lauris Aizupietis
Un, protams, izstādes karaliskais gājiens – Ermiča veidotais troņa formas stikla krēsls Sunburst Tall Glass Chair (2021), kā arī Ombré Glass Chair (2017), kas pārliecinoši sevi pieteicis dizaina ekspertu, entuziastu un mediju vidē, krasi iezīmējot dizainera karjeras tempu un trajektoriju.
Dizaina eksponāti uz muzeju atceļojuši no Itālijas, Dānijas, Nīderlandes, Francijas, Portugāles, Nepālas un šeit pat no Latvijas.
Foto: Lauris Aizupietis
Ekspozīcijas tapšanā piedalījies fotogrāfs Filips Šmits, kurš Ermiča darbu jau ilgstoši interpretē caur fotogrāfiju, kā arī mūziķis Artūrs Liepiņš. Speciāli izstādei “Plūstoši” mūziķis adaptējis skaņdarbu, kas 2019. gadā papildināja Ermiča tehniski un inženieriski izaicinošo projektu ar skaņas un gaismas pieredzi – stikla paviljonu Where The Rainbow Ends Starptautiskajā festivālā Cannes Lions, Francijā.
Germans Ermičs un izstādes kuratore Evelīna Ozola. Foto: Lauris Aizupietis
Izstādes kuratore ir arhitekte, urbāniste un publiciste Evelīna Ozola. Izstādes grafisko dizainu īstenojis Aleksejs Muraško.
Ko tev pašam nozīmē redzēt sava veikuma kopskatu – vairākus nozīmīgakos darbus vienuviet? Vai šī izstāde likusi izdarīt kādus iekšējus secinājumus par līdz šim paveikto un virzību tālāk?
Jā, redzēt savus darbus vienuviet – tā patiešām ir unikāla pieredze arī man pašam priekš sevis. Šī izstāde devusi man iespēju veikt pašanalīzi, saprotot, kur es sāku un kur šobrīd esmu nonācis. Tā ļāvusi atskatīties uz domām, kas man bijušas, un kur tās mani vedušas. Tas arī loģiski saskan ar izstādes koncepciju un tās nosaukumu. Bet, jā – tā ir nedaudz jocīga, bet ļoti forša sajūta.
Kas bija izstādes formāts kādā ziņā būtu atšķirīgs, ja tā notiktu kur citur nevis Latvijā?
Katrā ziņā tā tiešām ir īpašāka sajūta – rādīt savus darbus šeit Rīgā. Bet domāju, šis saturs nebūtu atšķirīgs, ja izstāde notiktu kur citur. Es tiešām vēlējos dalīties ar sava darba procesu un iedvesmas avotiem. Un varbūt iedvesmot arī citus.
Kādu tu redzi savu nākamo izstādi, pieņemsim, pēc 10 gadiem?
Tas ir labs jautājums arī man pašam priekš sevis – kurp tad īsti es dodos? Es noteikti gribu attīstīties un mainīties. Tie manā darbā varētu būt jauni materiāli, jauni mediji un izteiksmes līdzekļi. Iespējams, ka mani jaunākie darbi šo ceļu un virzienu jau sāk iezīmēt. Vienīgi tiešām – ceru, ka šāda izstāde (varbūt ne tik liela mēroga) nebūs pēc 10 gadiem, bet krietni ātrāk!
