DR filmu izlase: Leviatāns
Dita Rietuma
20/10/2014
Pagājušās nedēļas izskaņā noslēdzās Starptautiskais Londonas kinofestivāls, kurā galveno balvu ieguva krievu režisora Andreja Zvjaginceva filma Leviatāns. Kaut arī Londonas festivāls (par spīti tā atrašanās vietai) neietilpst Eiropas kino festivālu pašā spicē, tomēr tas vēlreiz akcentēja filmu, kura atzinību izbaudīja jau Kannu kinofestivālā šā gada maijā. Tur Leviatāns ieguva balvu par labāko scenāriju (scenārija autori – pats Zvjagincevs un Oļegs Ņegins). Pārsteidzoši, bet tieši Leviatāns ir kļuvusi par Krievijas sūtni Amerikas Kinoakadēmijas balvai Oskars labākās ārzemju filmas kategorijā. Tā būs arī viena no filmām, kas pretendēs uz nopietnām Eiropas Kinoakadēmijas balvām. (Leviatāns ir to filmu skaitā, par kurām pavisam drīz balsos Eiropas kinoakadēmiķi.) Lūk, virkne iemeslu, lai arterritory.com Andreja Zvjaginceva Leviatānu (141 min.) iekļautu to filmu listē, kas šoruden noteikti jāredz.
Andrejs Zvjagincevs, kuram šogad paliek piecdesmit gadu, ir viena no Krievijas kino visspēcīgākajām starptautiskajām kārtīm. (Līdzās krietni vecākajiem Andronam Končalovskim un Aleksandram Sokurovam.) Viņa karjera sākās vēlu, bet slava atnāca strauji – Zvjaginceva negaidīti spēcīgais debijas darbs Atgriešanās/The Return (2003), kļuva par tā gada Venēcijas festivāla sensāciju, vienlaikus gan atklājot ļoti spēcīgu, metaforiski blīvu un daudzslāņainu režisora rokrakstu, gan arī atsvaidzinot Eiropas galveno (Kannas/Venēcija/Berlīne) festivālu interesi par Krievijas kino – protams, tā autorkino (art house) segmentu, ne popkultūras produktiem, kas nu jau visai regulāri nonāk arī Latvijas kinoteātros.
Labi, labi pat nesākšu “gaudu dziesmu” par to, cik “vidējā kinoteātra” repertuārs Latvijā rada deformētu priekšstatu par Krievijas (un ne tikai) kino patiesajām vērtībām un procesiem. Šādas gaudas ar kino izrādīšanu saistītie parasti apslāpē ātri un nikni, apelējot pie “normālā skatītāja” svētajām interesēm – viņa tiesībām un vēlmes aizmirsties izklaides eiforijā, neapgrūtinot sevi ar lieku garīgu un emocionālu noslodzi.
Jāsaka, ka arī pašā Krievijā Eiropas festivālos apbalvotās filmas nebūt neskatās miljonu lielas auditorijas – arī tur prevalē ikdienas “nomocītā” cilvēka tiesības uz “galvas atslēgšanu” un ļaušanos kino popkultūras baudām. Tomēr filmas, kas ir līdzīgas Zvjaginceva darbiem, ne tikai veido krievu kino starptautisko prestižu, bet arī iezīmē to aizsargājamo teritoriju, kurā kino ir atļauts izpildīt tik svarīgās laika un laikmeta izzinātāja un analizētāja funkcijas. Šādā griezumā Leviatāns ir ļoti būtiska filma – stāsts par cilvēka attiecībām ar varu, kurās cilvēks viennozīmīgi lemts beztiesīga upura lomai.
Leviatāns. Publicitātes foto
Filmas Leviatāns darbība norisinās mazā miestiņā pie Barenca jūras – ziemeļnieciski skarbā un skaistā vietā, kur līča malā dzīvo Koļa (Nikolajs Serebrjakovs), viņa jaunā sieva Ļiļa (Jeļena Ladova) un Koļas dēls no pirmās laulības – spurains tīnis, kurš nemitīgi konfliktē ar pamāti. Koļas ģimene gādīgi uzņem no Maskavas atbraukušo advokātu Dmitriju (Vladimirs Vodičenkovs), senu Nikolaja draugu un armijas biedru, kurš atbraucis aizstāvēt savu draugu pret vietējās varas – pilsētas priekšnieka – patvaļu. Koļas ģimenes nams, viņa autodarbnīca atrodas skaistā vietā, jūras līča krastā, kur iecerēts uzcelt baznīcu. Tā, ikru maizītes ēzdami un šņabīti no karafītes dzerdami, nolēmuši vīri – pilsētas laicīgā un garīgā vara. Par valsts atsavināto privātīpašumu Koļam pienākas visai simboliska kompensācija, viņaprāt vismaz piecas reizes mazāka par īpašuma patieso vērtību. Eleganti tērptais Maskavas advokāts Dmitrijs gan atvedis kompromitējošu materiālu ķīpu, kas varētu palīdzēt cīnīties pret pilsētas “priekšnieku” un, ja ne saglābt Nikolaja namu, tad vismaz palielināt viņam pienākošos kompensāciju. Tomēr dzīve ienes savas korekcijas turpmākajā notikumu gaitā. Arī varas iemiesotājs nav ar pliku roku ņemams. Turklāt Nikolaja sievai un advokātam ir romāns, – iespējams, šīs attiecības bijušas jau iepriekš – režisors necenšas noslīpēt detaļas, salikt punktus uz “i”, izskaidrojot notikumus, kuru dramatisms tikai pieņemas spēkā. Ar eleganci, kāda piemita XX gs. 60. gadu modernistiem, Zvjagincevs laiku pa laikam atļaujas nesniegt atbildes uz šķietami svarīgiem jautājumiem. Šajā aspektā Zvjaginceva Leviatāns ir tuvs izcilā itāļu režisora Mikelandželo Antonioni darbiem. (Un tas nekas, ka kopš 60. gadiem, kad tapa izcilākās Antonioni filmas, ir pagājis tik daudz laika, – ar Antonioni kinovalodu Leviatānu saista gan izsmalcinātais attēls, filmas vizualitāte, pasakaini skaistās dabas ainas un tajās iekomponētie vientulīgie varoņi, vietumis arī stāsta detaļu “nepabeigtība”.) Tomēr Leviātāns ir dzīves patiesības piesūcināts darbs, kas pārliecinoši sadzīvo ar mākslas patiesību.
Jāsaka, ka Zvjaginceva filmu kontekstā, Leviatāns ir viens no visveiksmīgākajiem darbiem. Režisors, kurš sāka ar teju eksaltētu metaforismu filmā Atgriešanās (un tika pasludināts par “jauno Tarkovski”), pēcāk ne vienmēr ir mācējis balansēt uz reālisma un metaforisma robežšķirtnes. (Dzīvas mākslas “miesas” – reālu, ticamu raksturu un norišu – nepiesegta, tālab ārkārtīgi pretencioza, bija viņa filma Izraidījums/The Banishment (2007), kas tomēr savulaik Kannu festivālā saņēma balvu par labāko aktiera darbu. Šie trūkumi gan krietni mazākā mērā piemita spēcīgajai Zvjaginceva drāmai Jeļena (2011) – filmai par svēto monstru – krievu sievieti Jeļenu, kura sava bērna un mazbērna labklājības labā, bija gatava uz noziegumu. (Arī Jeļena saņēma balvu Kannu festivālā.) Pēc Jeļenas pirmizrādes daudzi Zvjagincevam pārmeta aroganci, norādot, ka viņa skats uz “vienkāršo krievu cilvēku” ir pārspīlēti cinisks. Iespējams, cinismu var atrast arī Leviatānā, taču tajā noteikti nav pompoza dziļdomīguma, tā vietā ir pārliecinošs, intriģējošs vēstījums, no kura loģiski arī izriet filmas jēdzieniskais, eksistenciālais vispārinājums – par cilvēku, varu un Dievu.
Filmā Leviatāns neizpaliek bez šķietami banāliem Krievija ikdienas dzīves atribūtiem. Varoņi teju nemitīgi dzer šņabi - visi kā viens, vīrieši, sievietes, varmākas - varas personificētāji - un beztiesīgie, arī lamas te skan ar visai reālistisku intensitāti. Un tomēr līdzās šim brutālās, nodzertās, beztiesīgās dzīves “inscenējumam” filmā ir arī Zvjagincevam darbiem tik raksturīgais pārlaicīgais - vispārinošais slānis. (“Kur ir tavs Dievs?” – pēc traģiskajiem notikumiem, kurus neatklāšu, lai nesabojātu skatīšanās prieku, Nikolajs vaicā garīdzniekam, ko saticis veikalā, kur pircis ikdienišķo šņabi. “Mans Dievs ir ar mani,” viņš atbild. “Kur tavējais?”)
Un galu galā, kas tad ir šis Leviatāns – vai mistisks jūras briesmonis, kā apgalvo wikipedia? Kāda milzu izmēra radījuma skelets patiešām mētājas jūras krastā... Tomēr pats Zvjagincevs atsaucas uz tāda pat nosaukuma britu filosofa Tomasa Hobsa darbu (1651). Viņš cilvēka un valsts attiecības vērtējis kā indivīda dvēseles pārdošanu sātanam. Tas ir darījums, lai izvairītos no “visu kara pret visiem”, darījums drošības vārdā, upurējot savu brīvību. “Mēs visi kopš dzimšanas esam pirmatnējā grēka skarti, gluži tāpat mēs visi esam piedzimuši valstī. Un valsts varai pār cilvēku nav robežu,” – uzskata Andrejs Zvjagincevs. Viņam nav ne mazāko ilūziju par varu (Krievijā), kas iznīcina filmas varoņus, tā ir brutāla un korumpēta, tā neatstāj ilūzijas. Ilūzijas par Krievijas realitāti neatstāj arī Zvjaginceva filma, kurā šķietami banālais stāsts par mazā cilvēka beztiesību varas spēka priekšā ir ieguvis dramatisku spriedzi, iemiesots precīzi veidotā vidē un pārliecinošos varoņos, turklāt izlīdzsvarojot reālistisko un vispārinošo vēstījumu. Filmas komponists ir amerikānis Filips Glāss – kura trauslais, nervozais muzikālais zīmējums Levitānam piešķir īpašu dimensiju.
Leviatāns nav ieguvis demonstrēšanas atļauju Krievijā. Atbilstoši noteikumiem, kas Krievijā stājās spēkā šā gada 1. augustā, Krievijā publiski nevar izrādīt filmas, kurās skan “mātes vārdi”. Kino sabiedrība gan cer, ka dzelžainais likums tiks mīkstināts, tajā izdarīti labojumi, un Leviatānu varēs rādīt Krievijas kinoteātros no 2015. gada februāra. Nenoliedzami, filmas veidotāji cer, ka ASV Kinoakadēmija nominēs filmu Oskaram, ņemot vērā tās “antikrievisko patosu”.
Filmas versijā, kas iesniegta vērtēšanai Eiropas Kinoakadēmijas biedriem, gan neatradu arī ainu, par kuru biju dzirdējusi kolēģu pārstāstos – epizodi, kurā piknika laikā Nikolajs ar draugiem izklaidējas, šaujot pa PSRS bijušo valstvīru portretiem. Portreti gan ir, taču pats šaušanas fakts izpaliek. (Izgriezts?)
Savukārt ārzemju kritiķi, kas Leviatānam ir veltījuši ārkārtīgi pozitīvas recenzijas, nereti brīnās, kā šādu filmu, kas nenoliedzami ir traktējama kā Putina Krievijas kritika, tomēr finansisāli ir atbalstījusi Krievijas valsts (Kultūras Ministrija un Kino fonds).
Leviatāns (Leviathan)
Krievija, 2014. 141 min.
Režisors Andrejs Zvjagincevs. Komponists Filips Glāss.
Nepalaid garām arī iepriekšējos kino ieteikumus rubrikā DR: filmu izlase - režisora Maika Lī “Misters Tērners (Mr.Turner)” (2014) un Rubena Ostlunda "Force Majeure” (2014).
