Augšāmceltā ezerpils
Āraišu ezerpils arheoloģiskajā parkā atvērta patstāvīgā ekspozīcija, kuras dizainu veidojis Dizaina birojs “H2E”
Latvijas ezerpiļu atklājējam un pētniekam, arheologam Jānim Apalam (1930 – 2011) šogad apritētu 90. gadi. Viņa lielais sapnis, kura īstenošanai arheologs veltīja visu savu mūžu, aizraujot un arheoloģiskajos izrakumos iesaistot arī virkni pazīstamu Latvijas kultūrļaužu, bija Āraišu ezerpils rekonstrukcijas projekts. Tieši viņš bija tas, kas iezīmēja Latvijas kartē jaunu Eiropas mēroga kultūrvēsturiski nozīmīgu vietu, kuru šogad Latvijas arheologu biedrība pasludinājusi par 2020. gada arheoloģisko pieminekli.
Foto autors: Ansis Starks
Kā suminājums trakiem sapņiem un izzinoši iedvesmojošs mudinājums tos īstenot, no 1. jūlija Āraišu ezerpils arheoloģiskā parka apmeklētāju centrā publikai durvis ver ezerpils stāstam veltīta patstāvīgā ekspozīcija. Tās dizainu izstrādājis Dizaina birojs “H2E”, savukārt ekspozīcijas saturu veidojuši Santa Salmiņa (ĀEAP), Guntis Zemītis (LU Latvijas Vēstures institūts) un Dace Tabūne (Cēsu Vēstures un mākslas muzejs). Savukārt pati arheoloģiskā parka apmeklētāju centra ēka (arhitekts Ģirts Kilevics, arhitektu birojs “Arteks”) ieguva 2. vietu skatē “Gada labākā būve Latvijā 2019” nominācijā “Koka arhitektūra.”
Jautāta par šī projekta lielāko izaicinājumu, Dizaina biroja “H2E” līdzdibinātāja un radošā direktore Ingūna Elere sarunā ar Arterritory.com atzīst, ka savā ziņā tas bijis eksperiments – līdzīgi kā pats Āraišu ezerpils augšām celšanas stāsts kopumā. Darbs pie šī projekta ildzis gandrīz trīs gadus un darba grupas pirmā tikšanās notikusi vēl miniatūrā vagoniņā, kas slējies vietā, kur šobrīd atrodas apmeklētāju centrs.
“Kaut ceļš uz manām lauku mājām ved tieši garām Āraišu ezerpilij, iepriekš ne reizi nebiju te piestājusi. Man žēl, ka tā, taču vienlaikus sapratu kāpēc – iztrūka stāsta, intrigas elementa, kas piešķir vietai unikalitāti un mudina pētīt, atklāt, uzzināt vairāk. Šobrīd – ar ekspozīciju un arī Āraišu ezerpils zīmola koncepciju, mēģinām to izstāstīt.
Ezerpils parks izceļas ar Vidzemei raksturīgo, labi saglabājušos kultūrvēsturisko ainavu. Tajā vienkopus rodams vairāku laikmetu nospiedums – 8./9. - 10. gadsimta seno latgaļu dzīvesvietas elementi, 14. gadsimtā celtās Āraišu viduslaiku pils drupas, kā arī akmens un bronzas laikmetu rekonstrukcijas Meitu salā. Bet visa kodols nenoliedzami ir mītiskā ezerpils, kuru parka aizaugušajā dīķī/ezerā, iedziļinājies senajās teiksmās par lidojošiem ezeriem, uzgāja Jānis Apals. Tādējādi apliecinot, ka visos nostāstos ir savs patiesības grauds. Viņa pieņēmums bija, ka seno latgaļu mītnes vietas varētu būt iegremdētas Latvijas ezeros, un, šīs pārliecības urdīts, viņš, ar savam laikam pieejamo ekipējumu, vaica zemūdens arheoloģiskos izrakumus vairākos ezeros un beigu beigās nonāca arī līdz šai vietai. Kā izrādījās, ezera dūņas ir bijušas labs konservators, kas palīdzējis senās mītnes vietas pēdas saglabāt. Kopumā Āraišu ezera arheoloģiskajos izrakumos tika uzieti apmēram 1400 unikāli priekšmeti – podu lauskas, kauli, rotas. Līdz šim tie glabājās Vēstures muzeja kolekcijā – kā lielākais arheoloģiskais atradums Latvijā, taču tagad - ar šīs ekspozīcijas starpniecību, vairāk kā 100 artefakti ir atgriezušies savā vēsturiskajā teritorijā.
Taču ekspozīcija nav tikai stāsts par šo vietu, tā ir arī stāsts par pašu Apalu – cilvēku, kurš neskaitāmas reizes apgalvojis, ka viņa mūžā ir tikai viens sapnis – augšām celt Āraišu ezerpili. Un visa viņa dzīve ir pierādījums, ka to iespējams izdarīt. Interesanti, kopš sākām strādāt pie šī projekta un tā stāstos dalīties, esmu sastapusi ļoti daudz cilvēku, kas teikuši, ka arī piedalījušies šajos izrakumos. Apals bija ļoti suģestējoša personība. Viņš bija Latvijas eksperimentālās un zemūdens arheoloģijas pamatlicējs, un mūsu izaicinājums bija saglabāt šo noslēpumainības, teiksmainības, intrigas un nepārtrauktā procesā esošo eksperimenta sajūtu arī ekspozīcijas dizainā.
Un līdzīgi kā Apals, arī mēs tam piegājām kā eksperimentam. Apals daudz strādāja ar lupu, mēs to tēlaini pārvērtām spogulī, kurā nolasāms teksts. Savukārt eksponāti izvietoti nevis klasiskās vitrīnās, bet “bunduļiem” līdzīgās konstrukcijās – tādās kā akās vai tvertēs, kur jāielūkojas dziļāk, dažkārt pat no neordināra skatu leņķa. Jeb kaut kas jāpagriež, lai ieskatītos, nofokusētu uzmanību, ieraudzītu kādu konkrētu priekšmetu. Skatītājs – gan liels, gan mazs, ik kā visu laiku tiek mudināts kaut ko atklāt. Apals zīmējumiem un mērījumiem daudz izmantoja milimetra papīru, liela daļa viņa rokas zīmējumu ir saglabājušies, un mēs radījām vēl 80 jaunus – pārzīmējot lietas, priekšmetus. Ezera dūņaini brūnganais ūdens tonis saglabāts arī ekspozīcijas tonalitātē, tādējādi pastiprinot šo noslēpumainības, mītiskuma sajūtu. Nosacītajam ekspozīcijas zonējumam izmantojām zilas lentes, lai izsekotu stāstam par ezerpiliešu dzīvi, apmeklētājam tiešā un pārnestā nozīmē – kā ezera dzīlēs, ir jāienirst lenšu labirintā.
Mēs izšķīrāmies ekspozīcijas telpu neaptumšot, jo šajā gadījumā saikne ar ainavu ir ļoti būtiska. Tas, protams, apgrūtina multimediju lietošanu, bet tiek iegūts atkal kas pilnīgi cits. Esam izveidojuši arī projekciju – animāciju, kas ilustrē visa šī stāsta sākumu – teiksmas par lidojošiem ezeriem un to brīnumaino nosēšanos; vietām, kur vēl tie Vidzemes pusē rodami, iespējams, slēpjot vēl neatklātas pagātnes liecības. Ekspozīciju papildina skaņa – ar tādu kā zemūdens motīvu, uzburot sajūtu kā uz mirkli ienirstot dzelmē. Savukārt ezerpils arheoloģiskā parka grafikas zīmē burtu formas ir tādas kā mazliet robustas, vietām izdzisušas. Līdzīgi kā ezerpils un tās parks, grafikas zīme atklājas pamazām.
Dziļākajā būtībā šī ekspozīcija ir domāta visiem mūsdienu sapņotājiem. Tā ir stāsts par to, ka neba viss joprojām ir atklāts. Tehnoloģijas aizvien turpina attīstīties, līdz ar to nāktonē varētu būt iespējams daudz kas tāds, par ko šodien pat iedomāties nevaram. Zīmīgi, ka Apals vienu trešdaļu no ezera salas atstājis neizpētītu, neaiztiktu, ar domu, ka tā būs nākotnes pētnieku darbalauks, kuri, jau ar jaunām metodēm, turpinās viņa aizsākto. Man tas šķiet tāds ļoti nesavtīgs, nākotnē vērsts žests.
Manuprāt, tāds ir arī šīs ekspozīcijas virsuzdevums – rosināt cilvēkos interesi nebaidīties un darīt savādāk. Paraudzīties no citas puses, lai saprastu kopumu. Galu galā, neviens neticēja, ka ezera dzelme slēpj veselu pasauli, kura joprojām ir tikai daļēji izzināta.
Man pašai lielākais pārsteigums bija, cik maz mēs zinām, par to, kas ir bijis un kas mūs ir ietekmējis. Kā arī tas, cik šī vieta ir bijusi maziņa, patiesībā absolūti miniatūra (aptuveni 9 m2) un cik daudz cilvēku tajā kopā sadzīvojuši. Veseli astoņi – tā dēvēta nukleārā ģimene. No vecvecākiem līdz mazbērniem. Savukārt turpat līdzās ir šīs viduslaiku pils drupas, kur, kā liecina pētījumi, milzīgā teritorijā bijis tikai viens pamatiedzīvotājs. Šis milzīgais dažu gadsimtu kontrasts laika asī – telpa un cilvēks, ir pārdomu vērts.
Interesants ir arī būvniecības vēstures aspekts, piemēram, konstrukciju stūru salaidumu vietas. Tās joprojām izmantojam, bieži pat neapzinoties, cik sens ir šis mantojums. Manuprāt, šī nākotnē varētu kļūt arī par interjera vai būvniecības vēstures izpētes vietu. Potenciāls ir milzīgs, arī nākamajām saturiskajām ekspozīcijām.
Visbeidzot, Āraišu ezerpils ir arī lielisks pieturpunkts – iedvesmojoši izzinošai pastaigai un kafijas pauzei, braucot pa Vidzemes šoseju uz ikgadējo Cēsu mākslas festivālu.”
