Pamatota ilūzija
Saruna ar filmas “Pelnu sanatorija” mākslinieci Kristīni Jurjāni par vecām un ne tik vecām lietām
Sergejs Timofejevs
22/01/2016
Mēs sēžam un dzeram kafiju ar teātra un tagad arī kino mākslinieci Kristīni Jurjāni. Mēs esam pazīstami jau sen, reiz es braucu tulkot Jaunā Rīgas teātra izrādes uz Krieviju, pirmā no tām bija “Revidents”, ko spīdoši noformējusi Kristīne, un es atceros, kā aktieri un dekorācijas ceļoja ar vilcienu un kā Krievijas muita nevarēja saprast, kāpēc mēs vienā no kupejām vedam sev līdzi vistas un gaili (kas darbības laikā parādījās uz skatuves, kas attēloja kaut ko līdzīgu padomju ēdnīcai). Uzaicinājumā uz festivālu Pēterburgā vistas bija atzīmētas īpaši – kā kolektīva dalībnieces. “Kolektīva dalībnieces?” neuzticīgi rauca uzacis robežsargi. Beigu beigās viņi mūs palaida, izrāde tika nospēlēta, un laikam jau tieši “Revidents”, kuram Kristīnei bija uzticēts izdomāt gan scenogrāfiju, gan kostīmus, kļuva par spilgtāko pieteikumu viņas teātra karjeras sākumā. Pēc tam sekoja izrādes gan atkal JRT, gan iestudējumi Latvijas Nacionālajā operā, gan “rokas iemēģināšana” ārzemēs, kurp aktīvi sāka aicināt režisoru Alvi Hermani, notika arī pirmais darbs kino – pie kostīmiem filmā Vogelfrei (2007) režisorei Annai Vidulejai, kura filmēja vienu no četriem filmas stāstiem.
Izrāde “Revidents”. Foto: Jānis Melderis. No Jaunā Rīgas teātra arhīva
Un tieši Kristīni Jurjāni 35 gadus vecais režisors Dāvis Sīmanis uzaicināja strādāt pie filmas, kurai laikam jau jākļūst par nozīmīgu pavērsienu viņa kinoliktenī. “Pelnu sanatorijas” pirmizrāde paredzēta 21. janvārī, galveno lomu filmā nospēlējis vācu aktieris Ulrihs Matess, kuram Eiropā pievērsa uzmanību pēc kinolentes par Hitlera pēdējām dienām (“Bunkurs”). Filmas budžets sastādīja pilnmetrāžas spēlfilmas mērogam pieticīgu pusmiljonu eiro, un stāsta tā par notikumiem Pirmā pasaules kara laikā – vācu kara ķirurgs Ulrihs nokļūst izolatorā garīgi slimajiem Kurzemes piekrastē, kas kādreiz kalpojusi par sanatoriju tuberkulozes slimniekiem. Tagad no viņa, cilvēka no viņiem “ārējās” pasaules, atkarīgs viņu liktenis. “Man filma “Pelnu sanatorija” ir skumja metafora veselas kultūras – XIX gadsimta kultūras – bojāejai absurdajā un graujošajā Pirmajā pasaules karā,” stāsta Dāvis Sīmanis.
Šeit Kristīnei vajadzēja patīt laiku atpakaļ tieši par 100 gadiem un radīt veselu pasauli no ticamām un iespaidīgām tā laikmeta sadzīves detaļām. Bet līdz tam, kā tad viņa tikusi galā ar šo uzdevumu, mēs vēl nonāksim. Pagaidām mēs vienkārši dzeram kafiju un spriežam par tās vārīšanas veidiem, atminamies īpašās padomju laika “smilšu kafijas” uzpariktes, ar kuru palīdzību bārmeņi būra to laiku Rīgā ultramoderno “kafiju uz smiltīm”. Es stāstu, ka vienu tādu ierīci (tās miniatūru mājas variantu) man izdevās nopirkt utenī Čiekurkalnā pirms dažiem gadiem.
Kristīne saka: “Jā, Čiekurkalnā ir pat ļoti daudzveidīgs krāmu tirgus”.
Vai tu tur iegriezies?
Laiku pa laikam. Tomēr man tādās vietās labāk nerādīties, man pietiek ar to, ka es pie Helēnas iegriežos. Vienmēr pēc tam pārnāku mājās ar kaut kādiem maisiem.
Pie Helēnas?
Tā sauc maza antikvariāta saimnieci te, centrā, Tērbatas ielā. Viņai ļoti piestāv šis vārds – Helēna, un viņa vienmēr ir tur uz vietas.
Šis veikals taču darbojas jau ļoti sen.
Jā, neticamā veidā tas noturējies visu šo laiku.
Es arī tur reizēm iegriežos, tur ir ļoti interesanti, bet gandrīz nekad neredzu, ka tur kāds kaut ko pirktu, lai gan visa ir papilnam...
Es tur regulāri iepērkos...
Acīmredzot veikals izdzīvo, pateicoties tieši tev! (Abi smejas.)
Nu nē, saimniece vienmēr stāsta: “Lūk, Vasiļjevs šodien bija ienācis.” Nezinu. Viņai ir sava klientūra, dažādas dāmītes. Un, kad mēs strādājam pie izrādēm JRT, pirmā vieta, kurp mēs skrienam, ja kaut kas vajadzīgs, – tas ir pie viņas.
Šķiet, šis veikaliņš bija pat padomju laikos...
Nē, nē, tomēr Helēna patiešām pazīst drēbi šajā lietā. Agrāk viņa strādāja lielajā antikvariātā pretī “Rīgas Modēm”, savas pirmās Mākslas akadēmijas stipendijas es tērēju tieši tur. Tas bija milzīgs, ar lielām vitrīnām, taču cenas pat studentei ļāva kaut ko nopirkt. Tā ka viņa ļoti sen darbojas antikvariāta direktores darbā. Var tikai iedomāties, kādas lietas viņai pašai ir mājās! (Smejas.) Filmai es viņas veikaliņā atradu vienu sievietes blūzi no XX gadsimta sākuma.
Kristīne Jurjāne filmas “Pelnu sanatorija” uzņemšanas laukumā
Man arī šausmīgi patīk šie veikali ar lietām no citiem laikmetiem, un krāmu tirdziņi man patīk. Tomēr, godīgi sakot, pie mums tie ir diezgan padrūmi.
Jā. Pēc tam, kad esi bijis tādās vietās kaut kur Parīzē, Vīnē vai Berlīnē... Pie mums taču vesels lietu slānis tika iznīcināts vai izvests Otrā pasaules kara laikā uz Zviedriju vai Vāciju. Un jau tur par emigrantiem kļuvušie cilvēki šīs lietas pārdeva, lai iegūtu kaut kādu naudu dzīvošanai. Latvijā viss šis slānis ir praktiski izzudis, tāpēc nekā arī nav.
Bet arī lietas no 50. vai 60. gadiem īpaši nav saglabājušās.
Un, ja palūkojamies uz 70. gadu “Ameriku”, – interjera ziņā no šī slāņa, no šī laikmeta šeit vienkārši nekā nav. Un arī nav bijis principā – “dzelzs priekškars”. Bet Rietumvācijā dažas kafejnīcas no tā laika saglabājušās vispār neskartas, bet Vīnē vēl jo vairāk... Vienkārši zelta bedre. Ieej kādā restorāniņā, un tur puse iekārtojuma no 40. gadiem kā stāvējusi, tā arī stāv. Pie mums taču kaut kas labs un interesants pat no nesenās pagātnes ir izķemmēts.
Tāpēc, ka tā sanācis, ka katrs jaunais laikmets iznīcina iepriekšējā kultūras slāni.
Jā, šajā ziņā ar vēsturisku precizitāti strādāt ir ļoti sarežģīti...
Bet kā tu tiki galā, kad jūs filmējāt “Pelnu sanatoriju”?
Kino viss iekārtots principiāli citādāk nekā teātrī. Teātrī visu nosaka režisors. Konceptuāli tieši viņš virza iekārtojumu uz priekšu. Bet kino šo atbildību dala gan režisors, gan operators. Filmā vizuālā puse nepastarpināti atkarīga no operatora gaumes un estētiskā līmeņa, mēs skatāmies kino viņa acīm. Jebkura kadra kompozīcija vai krāsu gamma atkarīga no viņa. Un te tu vai nu ar viņu atrodi kopīgu valodu vai arī... Ar operatoru Andreju Rudzātu līdz šim man bijis tikai viens projekts, kad mēs filmējām klipu Aināram Mielavam. Strādāt ar viņu ir ļoti patīkami. Viņš visu būvē ar faktūrām, ar gaismu. Es atlasīju dažādus tamborētus galdautus, salvetes un vecus aizkarus, kas kadrā gandrīz neparādās kā konkrētas lietas vai materiāli. Bet filmējot gaisma plūst tiem cauri un viss kļūst nedaudz sfumato. Vai, kad reizēm kameras priekšā metra attālumā izpleš šo tamborēto, rakstaino audumu, un tas kadrā ir tik izplūdis, ka to pat neredzi, savukārt viss pārējais īpašā veidā caur to it kā deformējas.
Es Andrejam speciāli sadabūju lietā stikla gabalus, tas taču ir tas stikls, ko XIX gadsimta beigās lika logos. Un tajā vienmēr klātesoša arī viegla deformācija, izkropļojums, kas nepavisam nav raksturīgs mūsdienu stiklam – vienkārši gludam, velmētam. Bet tolaik taču stiklu pūta. Man daudzas detaļas un priekšmeti nāca no Tāšu muižas, un, lūk, tur kā reiz, kad visu atjaunoja, logus arī lika tieši ar šo vēsturisko stiklu. Un, kad tu caur šādu logu skaties uz dārzu, piemēram, tu redzi, ka tas ir nedaudz tāds kā viļņains. Un tas uzreiz maina tēlu, kas rodas tavā priekšā, tas vairs nav nekas tik absolūti konkrēts. Tam pievienojas papildus tēlainība.
Principā skaidrs, ka nekādu dokumentālu realitāti šai filmai mēs radīt nevarējām. Vienalga tā būtībā ir tāda kā personālā ilūzija un mūsu tēlainais redzējums, ko un kā mēs domājam par to laiku. Tā ir vēsturiska fikcija.
Filmas “Pelnu sanatorija” treileris
Bet arī šai fikcijai taču jābūt pamatotai. Varbūt teātrī lietas uz skatuves spēlē vairāk simbolisku lomu, bet šeit, kino, tev jārada no jauna tāda realitāte, kurā pēc būtības iespējams dzīvot.
Man kā reiz arī teātrī vienmēr gribas panākt to sajūtu – ka es varu “tur” dzīvot. Lai aktieris uz skatuves justos absolūti komfortabli. Bet filmā šī telpa patiesībā ir daudz nosacītāka, fragmentētāka. Jo šeit viss ir īpaši iekārtots, un nekas nenotiek reālā laikā un reālā kontaktā ar skatītāju. Šeit ir daudz vairāk iespēju noslēpt to, kas tev varbūt nav līdz galam izdomāts. Filmē kādu stūrīti, bet skatītājam liekas, ka tur ir liela un piesātināta telpa. Teātrī tā nesanāks.
Taču filmai jūs daudz un interesanti strādājāt ar pašu ēku...
Jā, tagad, kad skatos, cik daudz notikumu notiek fon Stricka villā Rīgā, dažādi koncerti un tamlīdzīgi, es domāju par to, ka tas viss dzīvo savu dzīvi telpā, kuru mēs būtībā radījām speciāli šai filmai. Pirms tam tur, tajā pamestajā ēkā, bija sienas ar tapešu kārtām, kuras nācās plēst nost līdz sākotnējai tīrībai, un bija vēl daudz kas, ko mēs pārtaisījām filmai, tās noskaņai. Mēs tur visu iztīrījām, nokasījām eļļas krāsu, ar kuru bija aizkrāsoti logi, aizvācām visu lieko. Tieši tur mēs filmējām to, kas notika “iekšā. Bet “skatu no ārpuses” mēs filmējām daļēji Lazdonā un daļēji – Kabiles muižā.
Vai Lazdonā jūs kaut ko pārkārtojāt?
Nē, tā ir absolūti reāla, īsta muiža. Kad mēs braucām meklēt filmēšanai vietas, tad Lazdonu mēs patiešām ievērojām tās dramatiskā silueta un tādas kā padrūmas burvības dēļ. Vienā brīdī filmā ārstam uz galda stāv šīs sanatorijas fotogrāfija no pirmskara laikiem, kad tajā pēc sižeta ārstēja no tuberkulozes, – tajā redzama ēka, un tās priekšā sastājušies toreizējie pacienti. Šo fotogrāfiju Dāvis samontēja datorā fotošopā, jo, kad mēs gatavojāmies filmēšanai un Medicīnas muzejā pārskatījām daudz arhīva materiālu un albumu ar šādām fotogrāfijām, tad Lazdonas muižu mēs tur neatradām, lai gan Pirmā pasaules kara laikā ēkā patiešām atradās kara lazarete. Un, kad visa filmēšana jau bija noslēgusies, īstu Lazdonas muižas fotogrāfiju ar toreizējiem pacientiem Dāvim Sīmanim atsūtīja no Madonas pilsētas muzeja. Izrādās, agrāk domāja, ka šī bilde uzņemta Minskā. Un, kā šajā vēsturiskajā fotogrāfijā redzams, tā laika pacienti patiešām izskatījās tieši tā kā mūsu filmas varoņi. Tas viss piešķīra tādu papildus noslēpumainības nokrāsu. It kā tas, ko mēs nofilmējām, patiešām jau noticis ilgi pirms tam – īstenībā.
Pacienti uz Lazdonas muižas fona. Fotogrāfija no Madonas pilsētas muzeja arhīva
Bet visi šie ikdienas priekšmeti, kurus lieto filmas varoņi...
Viss ir īsts...
Un tev ir kaut kāda noliktava, kur tu to visu glabā? Tur taču ir tik daudz dažādu priekšmetu.
Ir labi, kad ir labi draugi. Es vācu lietas, varētu teikt, no visas Latvijas. No Tāšu muižas – no Jura Zviedrāna, no Kuldīgas – no Edgara Raituma. Medicīnas aparatūru, protams, mums uz laiku iedeva muzejs. Taču pamatā tās ir draugu mantas. Teiksim, īsta medicīnas saliekamā gulta no tā laika. Vai lielā skārda vanna – tolaik vannu terapija bija ļoti populāra, tā laika fotogrāfijās galvas vien rēgojas ārā. Tik–tik–tik. Skaisti.
Kad tu paņem rokās kādu autentisku lietu, vai tu kaut ko sajūti?
Protams. Negribas to izlaist no rokām... (Smejas.) Vai arī tu par kaut kādu auru?
Ne gluži par auru, bet šīm lietām taču, iespējams, ik dienu pieskārušies pavisam citi cilvēki no cita laika...
Jā, tas ir kā ar krūzīti, no kuras dzēris tavs vectēvs, un tu nevari to izmest, lai gan vectētiņa jau sen nav. Tajā ir kaut kas šausmīgs... Kad mēs strādājām pie filmas, tad izstrādājām tādu formulējumu (iekšējai lietošanai) – “nekrofiliskais romantisms”. It kā skatījums caur tādu diezgan smagu prizmu, tomēr romantisks. Un tas raksturīgi arī priekšmetiem – nobružātām, apskrambātām krūzēm, kuras lietojuši šīs sanatorijas pacienti.
Turklāt man vienmēr patīk izmantot to, ko tu vari vienkārši paķert, izgājis ārā – es vienmēr sanesu iekšā kaut kādas rudens lapas. Izmantoju to, kas ir tieši pāri slieksnim, – vai tās būtu smiltis vai dubļi, vai skaidas. Tas taču ir kā jebkurā lauku mājā, kur šī vieliskā, organiskā daba vienmēr iekļūst iekšā. Un tas piešķir tādu ārpuslaicīgu, skumju noti – vienkārši rudens lapas plauktiņā aiz ārsta muguras blakus kaut kādām figūrām no formalīna.
Rudens lapas no 1916. gada...
Vien pasaki kādam “rudens lapas”, un viss! Un tev viss jau ir skaidrs, un parādās šī griezīgā nots. Protams, tās ir jau no koka nokritušas lapas.
Viens no režisora Dāvja Sīmaņa mīļākajiem māksliniekiem ir amerikānis Endrjū Vaits. Un “Vaitisks” noskaņojums filmā ir jūtams. Vaitam ir kāda glezna, kurā nezināma iemesla dēļ koka zarā mājas priekšā karājas govs liemenis. Mums taču mājas priekšā karājas nomedītas stirnas āda – kur gan citur saimniekam to izkārt, lai visas asinis notecētu un tā izkalstu? Un zem tās, protams, uzreiz parādās sunītis – gaida, vai viņam kas atkritīs. Un, lūk, šo smilšu, asiņu un lapu mums ir diezgan daudz tur, šajā filmā.
Endrjū Vaits. Tenant Farmer. 1961
Vēl interesanti – ja jūs filmētu kaut ko tikai par tālaika dzīvi, kaut kādu māju, tur būtu jāparādās arī jaunām, nesen iegādātām lietām. Bet slimnīcai ļoti piestāv īstas lietas tādā stāvoklī, kādā tās nonāk pie jums, – palietotas, tādas ieplaisājušas un nedaudz nespodras no pieskaršanās.
Vienīgais izņēmums ir ķirurģiskie instrumenti. Tos mēs arī ieguvām no muzeja, jo instrumentiem bija pavisam citas formas tajā laikā, un tie, protams, mums, lūk, ir mirdzoši un bez rūsas traipiņa. Bet viss pārējais – tieši tā. Man Dāvis uzreiz teica, ka visiem palagiem jābūt brūnganiem, ka jājūt, ka tos simtiem reižu mazgājuši, atmazgājot asinis, jo cauri šīm vietām taču gāja karš. Un, ja padomājam par kara hospitāli, tad var iedomāties, cik tā ir asiņaina vieta, jo visapkārt tikai... gaļa. Tikai!
Un tādēļ uzreiz skaidrs, ka nekā, izņemot šo brūngano krāsu – pabalējušas asiņainas zupiņas krāsu – nevar būt. Un tas attiecas arī uz apģērbu, kuru pacienti nēsā. Tie, iespējams, te vispār no Napoleona karu laika! (Smejas.)
Un šo apģērbu es pirku arī eBay, autentisku, un pasūtīju – teiksim, apakškreklus ar garajām piedurknēm mums šuva Vācijā no īsta lina.
Tu it kā pati aizpildīji slimības vēsturu lapas, kas arī parādās kadrā...
Jā, jā, mēs no muzeja paņēmām īstus formulārus, kurus tajā laikmetā aizpildīja krievu vai vācu valodā. Noskanējām tos, izdrukājām, un es tos aizpildīju ar spalvu un tušu. Un rēķinu grāmatas, kurās skrupulozi tika uzskaitīti visi izdevumi, cik vakariņās tika izlietots aknu un tamlīdzīgi. Tā ka atkal sanāk nekas cits kā šis nekrofiliskais romantisms! (Smejas.) Nekā cita, izņemot šo briesmīgi skumjo un abstrakto ainu.
Bet kaut kāda gaisma tuneļa galā jums tur vispār būs?
Nē. Man pašai liekas, ka nebūs, bet varbūt skatītājam būs citas sajūtas. Vispār mūsu uztverē un mūsu dzīves uztverē kopumā daudz kas atkarīgs no vecuma. Kaut kādā brīdī tu neizbēgami sāc katru dienu aizdomāties par galu. Un arī es nonācu līdz tādam brīdim, kad no šīs domas brīžiem nav iespējams izvairīties. Man liekas, apkārt vispār notiek kaut kāda Apokalipse, un neko īpaši priekpilnu sagaidīt mēs nevaram. Lūk, tie, kas jaunāki, tie var skatīties uz visu ar kaut kādu cerību, varbūt. (Smejas.)
Tajā pašā laikā es nepazīstu cilvēku, kurš savā dzīvē smietos tik daudz un tik lipīgi kā tu...
Nu jā... Vispār kino ir nenormāli sarežģīta un grūta nodarbe māksliniekam. Teātrī viss ir vienkāršāk – tur daudz ko dara tavā vietā, un viss notiek daudz mierīgāk. Un vispār – siltumā un zem jumta! Bet kino – tā, protams, bija grūta un skarba skola, kurai nācās iziet cauri.
No otras puses, tā ir lieliska iespēja, lai to, pie kā tu daudzus gadus esi strādājis, pa īstam ieraudzītu – visas tās sīkās detaļas un tuvplāni, kas teātrī ir vienkārši neiespējami. Jebkura putekļu čupiņa kļūst svarīga un uz lielā ekrāna tā garām nekādi nepaies.
Kadrs no filmas “Pelnu sanatorija”
Jā, es tieši to es domāju, kad teicu, ka teātrī priekšmetiskā pasaule ir simboliskāka nekā materiālā. Kino tā savukārt ir hiperreālistiska.
Protams, tas ir palielinājums, tuvplāns, kas jebkuru priekšmetu padara nenormāli svarīgu. Un jābūt gatavam tam, ka to parādīs uz ekrāna 20 metru platumā. Un, kad tā tava krūzīte tiek parādīta tādā mērogā, tas ir pavisam citādāk.
Mums tos pacientus baroja ar gaļu, tomēr, protams, tie nav labi filejas gabali no miesnieka, tās ir visādas iekšas, kuras tagad pat tirgū vairs nenopirksi, tās tur nepārdod. Mēs speciāli pasūtījām kautuvē plaušas un zarnas, ko filmā griež ar ļoti asu nazi tādā pustumsā. Un tas atkal ir ļoti spēcīgs priekšmetiskums, tāpat kā ar tām smiltīm. Tāda veida gaļa tuvplānā izskatās pavisam citādi, nekā ja tas būtu vienkārši liellopa vai cūkgaļas gabals... Ko tur piebilst – atkal nekrofiliskais romantisms! (Abi smejas.)
Bet te mēs runājam par lietām no pagātnes. Bet kā tu domā – kas gan paliks no mūsu laika?
Zini, mēs taču arī ar mūsu bērniem ejam pa iestaigātu taku un cenšamies viņiem pierādīt, ka “Ezītis miglā” ir daudz labāks par visu, ko filmē tagad. Labāks par “Gārfildu”, piemēram.
Manā gadījumā tas nedarbojas. Dēls ir ļoti kategorisks. “Atkal tās vecās multenes!” Bet kas gan paliks? Dažādi gadžeti?
Nē, tie neizdzīvos. Zini, kas patiešām paliks... Paliks zīmējumi.
Un, lūk, pēc šiem zīmējumiem pēc simts gadiem kāda... Ilze Jurjāne taisīs filmu par mums! (Abi smejas.) Bet kur gan viņa ņems autentiskas lietas?
Viņai būs ļoti grūti! Acīmredzot nāksies ņemt 200 gadus vecas lietas un uzdot tās par simtgadīgām...
Kristīne Jurjāne filmas “Pelnu sanatorija” uzņemšanas laukumā
Agrāk taču lietas taisīja pēc principa – cik nokalpos, tik nokalpos. Tagad viss pēc gadiem pieciem astoņiem pārstāj darboties.
Nu, labi trauki gan jau paliks. Un kaut kādas kleitas, vispār apģērbs.
Dūnu jakas! Simts gadus vecas dūnu jakas... Lūk, īsta vērtība.
Kā mums tagad pufaikas un vateņi... Man patiešām paveicies – puikam, kuru filmas sižetā atrod mežā, JRT noliktavā es atradu salāpītu mētelīti ar vates oderi. Bet vate – tā taču ir ļoti organiska viela un ar to var arī paveikt interesantas lietas tuvplāniem. Agrāk taču pat matračus slimnīcās arī taisīja no vates. Un, lūk, kaimiņiene Jūrmalciemā atdeva man trīs vecus matračus.. un mēs tos gan rādījām, gan griezām uz pusēm, gan izvilkām ārā no tiem visas tos kumšķus. Jo tā taču ir dabiska kokvilna. Un kopplānā tu nevari saprast, kas tur lidinās gaisā – putekļi vai kaut kāda migla. Uzreiz tāds kā citādāks noskaņojums tādēļ, ka materiāls ir tik organisks un visa istaba piepildīta ar šo recekli, tāda īpaša atmosfēra.
Jā, bet no mūsu laikiem...
Visticamāk viņi vienkārši uzražos šīs lietas no jauna...
Izdrukās ar 3D printeri! Eleganti. Kaut kādu krūzīti vispirms uzmaketēs datorā, bet pēc tam izdrukās – uzreiz jau tādu palietotu.
Labi, krūzīti. Bet apģērbu? Vai viņu sintētika patiešām būs autentiska mūsējai? (Abi smejas.) Varbūt vajag jau tagad tādu īstu noliktavu uztaisīt ar visām šīm lietām.
Protams, vajag. Piemēram, kur tu tagad atradīsi, teiksim, tos 80. gados populāros zābakus Moon boots? Kur tādus ņemt? Tie visi jau ir nirvānā.
Mēs kaut kādā ziņā esam pieķērušies tādai vēsturei, kura mums principiāli ir nepieejama un romantiska. Arī mūsu bērnība nesaistās ar to romantiku kā laikmets pirms Pirmā pasaules kara. Jo pēc tā viss kardināli mainījās – gan politiski, gan tehniski.
Ivans Mihailovs. No sērijas “Bērnu laukumi”
Krievijā šobrīd, protams, ir noteikts ideoloģiskais pieprasījums pēc nesenās pagātnes. Bet tur ir arī interesantas lietas, nesaistītas ar politiku. Piemēram, trīsdesmitgadīgais fotogrāfs Ivans Mihailovs safotografējis veselu sēriju ar vecajiem bērnu rotaļu laukumiem ar visām tām rūsējošajām, ar eļļas krāsu apkrāsotajām raķetēm un tamlīdzīgi...
Jā, tie bērnu rotaļu laukumi, es par tiem jau sen domāju, par visiem tiem karuseļiem, kuriem it kā pašiem vajadzētu griezties. Tie pazūd ļoti ātri un pēc 100 gadiem tos vairs nekādi nereanimēsi – to vienkārši vairs nebūs. Simtgadīgu sanatoriju, kā izrādās, vēl var atrast, bet simtgadīgu bērnu laukumu gan...
Jā, arī šoreiz atliek vien cerēt uz gigantiskiem 3D printeriem. Es, piemēram, sāku pamanīt, ka man pašam kaut kā kļuvuši simpātiski un interesanti visādi gadžeti apmēram no 2007. gada.
Kuri tik tikko turas kopā... Jau parādās nostalģija. Man, teiksim, nav nekāda viedtālruņa, es izmantoju vecu mobilo ar pogām – tajā kaut kas ir, kas man patīk.
Vai fotogrāfija – kad mēs skatījāmies visas tās vecās grupu fotogrāfijas, nodrukātas uz kartona, no Medicīnas muzeja kolekcijas, tad apbrīnojām, cik tās ir kvalitatīvas, cik ļoti smalka tajās ir izšķirtspēja. Mēs tādas pat nevaram nodrukāt. Tajās ir pavisam cits dziļums.
Zini, man tas atgādina par stāstu, ko izlasīju kaut kur tīmeklī, par kādu pareģi, pie kuras nāca, kad izmisīgi meklēja kādu cilvēku. Viņa centās noteikt, kur viņš atrodas, pēc fotogrāfijām. Bet digitālos attēlus viņa neatzina. Teica, ka tur nekā nav, tukšums, viņa tajās neko nejūt.
Esmu diezgan racionāls cilvēks un, protams, nevaru īpaši iedomāties, ko iespējams ieraudzīt pēc fotogrāfijas. Bet kaut kas tajā ir, ar visu mūsu progresu kaut kādas virsotnes no mums ir aizgājušas dziļi pagātnē un tagad liekas nepieejamas. Ņemsim, piemēram, tos senatnīgos svečturus, cik ļoti tajos izstrādāta katra detaļa, vai izšuvumus. Roku darbs tomēr ir roku darbs.
Vispār ir grūti pastāvēt telpā, kur viss ir jauns. Kur lietām nav nekādas vēstures, nekāda stāsta. Tas neļauj fantāzijai attīstīties, neizsauc nekādas asociācijas.
Bet vai nav tā, ka, lūk, pēc filmas tu esi tik ļoti nogurusi no lietām no Pirmā pasaules kara laika un laika pirms tam, ka kaut kādu brīdi vispār vairs negribi ar tām saistīties? Bet gribi saistīties... ar lietām, teiksim, no 20.–30. gadiem.
Pārlēkt no nekrofiliskā romantisma uz nacionālo romantismu... (Smejas.) Nē, zini, manī ir vēsturnieka gēns, es bez problēmām varētu sēdēt kaut kādā muzejā vai pētniecības institūtā un pētīt, piemēram, 1906. gadu, bet tieši tāpat arī 1936. gads būtu man interesants, un 1970. Viss, kas nav saistīts ar šī pašreizējo brīdi, ar šo konkrēto minūti, pārklājas ar romantisku putekļu slāni un automātiski kļūst vilinošs.
Nu jā. Vairs neatceros, kurā gadā A. Puškins rakstīja: “Kas aizies, mīļš tas būs”.
Tieši tā. Aizgājusī diena jau kļūst interesanta. Tavas smadzenes tā ir iekārtotas, ka tu nepamani, cik interesants ir tieši šis mirklis, kas notiek tagad, un tikai pēc 10 minūtēm tu saproti, cik gan tas savā ziņā bijis brīnišķīgs. (Abi smejas.)
