Pierādījums kino valodai
Intervija ar režisori Lailu Pakalniņu
Monta Gāgane
03/05/2019
Maija pirmajā pusē sadarbībā ar Nacionālo kino centru un Latvijas vēstniecību Francijā vienā no ietekmīgākajām laikmetīgās mākslas institūcijām Eiropā – Pompidū centrā Parīzē notiek režisores Lailas Pakalniņas dokumentālo filmu retrospekcija Laila Pakalniņa. Drôle de réel. Tā tiek atklāta šodien, 3. maijā, un būs skatāma līdz 17. maijam septiņos seansos ar atkārtojumiem. Filmu programmu atlasījuši Pompidū centra dokumentālā kino sinematēkas speciālisti, noskatoties visus autores dokumentālos darbus. Rezultātā tajā hronoloģiskā kārtībā iekļautas divdesmit filmas, kas tapušas laikā no 1991. līdz 2017. gadam.
Absolvējusi Maskavas Universitātes Žurnālistikas fakultāti un Maskavas kino institūtu, Laila Pakalniņa šobrīd ir viena no starptautiski pamanītākajām un atzītākajām latviešu dokumentālo un spēlfilmu režisorēm. Viņas darbi guvuši ievērību ne tikai Latvijas, bet arī pasaules izcilākajos kino festivālos – Kannās, Berlīnē, Venēcijā, Karlovivaros, Lokarno un citur, kā arī vairākkārt nominēti Eiropas Kinoakadēmijas balvai.
Ar Lailu sarunājāmies par retrospekcijām un kino veidošanu kopumā.
Foto Agnese Zeltiņa
Lūdzu, pastāsti par savu līdzšinējo retrospekciju pieredzi.
Pirmā doma, kas man ienāca prātā, kad man piedāvāja veidot pirmo retrospekciju bija: “Nu ko, tagad man laikam ir jābeidz taisīt filmas.”
Mana pirmā retrospekcija bija 2004. gadā Albā, Itālijā, un pēc tam vēl ik pa brīdim – pat visdīvainākajās vietās. Piemēram, 2017. gadā Peru galvaspilsētā Limā, bet pagājušogad – Taivānā, Madridē un Slovēnijā. Paralēli retrospekcijai Pompidū centrā tiks rādīta arī manu filmu programma festivālā Northern Lights Baltkrievijā. Tur tā tiks izrādīta pirmo reizi.
Dažreiz mani pārsteidz, ka tie, kas manas retrospekcijas vēlas rādīt, grib redzēt pilnīgi visus manus darbus. Manuprāt, ir filmas, kuras varētu arī neskatīties, jo tās ir pārāk nacionāli specifiskas, piemēram, filma par mākslinieku Konrādu Ubānu. Iemesls nav tāpēc, ka kāds ārpus Latvijas nesaprastu Ubāna gleznas, bet gan tāpēc, ka to redzu vairāk kā nacionāli orientētu darbu.
Vai tavām retrospekcijām atlasītās filmu programmas mēdz būt līdzīgas, vai tās var arī būtiski atšķirties?
Neskatoties uz to, ka filmu man ir daudz, apmēram viena trešdaļa no tām retrospekcijās vienmēr atkrīt. Ir bijuši gadījumi, kad tiek izrādītas arī gandrīz pilnas retrospekcijas. Tomēr galvenokārt ceļo vienas un tās pašas filmas.
Braukt tām līdzi un tikties ar skatītājiem ir interesanti, bet tas nav tik aizraujoši, kā rādīt jaunu filmu. Katra pirmizrāde ir izaicinājums. Tas ir pārsteidzoši, kad, piemēram, nokļuvu Taivānā un vēlreiz pārliecinājos, ka kino valodu iespējams uztvert visdažādākajās pasaules vietās. Ko es vispār varu stāstīt skatītājiem Taivānā par filmas “Ausma” (2015) kontekstu, ja skatītāji visdrīzāk pat nenojauš, kur tāda Latvija atrodas? Cilvēkiem vienkārši jāskatās filma, un, cerams, ka caur kino valodu viņi šo stāstu sapratīs. Manas retrospekcijas man ir pierādījušas, ka kino valoda eksistē – ne jau tekstu vai tulkojumu dēļ. Manās filmās jau tik daudz tekstu nemaz nav.
Laila Pakalniņa, 33 zvēri Ziemassvētku vecītim, 2011
Vairākās intervijās daudz esi uzsvērusi kino valodas nozīmi. Vai vari, lūdzu, izvērst plašāk, ko ar to saproti?
Manuprāt, tas ir tas, kas nav aprakstāms vārdos. Ja filmu var izstāstīt vārdos, to vairs nav vērts filmēt. Viss, kas tad notiks, būs šo vārdu ilustrēšana. Tas ir tāpat, kā mēģināt aprakstīt gleznu, taču pilnībā to nemaz nav iespējams izdarīt. Gleznās mūs uzrunā tieši glezniecības valoda. Savukārt, kinoteātrī strādā kino valoda ar visu tās plašo elementu klāstu, sākot ar kompozīciju, gaismu un montāžu, beidzot ar skaņu un visu pārējo.
Vai retrospekcijās mēdz pati skatīties savas filmas?
Lai gan es ļoti labprāt skatītos savus vecos darbus, sāpīgā problēma ir to tehniskā kvalitāte, kamdēļ man ir ļoti grūti to darīt. Tādām manām vecajām filmām kā “Veļa” (1991), “Prāmis” (1994), “Pasts” (1995) un “Kurpe” (1998) orģinālais formāts ir 35 mm filma. Šos gadus ceļojot pa festivāliem, to kopijas ir kļuvušas ļoti nolietotas. Tā kā filmas vēl nav atjaunotas un digitalizētas, tās tiek rādītas tādas, kādas tās ir. Tajā pašā laikā, ja pats neesi šo nolietoto filmu autors, skatīties kaut ko noskrāpētu mūsdienās ir zināma eksotika. 35 mm tagad kļūst arvien stilīgāki un nāk modē arī kā izrādīšanas formāts. Daudzi festivāli lepojas, ka var izrādīt un dabūt šādas filmu kopijas.
Laila Pakalniņa, Ausma, 2015
Pēdējos darbos no šī formāta gan esi atteikusies.
Pēdējais darbs, kas tapis uz filmas, ir “Klusums” (2009). Lai gan man ļoti patīk filmēt uz 35 mm, šobrīd īpaši neplānoju pie šī formāta atgriezties. Tagad tas ir daudz dārgāk, bet agrāk tā bija vienīgā iespēja. Tikko patiesībā esmu pabeigusi filmēt dokumentālo filmu “Pirmais tilts” uz 35 mm. Tā ir brīnumaina sagadīšanās, jo materiālu, uz kā filmējām, mans vīrs atrada krāmējot vecāku māju, kurā kādreiz dzīvojām. Izrādījās, ka tie ir melnbalta negatīva pārpalikumi no “Kurpes”, kas nu jau ir vairāk nekā divdesmit gadus veci. Uztaisījām tam proves, sapratām, ka negatīvs joprojām ir perfekts, un uzfilmējām uz tā jaunu filmu. Lai gan darbs filmēts analogi, rezultāts plānots DCP formātā. Tas deva īpašu iespēju izmantot filmas negatīvu visā tā platumā, kā rezultātā kadra izmērs ir gandrīz kvadrāta formā. Ja tajā būtu iekļauts arī skaņu celiņš, tas nebūtu iespējams. Filmēts visā platumā, kadrs izskatās ļoti jauki – tā stūrīši ir ieapaļi līdzīgi tam, kā izskatījās vecās, mēmās hronikas, ko atceramies no seniem laikiem.
Runā, ka režisoram sava filma nekad nav gatava. Kā ar saviem darbiem ir tev?
Tā kā strādāju raiti un iekļaujos plānos, gandrīz vienmēr man ir iespēja īpaši nesteigties ar filmas pabeigšanu. Kad montāža un skaņas apstrāde šķiet pabeigta, nolieku to uz kādu laiku malā un vēlāk atkal noskatos, lai ar svaigu aci izlabotu kļūdas. Visbiežāk tie ir kādi sīkumi. Ja tas ir iespējams, ideālā variantā man šiem labojumiem pietiek ar mēnesi. Īpaši labi tas strādā ar mazākiem dokumentālo filmu projektiem, kur pašiem vieglāk saplānot grafiku. Ja pamanu kādu kļūdu tad, kad filma jau pirmizrādīta un sākusi ceļot, nekad to nepārtaisu. Tad man ir dotas nākamās filmas, lai izlabotu kļūdas un uztaisītu ko citādāk.
Foto Agnese Zeltiņa
Vairākiem filmu sižetiem iedvesmu esi ņēmusi no darba žurnālistikā. Kā top tavas idejas?
Strādājot par komentētāju laikrakstā “Diena”, man bija iespēja lasīt LETA ziņu plūsmu. Galvenokārt tur vienkārši bija virsraksti, kuros pat nevajadzēja iedziļināties. Lai gan dažreiz tiem bija arī paviršības pieskaņa, ja palasīju kriminālās ziņas, tā tiešām varēja būt iedvesmu vācelīte. Un – jo mazāk bilžu, jo labāk.
Iedvesma jau nāk visādi. Viens ir ieraudzīt ziņas virsrakstu, otrs – to vizualizēt. Filmas ideja, manuprāt, vairāk ir vizuāla. Dažreiz tā nāk kopā ar skaņu. Es jau sevi nepiespiežu idejas ražot. Ja man to nebūtu, kā gan es varētu strādāt par režisori? Ja kino ir manas pašizpausmes veids, tad man idejas nenāk disciplīnas, bet drīzāk pasaules uztveres iespaidā.
Kā radošajam spēkam es ļoti ticu intuīcijai. Tajā pašā laikā ļoti bieži filmas kadra uzbūvi es mazliet saistu arī ar matemātiku tās radošajā izpratnē, jo kino vienmēr jāmeklē risinājums, jāatrisina mizanscēna. Tā arī patiesībā ir viena no aizraujošākajām lietām kino.
Laila Pakalniņa, Leiputrija, 2004
Kuras citu autoru retrospekcijas uz tevi atstājušas spēcīgāko iespaidu?
Kad tapa mana pirmā aktierfilma “Kurpe”, vairāki neatkarīgi kritiķi dažādās valstīs rakstīja, ka tai, tāpat kā citiem maniem darbiem, ir liela franču režisora Žaka Tatī (1907–1982) ietekme. Es, protams, biju redzējusi dažas viņa filmas, mācoties kino institūtā. Tomēr man ļoti ieinteresēja, kas manī radījis šo ietekmi, īpaši daudz šo autoru nepazīstot. Tieši tajā laikā Rīgā rādīja viņa retrospekciju. Es ne tikai aizgāju uz šiem seansiem, bet arī nopirku visu DVD kasti un, šķiet, esmu noskatījos visas viņa filmas.
Reiz Norvēģijā redzēju amerikāņu dokumentālo filmu režisoru brāļu Alberta (1926–2015) un Deivida (1931–1987) Meizlu retrospekciju. To pieredzēt bija kā savās zināšanās aizpildīt milzu robu. Tobrīd Alberts vēl bija dzīvs un, pārsniedzot jau astoņdesmit gadu vecumu, bija uz notikumu īpaši atbraucis no Amerikas. Nesen atklāju, ka paralēli manai retrospekcijai Pompidū centrā tiks izrādīta arī brāļu Meizlu retrospekcija. Tas man ir liels pagodinājums, jo man ļoti patika tas, ko no viņiem toreiz redzēju.
Es ļoti labprāt skatos retrospekcijas, jo, neskatoties uz to, ka mācījos kino institūtā, manas zināšanas, tostarp emocionālā pieredze, dažreiz šķiet pārāk sagrābstītas. Pilnīgi visas filmas kino vēstures kursā jau nav iespējams noskatīties. Turklāt tam visam riņķī ir arī tik daudz interesantu autoru, par kuriem mēs pat neko vēl nezinām.
Vairākkārt esi publicējusi arī savus ceļojumu pierakstus, piemēram, par Andreja Tarkovska festivālu Krievijā un “Ausmas” izrādīšanu Starptautiskajā Fadžras filmu festivālā Irānā. Padalīsies ar spilgtākajiem novērojumiem, viesojoties ar savām filmām ārzemēs?
Jā, abas šīs vietas bijušas ļoti spilgtas. Lai gan Irāna, Koreja un Taivāna ir absolūti dažādas valstis, es tomēr vēlētos tās apvienot kā Austrumu kultūru. Skatītāji tur ir daudz uzmanīgāki, atvērtāki un citādāk skatās kino. Man šķiet, ka Rietumu kultūrā skatītājs nāk uz kino jau ar gataviem priekšstatiem par to, kas ir laba filma, skatās to ar savu shēmu un analizē, vai tas tai atbilst. Austrumos man radās sajūta, ka cilvēki filmas tur skatās kā baltas lapas, uzsūc visu un uzreiz neliek pretī savu priekšstatu, kā tām vajadzētu izskatīties. Tā man ir bijusi ļoti interesanta pieredze. Arī skatītāju jautājumi tur šķiet daudz citādāki un īpašāki. Reiz Korejā, kur tika rādīta filma “Pitons” (2003), man jautāja, ko tajā nozīmē čūska. Es atbildēju, ka čūska tajā arī domāta kā čūska. Tad man atbildei pamāja ar galvu un jautāja atkārtoti, ko manā filmā nozīmē čūska. Šim cilvēkam bija grūti saprast, ka tā neko darbā nesimbolizē. Vissarežģītākā publika, atklāti sakot, man šķiet Latvijā un Krievijā – īpaši ne-kinofestivālu auditorija. Piemēram, Tarkovska festivālā ir tradīcija, ka filmas rāda ne tikai festivāla publikai, bet arī ved uz pilsētu Ivanovu, kas atrodas apmēram piecdesmit kilometru attālumā no festivāla norises vietas. Tur darbus rāda normālā kinoteātrī normālajiem Ivanovas iedzīvotājiem, ar ko filmu veidotājiem arī jātiekas. Tā bija ļoti sarežģīta auditorija, brīžiem – ļoti tendencioza. Visur citur gājis daudz vieglāk.
Laila Pakalniņa, "Skurstenis", 2013
Vai sarežģītā publika pašmājās neliek zaudēt filmu veidošanas entuziasmu?
Nē. Ja es pretendēju veidot mākslas darbu, ne plaša patēriņa produktu, man jābūt gatavai, ka to var arī nepieņemt visi 100% auditorijas. Es domāju, ka tā tas ir arī citiem māksliniekiem, visiem komponistiem un gleznotājiem. Arī mūziķi, kas raksta šlāgerus, neaptver 100% auditorijas. Tāpat arī režisori, kas veido uz publiku mērķētas filmas, nespēj aptvert pilnīgi visus, tostarp arī mani. Tas atkarīgs no tā, ko katrs grib panākt.
Auditorija Latvijā, manuprāt, šobrīd mainās uz labo pusi. Ar “Ausmu” man bija grūtāk ar vecākās paaudzes auditoriju. Tagad es saprotu, kāpēc. Taču nevaru arī nolikt visu paaudzi un attiecināt to uz visiem. Tajā pašā laikā man daudz vienkāršāk bija ar jaunajiem. Sākotnēji tam par iemeslu uzskatīju kino lektorijus, kas kādu laiku bija diezgan populāri, un daudzi jauni cilvēki tos apmeklēja. Domāju, ka tie diezgan daudz ir audzinājuši auditoriju. Tagad arī filmu pieejamība katru gadu mainās, un gandrīz katru nedēļu ir iespējams noskatīties arī kādu tiešām labu filmu. Dažreiz to ir pat tik daudz, ka ir grūti salikt grafiku, lai tās visas redzētu. Protams, var jau arī noskatīties ļoti daudz sēnalu.
Kur tu pati vēlētos aizvest savu retrospekciju?
Patiesībā viss, ko es varētu iedomāties, jau notiek. Man nav tādas īpašas vēlmes. Es vienkārši varu priecāties par to, ka arī manas vecās filmas dzīvo un kāds tās joprojām skatās. Tā ir fantastiska apziņa, ka arī tik tālu no mājām kāds redz manas filmas.
Ja mēs runājam par Parīzi – pilsētu, kur, manuprāt, ļoti grūti elpot no milzīgā kultūras piedāvājuma, – ir jocīgi, ka tam visam pa vidu divu nedēļu garumā rāda arī manas filmas. Man Parīzē ir ļoti grūti strādāt, jo nepārtraukti ir kaut kas, kas novērš uzmanību un ko gribas redzēt.
Kas, tavuprāt, ir kino misija?
Man pilnīgi noteikti nav nekādas kino misijas. Ar kino es realizēju sevi. Tas ir vienīgais veids, kā varu vislabāk izteikties. Ja runājam par kino misiju vispārīgi, manuprāt, filmas palīdz dzīvot un ierakstīties apkārtnes kontekstā. Kino kā mākslas veids var palīdzēt skatīties apkārt, ievērot.
Ir kino veidotāji, kuri aizraujas ar propagandu un konkrētiem paņēmieniem, lai uzrunātu plašu auditoriju. Un ir kino veidotāji, kas ar saviem darbiem cenšas pretendēt uz mākslas darbu veidošanu un vēlas radīt ko īpašu, kam vajadzīgs arī domājošs un īpašs skatītājs. Tas cilvēkiem palīdz nedomāt vienādi.
Kad sāka parādīties visādi interneta troļļi un viltus ziņas, sāku prātot, ko tam visam varētu likt pretī. Ar cik miljoniem var apkarot citas vai šīs pašas valsts propagandu? Tur nav iespējams likt zobu pret zobu. Tam pretī, manuprāt, var likt tikai izglītību un kultūru. Kino kā tā sastāvdaļa ir ļoti būtisks, īpaši šajā pasaulē, kas tik ļoti grib manipulēt ar cilvēkiem un kur šobrīd jebkurā populisma tendencēm pārņemtā valstī ir tik ļoti bīstama situācija.
Foto Agnese Zeltiņa
Plašāka informācija: www.centrepompidou.fr
