"Nokļūt agrāk, izlemt ātri, prast redzēt un būt drosmīgam"
Intervija ar poļu mākslas kolekcionāru Pjotru Bazilko
Pjotrs Bazilko (Piotr Bazylko) ir viens no interesantākajiem mākslas kolekcionāriem ne tikai Polijā, bet arī Centrālās un Austrumu Eiropas reģionā. Un runa nav par viņa kolekcijas apjomu (tajā ietilpst ap 600 darbu, kas ir gana cienīgs skaitlis, taču ne pārsteidzošs) un pat ne par tās prezentācijai veltītu privāto muzeju (tāda nav, un pagaidām šāda telpa nav arī plānota). Viss izskaidrojams ar to, ka Pjotrs ir ne tikai smalks Polijas un Austrumeiropas laikmetīgās mākslas pazinējs un kolekcionārs, bet arī cilvēks, kuram ir svarīgi un interesanti dalīties ar savu pieredzi. Nācis no žurnālistikas (gan televīzijas un preses jomā, gan kā bijušais ziņu dienesta Reuters Polska vadītājs), viņš kopā ar savu draugu un arī kolekcionāru Kšištofu Maseviču (Krzysztof Masiewicz) desmit gadu garumā rakstījis blogu par kolekcionēšanu ArtBazaar. Savukārt 2008. gadā viņi divatā poļu valodā izdeva “Laikmetīgās mākslas kolekcionāra ceļvedi”, grāmatu, kas kļuva ne tikai par viņu pieredzes kvintesenci, bet arī par savdabīgu vietējās mākslas ainas portretu. Tas bija laiks, kad poļu māksla piedzīvoja īstu uzplaukumu, kad valsts lielākajās pilsētās radās jaunas muzeju kolekcijas un jaunas galerijas, kad vietējie mākslinieki (Vilhelms Sasnals (Wilhelm Sasnal), Miroslavs Balka (Mirosław Balka) un daudzi citi) iekaroja starptautisku atpazīstamību, kad poļu māksla ieguva “eksporta produkta” statusu.
Ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, šis izdevums jau ir kļuvis par bibliogrāfisku retumu. Un 2019. gada decembrī drukā tika nodota “Ceļveža” jaunā versija ar gandrīz pilnībā pārrakstītu tekstu, kurā iekļauts jauns gūtās pieredzes apjoms. Tas ir skatījums uz kolekcionēšanu no iekšpuses, zināšanu apkopojums, ko guvuši autori, kuriem nav mākslas zinātnes grāda, taču kuri ir maksimāli uzticīgi savai interesei par laikmetīgo mākslu. Izdevuma ievadā Pjotrs un Kšištofs raksta:
“Mākslas kolekcionēšana ir piedzīvojums, kas var patiešām mainīt jūsu dzīvi. Mēs nevaram iedomāties dzīvi bez mākslas mūsu mājās un mūsu ikdienā. Mēs nevaram iedomāties, ka nesatiekamies ar citiem kolekcionāriem un cilvēkiem, ar kuriem esam iepazinušies, pateicoties mākslai. Mēs nevaram iedomāties savu dzīvi bez saskarsmes ar galeriju īpašniekiem. Laikmetīgās mākslas kolekcionēšana ir vairāk nekā mākslas priekšmetu krāšana, tā dāvā iespēju iegūt milzumdaudz dažādu nenovērtējamu pieredžu… Lai arī kāds būtu mākslas darba iegādes vai kolekcijas aizsākšanas pamatmotīvs, atcerieties, ka galvenais mērķis ir sagādāt jums prieku. Kolekcionēšana ļauj mums labāk izteikt savu individualitāti un skatījumu uz pasauli, palīdzot mums saprasties ar citiem un demonstrēt mūsu centienus. Tā sniedz mums iespēju piedzīvot īpašus brīžus – tās emocijas, kas rodas, iegādājoties ilgi gaidītu darbu, kā arī sajust biedriskuma garu, satiekoties ar citiem kolekcionāriem. Un, visbeidzot, to, ko sākam novērtēt līdz ar laiku, – ka mums būs “mantojums”, ko vērts atstāt nākamajām paaudzēm.”
Ar Pjotru iepazinos 2019. gada septembrī, Varšavas galeriju nedēļas nogales (Warsaw Gallery Weekend) laikā, kad abi piedalījāmies Ādama Mickēviča institūta atbalstītajā diskusijā par kolekcionēšanas lomu Centrālās un Austrumu Eiropas mērogos. Pēc sarunas visi tās dalībnieki devās klaiņot pa galerijām, un mēs atkal tikāmies, lai kopā dotos apskatīt šī notikuma galveno laureātu – Mikolaja Sobčaka (Mikołaj Sobczak) darbu “Kalēji” viņa izstādē New Kingdom (“Jaunā karaliste”), ko organizēja Polana Institute. Pjotrs ar azartu un kā īsts lietas pazinējs stāstīja par šo gleznu, kas piesātināta ar simboliem un alūzijām par neseno Polijas pagātni. Informētība un prasme strādāt ar informāciju ir nozīmīgas viņa īpašības. Pametis darbu žurnālistikā, viņš jau sen ir pārgājis uz sabiedrisko attiecību jomu un kļuvis par aģentūras Bridge līdzīpašnieku. Tās ofisā dažādās telpās izvietoti aptuveni 60 darbi no viņa kolekcijas.
Vēl aptuveni 100 darbu ar gaumi un humoru atraduši vietu viņa mājā 20. gadsimta 30. gados apbūvētajā Žolibošas rajonā, kur pirms Pirmā pasaules kara bija izvietots Krievijas Impērijas bataljons. Mākslas un telpas mijiedarbe – gan fiziskā, gan funkcionālā nozīmē – Pjotra un viņa sievas (riska investores un Bridge valdes locekles) mājā ir veselas dokumentālās videofilmas cienīgs stāsts. Te pārstāvētas gan gleznas, gan grafika, gan objekti un videodarbi. Pjotra kolekcijai vispār ir vairāki virzieni kā tematiski (piemēram, darbi, kas tā vai citādi attēlo Polijas valsts simboliku), tā arī formātu ziņā (Pjotrs, piemēram, kolekcionē mūzikas un skaņu ierakstus, ko veidojuši un laiduši klajā mākslinieki: tie ir gan ekspozīciju katalogi, gan mākslinieku un mūziķu sadarbības rezultāti – Endijs Vorhols un Rolling Stones, Roberts Raušenbergs un Talking Heads, Demjens Hērsts un Red Hot Chilli Peppers… Plates, kompaktdiski, kasetes un pat USB zibatmiņas).
Uz Pjotra un viņa sievas māju mēs devāmies dienas otrajā pusē, bet pirmajā, teju uzreiz pēc mana reisa Rīga–Varšava, aizņēmām kabinetu aģentūrā Bridge. Un saruna sākās tieši ar to un tajā redzamo mākslu.
Pjotrs Bazilko. Fonā: Dan Perjovschi, Drawings from Venice Biennale, 2007. Foto: ® Szymon Rogiński
Tikšanās zālē aģentūrā, kuras līdzīpašnieks esat un kurā izvietota daļa jūsu kolekcijas, ir pāris darbu, kas saistīti ar holokausta tēmu. Tas ir gana neparasti prezentācijas telpai. Tie ir diezgan dramatiski…
Nav patīkami?
Tieši tā.
Taču jums jāieskatās rūpīgāk, lai nolasītu šo slāni. Tajā jāiedziļinās. Jo virspusē tie ir gana daiļi darbi. Cilvēku grupa, ēkas, sirreālisms. Nezinot kontekstu – gana skaisti. Un tas vispār laikmetīgajai mākslai ir raksturīgi – bez konteksta tā gaužām droši var izskatīties skaisti. Bet te ir pavisam citādi. Šajā telpā es gribēju parādīt darbus, kas kaut ko stāsta par mums kā par kompāniju. Mēs strādājam sabiedrisko attiecību jomā, tostarp ar valsts struktūrām. Daudz komunicējam ar cilvēkiem, esam saistīti ar aktuālo situāciju, kas reizēm ir laba, bet reizēm – it nemaz. Un šis motīvs ir piemērots šādu darbu izvēlei. Dzīve vispār nav pārāk patīkama, īpaši jau, ja pastāvīgi seko līdzi notiekošajam politikā. Tad kādēļ gan izstādīt kaut kādus izskaistinātus darbus?
Jūs sākāt savu karjeru kā žurnālists un esat daudz strādājis ar informāciju un tās nodošanu cilvēkiem. Vai tolaik kaut kā izjutāt laikmetīgās mākslas ietekmi?
Es tā neteiktu. Es, protams, apmeklēju laikmetīgās mākslas un modernisma izstādes un muzejus. Mums mājās bija vairākas gleznas. Taču tolaik es biju tālu no kolekcionēšanas. Pārmaiņas notika manas žurnālistikas karjeras pēdējos gados, kad sieva man pasniedza dāvanu – aizsūtīja uz mākslas fotogrāfijas kursiem. Pēc tiem es iegādājos melnbaltas fotogrāfijas, un daži no tolaik nopirktajiem darbiem joprojām ir manā kolekcijā. Bet pēc tam Polijā sākās īsta revolūcija mākslas jomā. Tā lielākoties notika, pateicoties galerijai Rastr un grupai ładnie, kurā darbojās Sasnals, Bujnovskis (Rafał Bujnowski) un Macejovskis (Marcin Maciejowski). Tas viss kaut kā mani uzrunāja.
Vilhelms Sasnals, Bez nosaukuma / Wilhelm Sasnal, Bez tytułu. 1999. Foto: Daniels Rumjancevs
Kad tieši tas bija?
Jaunās tūkstošgades pārejas periodā. 2000. vai 2001. gadā… Mākslinieki, par kuriem runāju, bija gandrīz no manas paaudzes, varbūt dažus gadus jaunāki. Taču vien pāris gadus. Un viņi runāja par tām lietām, kas ir mums apkārt. Viņi runāja par to, kā kapitālisms maina pasauli ap mums, par to, kā tas, no vienas puses, dod mums brīvību, taču, no otras, – padara mūs neaizsargātus pret lietām, ko vēlamies iegūt savā īpašumā. Tā bija māksla par mums visiem, kādi mēs tolaik bijām, un par mani pašu. Tādēļ arī radās vēlēšanās kolekcionēt.
Un kas bija pirmie darbi, kas nonāca jūsu kolekcijā?
Parasti kolekcionāri jūt dziļu emocionālu saikni ar pirmajiem pirkumiem, taču vienlaikus tie reti ir svarīgākie darbi viņu kolekcijā. Mans pirmais šāda veida pirkums bija Mareka Sobčika (Marek Sobczyk) glezna “Gallas Placīdijas mauzolejs”. Tā kādu laiku bija piekārta pie sienas, taču tagad es neteiktu, ka tā ir tāda glezniecība, kādai es gribētu dzīvot līdzās. Tā vairs neuzrunā mani kā agrāk. Taču vienlaikus tā joprojām paliek manā kolekcijā, un tā man ir svarīga kā mana pirmā izvēle.
Taču vai jūs atceraties jūsu sajūtas tajā brīdī, kad pirmoreiz to piekārāt pie sienas?
Es drīzāk atceros sajūtas, kad apmeklēju mākslinieka darbnīcu. Kā es pētīju gleznas, cik grūti bija izvēlēties, krāsu smaržu… Es atceros arī savas pirmās pārdomas – vai sieva pieņems manu izvēli? Vai to, ka brīdī, kad darbs jau bija izvēlēts, manī tomēr raisījās šaubas – bet varbūt vajadzēja ņemt citu… Darbnīca atradās mājas pagrabā rajonā Varšavas dienvidos. Glezna bija vidēja izmēra un ievietojās manā mašīnā, tāpēc nevajadzēja organizēt piegādi. Es to visu ļoti labi atceros.
Daudzi gleznu kolekcionāri runā par gleznu mistisko spēku. Vai jūs sajūtat principiālu atšķirību starp krāsās izpildītu darbu un fotogrāfiju vai mākslas objektu?
Es šajā ziņā esmu diezgan vecmodīgs kolekcionārs. Un man patīk pieskarties eļļas gleznai. Jo akrilam ir pavisam cita sajūta – plakana. Eļļas gleznām ir sava individuālā virsma, to var sajust. Kad es apmeklēju muzejus, kuros ir gleznas, man patīk pienākt tām klāt pēc iespējas tuvāk, apskatīt virsmu, mani šajā ziņā nesaista gleznas aiz stikla. Jā, gleznām piemīt sava mistika. Protams, manā kolekcijā ir skulptūras, ir objekti, ir jaunie mediji (fotogrāfijas, videodarbi un skaņu māksla), taču gleznas man ir kā mākslas kvintesence.
Kataržina Pžezvaņska, Atzveltnes krēsls / Katarzyna Przezwanska, Fotel. 2013–2019. Foto: Daniels Rumjancevs
Vai jums ir gadījies tā, ka iegādājaties kādu darbu, bet pēc tam saprotat, ka jums ir grūti pieslēgties tā enerģētikai, tā “aurai”.
Jā, nesen man tā gadījās ar kādu jaunu mākslinieci – Martinu Čehu (Martyna Czech). Es iegādājos vairākas viņas gleznas, trīs ir piekārtas manā ofisā (“Acs”, “Roze” un “Kritušie eņģeļi”) un viena mājās (“Pašportrets”). Martinas Čehas gleznas stāsta par viņas jūtām, un tie ir diezgan spēcīgi un tumši pārdzīvojumi. Man tās patīk, un man patīk, ka tās ir manā kolekcijā, taču dažas ir pārāk spēcīgas, lai tās izkārtu telpā, kurā bieži jāuzturas. Vienlaikus tās ir lieliskas, un es it nemaz nevēlos no tām atbrīvoties. Taču tās atrodas “noliktavā”. Tur ir tik daudz tumšas enerģijas un savādu jūtu attiecībā pret citiem cilvēkiem un pret autori pašu. Mākslai nepavisam nevajag būt ļoti nepiedienīgai vai brutālai, lai būtu grūti eksistēt tai līdzās.
Vai jūs pērkat darbus no māksliniekiem vai no galerijām?
Es pērku no dažādiem avotiem. Ja mākslinieku nepārstāv galerija, kā tas bija Martinas gadījumā – viņa bija vēl ļoti jauna autore, kas mācījās akadēmijā, – es pērku pa tiešo. Taču, ja mākslinieks sadarbojas ar galeriju, es vienmēr vēršos pie tās. Es to izjūtu kā savu kolekcionāra pienākumu – atbalstīt galerijas. Laiku pa laikam es šo to iegādājos izsolēs vai caur dīleriem, taču tā notiek ļoti reti.
Eva Juškeviča, Lēdijas portrets / Ewa Juszkiewicz, Portret damy. 2013. Foto: Daniels Rumjancevs
Attiecībā uz izsolēm – vai jums ir kāda īpaša stratēģija šajā ziņā?
Es neeju uz tām pats. Pērku pa tālruni vai tiešsaistē. Jo tad ir vieglāk pateikt “nē”. Jūs neredzat darbu acu priekšā, nejūtat “sakaitētās kaislības” zālē, kur viss notiek. Ir bijuši daži gadījumi, kad es tik ļoti gribēju iegādāties to vai citu darbu, ka pacēlu likmi pārāk augstu. Taču parasti, ja cena pārsniedz manas iespējas, es pret to izturos ar vieglu prātu – būs citas izsoles, citi darbi, citas iespējas. Bieži vien es šādā veidā iegādājos modernistu darbus, un tie neietekmē manas laikmetīgajai mākslai veltītās kolekcijas būtību. Taču ir autori, kas ir svarīgi kā sava veida orientieri vai izejas punkti, – Andžejs Vrubļevskis (Andrzej Wróblewski), Ježijs Levčinskis (Jerzy Lewczynski), Erna Rozensteina (Erna Rosenstein), Jūliuss Kollers (Julius Koller) vai Miriama Kāna (Miriam Cahn)…
Vai uzturat personiskus kontaktus ar māksliniekiem, kuru darbus kolekcionējat? Vai tā jums ir svarīga kolekcionēšanas daļa?
Man tas patīk. Viens mākslinieks (Roberts Macejuks (Robert Maciejuk)) pat bieži nāca pie mums ciemos, un mēs kopā gatavojām ēdienu – vairāku gadu garumā. Šādas ballītes parasti ievilkās līdz diviem trijiem naktī. Un nākamajā dienā mēs ar sievu bijām “pusbeigti”, bet bija jāiet uz darbu… Iespēja satikt šos māksliniekus, runāt ar viņiem, iztaujāt viņus man veido svarīgu daļu no iedziļināšanās laikmetīgajā mākslā. Pēc tam viņu darbos jūs redzat ne tikai mākslu kā tādu, bet arī viņu personības nospiedumu.
Bet daži kolekcionāri tieši runā par to, ka viņi vairās no šī kontakta, vairās no personīgiem iespaidiem par autora personu…
Reizēm šādas tikšanās sagādā vilšanos – kad māksliniekam principā nav nekā, ko par savu darbu teikt. Un tas it nemaz automātiski nenozīmē, ka pats darbs nav labs, mākslinieks vienkārši nav spēcīgs komunikācijā un, iespējams, visu jēgu ieliek mākslā. Ir bijis arī tā, ka esmu saticis kādus māksliniekus personīgi un pēc tam pārstājis kolekcionēt viņu darbus. Taču tie ārkārtīgi reti gadījumi.
Vai jūs meklējat mākslā ko specifisku – kaut kādu drāmu, kaut kādu konfliktu…?
Mākslas darbam ir mani jāuzrunā. Tas var būt kāds stāsts, saistīts ar tā radīšanu vai likteni. Tas var būt kaut kas pašā izpildījuma tehnikā. Tas var būt autors pats… No otras puses, pēc savas pieredzes varu teikt – jo vairāk darbs mani aizrauj pašā sākumā, jo mazāk tas mani interesē vēlāk. Labi, ja sākumā es nejūtu absolūtu sajūsmu, ir kaut kādi slāņi, kas sāk atklāties vēlāk. Tās var būt kādas detaļas, kas pēkšņi maina jūsu “lasījumu”. Taču jebkurā gadījumā tam jābūt kaut kam interesantam, kas nav acīmredzams, kas nenolasās no pirmā skata. Turklāt es nepērku “vārdus”. Ja darbs “nerunā” ar mani, es to neiegādājos, pat ja tā autors ir slavenība savā jomā.
Mikolajs Sobčaks, Barikādes / Mikołaj Sobczak, Barricade. 2016. Foto: Daniels Rumjancevs
Kurā brīdī jums radās vēlme dalīties ar savu kolekcionēšanas pieredzi ar citiem?
Pirms 15 gadiem radās vesela virkne rakstu par art-investment, par kolekcionēšanu kā investīciju. Tajos parasti bija sajaukti vārdi, datumi, vispār tos rakstīja cilvēki, kas slikti pārzināja tēmu. Un tad es un Kšištofs nolēmām, ka mums kaut kas jāiesāk ar šo situāciju. Lai izskaidrotu dažas lietas un vienlaikus iedvesmotu kolekcionēt citus.
Es kolekcionēju jau apmēram 20 gadus, un sanāca, ka šāds lēmums tika pieņemts pēc aptuveni piecus gadus ilgas pieredzes šajā jomā. Manas zināšanas jau tolaik nebija sliktas, taču ne tik plašas kā šodien. Es visu laiku paralēli mācos un uzzinu ko jaunu par kolekcionēšanu un mākslas tirgu līdz pat šai dienai. Kolekcionāram ir pastāvīgi jāpapildina savas zināšanas.
Es nezinu, cik kopumā Polijā ir mākslas kolekcionāru, varbūt 100 vai 200. Taču tik lielā valstī un diezgan svarīgā ES dalībniecē šādu skaitli nevar nosaukt par “veiksmes stāstu”. Šajā jomā vēl ir tik daudz darāmā… Taču es domāju, ka cilvēkiem patika tas, ko mēs ar Kšištovu Maseviču izdomājām. Ne tikai kolekcionāriem vai zinātājiem, bet arī māksliniekiem, kuratoriem. Mūsu blogs ArtBazaar bija diezgan aktīvs, un daži cilvēki teica, ka viņi sāk savu dienu ar mūsu lapas apskatīšanu – vai nav parādījies kas jauns.
Par ko jūs šajā blogā rakstījāt?
Par to, kā kolekcionēt. Par izsolēm. Par to, kas notiek mākslas pasaulē un mākslas tirgū. Par poļu māksliniekiem ārzemēs. Mēs veidojām interviju sēriju ar kolekcionāriem, māksliniekiem, galeristiem. Ļoti plašs spektrs.
Kā es saprotu, tika publicēti vairāk nekā tūkstoš ierakstu…
Jā, aptuveni. Blogs bija aktīvs apmēram 10 gadus.
Un pēc tam radās ideja par grāmatu. Vai arī tas bija kopīgs projekts?
Jā, mēs visu darām divatā, Rakstām par laikmetīgo mākslu un par tās kolekcionēšanu. Organizējam nelielas izstādes. Esam izveidojuši arī savu ierakstu kompāniju, kas saucas ArtBazaar records. Tajā mēs laižam klajā ierakstus, ko veidojuši mākslinieki un īpaši tos noformējuši.
“Laikmetīgās mākslas kolekcionāru ceļvedis” līdzautori Kšištofs Masevičs un Pjotrs Bazilko
Bet grāmata bija piedāvājums no malas?
Jā, sākumā tā nebija grāmata, bet kaut kas līdzīgs brošūrai par šo tēmu, kas izrādījās tik populāra, ka mēs saņēmām piedāvājumu uzrakstīt veselu grāmatu. Tā tika publicēta 2008. gada decembrī. Un cilvēki joprojām cenšas to iegādāties, lai gan kopš tā laika daudz kas ir mainījies un noticis. Tāpēc mēs nolēmām laist klajā jaunu, aktualizētu tās izdevumu, kas tika nosūtīts uz druku 2019. gada decembrī, tieši pēc 11 gadiem.
Kādas izmaiņas ir ieviestas šajā izdevumā?
Patiesībā mēs it kā centāmies uzrakstīt to no jauna. Mums bija jāieliek papildu 11 gadi pieredzes jaunā tekstā. Pirmajā izdevumā bija sadaļa, ko mēs nosaucām “66 mākslinieki, kas mūs ietekmējuši”. Jaunajai grāmatai mēs nolēmām izvēlēties citu konceptu un runāt nevis par māksliniekiem, bet gan par konkrētiem darbiem. Tā ka šeit tie ir “75 interesantākie 21. gadsimta poļu mākslinieku darbi”. Sākot ar 2000. un beidzot ar 2019. gadu.
Sanāk, ka tā ir arī sava veida tūre pa laikmetīgo poļu mākslas ainu.
Jā. Un tur ir ne tikai gleznas, skulptūras un instalācijas, bet arī, teiksim, Instagram profils, fotogrāmata vai audio ieraksts, ko veidojis mākslinieks. Viss var būt māksla un spēlēt svarīgu un pat savā veidā leģendāru lomu.
Kā šī aina ir mainījusies pēdējos 20 gados?
Tā ir kļuvusi daudz profesionālāka. Pirms divdesmit gadiem bija tikai dažas galerijas. Tagad Varšavā vien to ir ap 30. Poļu mākslinieku darbus iekļauj svarīgāko laikmetīgās mākslas muzeju kolekcijās pasaulē. Ir daudz pozitīvu pārmaiņu. Taču kolekcionāru skaits joprojām ir neliels, bet tie, kas ir, lielākoties kolekcionē poļu mākslu. Un tam nemaz nav tik laba ietekme uz lokālo mākslu – zūd perspektīva, konteksts. Tā ka, neraugoties uz gigantisko progresu, ir vēl daudz darāmā. Un drīzāk kolekcionēšanas jomā, nevis galeriju darba ziņā.
Vienlaikus pazīstamākie poļu kolekcionāri atver savus muzejus, taču ne Polijā…
Jā, Vācijā – Vernera Jerkes (Werner Jerke) atvērtais (Reklinghausenē) – un Šveicē – Gražinas Kuļčikas (Grażyna Kulczyk) Muzeum Susch. Tajā pašā laikā tam, ka Gražina Kuļčika atvēra savu muzeju Šveicē, Sušas ciematā, nevis Varšavā vai Poznaņā, ir arī pozitīva nozīme. Jo tas ir patiešām starptautisks muzejs, kurā māksla no Polijas ir iekļauta globālā kontekstā. Taču no vietējo kolekcionāru un skatītāju skatpunkta tas nav pārāk labi, jo šo mākslu vairs nevarēs ieraudzīt pašā Polijā. Turklāt pašlaik Varšavā nav pastāvīgas poļu laikmetīgās mākslas kolekcijas, kas būtu atvērta apskatei. Situācija mainīsies, kad 2022. gadā tiks atklāta Laikmetīgās mākslas muzeja jaunā ēka. Taču tas notiks tikai pēc vairākiem gadiem.
Tomēr kādēļ gan šie muzeji tika atvērti ārpus Polijas?
Māksla šeit netiek uzskatīta par tik svarīgu matēriju. Vietējiem politiķiem ir svarīgāk uzbūvēt jaunu stadionu nekā jaunu muzeju. Pirms vairākiem gadiem es mēģināju analizēt situāciju un paņēmu Forbes sastādīto 100 Polijas bagātāko cilvēku sarakstu. No šiem simts deviņi cilvēki investēja futbola klubos un tikai divi kaut kā atbalstīja mākslas pasauli. Tas daudz ko saka par to, kādu vietu cilvēku apziņā ieņem māksla. Tas ir skumji, un tam ir jāmainās. Pēc 20 gadiem īsta profesionālisma mākslinieku un galeriju vidē arī kolekcionēšanas videi ir jāmainās. Un tāpēc mēs arī nolēmām pārrakstīt šo grāmatu. Lai dotu impulsu jauniem kolekcionāriem, kas tikai grasās ar to nodarboties.
Andrejs Robļevskis, Meitene / Andrzej Wróblewski, Dziewczynka. 1956. Foto: Daniels Rumjancevs
Bet kā jūs redzat šo jauno kolekcionāru paaudzi? Cik ļoti tā atšķiras?
Tā atšķiras pat ļoti! Viņiem patīk demonstrēt sociālajos medijos visu, ko viņi pērk. Man tam nepietiek drosmes. (Smejas.) Esmu vecā kaluma čalis.
Mēs ar Kšištofu rakstām par mākslu, taču nepublicējam savu pirkumu fotogrāfijas kopā ar jautājumu: “Bet ko jūs par to domājat?” Taču es neuzskatu, ka tas nav pareizi, reizēm arī es mācos no viņiem. Taču tā ir pavisam cita pieeja, kā man liekas. Un vispār viņi ir daudz atvērtāki. Viņi bauda mākslu un rāda to visiem. Mēs arī baudām, taču… nedemonstrējam to tik tieši.
Vai viņus interesē māksla, kas saistīta ar jauniem formātiem un tehnoloģijām? Vai arī vēl ir par agru, lai vispārinātu?
Jā, laikam jau ir par agru.
Es reiz intervēju pazīstamo vācu kolekcionāri Jūliju Stošeku (Julia Stoschek), un viņa teica, ka viņai interese par time based art un kustīgo attēlu ir absolūti dabiska, jo viņa izaugusi MTV videoklipu uzplaukuma laikā.
Es domāju – ja mans dēls nākotnē kļūs par kolekcionāru, viņš pavisam noteikti kolekcionēs video, nevis gleznas. Jo, kad mēs apmeklējam izstādes, viņu ne tik ļoti interesē gleznas vai fotogrāfijas, taču, līdzko viņš ievēro, ka izstādīts video, tas uzreiz piesaista viņa uzmanību.
Interesanti, ka pirms gadiem diviem trim bija īsts haips ap virtuālo realitāti. Es atceros kādu angļu kuratoru, kurš devās īpašā ceļojumā uz Baltiju, meklēdams autorus, kas darbojas šajā virzienā. Taču savādā kārtā man pagaidām tomēr nav gadījies redzēt kaut ko patiešām interesantu un revolucionāru, kas radīts ar šīm tehnoloģijām. Kā izklaides vai informācijas apmaiņas forma – jā, taču ne vairāk…
Varbūt nekas tāds arī neparādīsies. Gan labā, gan sliktā nākotnes īpašība ir tāda, ka mēs nezinām, kāda tā būs.
Miriams Kāns, Bez nosaukuma / Miriam Cahn, OT. 1976/2003. Foto: Daniels Rumjancevs
Bet kā jums liekas, vai jaunajā poļu kolekcionāru paaudzē ir vairāk sieviešu nekā iepriekšējā?
Es ceru, ka tā ir. Ne tikai tāpēc, ka Polijā (un vispār visā Austrumeiropā) trūkst sieviešu kolekcionāru, – viņu skaita palielināšanās tāpat palīdzētu māksliniecēm sievietēm. Ja paraugāmies uz kādām svarīgākajām lietām, kas notiek poļu mākslā pēdējos piecos gados, – tās lielā mērā ir saistītas ar autorēm sievietēm. Mēs esam diezgan konservatīva valsts, taču, pateicoties sociālismam, sievietes sāka pilnvērtīgi strādāt, manu vecāku paaudzē nebija sieviešu, kas sēdētu mājās un nodarbotos tikai ar saimniecību. Un izmaiņas uz šo pusi noris joprojām. Lielāka sieviešu kolekcionāru skaita parādīšanās palīdzētu atbalstīt jaunās mākslinieces, neļaut viņām pazust rūpēs un pamest profesiju uz trīsdesmit gadu robežas, kā tas ļoti bieži ir noticis iepriekš.
Jūs pieminējāt Polijas sociālistisko pagātni. Nesenajā kolekcionāru samitā Warsaw Gallery Weekend jūs runājāt par to, ka kopīgā pagātne vēl joprojām vieno Austrumeiropu. Un tajā pašā laikā jūs aicinājāt poļu kolekcionārus vairāk domāt tieši reģionālā mērogā…
Jā, vismaz reģionālā. Es neuzskatu, ka viņiem jāapstājas pie tā. Svarīgi neaizmirst arī par globālo kontekstu. Taču man liekas, ka raudzīties uz poļu mākslu no Austrumu un Centrālās Eiropas konteksta skatpunkta ir gan interesanti, gan dabiski. Neraugoties uz atšķirībām, mums joprojām ir daudz kā kopīga. Pirmkārt, komunistiskā pagātne. Otrkārt, sievietes pozīcija – pateicoties tai lomai, ko sieviete sāka ieņemt sociālismā. Treškārt, kapitālisms amerikāņu stilā deviņdesmitajos gados. Mēs visi esam to piedzīvojuši… Tāpēc mēģinājums domāt reģionāli ir labs pirmais solis uz daudz globālākas pieejas pusi.
Tomass Kovaļskis, Bez nosaukuma (Apgrieztā ainava #1) / Tomasz Kowalski, Bez tytułu (Odwórcony krajobraz #1). 2007. Foto: Daniels Rumjancevs
Kā jūs pats realizējat šo “reģionālo pieeju”? Vai jūs apmeklējat, teiksim, viennacontemporary, mākslas gadatirgu, kas specializējas šī reģiona mākslā.
Jā, viennacontemporary ir lieliska vieta, kur saprast, kas notiek. Tur piedalās daudz interesantu galeriju, īpaši jauno. Cita iespēja – sekot tam, kas notiek reģiona nozīmīgākajās galerijās. Tad izsoles… Internets sniedz mums milzumdaudz iespēju, tagad nav obligāti ikreiz kaut kur braukt, lai ko uzzinātu. No otras puses, arī Polijas galerijas kopš 2006. gada ir sākušas biežāk veidot kopīgus projektus ar galerijām no citām reģiona valstīm, aicināt to māksliniekus. Tā arī savu pirmo “starptautisko darbu”, rumāņu mākslinieka Čipriana Murešana (Ciprian Mureşan) Communism Never Happened, es iegādājos, neizbraukdams no Polijas, izstādē starptautiskā projekta Villa Warsaw gaitā.
Taču, iegādājoties, teiksim, kāda slovāku mākslinieka darbu, jums, visticamāk, jāpārzina kopējā aina – šīs valsts mākslas aina un tā vieta, ko tajā ieņem šis autors…
Jā, protams, sava veida neliels personīgais pētījums ir nepieciešams. Taču liels pluss ir tajā, ka gana svarīgas reģiona mākslas ainas figūras un darbi pēdējos 10–15 gados cenu diapazona ziņā bijuši diezgan pieejami ierindas (finanšu iespēju ziņā) kolekcionāriem. Taču šī situācija tagad mainās, jo par viņiem rodas arvien lielāka interese arī starptautiskā mērogā – teiksim, tos iekļauj tādos muzejos kā MoMA. Taču tas, protams, attiecas uz autoriem, kas ir jau “nostiprinājušies”, un uz vēsturisko kontekstu. Ar jaunajiem māksliniekiem viss ir daudz nenoteiktāk, taču, ja jums izdosies uzsākt attiecības ar pāris galerijām katrā valstī, jūs vienalga varēsiet gūt priekšstatu par to, kas tur notiek, kas pašlaik ir svarīgs.
Bet vai ir kādas tematiskās reģionālās paralēles, izņemot attiecības ar “mežonīgo kapitālismu”?
Jā, ir kaut kādi savienojumi. Neraugoties uz to, ka pat sociālisma blokā katrai valstij bija sava specifika – politikā, īpašos jautājumos, pilsētas un lauku attiecībās utt. Šīs kopīgās lietas ir tas, kā cilvēki skatās uz mākslu, un tās loma sabiedrībā, tas, kā mākslinieki mijiedarbojas ar šo sabiedrību, tas, kā māksla pievēršas sociālajiem jautājumiem. Un arī komunisma laikā mākslinieki savā veidā bija brīvi cilvēki tiem apkārtējā nometnē. Tagad mūs vieno interese par pagātni, interese par sociālajām un politiskajām pārmaiņām, emigrācijas un pārvietošanās tēma. Visam reģionam ir darīšanas ar šādām tēmām, un māksla to, bez šaubām, atspoguļo.
Tomēr nemaz ne tik daudzi “reģionālajai dimensijai” veltīti projekti nāk no nacionālo mākslas institūciju vides. Iespējams, tieši kolekcionāri var būt procesa iniciatori?
Iespējams, jo parasti kolekcionāri reaģē un darbojas ātrāk nekā sabiedriskās institūcijas. Ja es teju uzreiz varu atļauties nopirkt kādu darbu, tad principā es varu pieņemt lēmumu tūdaļ pat. Institūcijām tā ir gara un birokrātiska procedūra, tāpat arī ar izstādēm – tie ir procesi, kas tiek gatavoti ilgāk nekā gadu. Bet kolekcionāram kā privātpersonai vissvarīgāk ir nokļūt agrāk, izlemt ātri, prast redzēt un būt drosmīgam savā izvēlē.
