DR filmu izlase: Force Majeure
13/10/2014
Jāatzīstas, ieraugot Eiropas Kinoakadēmijas video platformā (VOD) tieši 51 filmu, kas jānoskatās piecu, sešu nedēļu laikā, pārņem kluss izmisums. Jā, par spīti potenciālajam jaunatklāsmes priekam, jā, par spīti tam, ka šajā laikā nav ne mazākā iemesla sūdzēties par intriģējošas skatāmvielas trūkumu. Domāju, ka līdzīgas sajūtas pārņem teju ikvienu no Eiropas Kinoakadēmijas biedriem, kuriem pavisam drīz būs jānobalso par labākajām Eiropas filmām un jānosaka arī to filmu un autoru loks, kuri varēs saņemt Eiropas Kinoakadēmijas balvu decembrī Rīgā. (27. Eiropas Kinoakadēmijas ceremonija šogad notiks 13. decembrī – Rīgā.) Ticu, ka līdzīgs izmisums, cīnoties ar laika trūkumu un neredzēto filmu blāķiem, pārņem arī Amerikas Kinoakadēmijas biedrus, kuru rokās ir vēl nozīmīgākas balvas – Amerikas Kinokadēmijas Oskaru liktenis. Galu galā cilvēks, pat ja viņš ir kino profesionālis, ir “viens”, bet filmu, kuru autori cer uz lielo izrāvienu Oskaros vai Eiropas Kino balvās, ir daudz. (Piemēram, kategorijā labākā ārzemju filmu nākamā gada Oskariem pieteiktas 83 filmas. Vai jūs tiešām ticat, ka Amerikas Kinoakadēmijas biedri – balsotāji – tās noskatīsies visas kā vienu? Es neticu.)
Ko dara kādas Kinoakadēmijas, viss viens – Eiropas vai Amerikas, biedrs, saprotot, ka visu redzēt nebūs viņa spēkos? Visdrīzāk ķeras pie glābējinformācijas par filmām, kas jau gada laikā pamanītas lielajos un kino industrijai svarīgajos festivālos - Kannās, Berlīnē, Venēcijā, Toronto, arī Lokarno, Sansebastjanā u.c.
Diemžēl rīkojos līdzīgi un izvēloties filmas, ko skatīties no Eiropas Kinoakadēmijas videotēkas, meklēju tās, kas skaļi izskanējušas kādā no lielajiem festivāliem. (Lūk, mediju ieprogrammētais “prāts,” kā prioritāru izvēloties filmu, kuru jau pavada “laba slava,” nevis, teiksim, absolūti nepazīstamu darbu...) Zviedru filmu Force Majeure gribēju redzēt jau kopš Kannu kinofestivāla, kur to palaidu garām. Tātad kopš šā gada maija, kad šis zviedru režisora Rubena Ostlunda (Ruben Östlund) darbs kļuva teju par sensāciju – pat par spīti tam, ka filma nebija iekļauta galvenajā Kannu festivāla skatē – konkursā. Tā tika demonstrēta sadaļā Īpašais skatiens – otrajā svarīgākajā Kannu festivāla skatē – un ieguva žūrijas balvu. Nu jau filma ir arī kļuvusi par Zviedrijas pārstāvi cīņā par Amerikas Kinoakadēmijas Oskara nominācijām. Un nebūs nekāds brīnums, ja Force Majeure būs arī viena no tām filmām, kas ļoti nopietni kandidēs uz Eiropas Kinoakadēmijas balvām.
Force Majeure patiešām ir iespaidīgs darbs – nenoliedzami, viens no smalkākajiem, estetizētākajiem un negaidītākajiem Eiropas šī gada kino notikumiem.
Publicitātes foto
Liekie vārdi
Rubena Ostlunda veidotā drāma ir ļoti grūti vārdiski pārstāstāma – tas vien ir apliecinājums filmas absolūti kinematogrāfiskajam vērtībām (tās attēlam, kadra kompozīcijām, vizuālajam risinājumam, montāžas ritmam, tās “telpai un elpai”). Filmai piemīt tas nedaudz mistiskais pārlaicīgums, kas raksturīgs tā dēvētā transcedentā kino pārstāvjiem (ģeniālajiem režisoriem R. Bresonam, J. Odzu, K.T. Dreieram) – spēja absolūti reālistiskas norises parādīt uz ekrāna kā īpašas eksistenciālas spriedzes piesātinātu, unikālu pieredzi un pārdzīvojumu. Lai gan viss Ostlunda filmā sākas banāli – sniegoti kalni un skaisti cilvēki. Koši tērpta zviedru ģimenīte – vīrs, sieva, viņu divi bērni, kuri pozē neredzamam fotogrāfam. Viņu kvalitatīvie slēpošanas tērpi brīnišķīgi izceļas uz balto sniegāju fona – tā ir teju reklāmiska idille, harmoniskas ģimenes sportiskās slēpošanas brīvdienas. (Kādā no filmas recenzijām šī zviedru ģimenīte ironiski un visai precīzi ir nodēvēta par IKEA kataloga ģimeni.) Ideāla un bezpersoniska ģimene.
Taču šī filmas “ekspozīcija” ir absolūti maldinoša, jo vienmēr eksistē Force majeure – nepārvaramā spēka iespējamība. “Ideālajai ģimenei” - Tomasam, Ebai un viņu bērniem - brokastojot uz kalnu viesnīcas terases un baudot brīnišķīgos skatu, sākas sniega lavīna. “Neuztraucies, tā lavīna tiek kontrolēta,” vīrs nepārliecināti mierina sievu un bērnus, taču spriedze pieņemas spēkā, sniega vilnis tuvojas un šķietami tūlīt, tūlīt pārklās uz terases sēdošos. Panika, cilvēki, arī “IKEA ģimene” glābjas kā nu kurš. Ekrānu pārklāj mulsinošs baltums. Šķiet, lavīna ir aprakusi visus uz terases sēdējušos... Šī nenoliedzami ir viena no filmas spēcīgākajām, spriedzes pilnākajām epizodēm. Cik negaidīta ir lavīna, kas gāžas pār cilvēkiem, tik pat straujš ir “laimīgais atrisinājums” - cilvēki ir dzīvi, lavīna ir mainījusi virzienu, viņus tikai nobiedējot nevis aprokot. (Šo stratēģiju – radīt teju smacējošu spriedzi un ne tikai no lavīnas, bet arī no visvienkāršākajām sadzīviskajām norisēm un detaļām un tad pēkšņi piedāvāt “laimīgu atrisinājumu” – režisors filmā izmanto ne reizi vien. Tajā pat laikā filmu var skatīties kā rafinēti veidotu trilleri, kurā apdraudējumu tomēr nerada ne dabas spēki un lavīnas, un pat ne aizdomīgi ļautiņi, kas vazājas pa kalnu dizaina hoteļa koridoriem, bet gan attiecību drāma “IKEA ģimenē”. Nelaimīgā lavīna un vīra reakcija ārkārtas situācijā, glābjot savu aifonu, nevis sievu un bērnus, kļūst par to katalizatoru, kas sagrauj abu attiecības. Vai tā ir vīrieša nodevība pret savu ģimeni, gļēvi reaģējot ārkārtas situācijā? Varbūt vienkārši apjukums? Vīra un sievas versijas ir atšķirīgas...
Klusuma spriedze
Iesējams, izlikts uz papīra, varoņu konflikts var šķist nejēdzīgi didaktisks. Tā tas nav, jo Force Majeure skatīties ir ārkārtīgi interesanti, varbūt pat ne tik daudz filmas idejas dēļ (vīrietis krīzē, savā ziņā pat vīrišķīguma krīze), bet gan filmas režisora Rubena Ostlunda rafinētās meistarības dēļ. Viņš šo šķietami visai didaktisko stāstu par vīrieti un sievieti attiecību krīzē, kuru sekmē izbīlis sniega lavīnas dēļ, spēj pasniegt kā vizuāli izsmalcinātu psiholoģisko trilleri. Force Majeure filmā ir ne tikai sniega lavīna vien – šķiet, teju ikvienā epizodē IKEA ģimeni apdraud kādi vārdos nenosaucami spēki – tukša telpa, garš gaitenis, svešinieks, pat klusums un miegs. (Teju stindzinoša ir epizode ar mierīgi guļošo ģimeni viesnīcas numuriņā – nenotiek nekas, taču spriedze ir Linča un Hičkoka filmu cienīga.) Ostlunds šo efektu panāk gan ar virtuozi veidotām mizanscēnām, gan ar īpašiem “klusuma” brīžiem, gan ilgām norišu pauzēm, kuras šķietami var atrisināt tikai un vienīgi kāds force majeure. Secinājums? Galu galā katrs mēs (jā, protams, arī abi filmas varoņi) esam savs force majeure.
Filmas recenzenti ir Ostlunda darbu salīdzinājuši ar režijas klasiķa Ingmara Bergmana plosošajām un pārlaicīgajām psihodrāmām, kurās viņš nebeidzami šķetināja sievietes un vīrieša attiecību pretrunas. Salīdzinājums, protams, ir loģisks – abi ir zviedri, taču Ostlunda vīrieša un sievietes interpretācijā attiecību dramatisms ir ieguvis laikmetam atbilstīgu vizuālu veidolu (tādas mazliet atsvešinātas “dizaina viesnīcas” glanci) un ļoti iedarbīgu, teju pārlaicīgu spriedzi, kas ļauj filmas vēstījumu uztvert arī eksistenciālā mērogā.
Ticu, ka zviedru Force Majeure pilnīgi noteikti ir filma, par kuru vēl dzirdēsim daudzās un dažādās balvu ceremonijās. Cerams, tā būs Rīgā.
Nepalaid garām arī iepriekšējo apskatu rubrikā DR filmu izlase: Misters Tērners, lasi šeit.
