Foto

Oskaru skaitīšana

Dita Rietuma


20/02/2015

Līdz ikgadējam Amerikas Kinoakadēmijas šovam atlicis pavisam maz – svētdienas naktī (pēc Latvijas laika) Losandželosā 87. reizi notiks pasaules nozīmīgākās kinobalvas pasniegšanas ceremonija. Izturīgākie ceremonijas translāciju meklēs satelītkanālos un ‘nakšņos’ Holivudas elites rituālu ‘gaismā’ (pietuvinātie dosies notiekošo skatīties uz ‘lielā ekrāna’ kinoteātrī „Citadele”), mūsdienīgākie, iespējams, savu priekšstatu par norisēm Losandželosā būvēs no tvitera vai feisbuka fragmentētajiem ierakstiem. Tā kā nekad īsti neesmu spējusi oskarot (negulēt pirms jaunas darba nedēļas), man patiešām pietrūkst laikā nedaudz attālinātās Oskaru ceremonijas pārraides Latvijas sabiedriskajā TV. Atkārtošu jau citā izdevumā izteiktu domu, bet kāpēc tad, kad filmas, kuras piedalās Oskaru sacensībā bija vien tāla, eksotiska skaņa (kinoteātros bija iespējams redzēt vien mazu daļu no tām), Oskaru ceremonija bija  ikgadējs LTV piedāvājums, bet tagad, kad iespējams noskatīties teju visas Oskaram nominētās filmas, ceremoniju vairs nerāda... Mana naivā  brīnīšanās tika uzklausīta! Iespējams, ka nākamajā gadā sabiedriskā TV apsvērs Oskaru ceremonijas translācijas tiesību iegādi. Arī labi. Ir vērts skaļi brīnīties. Varbūt kāds ņem un sadzird.

Ķeramies pie pašiem Oskariem. Kā par brīnumu, aizgājušais gads, kura vinnētājus apbalvos 22. februārī, nebūt nav bijis slikts. Galu galā, ja uz ‘galveno’ – labākās filmas – Oskaru pretendē pat veselas divas filmas (no astoņām), kuras ir oriģināli mākslas darbi un kurām vieta kinovēsturē jau nodrošināta, gads patiesi nav bijis zemē metams.  Ja sākam ar statistiku, tad līderi Oskara nomināciju skaita ziņā ir filmas „Putncilvēks” un „Viesnīca „Diženā Budapešta”” – katrai no tām ir deviņas nominācijas. Ar nelielu atrāvienu – astoņām nominācijām – seko „Imitācijas spēle”.

Sešas nominācijas ir gan „Puikas gadiem”, gan „Amerikāņu snaiperim”. Savukārt piecas nominācijas ir veselām četrām filmām – „Misters Tērners”, „Lapsu medības”, „Starp zvaigznēm” un „Teorija par visu”. Te liekam punktu, jo būtībā jau šī statiski neko daudz viss nenozīmē – Oskaru vēsturē nereti ir gadījumi, kad, teiksim, Oskara statuetē ‘nepārvēršas’ neviena no daudzajām filmas nominācijām.

Protams, no svara ir arī Oskaru kategorijas –  tās sagrupējas noteiktā, neoficiālā  svarīguma hierarhijā. Nozīmīgākās no tām ir labākās filmas un labākā režisora Oskars.

Labākā filma: „Amerikāņu snaiperis” (American Sniper), „Putncilvēks” (Birdman), „Puikas gadi” (Boyhood), „Viesnīca „Diženā Budapešta”” (The Grand Budapest Hotel), „Imitācijas spēle” (The Imitation Game), „Selma” (Selma), „Teorija par visu” (The Theory of Everything), „Atsitiens” (Whiplash)

Uz labākās filmas Oskaru šogad pretendē astoņas filmas. (Atgādinu, ka to skaits var variēties no 5 līdz 10 – pēc akadēmiķu ieskatiem).

Faktiski visas šīs filmas, izņemot demokrātijas ikonas Martina Lutera Kinga darbībai veltīto „Selmu”, ir bijušas un joprojām ir Rīgas kinoteātru repertuārā, un šīm Oskara nominācijām būtu bijis jābūt  dzinulim, lai jūs tās būtu redzējuši.  Oskaru ‘spēle’ ir ne tikai industrijas prestižs un pašreklāmas rituāls, bet arī spēcīgs mārketinga ierocis. Ne velti laikā starp Oskara nomināciju publiskošanu (janvāra sākumā) un pašu ceremoniju (februāra beigās), vairums no nominētajām  filmām piedzīvo nopietnu intereses kāpumu. 

Šajā astotniekā ir divi ļoti spēcīgi līderi, kurus tiešām uzskatu par izcilākajiem pērnā gada Amerikas kino sasniegumiem – tā ir Ričarda Linkleitera „Puikas gadi” un Alehandro Injaritu „Putncilvēks”. Abas šīs filmas apdzīvo to dīvaino nišu, ko varētu dēvēt par autrorkino meklējumiem Amerikāņu kinoindustrijas kontekstā. Kaut autorkino, kas  neiet skatītāja gaidu un baudu apmierināšanas pavadā, parasti saista ar Eiropas kino pieredzi, abas šīs filmas ir spilgts apliecinājums tam, ka talantīgs (nevis pašmērķīgs) autorkino var būt gan komerciāli veiksmīgs, gan arī  unikāls mākslas darbs.

Tāds nenoliedzami ir Ričarda Linkleitera 12 gadu garumā filmētie „Puikas gadi” – filma, kurā viņš iemūžinājis reālu laika ritu – bērnu izaugšanu, vecāku (īpaši Oskaram par šo lomu nominētās Patrīcijas Ārketes tēlotās mātes) novecošanu. „Puikas gadi” uz skatītāju spēj atstāt fascinējošu un satriecošu iespaidu – tas, ko Linkleiters ir paveicis, apvienojot fikciju (izdomātu stāstu par kādu ‘vidējo amerikāņu’ ģimeni: māti, viņas vīriešiem un viņas bērniem) un realitāti – laika plūsmu, arī laika radīto eroziju (novecošanu) un tajā pat laikā jaunu cilvēku nobriešanu, izaugšanu – ir unikāls eksperiments, kas no laikietilpīga (12 gadi!) neatkarīga ‘projektiņa’ kļuvis par vienu no amerikāņu kino nozīmīgākajiem darbiem. Un ne tikai gada ietvaros vien.

Atliek vien zīlēt, kuram tad būs izrādījušies labvēlīgāki Amerikas kinoakdēmiķi –­ „Puikas gadu” laika kompresijas efektam vai arī vitālai, nešpetnai ironijai par Holivudas slavu, tās ‘eroziju’ un Brodveja teātra aizkulisēm - filmai „Putncilvēks”. Ticu, ka „Putncilvēks” ir redzēts – ja nav, tā ir obligāta skatāmviela un paraugs, cik precīzi stāstā par kāda Holivudas aktiera drāmām un vēlmi restartēt savu karjeru uz Ņujorkas Brodveja skatuves. Ir izmantota gan Holivudas un Brodveja vide, gan aktieris Maikls Kītons, kuram loma šķiet kā uzlieta, jo ir teju autobiogrāfiska, gan ellišķīga ironija par gaistošo šovbiznesa slavu, gan apbrīnojams vieglums, ar kādu Injaritu savieno reālo ar sirreālo.  

Lūk, arī  galvenie Oskara kandidāti, kurus nevajadzētu ‘apdzīt’ ne Klinta Īstvuda smagnējajai Irākas kara drāmai „Amerikāņu snaiperis”, ne divām britu biogrāfiskajām drāmām „Teorija par visu” un „Imitācijas spēle”, ne politkorektajai „Selmai”, ne arī simpātiski jauneklīgajam, muzikālajam „Atsitienam”. Šķiet, kaut kas pienāktos arī Vesa Andersona „Viesnīcai „Diženā Budapešta””, jo šis, patiesi, ir Vesa Andersona veiksmes gads – „Diženā Budapešta” ir gan kļuvusi par sev, savam stilam spītīgi uzticīgā amerikāņu autora Vesa Andersona komerciāli veiksmīgāko filmu. Turklāt tai ir milzīgs lērums Oskara nomināciju! Nedomāju, ka filma saņems vairāk kā pāris Oskaru. Viens no tiem varētu būt pašam Vesam Andersonam kā labākajam scenāristam, šāds gājiens būtu visai tipisks Amerikas Kinoakadēmijai, kura gana bieži šo ‘scenāriju’ Oskaru lieto kā sava veida kompromisu. (Oskarus par labāko scenāriju, nevis režiju, savulaik vairākkārt saņēmis Kventins Tarantīno; šis varētu būt līdzīgs gadījums.)

Labākais režisors:  Ričards Linkleiters (Puikas gadi/Boyhood), Alehandro Injaritu (Putncilvēks/Birdman), Benets Millers (Lapsu medības/Foxcatcher), Vess Andersons (Viesnīca „Diženā Budapešta”/The Grand Budapest Hotel), Mortens Tildums (Imitācijas spēle/Imitation Game).

Arī labākā režisora kategorijā lielākā konkurence ir starp Injaritu, Linkleiteru un, jā, varbūt arī Vesu Andersonu. Jāatzīst, ka gadījums, kad šajā nominācijā dominē būtībā ‘amerikāņu autorkino’ zvaigznes, nevis klasiskā stila adepti, ir visai rets. Kaut arī ‘klasiskais stils’, klasiskais vēstījums Beneta Millera filmas „Lapsu medības” (par multimiljonāru-slepkavu, kurš nogalina paša sponsorēto sportistu) piemērā ir vērā ņemama veiksme. Neesmu filmas „Imitācijas spēle” kvēla cienītāja, taču šī biogrāfiskā drāma, kurā apspēlēta britu šifrēšanas ģēnija un II Pasaules kara ‘aizkadra varoņa’ Alana Tuninga biogrāfija un viņa homoseksualitātes drāma, var emocionāli uzrunāt. Kaut brits Mortens Tildums Oskara nominantu – režisoru kompānijā ir visgarlaicīgākais tradicionālists.

Labākā aktrise: Rozemunde Paika (Neatrodamā/Gone Girl), Rīza Viterspūna (Mežone/Wild), Mariona Kotijāra (Divas dienas, viena nakts/Deux jours, une nuit), Felisitija Džonsa (Teorija par visu/The Theory of Everything), Džuliana Mūra (Joprojām Alise/Still Alice)

Nenoliedzami labākās aktrises balva šogad jau ir ‘teju apsolīta’ Džulianai Mūrai – viņa sen to ir pelnījusi, būdama viena no savas (nu jau piecdesmitgadnieku) paaudzes oriģinālākajām zvaigznēm, kaut pati filma „Joprojām Alise” ir no to filmu sērijas, kuras ‘piespiež’ apbalvot. Stāsts par pasniedzēju, kur saslimst ar Alcheimera slimību, pārliecina ne tikai ar Mūras spēli, bet ar slimības neatgriezeniskumu un traģiku.

Labākais aktieris: Benedikts Kamberbečs (Imitācijas spēle/Imitation Game), Maikls Kītons (Putncilvēks/Birdman), Edijs Redmeins (Teorija par visu/The Theory of Everything), Stīvs Kerels (Lapsu medības/Foxcatcher), Bredlijs Kūpers (Amerikāņu snaiperis/American Sniper).

Šī nominācijas pierāda, ka biogrāfiskās lomas un filmas ir drošākā kārts, lai tiktu pie vai vismaz pretendētu uz Oskaru. Četri no pieciem Oskara nominantiem spēlē reālus personāžus. Vislielākie izaicinājumi bijuši jāpārvar jauniņajam Edijam Redmeinam, fiziski un fizioloģiski pārtopot par fizikas ģēniju Stīvenu Hokingu, kura ķermeni kopš studiju gadiem kropļoja smaga slimība. Redmeina pārtapšana ir pelnījusi cieņu. Kaut, iespējams, tieši vienīgais ‘baltais zvirbulis’ šajā kompānijā – Maikls Kītons, kurš spēlē „Putncilvēkā” – traģiskajā farsā par Holivudu, Brodveju un slavu – arī saņems Oskaru. Ja ne tik daudz par spēju pārtapt kādā citā, tad vismaz par spēju būt nesaudzīgam attiecībā pašam pret savu karjeru un dzīvi. Tas būs Oskars par drosmi un enerģiju. Starp citu, enerģija, ko fiziski iemieso bungu ritms un unikālais kameras ‘planējums’ (garie kadri), „Putncilvēkā” vienkārši elektrizē un fascinē. (Drošs Oskars filmas operatoram Emanuelam Ļubeckim.)

Sarakstu var turpināt – Oskars tiek piešķirts 24 kategorijās. Tās visas neminēsim. Tik vien žēl, ka Signes Baumanes „Akmeņi manās kabatās” palika aiz Oskaru nominācijas svītras (divdesmitniekā), kaut bija nominācijām tik tuvu. Lai jau veicas „Kā savaldīt pūķi II” vai kādai citai no gana tradicionālajām un ‘ģimenei draudzīgajām’ animācijas filmām, kas ir šajā nominantu pieciniekā. Droši vien „Akmeņi manās kabatās” – šis izcilais autorkino paraugs – Amerikas kinoakadēmiķiem bija par traku, par šerpu.

Kā zināms, pirmo reizi Oskaru vēsturē līdz nominācijai ir tikusi Igaunija – uz labākās ārzemju filmas balvu pretendē igauņu „Mandarīni” (Mandariinid), būtībā Igaunijas un Gruzijas kopražojuma filma, ko veidojis režisors Zaza Urušadze. Visai viduvējās filmas aktualitāti visdrīzāk var skaidrot arī ar aktuālo politisko situāciju (filma norisinās Krievijas-Gruzijas kara laikā 1992. gadā), tomēr līdz galam to arī nevar izskaidrot. „Mandarīnu” konkurenti uz Oskaru ir „Leviatāns” (Krievija, rež. Andrejs Zvjagincevs), „Ida” (Polija, rež. Pāvels Pavļikovskis), „Timbuktu” (Mauritānija, rež. Abderahmane Sisako), „Mežonīgie stāsti” (Relatos salvajes, Argentīna, rež. Damjans Šifrons). Iespējams, ka šis būs Andreja Zvjaginceva Oskara gads.