Kinozāles ir galerijas
07/06/2012
Saruna ar Ņujorkas Modernās Mākslas muzeja (MoMA) kuratoru Lorensu Kārdišu
Ņujorkas modernās mākslas muzeja, MoMa, loma mūsdienu mākslas pasaulē un tās hierarhiju definēšanā ir pašsaprotama. Šī ir mākslas institūcija, kuras ietekme neaprobežojas ne ar Ņujorku, ne pat Ameriku. MoMa izstādes nereti ir pasaules mēroga notikumi, kuru ietekme uz mākslas procesiem un mākslas vēstures radīšanu/rakstīšanu ir neapstrīdama. Tie, kam izdevies Ņujorkā pabūt ne tikai MoMa izstāžu zālēs, bet arī kinoseansos, zina, ka Mūsdienu Modernās mākslas muzejs ir arī viena no labākajām vietām Ņujorkā, kur baudīt nekomerciālā kino programmu. Atšķirībā no Latvijā dominējošā uzskata par kino kā izklaidi, proti, komerciāli orientētu masu kultūras mašinēriju, te neeksistē absurdā diskusija – vai kino ir māksla vai masu kultūras “orģijas”. MoMA proponē uzskatu, ka kino ir pilnvērtīga mūsdienu mākslas izpausme ar bagātīgu, skrupulozi izzināmu vēsturi. Tādējādi nemitīgi – ik dienu – vairākās MoMa kinozālēs tiek piedāvātas filmu programmas. To tematika un problemātika ir ļoti daudzveidīga – pasaulslavenu režisoru retrospekcijas, konceptuālas skates, dokumentālo filmu izlases, oriģinālu spēlfilmu pirmizrādes, nacionālo kinematogrāfiju izlases, arī filmas, kas paredzētas ģimenes auditorijai (bērni un jaunieši līdz 16 gadu vecumam skates var apmeklēt par brīvu). Ja gribat, MoMA filmu programma ir nemitīgs augstas raudzes “kinofestivāls”, kaut Lorens Kārdišs (Laurence Kardish), MoMa filmu nodaļas galvenais kurators (Senior Curator), šim apzīmējumam nepiekristu, jo “festivālos filmas tiek atlasītas, savukārt MoMa piedāvā kuratoru veidotas filmu programmas”. Tālab arī MoMa kuratoru leksikā neeksistē apzīmējums “filmu seansi, filmu skates”, bet gan “film exhibitons” (filmu “izstādes”.) Filmas, te ir tādi pat mākslas darbi, kā tie, kas tiek piedāvāti MoMa izstāžu zālēs. Lorens Kārdišs, ar kuru sarunājamies Ņujorkā, MoMa strādā kopš 1968. gada, viņa kontā ir simtiem veidotu izstāžu, katalogu tekstu un dalība nozīmīgu pasaules festivālu žūrijās.
Lorens Kārdišs
Kino, filmu izrādīšana MoMA darbībā ieņem neierasti lielu vietu. Kā jums to ir izdevies panākt?
Jau kopš Ņujorkas Mūsdienu mākslas muzejs muzeja dibināšanas to raksturojusi pārliecība, ka filmas, kino ir tikpat nozīmīga mūsdienu mākslas sastāvdaļa, kā, teiksim, glezniecība vai skulptūra. Tā ir māksla, kas ir jākolekcionē, jākataloģizē, jāizstāda un jābauda kā jebkura cita mākslas izpausme. Šis ļoti radikālais lēmums tika pieņemts jau pašā muzeja darbības sākumā. Modernās mākslas muzeju nodibināja vairākas ļoti priviliģētas dāmas (Ebija Oldriča Rokfellere un viņas divas draudzenes Lilija P.Blisa un Mērija Kvinna Salivana – D.R.), savā veidā saceļoties pret to klasisko Eiropas mākslu, ko kolekcionēja viņu vīri un tēvi. Muzeja dibinātāju uzaicinātais Alfreds H. Barrs (Alfred H. Barr Jr.), mākslas skolotājs no Velleslija koledžas (Wellesley College), piekrita izcinošajam darba piedāvājumam ar nosacījumu, ka muzejs savā kolekcijā ietvers arī filmas. Viņa piedāvājums tika akceptēts, lai gan tūlīt pēc muzeja atklāšanas 1929. gada rudenī – nepilnu mēnesi pēc Volstrītas finanšu kraha, nebija līdzekļu, lai muzeja kolekcijai varētu iepirkt filmas. Filmu kolekcija, filmu bibliotēka, sāka darboties tikai 1933. gadā. Airisa Barija (Iris Barry), kura bija MoMA bibliotekāre, kļuva par pirmo filmu kuratori. Viņa sāka veidot filmu kolekciju, devās uz Holivudu, lai pārliecinātu tur strādājošos filmu veidotājus, ka viņu filmām ir jābūt muzeja kolekcijā, vēlāk viņa apceļoja Eiropu – Londonu, Parīzi, Berlīni, Maskavu, vācot filmas MoMA kolekcijai. Būtībā kopš pašiem muzeja pirmsākumiem filmas tika uzskatītas par ļoti svarīgu muzeja krājuma daļu. Ar filmām tagad strādā daudzi muzeji, bet parasti filmu programmu veidošana tiek nodota muzeju izglītības nodaļām. Tomēr MoMA bija pirmā mākslas institūcija pasulē, kurā filmas tika kolekcionētas kā mākslas darbi. MoMA kinoteātri ir galerijas – tā ir pamatideja. Viss, kas tiek rādīts šajos kinoteātros, ir kuratoru veidotas programmas. Gadu gaidā MoMA kolekcija ir papildinājusies un bagātinājusies, mūsu arhīvos ir desmitiem tūkstošu filmu, kas gan netiek uzglabātas MoMa galvenajā ēkā Ņujorkas centrā, bet optimālos apstākļus modernā arhīva ēkā simts kilometrus no šejienes – Pensilvānijā. Mēs šīs filmas rādām Ņujorkas publikai, jo katrs muzejs Ņujorkas štatā tiek pozicionēts arī kā izglītības iestāde, sekojoši mūsu misija ir izglītot publiku, izrādot filmas, kuras mēs uzskatām par būtiskām un arī publiskas diskusijas vērtām.
Ja jūs kļūstat par MoMA biedru, jūs varat apmeklēt muzeju un arī filmu skates par brīvu, sekojoši varat noskatīties bez maksas vismaz 400 filmas gadā.
Vai filmas, ko jūs rādāt MoMA, arī nokļūst muzeja kolekcijā?
Ne vienmēr. Mēs gluži tāpat kā citas Muzeja nodaļas eksponātus “aizņemamies” no dažādām institūcijām – no studijām, dažādām organizācijām, māksliniekiem. Tā kā mēs izrādām ļoti dažādas filmas, gan neatkarīgu autoru darbus, gan filmas, kuras veidotas kā industrijas, studiju produkti - avoti, no kuriem nāk mūsu eksponāti ir ļoti dažādi. No filmām, ko izrādām MoMA, tikai kādi 30% procenti ir filmas, kas ir MoMA kolekcijā. Šo kolekciju veido arī tā dēvētais, “ceļojošais krājums”, kas eksistē jau daudzus gadus. Savulaik MoMA bija celmlauzis 16 mm filmu izplatīšanā, piedāvājot šīs filmas skolām, augstskolām, bibliotēkām. Mūsu rīcībā joprojām ir šī kolekcija, kaut mācību iestādes vairs neizrāda filmas uz 16 mm, to vietu ir ieņēmuši DVD.
Pēc kādiem principiem izvēlaties, kāda veida filmu programmas rādīt MoMA?
MoMA filmu nodaļā patstāvīgi strādā vairāki kuratori, mums ir divi kinoteātri, kurus “darbinām” katru dienu. Ir gadījumi, kad mēs izmantojam vēl vienu – mazāku zāli. Mēs cenšamies piedāvāt daudzveidību, plānojam programmas gada kontekstā, apspriežamies, diskutējam. Nav viena konkrēta veida, kādā top MoMA filmu programmas, taču viss, ko mēs rādām, ir konkrēta kuratora izvēles rezultāts. Kāds šo programmu ir veidojis un pieņēmis konceptuālus lēmumus.
Vai savas idejas, ietekmes meklējat pasaules nozīmīgākajos kinofestivālos – teiksim, Kannu kinofestivālā, ko var uzskatīt par nekomerciālā kino tendenču diktētāju pasaulē?
Festivāli nav kuratora darba rezultāts, filmas festivālos tiek atlasītas, taču festivālus nevar uzskatīt par kuratora darba rezultātu. Protams, mēs braucam uz festivāliem, jo tas ir veids, kā uzzināt to, kas tad notiek pasaulē – mēs esam mūsdienu mākslas muzejs un mums ir jābūt lietas kursā. Ja mākslas izstāžu kuratori dodas uz mākslas mesēm un biennālēm, tad mēs braucam ne tikai uz mākslas biennālēm, bet arī filmu festivāliem. Ja festivāls ir labs, ir iespējas gan redzēt labas filmas no visas pasaules, gan arī satikt cilvēkus, kurus citādi satikt būtu teju neiespējami.
Kādas “filmu izstādes” - MoMA filmu programmas - top jūs pārraudzībā?
No 15. augusta MoMA sāks izrādīt programmu Gaumont Thrillers: From Fantômas to A Gang Story (Studijas Gaumont trilleri: no Fantomasa līdz Bandu stāstam), esmu tās kurators. Šī programma aptver franču trilleru vēsturi simts gadu garumā, sākot ar mēmajām filmām par Fantomasu, skati noslēdzot ar filmu, kam ASV vēl nav bijusi pirmizrāde, A Gang Story. Esmu lepns, ka varēšu Ņujorkas publikai parādīt arī Roberta Sjodmaka (Robert Siodmak) filmu, kuru viņš filmēja Parīzē, pēc aizbēgšanas no nacistiskās Vācijas – pa ceļam uz Holivudu. Kā zināms, tieši Holivudā Sjodmaks kļuva par vienu no būtiskākajiem film noir veidotājiem. Taču Parīzē viņš uzņēma autentisku franču film noir Piège (Trap/Slazds) – šī filma ir liels retums, ko vedīsim uz Ņujorku.
Gadu gaitā Džeimsa Bonda producenti Brokoli ir dāvinājuši MoMA katru jauno Džeimsa Bonda filmu. Gatavojoties bondiānas piecdesmitajai dzimšanas dienai, veidosim lielu retrospekciju, – tas būs gada nogalē. Būs vēl citas programmas – vācu režisora Vernera Šretera retrospekcija, drīzumā paredzēta filmu saglabāšanai un restaurācijas tematikai veltīta skate – demonstrēsim nesen atjaunotās filmu kopijas. Pastāvīga MoMA filmu programmas daļa ir filmas no dažādām pasaules valstīm – Brazīlijas, Kanādas, Korejas u.c.
Kā jūs izvēlaties, kuram no nacionālajiem kinematogrāfiem pievērsties un ko piedāvāt Ņujorkas publikai?
Pamatkritērijs – vai konkrētai valstij ir vērā ņemama kinokultūra un vai šī kultūra ir nozīmīga arī patlaban. Būtisks arguments ir arī tas, vai konkrētajā valstī ir kāda ieinteresēta organizācija, kas arī tehniski var palīdzēt programmas veidošanā. Teiksim, lai izveidotu Kanādas filmu skati MoMA, es parasti dodos uz Kanādu, kur man ir sagatavoti kādi 80-90 darbi, filmas, ar kurām tad es arī iepazīstos un pieņemu lēmumus. Protams, es skatos filmas arī Kannu, Toronto, Sandānsas festivālos, kuros, iespējams, pamanu vērā ņemamus konkrētas valsts autoru darbus.
Vai jūs esat atkarīgi no skatītāju intereses – apmeklējumu “cipariem” un komerciālā aspekta?
Nē.
Un neviens nevar jums pateikt, šī tēma negūs atsaucību, labāk iztiksim bez tās?
Jā, protams, muzeja vadība var teikt, ka konkrētā tēma nebūs populāra, bet, ja mēs uzskatīsim to par svarīgu, tad arī mēs veidosim šādu izstādi, programmu. Mūs budžets ir daļa no MoMA budžeta, kura ietvaros mēs arī strādājam. Protams, mēs gribam, lai uz mūsu skatēm nāk cilvēki, un nepriecājamies, ja zālē ir “divdesmit skatītāji”, bet, ja esam pārliecināti par izraudzīto tēmu, mēs to īstenosim. Piemēram, esmu kūrējis Kanādas režisora Allana Kinga retrospekciju, kura saņēma lieliskas preses atsauksmes, bet minimālu skatītāju uzmanību, jo šis Kanādas kino būtiskais režisors Amerikā nav pazīstams.
Kas jādara mazām valstīm un to kino, lai piesaistītu MoMA kuratoru uzmanību?
Ceļi ir dažādi. Esmu veidojis Lietuvas filmu skati MoMa, uz Lietuvu mani aizveda Jons Mekas (lietuviešu izcelsmes Ņujorkas avangarda klasiķis – D.R.), caur viņa kolēģiem atradu kontaktus Lietuvā un izveidoju lietuviešu filmu skati, kas ietvēra kopš Dzelzs priekškara krišanas veidotās filmas.
Vai šādas mazas kinovalsts filmas Ņujorkā kāds pamanīja?
Preses uzmanība bija minimāla, tomēr skate bija labi apmeklēta un publikas atsauksmes bija labas. Par latviešu kino man ir ļoti minimāls priekšstats – jums ir tāda interesanta režisore-sieviete, esmu redzējis dažus viņas darbus...
Laila Pakalniņa?
Jā, tā ir viņa, esmu dzirdējis no Nauma Kleimana (Maskavas Kinomuzeja direktors – D.R.), ka jums ir bijušas interesantas filmas padomju laikā, tas arī pagaidām ir viss mans priekšstats par Latvijas kino.
