Perfektas izgāšanās
MUBI un Pradas fonds piedāvā sešas pārliecinošas izgāšanās
Ar krīzes laika ieteikumiem jābūt uzmanīgiem – saku no pieredzes. Dies pasarg, ja ieteiksi filmu, kuras legāla iegūšana/skatīšanās ir saistīta pat ar relatīvi niecīgām izmaksām. Interaktīvajā telpā droši draud verbāla “izrēķināšanās”..., jo pandēmija radina pie apziņas, ka kultūras saturam ir jābūt par velti. Un tiešām, tāda satura ir daudz – teātra izrādes, operas, tomēr filmu ir salīdzinoši mazāk, ja esam korekti un vienojamies, ka lietojam tikai un vienīgi legāli pieejamu saturu. Kā ar šo apziņu tiksim galā pēc pandēmijas un, cik dziļi tā būs izmainījusi mūsu kultūras patēriņa pieradumu, to, cerams, mums būs lemts pieredzēt... kaut kad tad, kad tas viss beigsies.
Pagaidām daži ieteikumi, kurus jūs, jā, patiešām varat izmantot par velti, ja pēc septiņu dienu “izmēģinājuma sesijas” izrakstīsieties no filmu straumēšanas vietnes mubi.com. Ja izlemsiet palikt, tad gaida iespēja sekot pārliecinošam Eiropas un pasaules festivālu filmu, galvenokārt, tā dēvētā, autorkino piedāvājumam, un dažai labai radikālai klasikas pērlei. Arī pats MUBI koncepts atgādina nelielu, izsmalcinātu festivālu, kurā dominē strikts kuratora redzējums. Filmu skaits ir neliels, tās samērā dinamiski mainās. Katru dienu kurators pievieno kolekcijai vienu filmu, kas MUBI ir skatāma 30 dienas. (2007. gadā dibinātās kompānijas kādreizējais nosaukums The Auteurs precīzi uzsver tās orientēšanos uz autorkino, to kino daļu, kurā dominē spilgts un atpazīstams režisora rokraksts.) Turklāt MUBI nav nekāds Netflix, kura šķietamajā pārbagātībā normāls skatītājs var nolauzt kaklu vai, ticamāk, uzsēsties uz seriālu adatas (un arī šāda atkarība laiku pa laikam ir noderīga). Jāpiebilst, ka ar Eiropas kino vērtīgāko daļu un kino klasikas piedāvājumu Netflix ir lielas problēmas.
No 5. aprīļa MUBI piedāvā filmu programmu, kas veidota sadarbībā ar Pradas fondu (Fondazione Prada). Gluži tāpat kā citas kultūras iestādes, arī Pradas fonds meklē veidus, kā uzrunāt savus skatītājus/apmeklētājus digitāli. Tās gan nav ne virtuālās tūres izstāžu ekspozīcijās, bet ekstravagantu filmu programma, kas skatāma mubi.com. Savukārt Pradas fonda mājas lapā tiek piedāvāti īpaši materiāli, kas kontekstuāli bagātinās filmu skatīšanos. Un šoreiz konteksts ir ļoti svarīgs, jo MUBI un Pradas fonda piedāvāto filmu izlasi veido nevis festivālos apbalvotas filmas, atzīti šedevri, kuri kanonizēti kultūras vēsturē, bet gan filmas, kas to pirmizrāžu brīdī ir pasludinātas par totālām neveiksmēm. Tās ir filmas – skandāli, filmas – grandiozas izgāšanās, filmas, pēc kuru pirmizrādēm mani kolēģi kritiķi ir ārdījušies preses slejās; filmas, kuras ir ignorējuši skatītāji. (Tās nav kļuvušas par komerciāli veiksmīgiem “grāvējiem” par spīti negatīvām recenzijām. Arī šādi gadījumi nav retums.)
Kadrs no filmas “Nakts kustības”.
Režisors Kellijs Reičards, 2013
Kas mudinājis programmas Perfektas izgāšanās/Perfect failures veidotājus ķerties pie šādas izlases veidošanas? Vispirms jau laika distance un izmaiņas gan sociālajā, gan kultūras kontekstā, kas ļauj paskatīties uz šīm filmām no pilnīgi citas perspektīvas.
Programmu Perfektās izgāšanās 5. aprīlī aizsāka režisora Ričarda Kellija filma “Dienvidu zemes pasakas” (Southland Tales, 2006). Tai sekos “Grāfiene no Honkongas” (A Countess from Hong Kong, 1967), ko režisējis leģendārais Čārlijs Čaplins, izcilā režisora Billija Vaildera veidotā “Fedora” (Fedora, 1978), režisora Kellija Reičarda (Kelly Reichardt) ekoloģijas tēmām veltītā filma “Nakts kustības” (Night Moves, 2013), režisores Šantālas Akermanes melodramatiskā komēdija “Dīvāns Ņujorkā” (A Couch in New York, 1996) un režisora Pola Verhovena burleska “Šova meičas” (Showgirls, 1995).
Krāšņa, kaut pirmā acu uzmetienā eklektiska programma. Taču ticu, ka programmas veidotājiem ir bijušas ļoti konkrētas attiecības ar katru no šīm filmām. Gluži tāpat kā man.
Kadrs no filmas “Dienvidu zemes pasakas”. Režisors Ričards Kellijs, 2006
Spilgti atceros noskaņu 2006. gada Kannu festivāla pils preses konferenču zālē, kurā norisinājās tikšanās ar filmas “Dienvidu zemes pasakas” radošo grupu – ugunskristības, kuras piedzīvo visu konkursa programmā iekļauto filmu veidotāji. Atceros arī šokētās aktrises Sāras Mišelas Gellāras atbildi uz kāda žurnālista agresīvo jautājumu (tas gan izplēnējis no atmiņas): “Ai, zēni, šķiet, ka jūs mūsu filmu pamatīgi neieredzat...”. Viņai bija taisnība, preses konference sākās agresīvi un turpinājās nejēdzīgi. Vismaz 2006. gada Kannu festivālā akreditētie kritiķi tā arī nespēja izprast, kas lēcies talantīgajam amerikāņu režisoram Ričardam Kellijam, kurš bija paguvis iegūt oriģināla režisora slavu ar savu debijas darbu “Donnijs Darko” (Donnie Darko, 2001). Eklektiskās, agresīvi ironiskās un sociālkritiskās “Dienvidu zemes pasakas”, kuras sižetā iezīmējas gan kodoluzbrukums ASV, gan kādas kinozvaigznes centieni veidot filmu ar pornoaktrises iesaisti, turklāt rosās neomarksisti un politiskā elite, maigi sakot, mulsināja. Tā disonēja arī tā gada Kannu festivāla filmu kontekstā. Togad Kannās tika atklātas izcilas filmas – Pedro Almodovara “Atgriezties” (Volver), Alehandro Gonsaless Injaritu “Bābele” (Babel) u.c.
Kadrs no filmas “Dienvidu zemes pasakas”. Režisors Ričards Kellijs, 2006
Kā savulaik rakstīju: “Filmas režisors Ričards Kellijs (1975) nekad nav bijis ar pliku roku ņemams – šim ambiciozajam, jaunajam režisoram vienmēr piemitusi krāšņa, pat “barokāla” fantāzija, kas viņa stāstītajiem stāstiem, īpaši Kannu festivāla reiz histēriski izsvilptajām “Dienvidu zemes pasakām”, kuras režisors ilgi un dikti pārstrādāja, bieži ir ļāvusi zaudēt “fokusu”. Kelljam pēc viņa slavenās debijas “Donijs Darko” vienmēr paticis miksēt šķietami ikdienišķo ar vismežonīgāko fantāziju līkločiem...”
Vēl neesmu paguvusi pārskatīties “Dienvidu zemes pasakas”, bet ceru, ka tās šodienas kontekstā atklāšu no jauna.
Kadrs no filmas “Fedora”. Režisors Billijs Vailders, 1978
Savukārt Billija Vaildera “Fedora” ir filma no manas bērnības, pie kuras nejauši biju atgriezusies pavisam nesen. (Par Billiju Vailderu uzrakstīju šeit: https://enciklopedija.lv/skirklis/1890-Billijs-Vailders)
Vailders (1906–2002) ir viens no Holivudas 20. gs. izcilākajiem režisoriem – ģeniālu film noir autors “Dubultā apdrošināšana” (Double Indemnity, 1944), “Sanseta bulvāris” (Sunset Boulevard, 1950) u.c. Turklāt vairākas viņa filmas, piemēram, Merilinas Monro izdaiļotā komēdija “Džezā tikai meitenes” (Some Like It Hot,1959) tika intensīvi izrādīta pat padomijā, kurā ASV filmas nonāca maz un selektīvi. Paveicās arī Vaildera mūža nogales darbam “Fedora”, kas, izrādās, tikusi izrādīta maz un reti. Spokainais stāsts par paplukušu Holivudas producentu, kurš attriecies uz Eiropu, lai pierunātu savā filmā iesaistīties slavenu, vientulībā dzīvojošu aktrisi Fedoru, visdrīzāk ir pirmā manis savulaik redzētā Vaildera filma. Toreiz nenojautu, ka Vailders ir klasiķis, kura Holivudā 40.-50. gados tapušie novatoriskie darbi pamatīgi ietekmēja Amerikas kino pieredzi un veidu, kā stāstīt stāstus. Vaildera Holivudas filmu, īpaši “Sanseta bulvāra”, motīvi iezīmējas arī “Fedorā”. Abās šajās filmās, kas veidotas ar 28 gadu laika distanci, filmējies amerikāņu zvaigzne Viljams Holdens. Savukārt Šveices aktrises Martas Kelleres spēlētajā Fedorā “spoguļojas” arī Glorijas Svensones leģendārā Norma Desmonda – filmas “Sanseta bulvāris” narcisiskā, monstrozā dīva.
Kadrs no filmas “Fedora”. Režisors Billijs Vailders, 1978
Kadrs no filmas “Fedora”. Režisors Billijs Vailders, 1978
Dižu režisoru neveiksmes ir interesantāk skatīties kā viduvēju režisoru veiksmes, turklāt Vaildera līmeņa režisoriem nemēdz būt neveiksmes, vienkārši pārsteidzošākas vai mazāk pārsteidzošas filmas. “Fedora” ir meistara priekšpēdējā filma, kuru viņš filmēja Eiropā, no kuras 20. gs. 30. gados bija spiests bēgt uz Ameriku.
Kadrs no filmas “Grāfiene no Honkongas”. Režisors Čārlijs Čaplins, 1967
MUBI un Pradas fonda filmu izlase piedāvā arī Čārlija Čaplina pēdējo režijas darbu “Grāfiene no Honkongas”, kurā viņš filmēja Sofiju Lorēnu un Marlonu Brando. Čaplins, kurš kā komiķis bija sasniedzis visu iespējamos, savā režisora pieredzē laiku pa laikam ir saskāries ar agresīvu un noraidošu savu filmu vērtējumu. Viņa “Grāfieni no Honkongas” kritika nesaudzēja. Filmas pirmizrādes gadā Čaplinam bija 78 gadi.
Kadrs no filmas “Dīvāns Ņujorkā”. Režisore Šantāla Akermane, 1996
Kadrs no filmas “Dīvāns Ņujorkā”. Režisore Šantāla Akermane, 1996
Kritiķu neizpratne un publikas vēsums skāra arī feminisma klasiķes, beļģu režisores Šantālas Akermanes (1950–2015) nevainīgo niekošanos ar komēdijas un melodrāmas žanra klišejām filmā “Dīvāns Ņujorkā”, kurā galvenajās lomās ir Žiljeta Binoša un Viljams Hārts.
Kadrs no filmas “Šova meičas”. Režisors Pols Verhovens, 1995
Kadrs no filmas “Šova meičas”. Režisors Pols Verhovens, 1995
Savukārt Holivudā sekmīgi strādājušā nīderlandiešu režisora Pola Verhovena “Šova meičas” viņu no Holivudas dārgumiņa statusa iegāza vulgāra, seksualitāti ekspluatējoša ķeruba kankaros. Atļaušos pašcitātu: “1938. gadā Nīderlandē dzimušā un karjeru sākušā režisora populārākie darbi ir saistīti ar Holivudu – Pols Verhovens uzņēmis Amerikas popkultūras vēsturē nozīmīgas filmas, to vidū ir “Robokops” (RoboCop, 1987), “Atcerēties visu” (Total Recall, 1990) un “Pamatinstinkts” (Basic Instinct, 1992). Mākslinieka spilgtākie darbi veidoja 80.–90. gadu Holivudas blokbasteru kanonu. Par vienu no viņa Holivudas karjeras zemākajiem punktiem tiek uzskatīta filma “Šova meičas”, kuru savulaik kritiķi noslaucīja no zemes virsmas, pasludinot par absolūtu trešu – lētas erotikas, sekspluatācijas un bezgaumības apvienojumu. Iespējams, šī reakcija bija pārspīlēta, bet 90. gadu erotiskā grāvēja “Pamatinstinkts” autora Holivudas karjeru tā ievainoja.”
Ko mums no visa šī secināt? Skatāmies filmas, vēlreiz un no jauna. Iespējams, tās izrādīsies perfektas. Paldies MUBI un Pradas fondam par impulsu, ideju un programmu.
