Emocionāla ekspozīcija
Intervija ar dizaina studijas H2E māksliniecisko direktori Ingūnu Eleri
Pēc vairāku gadu pārtraukuma 1. jūnijā tika atklāta arhitekta Gunāra Birkerta iecerētā Latvijas Okupācijas muzeja piebūve “Nākotnes nams” un pastāvīgā ekspozīcija, kuras jaunais veidols tapis pēc dizaina studijas H2E izstrādātās koncepcijas. Divarpus gadus dizaina studija “lauzusi zīmuļus”, veidojot 867 kvadrātmetru plašo ekspozīciju, kurā 570 kvadrātmetru lielas sienas, 106 īpaši dizainētas vitrīnas, 15 video projekcijas un 19 displeji stāsta par Latvijas 20. gadsimta vēsturi – totalitāro okupācijas varu nodarījumiem Latvijas tautai un valstij laikā no 1940. līdz 1991. gadam.
Studijas H2E veidotā ekspozīcija Latvijas Okupācijas muzejā. Foto: Ansis Starks
Ekspozīcijas dizaina pamatā ir Gunāra Birkerta tumsas un gaismas metafora, kuru studija īstenojusi kā tumsas labirintu, caur kuru ved gaismas pavediens. Katram vārdam, frāzei vai artefaktam – katrai vēstures liecībai ekspozīcijā atrasta īstā vieta, lai tā atbalsotos apmeklētāja prātā un novibrētu emociju laukā. Katrs apskatītais vēstures paragrāfs apmeklētāju pamodina kā ar aukstu kontrastdušu – caur teju ķermenisku pieredzi, kurā maņu orgāniem jāpielāgojas strauji un skaudri mainīgiem vides apstākļiem jeb svešo varu uzspiestajiem iznīcības scenārijiem. Šādi caur telpiskās pieredzes dizainu skatītājam tiek nodoti pagātnes notikumu pavedieni, kuri jāuztver, jāsagremo un jāizlaiž caur sevi jau kā jauns gudrības un tālredzības materiāls.
Alūksnes viduslaiku pils Dienvidu torņa ekspozīcijas “Marienburgas astotais brālis” īstenošanā piesaistīta izcilu producentu un komponistu komanda: Arturs Maskats, Mārtiņš Brauns (1951–2021), Sigvards Kļava, Lauris Gundars.
Līdzās galvaspilsētā īstenotiem nacionālas nozīmes projektiem dizaina studija H2E turpina pārsteigt ar īpašām savdabībā un stāstos balstītām ekspozīcijām arī Latvijas reģionos – sākot no vecticībnieku sētas “Upāni” Daugavas lokos un Dobeles Livonijas ordeņa pils pastāvīgās ekspozīcijas līdz pavisam nelielai rakstniekam Anšlavam Eglītim veltītai ekspozīcijai Inciemā. Šis ir tikai pēdējā laika projektu uzskaitījums, bez kura rodama vēl virkne mērogos nelielu pieturpunktu, kas likuši pārregulēt reģionālā kultūrtūrisma kompasu, iedzīvinot jaunus maršrutus, stiprinot Latvijas kultūras mugurkaulu arī perifērijā un veicinot lokālpatriotismu.
Dizaina studija H2E katru ekspozīciju veido kā pašpietiekamu dizaina galamērķi. Lai skatītājam piedāvātu aizvien iesaistošāku un emocionāli iekrāsotāku pieredzi, studija sevi izaicina aizvien jaunu mediju un izteiksmes līdzekļu izmantojumā. Tāpat ne mazāks profesionālais izaicinājums ir stāstu un sajūtu nodošana, dizaina valodu teju absolūti pieklusinot. Nesen ar pavisam minimālu vizuālu iejaukšanos telpā un objektā, galveno vārdu dodot audio gaismas kompozīcijai, tika atklāta H2E veidotā ekspozīcija “Marienburgas astotais brālis” Alūksnes viduslaiku pils atjaunotajā Dienvidu tornī. Caur skaņu kā vietas gara izteicēju tika izstāstīta teiksma par astoņiem brāļiem karavīriem un viņu mīļoto Mariju. Dizaina studijas H2E mākslinieciskā direktore Ingūna Elere atceras, ka, kaut tolaik veidojot ekspozīciju, tas vēl tā nebija iecerēts, tomēr aktuālie notikumi Ukrainā ekspozīcijas saturam piešķīruši jau citu, proti, dzimtenes nosargāšanas kontekstu. Savukārt Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijas nozīmīgums šajā laikā ieguvis savu visaugstāko pakāpi.
Turpmākajā sarunā Ingūna Elere stāsta par Okupācijas muzeja ekspozīcijas veidošanu un atgādina par to, cik svarīgi šo tēmu atvērt sarunai – gan ar okupāciju piedzīvojušo paaudzi, gan to, kura uzaugusi brīvā zemē, tostarp arī ar pašiem mazākajiem.
Domājot par pašiem mazākajiem, H2E šobrīd strādā pie projekta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Atbilstoši jaunākajām tendencēm veselības aprūpes iestāžu attīstībā pasaulē slimnīcā šobrīd tiek īstenota uz pacientu orientēta, draudzīga vide. H2E pārziņā ir ārtelpas, ēku interjera navigācijas un satura integrācija jaunajā slimnīcas attīstības koncepcijā, kas mazajiem pacientiem palīdzēs mazināt trauksmi, rosinās uzticēšanos un veicinās atveseļošanās procesu.
No ekspozīcijas pirmajām skicēm, koncepcijas izstrādes līdz tās īstenošanai pagājuši divarpus gadi. Laiks, kas bijis piesātināts ar vēsturiski nozīmīgiem notikumiem. Vai tas licis ieviest kādas korekcijas sākotnējā izstādes koncepcijā?
Ekspozīcijas koncepcija bija skaidra, jau piesakot to dalībai dizaina konkursā, un karš Ukrainā tikai apstiprināja šīs tēmas nozīmīgumu un nepieciešamību. Šajā laikā idejiskā bāze tikai nostiprinājās un nav kardināli mainījusies. Izejot ekspozīcijas labirintu, skatītājs nonāk otrā stāva līmenī, no kura pārredzams tikko noietais kurss jeb metaforiski – Latvijas okupācijas skaudrā pagātne, kuru ir svarīgi zināt un izzināt. Ir svarīgi saprast, ka neesam iekāpuši kaut kādā laimībā. Šobrīd notiekošais karš tikai pastiprina ekspozīcijas komunikācijas nepieciešamību – nodot vēstures vēstījumu mūsdienīgā veidā ar mērķi, lai nekas tāds vairs neatkārtotos.
Diemžēl pagātne ir tepat līdzās un mūs ietekmē. Mēs aizvien dzīvojam tās ēnā – tā nebūt nav izdzīvota, nav izrunāta. Ar to saistītie cilvēki ir mūsu vecvecāki, vecāki, mūsu līdzcilvēki. Un šie cilvēki esam arī mēs paši. Šodien katrs pats esam atbildīgi par lēmumiem, katrs pats nesam Latvijas karogu. Ekspozīcijas noslēgumā skatītājam ir iespēja apdomāt – vai tad es esmu vai neesmu tas karoga masts?
Studijas H2E veidotā ekspozīcija Latvijas Okupācijas muzejā. Foto: Ansis Starks
Nozīmīga ekspozīcijas auditorijas daļa ir tieši jaunā paaudze – šie jaunie karoga nesēji, kuri tomēr auguši tālu no pagātnes notikumiem. Kā ekspozīcija komunicē ar paaudzi, kas augusi no okupācijas brīvā valstī?
Kopumā šī ir objektos bāzēta ekspozīcija – ar lielu pierādījumu, tekstu, faktu un artefaktu apjomu, ko vēsturnieki apkopojuši 17 gadu garumā. Veids, kādā mēs centāmies šo informāciju pasniegt, sakņots pieredzes dizainā. Ekspozīcija sākas ar gaismas pielietu pirmo tēmas, proti, Latvijas valsts pirmo neatkarību ar savu zemi un lepnumu un mīlestību pret savu tikko dibināto valsti. Tālāk ekspozīcija ierauj režģotā labirintā – gluži kā tolaik, kad pret pašu gribu cilvēku likteņi tika malti cauri izsūtīšanām, karam, holokaustam, cauri gulaga elles vārtiem, nonākot zemākajā punktā, kurā valda totāla iznīcība, bezcerība un kurā cilvēks vairs nav cilvēks – tikai numurs. Katrai tēmai piešķīrām savu telpiskās pieredzes radītu emociju. Gulaga sadaļa ir nepatīkami zilas krāsas pielieta. Šai pieredzei nav jābūt patīkamai vai komfortablai – tai tiešā veidā jāspēj nodot kaut neliela daļiņa šīs baisās atmosfēras. Savukārt padomju laika totālā kontrole skatītāju pārklāj ar sarkanu gaismu.
Katrā tēmā kā medijs izmantota arī skaņa, ekspozīcijā nav klusuma – ir murdoņa, ir dunoņa. Savā ziņā skaņa piešķirta ar nodomu veicināt diskusiju un jautājumu apmaiņu apmeklētāju starpā, jo, iespējams, tieši ierastais izstāžu slāpējošais klusums tā arī nekad nav ļāvis notikt sarunai par tēmu. Šajā gadījumā saruna ir ļoti nepieciešama. Ir lietas, kas ļoti daudzās ģimenēs tā arī nekad nav izrunātas. Cilvēki, kas malti šī labirinta notikumos, ir mums līdzās, tas, kādi ir viņi un viņu raksturi, ietekmējis to, kādi esam mēs.
Vēl viens specifisks muzeja apmeklētājs ir Rietumu pasaules cilvēks. Kā rāda pēdējā laika notikumi, ir skaidrs, ka lielai daļai Rietumu pasaules nav skaidrs, ko nozīmē atrašanās krievu okupācijas varā, kā arī ko tas nozīmē tālākai valsts attīstībai.
Ekspozīcija ir iekļauta Latvijas valsts diplomātiskajā protokolā, un to apmeklē daudzi ārvalstu vadītāji, diplomāti un citi oficiālo vizīšu pārstāvji. Mūsu uzdevums – ar dizaina komunikācijas instrumentiem, ar mūsu rīcībā esošajiem līdzekļiem (krāsu, gaismu, skaņu, burtveidolu, kompozīciju utt.) palīdzēt šo stāstu izstāstīt arī pilnīgam nezinātājam. Manuprāt, ekspozīcija ir radīta tā, lai tā nostrādātu gan uz Latvijā dzīvojošajiem, gan ārzemju viesiem, gan arī bērniem.
Studijas H2E veidotā ekspozīcija Latvijas Okupācijas muzejā. Foto: Ansis Starks
Kā ekspozīcijā ir padomāts par pašiem mazākajiem?
Izstādē esam integrējuši tā saukto bērnu līniju ar mērķi šos notikumus skaidrot arī bērniem. Brīvvalsts laikā bija tāds populārs rotaļu lācītis, kas redzams arī kādā no Kara muzeja arhīva fotogrāfijām, kurā jauniesauktie karavīri ar to nobildējušies pirms došanās uz Pirmā pasaules kara fronti. Šo lāci tad izmantojām kā prototipu. Nosaukts par Miku, tas ceļo līdzi katrā ekspozīcijas tēmā – vispirms viņš fotografējas ar iepriekšminētajiem karavīriem, 2. tēmā, kad jaušami kara draudi, viņš slēpjas zem gultas, 3. tēmā – lācis jau ir cietuma kamerā, tad līdzi vagonā ceļā uz izsūtījuma vietu utt. Fantastiskākais, ka procesa gaitā atklājās, ka Sandrai Kalnietei ir bijis tieši šāds lācītis. To viņa uzdāvināja muzejam, un gulaga tēmā mēs ievietojām tieši viņas oriģinālo lāci.
Manuprāt, ekspozīcija iedrošina sarunu ar bērniem un var palīdzēt atvērt paaudzēs neuzsākto sarunu.
Studijas H2E veidotā ekspozīcija Latvijas Okupācijas muzejā. Foto: Ansis Starks
Vai ekspozīcijas dizainā izmantoti arī epidemioloģiski pārdomāti risinājumi? Kādas tendences šajā kontekstā novērojamas pasaules izstāžu dizainā?
Okupācijas muzejā visiem digitālajiem ekrāniem ir integrēta arī bezkontakta iespēja, kas ļauj lietotājiem kontrolēt digitālo sistēmu bez jebkāda fiziska kontakta. Arvien nozīmīgāka kļūst arī skaņa kā medijs. Šīs tehnoloģijas divu pandēmijas gadu laikā ir nostiprinājušās.
Manuprāt, īpaši ir aktualizējusies vēlme sajust materialitāti. Ja, epidemioloģisku ierobežojumu dēļ nav iespējams pieskarties, tad kaut vai tikai saredzēt. Glancētie materiāli ir nogurdinājuši. Okupācijas muzejā daudz esam izmantojuši materialitātes struktūru – rūsinātus metāla režģus, dedzinātu koku, krāsotu koku, kokšķiedru plātnes utt.
Jūnija vidū esam uzaicināti uz ASV notiekošo SEGD* konferenci, kurā uzstāsimies ar lekciju, dalīsimies ar gadījumu izpētes rezultātiem un stāstīsim par dizainera atbildību vēstures komunikācijā. Tur arī ceram iegūt svaigāko informāciju par tendencēm dizaina risinājumos.
Studijas H2E veidotā ekspozīcija Latvijas Okupācijas muzejā. Foto: Ansis Starks
Vai ekspozīcijas veidošanā H2E studija sevi izaicināja ar kādiem iepriekš vēl neizmantotiem risinājumiem?
Es teiktu, ka tā ir pieredzes veidošana ar monohromas gaismas palīdzību. Vēlējāmies, lai gulagā viss ir zils, savukārt padomijā arī apmeklētājs ir sarkans. Mūsu lielais izaicinājums bija vitrīnu, tostarp mikroklimata vitrīnu projektēšana. Tas ir tas neredzamais tehniskais darbs, kura dēļ daudz tika “lauzti zīmuļi”. Šoreiz tā pamatīgāk pievērsāmies arī skaņas ainavai. Arī Alūksnes “Marienburgas astotajā brālī” ekspozīciju balstījām uz skaņu, taču šeit to izmantojām pakārtoti – tā nav galvenā. Šajā uzdevumā mums pieslēdzās H2E biroja praktikants Aleksandrs Kolinsons no Londonas, kurš Sentmārtina koledžā studējis skaņas dizainu.
Studijas H2E veidotā ekspozīcija Latvijas Okupācijas muzejā. Foto: Ansis Starks
Līdz ar jebkuras ekspozīcijas atklāšanu jūsu darbs pie tās noslēdzas. Kas notiek tālāk? Lai muzejs/izstāde tālāk veiksmīgi sevi turpinātu un piesaistītu auditoriju, ir nepieciešams pārdomāts komunikācijas dizains. Vai institūcijas tiek ar to galā?
Jā, tālākajā komunikācijā kā instruments ir jāizmanto dizains. Pati ekspozīcija taču arī ir komunikācija, tāpēc tā ir jāturpina arī tālākajā saziņā ar auditoriju. Tam visam ir jābūt vienotam – vienā valodā, tonī, tekstos un attēlos.
Mūs ļoti interesē, kā ekspozīcija dzīvo savu tālāko dzīvi. Kādu laika periodu strādājam, domājam par katru detaļu – tad ekspozīcija tiek atklāta un mums jāšķiras. Kas muzejam ir dzimšanas diena, mums – teju bēru diena. Neko daudz vairs nevaram ietekmēt, taču kontaktu saglabājam un sākumā iespēju robežās pasekojam visam līdzi. Tālāka sadarbība lielā mērā atkarīga no paša muzeja.
Cik ieinteresēti muzeji ir šajā sadarbībā?
Ir ļoti dažādi. Ir muzeji, kas neko vairs nejautā, – tad ar saviem padomiem, kurus neviens negaida, uzmācāmies paši. Ir svarīgi, lai darbs saglabātu pilnu savu radošo un estētisko kvalitāti. Tas attiecas arī uz izmaiņām, ko ekspozīcijā muzejs var ieviest patvaļīgi. Jāatzīst, ka šo gadu laikā esam iemanījušies nepieļaut situācijas, kad ekspozīcijas būtu iespējams kardināli mainīt.
Kā kopumā vērtējat muzeju aktivitāti attiecībā uz auditorijas piesaisti?
Tā atkarīga no katra muzeja jaudas un kapacitātes, cilvēkresursiem, budžeta un apziņas, ka tam nepieciešams veltīt laiku. Ļoti tipisks ir gadījums, kad tiek izveidota jauna ekspozīcija, bet budžetā nav atvēlēta nauda foto fiksācijai un īsam video. Kā tu aicināsi uz ekspozīciju, ja nav fotogrāfijas?! Gadās, ka esam spiesti to darīt paši par saviem līdzekļiem, ko gan sākotnēji neesam iecerējuši un, protams, ierēķinājuši. Komunikācijas plānam ir jābūt jau pašā iesākumā!
Noslēgumā vēlos pievērsties vēl kādam nozīmīgam H2E studijas procesam, proti, Bērnu slimnīcas labiekārtošanas darbam.
Jā, jau vairāk nekā gadu pakārtoti biroja “MARK arhitekti” izstrādātajam 21. korpusa projektam, ainavu darbnīcas “ALPS” un “IE.LA inženieri” teritorijas labiekārtojuma projektiem strādājām pie Bērnu slimnīcas navigācijas dizaina stratēģijas gan ārtelpai, gan iekštelpai, kas vecākiem palīdzētu noorientēties slimnīcas teritorijā – sākot no iekļūšanas tajā, auto novietošanas līdz tālākai virzībai slimnīcas nodaļās. Tāpat, risinot kopējo vides grafiku, kas palīdzētu sasniegt funkcijas, savu darbu turpinām arī slimnīcas korpusos – 21. un 26. korpusā, kā arī Mentālās veselības centrā. Vienlaikus ar funkcionālo navigāciju pieaugušajam, tiek nodrošināts pieredzes atbalsts pacientiem, proti, bērniem. Tiek domāts par iedrošinājumu, baiļu un stresa mazināšanu, kā arī procesa skaidrojumu.
Šis paredz pavisam jaunas jomas izpēti. Kā noorientēties ārstniecības iestādes un tās apmeklētāju vajadzībās, turklāt ja specifika ir tieši bērnu medicīniskās aprūpes vide?
Jā, tas ietver plašu literatūras izpēti, intervijas ar pašiem mediķiem. Liels ieguvums ir SEGD kopiena – tas ir informācijas resurss, kuru grēks neizmantot! Kopienā ir dizaineri, kuru pamatdarbs saistīts ar dizainu ārstniecības vidē.
Piemēram, britu Dizaina padome ir veikusi gadījumu izpēti, secinot, ka pacients vienkārši grib zināt, kas notiek. Lielākoties, piemēram, uzņemšanas nodaļā pacienti sastopas ar situāciju, ka neviens ar viņiem nerunā, neko nepaskaidro, nav izpratnes par to, kāpēc tik ilgi ir jāgaida un kas gaidāms tālāk. Briti to atrisināja, uzstādot pacientu pieredzes kartes un ilustrācijas, kas informē par procesa secību. Līdzīgi arī Bērnu slimnīcā vēlamies rast risinājumu, kā var palīdzēt sienas. Viena lieta ir tehnoloģiju izmantojums, otra – pavisam elementāra fotogrāfija pie durvīm, kas parāda, kā izskatās telpa un ārsts aiz tām. Tas ir būtiski, lai bērns varētu sagatavoties. Tāpat vēršam uzmanību telpu nosaukumiem – piemēram, apdegumu aprūpes telpu iespējams pārsaukt par drosmes telpu. Tas daudz ko maina mazā pacienta pieredzē. Arī mūzika – liega, pulsējoša var būt lielisks rīks, kas palīdz noregulēt elpošanu.
Mans tēvs aizvien strādā kā psihiatrs Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kuras teritorijā es pavadīju savu bērnību līdz septiņu gadu vecumam. Slimnīcas teritorijā atradās mūsu dienesta dzīvoklis – ūdenstorņa ēkā, kas ir viena no neparastākajām inženiertehniskajām būvēm Latvijā (slimnīcas kompleksa arhitekts Augusts Reinbergs bija pirmās Latvijas Arhitektu savienības dibinātājs; Latvijas Bankas un Nacionālā teātra ēkas autors). Tagad šķiet, ka darbs pie Bērnu slimnīcas projekta savā ziņā ir kā mana iespēja pateikties par šo laiku un dot ko no sevis atpakaļ.
Studijas H2E veidotā ekspozīcija Latvijas Okupācijas muzejā. Foto: Ansis Starks
*SEGD – viena no pasaulē vadošajām un lielākajām pieredzes grafiskā dizaina kopienām, kas apvieno dizaina jomas ekspertus no visas pasaules.
