Ko nozīmē būt cilvēkam un būt dzīvam
Intervija ar kanādiešu antropologu, rakstnieku un etnobotāniķi Veidu Deivisu
Veids Deiviss ir vairāk nekā divdesmit grāmatu autors, kaut patiesībā sen būtu pelnījis grāmatu par sevi pašu. Viņa personība iemieso visu to intelektuālās, sensuālās un emocionālās kapacitātes spektru, kādu vien ietver vārdi “pētnieks”, “ceļotājs”, “humānists”. Tīri oficiāli viņš ir kanādiešu antropologs ar doktora grādu etnobotānikā, rakstnieks, fotogrāfs, lektors un Nacionālās ģeogrāfu biedrības rezidējošais pētnieks, beidzis Hārvarda universitāti. Taču patiesībā Deiviss ir ceļotājs – kopš 20 gadu vecuma viņš ceļo pa pasauli, atklājot un pētot visapslēptākos un noslēpumainākos tās nostūrus un visnomaļākās ciltis, kas joprojām dzīvo pēc gadsimtiem senām tradīcijām.
1974. gadā, būdams 19 gadu vecs, Deiviss kopā ar britu autoru un pētnieku Sebastianu Snovu šķērsoja vienu no visbīstamākajām lietusmežu teritorijām pasaulē – Darjena pāreju uz Kolumbijas un Panamas robežas. Deivisa pētījumi aizveduši viņu uz Austrumāfriku, Borneo, Nepālu, Peru, Polinēziju, Mali, Beninu, Togo, Jaungvineju, Austrāliju, Kolumbiju, Vanuatu un Mongoliju, kā arī uz Nunavutu un Grenlandi. Trīs gadus viņš pavadīja Amazones džungļos un Andu kalnos, dzīvojot ar 15 dažādām pirmiedzīvotāju ciltīm un savācot kolekciju ar aptuveni 6000 augu sugām. 2018. gadā viņam tika piešķirta Kolumbijas goda pilsonība.
Deiviss ir sarakstījis 312 zinātniskus un populārzinātniskus rakstus, esejas, priekšvārdus un apskatus par visdažādākajām tēmām, sākot ar globālo bioloģiskās daudzveidības krīzi līdz etnobotānikai un pirmatnējo tautu attiecībām ar psihotropajām vielām. Kopš 2014. gada viņš ir antropoloģijas profesors Britu Kolumbijas Universitātē, kā arī pieprasīts lektors visā pasaulē. Viņa 1985. gadā izdotā grāmata “Čūska un varavīksne” (The Serpent and the Rainbow), kas zinātniskā veidā skaidro vūdū fenomenu un farmakoloģiski pamato zombiju radīšanu Haiti, ironiskā kārtā iedvesmoja režisoru Vesu Kreivenu 1988. gadā uzņemt tāda paša nosaukuma filmu. Deivisa darbs “Viena upe” (One River, 1996) savukārt ir saistoša biogrāfiska, mitoloģiska un zinātniska oda Dienvidamerikai, tās vēsturei, kultūrai un maģiskajam reālismam. Vēl cita Deivisa grāmata “Klusumā: Lielais karš, Melorijs un Everesta iekarošana” (Into the Silence: The Great War, Mallory and the Conquest of Everest, 2012) ieguva prestižo Semjuela Džonsona balvu – galveno literāro apbalvojumu ne-daiļliteratūrai angļu valodā. Šī gada aprīli tiks izdota viņa divdesmit pirmā grāmata “Magdalēna: sapņu upe” (Magdalena: River of Dreams), kas veltīta Kolumbijai.
Veids Deiviss. “Magdalēna: sapņu upe” (Magdalena: River of Dreams). Knopf, 2020
Šī intervija norisinājās caur Skype – februāra sākumā, īsi pēc tam, kad Deiviss pēc lekciju cikla Kolumbijā, Kalifornijā un vēlreiz Kolumbijā bija atgriezies savā dzimtajā Vankūverā. Un savā ziņā ar to sākās viņa diena, kā smējās Deiviss – viens no lieliskākajiem stāstniekiem, kādu man jebkad gadījies satikt/uzklausīt, mūsu saruna bija viņa tā rīta pirmais darbs.
Gadu desmitiem jūs esat ceļojis un pētījis visnomaļākos pasaules nostūrus un sastapis daudzas izolētas ciltis. Vai esat sapratis, ko nozīmē būt cilvēkam un būt dzīvam? Vai to jūs vēlājāties uzzināt?
Reizēm antropologus apsūdz par to, ka viņi mīl visas kultūras, izņemot savējo. Manuprāt, tā arī ir, vismaz manai paaudzei, kas uzauga Vjetnamas kara un Kenedija slepkavības ēnā. Es gan biju kanādietis, taču amerikāņu sabiedrības ietekme bija ļoti spēcīga. Turklāt es studēju Amerikas universitātē. Pilsonisko tiesību jautājumi attiecībā pret sievietēm, vidi, gejiem utt. – tas viss manas jaunības gados radīja satraukumu un nešaubīgi ietekmēja manu un, domāju, arī daudzu manu draugu vēlēšanos meklēt atšķirīgas iespējas, meklēt pasauli, kurā varētu dzīvot īstāk, tiešāk, ja saprotat, ko domāju. Būtībā tā bija vēlme izbēgt no buržuāziskās pasaules valgiem jeb tā, ko Bodlērs sauca par “dižo slimību – šausmas no mājām”.
Nav šaubu, ka, lai arī tolaik to līdz galam neapzinājos, es devos meklēt citādu pašas dzīves pieredzi. Domāju, ka tas bija tipiski manai paaudzei, ne tikai Ziemeļamerikā, arī visā Rietumeiropā. Bet cilvēkiem no Latvijas, piemēram, padomju sistēmas dēļ tolaik kaut kas tāds nebija iespējams.
Tajā pašā laikā man paveicās, ka šajā dzīves ceļojumā, ja tā var teikt, es devos ar diviem ļoti noderīgiem pavadoņiem. Viens bija botānika, jo, kā es atklāju, īpaši jau ceļojumos pa Amazoni, augi ir ideālas durvis uz kultūru. Iedomājieties, kā būtu, ja es uzrastos pie jūsu mājām Rīgā, pieklauvētu pie durvīm un paziņotu, ka jums mani jāuzņem un jābaro, kamēr es pētīšu jūsu privāto dzīvi! Jūs vienkārši izsauktu policiju. Līdzīgi ir arī pie Amazones ziemeļrietumu ciltīm – ja jūs paziņotu, ka esat ieradies pētīt viņu cilvēkus, tas liktos savādi, taču, ja ierodaties, lai pētītu tur augošos augus, botāniku, tas vietējiem cilvēkiem liekas pilnīgi saprotami. Līdz ar to es atklāju, ka augi ir brīnišķīgi kultūras ceļveži. Taču tajā pašā laikā es biju apguvis arī antropoloģiju un skatījos uz pasauli antropologa acīm. Ja vajadzētu īsi raksturot šo skatpunktu, tad tā būtu ļoti vienkārša ideja – katrai kultūrai ir, ko teikt, katra kultūra ir pelnījusi tikt sadzirdēta, jo nevienam nepieder monopols ceļā uz dievišķo. Tā ir atvērtība visdažādākajām kultūrām, un ar šo atvērtību sirdī es devos ceļā.
Amazone. Foto: Veids Deiviss.
Šo un citas Veida Deivisa fotogrāfijas var skatīt grāmatā "Wade Davis: Photographs, National Geographic Books 2018."
Es pazīstu cilvēkus, kuri uz antropoloģiju joprojām raugās ar aizdomām, uzsverot tās saistību ar koloniālismu.
Domāju, ka tā ir nepareiza antropoloģijas vēstures izpratne. Antropoloģija, Darvina iedvesmota, izauga no 19. gadsimta, un nav šaubu, ka tolaik bija šī sajūta, jo īpaši Lielbritānijā un Francijā, ka ja jau ir attīstījušās sugas, tad ir attīstījušās arī kultūras. Bija priekšstats par hierarhiju – no mežoņa uz barbaru un tad līdz civilizētajai Eiropai. Un visas pasaules kultūras tika skatītas kā sastingušas izrādes skati šajā iztēlotajā evolūcijas procesā.
Tajā pašā laikā Eiropā bija arī ļoti praktiska vajadzība saprast šīs tautas, kas dzīvoja dažādu Eiropas valstu ietekmes sfērās nonākušajās zemēs. Jo īpaši tas bija saistīts ar Āfriku un 1885. gada Berlīnes konferenci, kad pēkšņi tādas mazas valstiņas kā Beļģija, nemaz nerunājot par Franciju, Lielbritāniju un Vāciju, pārņēma plašas teritorijas un radās praktiska nepieciešamība uzzināt, kas šajās teritorijās dzīvo. Tādā ziņā, protams, šajos agrīnajos gados antropologi zināmā mērā kalpoja koloniālajām vajadzībām.
Bet tas ārkārtīgi atšķīrās no tā, kas notika abās Amerikās. Jo tur bija Francs Boass. Viņš bija fiziķis, kura doktora darba pētījums bija saistīts ar gaismas refrakcijām ūdenī. Taču, kā jau tas dažkārt mēdza notikt 19. gadsimta pētniecībā, viņa intereses pārslēdzās – zināšanas no vienas jomas pārlēca uz citu, un viņš pievērsās kaut kam tādam, ko viņš nosauca par kultūru. Boass izvirzīja fundamentālu ideju, ka evolucionārā antropoloģija ir ne vien zinātniski neuzticama, bet arī morāli nosodāma, un ka katra kultūra ir savas vēstures un adaptīvo imperatīvu produkts. Ja vēlaties izprast kādu kultūru, jums jādara maksimālais – ne tikai jāiemācās valoda, bet arī jāizprot, kā cilvēki domā, kādas ir viņu prioritātes. Ir jāiekļūst viņu pasaules uzskatā. Tas, protams, pilnībā nekad nav iespējams, bet ir jācenšas.
Tā piedzima īstā amerikāņu antropoloģija. Tā piedzima līdzdalības novērojumi. Un tā tika akceptēta idejas, ka katrai kultūrai ir, ko teikt. Amerikas antropoloģijas pamats ir Francs Boass, kurš strādāja Kolumbijas Universitātē, un Amerikas dabas un vēstures muzeja Ņujorkā…. Boasa skolnieki bija Mārgereta Mīda; [Alfrēds Luiss] Krēbers; izcilā afroamerikāņu folkloriste Zora Nīla Hērstone; Rūta Benedikta ar slaveno teicienu, ka antropoloģijas nolūks ir padarīt pasauli drošu cilvēku atšķirībām. Amerikas skola, kur es iekļauju arī Kanādu, jau no paša sākuma bija orientēta uz aktīvismu. Tai bija jāsalauž Eiropas koloniālisma uzpūtība, jāiedur duncis rasisma sirdī. Tā sekoja Boasa fundamentālajai intuīcijai – idejai, ka pasaule, kurā tu esi piedzimis – tava sociālā un kultūras pasaule – nepastāv kaut kādā absolūtā izpratnē, bet ir tikai viens realitātes modelis. Tā ir noteiktu, tavs cilts pirms daudzām paaudzēm izdarītu izvēļu, lai arī cik veiksmīgu, sekas. Pārējās pasaules tautas pierāda, ka ir arī citi esības veidi, citi domāšanas veidi, citi veidi, kā pašorientēties sociālajā, politiskajā, ekoloģiskajā un garīgajā telpā.
Un šo intuīciju, kas vadīja antropoloģiju cauri 20. gadsimtam, iedvesmoja divi notikumi Kanādā. Pirmais bija saistīts ar Boasa dzīvi pie inuītiem Bafina salā. Kad viņu laukā pārsteidza vētra, viņš saprata, ka viņam nebūtu izredžu izdzīvot, ja viņš nebūtu iepazinis inuītu pārsteidzošās spējas tikt galā ar šādiem pārbaudījumiem. Tieši tad viņš saprata, ka priekšstats par eiropiešu pārākumu ir absurds. Otrs gadījums bija saistīts ar Kanādas rietumu krastu, kur viņš atklāja, cik augstu civilizācijas līmeni iespējams sasniegt tikai ar jūras sniegto bagātību, bez lauksaimniecības palīdzības. Tad Boass zaudēja ticību visam, kas viņam līdz šim bija stāstīts.
Brīnišķīgā lieta Boasa sakarā ir tāda, ka kulturālā relatīvisma idejas patiesums beidzot – savā ziņā ironiski – ir zinātniski pierādīts. Šobrīd ģenētiķi ir nešaubīgi pieradījuši, ka cilvēka ģenētiskais materiāls ir nepārtraukts. Rase ir pilnīga fikcija. Mēs visi esam piegriezti no viena ģenētiskā auduma, mēs visi esam pēcnācēji tai nelielajai grupiņai, kas pirms 70 000 gadu izgāja no Āfrikas un devās šajā neticamajā ceļojumā, aiznesot cilvēka gara spēku uz ikvienu apdzīvojamās pasaules nostūri.
Taču ir kāds interesants aspekts: ja esam piegriezti no viena ģenētiskā auduma, tad mums ir arī viens ģenialitātes gēns. Tāpēc tas, vai šī ģenialitāte tiek pielietota Rietumu tehnoloģiskajos sasniegumos, vai arī, piemēram, atklājas Austrālijas aborigēnu mītu mistiskajos atmiņas pavedienos, vienkārši ir izvēles un kultūrorientācijas jautājums. Protams, kultūras nepiedalās skaistumkonkursā. Tas nozīmē, ka citas pasaules kultūras nav neveiksmīgi modernisma mēģinājumi, tās nav neveiksmīgi mēģinājumi būt tādiem kā mēs. Katra kultūra ir unikāla atbilde uz fundamentālo jautājumu – ko nozīmē būt cilvēkam un būt dzīvam. Kad visa pasaule atbild uz šo jautājumu, tas notiek 7000 balsīs, un kopā šīs atbildes kļūst par cilvēces rokasgrāmatu, kā stāties pretī izaicinājumiem, kuri mūs piemeklēs nākamajos gadsimtos. Tieši tāpēc Boass teica, ka katrai kultūrai ir, ko teikt, un ka katra no tām ir pelnījusi tikt sadzirdēta, jo nevienam nav monopols ceļā uz dievišķo.
Cilvēki, kas piesauc šo veco klišeju, ka antropoloģija ir koloniālisma instruments, vienkārši nepārzina vēsturi. Patiesībā, ja nebūtu tādu cilvēku kā Boass, Mārgareta Mīda aktīvisma… Boass ir viens no četriem modernā laika pīlāriem: Darvins parādīja mums, ka sugas ir nemainīgas; Freids parādīja, ka mēs paši kontrolējam savu domu neaizskaramību; Einšteins parādīja, ka ābols nekrīt tik vienkārši, kā domāja Ņūtons; un viņiem blakus nostājas Boass ar savu izpratni par kultūras relatīvismu. Tas, ko viņš piedāvāja, eiropiešu prātiem bija kaut kas absolūti satricinošs. Jāpatur prātā, ka 19. gadsimta beigās angļu valodā pat nebija vārda, kas apzīmētu to, ko mēs saucam par rasismu, jo baltā eiropieša pārākums tika pieņemts kā kaut kas pašsaprotams.
Sakot, ka antropoloģija ir koloniālisma instruments, atklājas pilnīga nezināšana par disciplīnas vēsturi un tās milzīgo ieguldījumu plurālistiskas, multikulturālas pasaules izveidošanā. Ziniet, tās jauno antropologu armijas, kas 1950. un 60. gados devās pasaulē no Eiropas un Ziemeļamerikas… Sievietes un vīrieši, kas atteicās no savas dzīves (es sevi šai kategorijai nepieskaitu, jo nenodarbojos ar padziļināto etnogrāfiju)… Kā mans draugs Stīvens Hjū-Džonss, bijušais vadošais antropologs Kembridžas Universitātē. Viņš būtu varējis darīt jebko, taču izvēlējās kopā ar sievu dzīvot pie barasaniem – nelielas cilts Amazones baseina ziemeļrietumos. Stīvens veltījis savu dzīvi, lai izprastu viņu īpašo pasaules skatījumu. Viņš ir atklājis neparastas brīnumu pasaules. Ieskaitot faktu, ka visa barasanu kosmoloģija nav nekas vairāk kā zemes pārvaldīšanas plāns, kas nosaka, kā liels skaits cilvēku var dzīvot Amazones džungļos. Vai faktu, ka šīs Amazones kultūras ir tieši pēcnācēji tām dižajām civilizācijām, kuras 1541. gadā šeit ieraudzīja Fransisko de Orellana. Stīvens ir atdevis visu savu dzīvi, lai atklātu šo tautu kosmoloģiju un mitoloģiju. Ja viņš nebūtu šīs zināšanas nodevis zinātniskās pētniecības laukā, šīs tautas būtu nolemtas pilnīgai aizmirstībai.
Vēl viens tuvs mans draugs, Martins fon Hildebrands, vēl studenta gados nolēma izbraukt ar kanoe laivu pa Miritiparanas upi. Tur viņš sastapa vecu vietējo vīru, kurš kaučuka baroniem jau 50 gadus atmaksāja savu kājminamo šujmašīnu. Tad nu Martins nekavējoties kļuva par kaučuka baronu, lai vietējiem ļaudīm varētu maksāt godīgas cenas. Pēc tam viņš izstudēja un iemācījās vietējo tanimuku valodu un ieguva doktora grādu. Kolumbijas prezidents Virhīlio Barko Vargass viņam teica: “Izdari kaut ko ar indiāņiem.” Piecos gados antropologs Martins izdarīja vairāk par “kaut ko” – viņš legāli ieguva plašu zemes īpašumu Kolumbijas Amazones daļā (Lielbritānijas lielumā) un nodeva to beztermiņa lietošanā 57 ziemeļrietumu Amazones etniskajām grupām, 1991. gadā iereģistrējot to arī valsts konstitūcijā. Nošķirtībā no modernās Kolumbijas problēmām varēja atdzimt pilnīgi jauns sapnis par kultūru.
Mēs jautājām cilts vecajiem: “Kāpēc jūs ļāvāt ienākt misionāriem, kāpēc ļāvāt viņiem par sevi runāt tā, kā viņi runāja?” Viņi atbildēja: “Jo viņi apsolīja mūs padarīt par cilvēkiem.” Tas, lūk, ir koloniālisms – pati koloniālisma būtība. Kolonistam ir jāpārliecina kolonizējamais par viņa iedzimto mazvērtīgumu. To dara valdības, to dara misionāri, to dara kaučuka tirgotāji. Taču to nedara antropologi. Šādos brīžos antropoloģija ir antitēze koloniālisma konceptam.
Haiti. Foto: Veids Deiviss
Jūs minējāt frāzi “no viena ģenētiskā auduma”. Tikmēr daudzi Rietumu pasaulē joprojām lieto terminus ‘attīstības valstis’, ‘trešās pasaules valstis’, ‘mazāk attīstītas valstis’.
Mēs pat lietojam vārdu ‘primitīvās tautas’. Tas ir absurds.
Vai redzat, ka Rietumu pasaules domāšana šajā jautājumā mainās?
Domāju, ka lietas vienmēr mainās; ir vienkārši jāturpina piedalīties sarunā. Manas dzīves laikā sievietes ir nokļuvušas no virtuves līdz valdes priekšsēdētāju kabinetiem, krāsainie cilvēki – no koka būdām līdz Baltajam namam, geji – no “skapja” līdz altārim. Lietas mainās. Viens no negatīvajiem faktoriem priekšstatā par antropologiem kā mūžīgajiem koloniālisma sabiedrotajiem ir antropoloģijas kā jomas pavēršanās uz iekšu, nonākt agonizējošā paškritikā. Tā rezultātā ir izveidojusies tāda kā paralīze, liekas, ka šobrīd antropologi pēta pašus antropologus. Tā vietā, lai apliecinātu savas tiesības uz aktīvisma tradīciju. Nepārprotiet mani, es nesaku, ka visi antropologi pēc definīcijas ir aktīvisti, taču personiski es izaugu no šīs tradīcijas. Piemēram, mans profesors, doktors Deivids Meiberijs-Lūiss, nodibināja [bezpeļņas organizāciju] Cultural Survival. Kopā ar Survival International tās bija divas lielas cilvēktiesību grupas, kas sadarbojās ar pirmiedzīvotāju tautām. Es joprojām stingri ticu – un tas lielā mērā motivē manu darbu –, ka antropoloģija var sniegt unikālu ieguldījumu. Daudzējādā ziņā es antropoloģiju redzu kā pretindi Donaldam Trampam un neitīvisma idejai.
Viens no jūsu skolotājiem bija Ričards Evanss Šultss. Kas ir svarīgākais, ko no viņa iemācījāties?
Atskatoties atpakaļ, liekas, ka man ir neticami paveicies. Ja tev izdodas nokļūt pie viena diža skolotāja savā akadēmiskajā apmācībā vai pat dzīvē, tu esi sasodīts veiksminieks. Man bija divi. Šultss bija botāniķis, viņš bija atklājējs, izcils zinātnieks, taču es viņu neraksturotu kā dižu domātāju. Viņš bija darbības cilvēks. Viņa sasniegumi bija tik nepārspējami, ka pat nokļūšana viņa ēnā jau bija solis uz izcilību. Esot kopā ar viņu, nekas vairs nešķita neiespējams. Viņš, piemēram, mēdza teikt, ka “ir kāda upe, ko es gribētu, lai tu iepazīsti”, labi zinot, ka nokļūšanas process līdz tai sniegs tādu pieredzi, kas, ja tev izdosies no turienes tikt laukā dzīvam, padarīs tevi par gudrāku un zinošāku cilvēks. Viņš visu padarīja iespējamu.
Šultsa iedvesmots, es vienmēr biju gatavs piekrist jebkuram interesantam piedzīvojumam vai iespējai. Vēl būdams pavisam jauns, es mēdzu darīt visādas neprātīgas lietas. Bez iepriekšēja apdoma nolēmu šķērsot Darjena pāreju – 250 jūdzes ar purviem un lietusmežu. Biju gatavs doties jebkur, darīt jebko, lai iegūtu kādu jaunu augu sugas paraugu. Šajā ziņā Šultss bija ļoti iedvesmojošs. Un viņš mani iepazīstināja ar etnobotāniku, kas kļuva par manu ideālo ceļvedi uz kultūru, ideālo metaforu, kā iepazīt Amazones baseina tautu dzīvesveidu, jo augi viņiem ir ārkārtīgi svarīgi.
Tam pretstatā Deivids Meiberijs-Lūiss, sociālantropologs, kurš bija viens no lielajiem amerikānistiem, ja drīkst tā teikt, iedvesmoja citus ar savu ideju spēku, sirds plašumu un neticamo cilvēcīgumu, kas slēpās aiz diezgan formāla, Oksbridžas stila un personības. Deivids uzlādēja mūsu iztēli ar savām idejām, savas pārliecības morālo autoritāti un savu nolūku patiesumu. Viņa rakstīto darbu spēks, viņa verbālās izteiksmes skaistums… vien veids, kā viņš runāja, varēja likt zvaigznēm skriet pa debesīm. Es ļoti novērtēju, ka man bija abi šie skolotāji.
Haiti. Foto: Veids Deiviss
Vai atbalstāt teoriju, ka evolūcija lielā mērā ir cilvēku un dažādu augu sinerģijas rezultāts, kā to savās grāmatās saka Terenss Makkenna?
Terenss man bija labs draugs, un es joprojām cieši draudzējos ar viņa brāli Denisu. Taču pat Deniss atzīst, ka Terensam piemita īriem raksturīgais muldēšanas talants. Terenss nekad neļāva patiesībai vai zinātnei stāties ceļā labam stāstam. Viņš bija viens no uzjautrinošākajiem un brīnišķīgākajiem cilvēkiem, ko esmu pazinis. Taču dažas viņa idejas, lai arī ne atklāti aplamas, savā ziņā necienīgi attiecās pret pirmiedzīvotāju tautām. Piemēram, viņa ideja, ka reliģija ir dzimusi no sēnēm. Es to uzskatu par nejēdzību, jo reliģija ir nāves produkts. Nāve ir pati pirmā mistērija; tā ir robeža, aiz kuras beidzas tā dzīve, ko mēs zinām, un sākas brīnums. Tas, kā katra kultūra atbild uz šo nepielūdzamo, nāves nesto šķiršanos, nosaka tās metafizisko un reliģisko pasaules uzskatu. Tas man liekas diezgan acīmredzami.
Pēc tāda pašas principa man liekas diezgan acīmredzami, ka cilvēki, lai arī kādu motīvu vadīti, periodiski meklē veidus, kā pārvarēt apziņu – iedarbināt kādu ekstāzes tehniku, kas, tiecoties pēc “dievišķās valstības”, ļautu uz brīdi aizbēgt no ikdienas pasaules. Šī tieksme ir viscaur klātesoša cilvēciskajā pieredzē un viscaur klātesoša etnogrāfiskajos datos. Tā tiek apmierināta dažādos veidos – no izziņas, ko sniedz vīzijas, dažādi pārbaudījumi vai deja (kā dervišu gadījumā), līdz meditācijai un lūgšanām, fiziskās izturības galējībām un, protams, šo intriģējošo enteogēno augu jeb tā saucamo halucinogēnu lietošanai. Ja reliģija būtu piedzimusi no sēnēm, mēs redzētu visa cita starpā pastāvīgus šo enteogēno augu lietošanas pierādījumus visā pasaulē. Bet mēs neredzam.
No 120 zināmajiem halucinogēnajiem augiem 95% ir no Amerikām un Sibīrijas. Tas nenozīmē, ka ekvatoriālās Rietumāfrikas vai Dienvidaustrumāzijas cilvēki nebūtu iemācījušies atklāt un manipulēt ar biodinamiskajiem augiem. Tieši pretēji – Rietumāfrikā darbības ar toksiskiem augiem, iespējams, ir visuzskatāmākā materiālā kultūra. Taču Rietumāfrikas tautas lielākoties neizmantoja halucinogēnos augus. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem bija cits ceļš uz dievišķo – garu apsēstība. Ekvatoriālās Rietumāfrikas tautām durvis uz dieviem atveras caur garu apsēstību.
Reliģija nav dzimusi no sēnēm. Ir sabiedrības pasaulē, kas ceļu pie dievišķā atklāja sēnēs, tāpat kā citas to atklāja peijotā, Sanpedro kaktusā, ebenē (“saules sēkla”, triptamīnu saturošs šņaucampulveris no ziemeļrietumu Amazones) utt. Citas sabiedrības lieto vēl citus enteogēnus. Dažas Terensa idejas, lai arī krāšņas kā viņa stāstītās anekdotes, vienkārši neturas kopā. Beigās, man šķiet, tās nedaudz kļuva pat par tādu paštīksmināšanos.
Terenss, lai miers ar viņu, bija gandrīz pilnīgi ieslodzīts pats sava galvā – viņš vairs nebija fiziska persona. Atceros, kā reiz, kad mēs ar Denisu un viņu bijām Amazones ziemeļrietumos, viņu daudz vairāk interesēja gulšņāt savā guļamtīklā un gudri spriedelēt par savām sēņu idejām, nekā būt kopā ar indiāņiem, kas izpildīja diezgan aizraujošu rituālu. Iešana pa mežu viņam pilnīgi noteikti nelikās ērta. Uzskatu, ka Terenss bija absolūti brīnišķīgs cilvēks, taču diemžēl, kā tas reizēm gadās, viņš kļuva pats par savas slavas gūstekni. Par sava izteiksmes veida, runas manieres gūstekni. Terensa dzīves beigās pat Denisu jau nomāca šis Terensa stils un runas maniere. Deniss ir ļoti nopietns zinātnieks un viņa integritāte ir nevainojama, tāpēc viņu sāka uztraukt Terensa propagandētās psihedēlisko vielu dozas laikā, kad viņš pats tās vairs nelietoja.
Dienvidu Āfrika. Foto: Veids Deiviss
Jūs kādā intervijā reiz teicāt, ka “ar prieku varu teikt, ka šo psihotropo vielu lietošana izmainīja manu dzīvi”. Ko augi jums ir iemācījuši?
Sociālās pārmaiņas mūs aizvedušas no organizētās reliģijas uz Gajas izjūtu – cilvēki domā par vidi, uzskata, ka daba ir dzīva utt. Visas šīs lietas patiešām atklāj pārsteidzošas perspektīvas, orientācijas un vērtību transformācijas, kas notikušas teju gaismas ātrumā mūsu dzīves laikā. Taču viena sastāvdaļa sociālo pārmaiņu un transformāciju receptē, ko mēs, liekas, izdzēšam no annālēm, ir fakts, ka miljoni no mums ir lietojuši kaut ko psihedēlisku. Nesaku, ka nekad neesmu lietojis psihedēliskās vielas tāpat vien, prieka pēc, es esmu to darījis. Taču pamatā esmu biju ļoti godīgs, iespējams, pat pārlieku godīgs savā izpratnē, ka šie ir dievu augi – ka tos nevar lietot pavirši, kā pagadās, ka šim brīdim ir jāpievērš visa uzmanība un pret to jāizturas ar godbijību, kā cerot nonākt pie apgaismības.
Es šeit necenšos būt svētulīgs vai kaut ko tēlot, taču es arvien esmu lietojis šīs vielas ar dziļu cieņu un godbijību, izjūtot apgaismības solījumu. Esmu eksperimentējis ar daudzām augu vielām, esmu atklājis pilnīgi jaunus halucinogēnus. Mēs ar Veilu bijām pirmie, kas akadēmiski aprakstīja Bufo alvarius (Kolorādo upes krupis – red.) utt. Jaunībā es eksperimentēju ar ļoti daudzām vielām. Taču man nekad nav interesējis kokaīns, opiāti, tabaka (izņemot rituāla kontekstā); es nebiju arī nekāds lielais dzērājs… Katrā ziņā mani nevar saukt par narkomānu klasiskā nozīmē, ja saprotat, ko gribu teikt. Man bija prātīga un ļoti eklektiska pieredze ar dažādām interesantām psihoaktīvajām vielām, un varu teikt, ka, ja tās nebūtu, es nerakstītu tā, kā rakstu, nedomātu tā, kā domāju, neuztvertu dabas pasauli tā, kā to uztveru, neizturētos pret sievietēm tā, kā izturos, neizprastu homoseksualitātes būtību tā, kā man tas ir izdevies… Es nebūtu tas cilvēks, kas esmu.
Vienmēr atceros, kā 60. gados un 70. gadu sākumā šīs vielas ļoti biedēja mūsu vecākus, tāpat arī valdību. Mūsu vecāki mēdza teikt: “Nelieto to mantu, tu nekad neatnāksi atpakaļ tāds pats, kā biji!” Taču mūsu vecāki nesaprata to, ka tur jau arī slēpās visa jēga. Mēs nevēlējāmies atgriezties tādi paši, kādi bijām. Tas pats mums lika dzīties dzīves atklāšanas ceļojumos – pārgājienos uz Katmandu vai džungļos uz dienvidiem no Kusko. Mēs centāmies aizbēgt no 50. un 60. Amerikas ierobežojumiem un garlaicības. Vismaz manā gadījumā es šos augus lietoju tāpēc, lai atbrīvotu savu prātu, un man tas arī izdevās.
Šobrīd redzams, ka ajavaska un citi enteogēni izplatās no Amazones uz Rietumiem jaunā “garīgās atdzimšanas” vilnī. Vai uzskatāt, ka enteogēniem varētu būt kāda nozīme šībrīža klimata krīzes risinājumu rašanā? Ja jā, tad kāda veida risinājums vai nozīme tā varētu būt?
Visā enteogēnu sfērā notiek atdzimšana, tiek veikti nopietni pētījumi to klīniskajā pielietojumā. Traģiski, ka tieši tad, kad šīs vielas nonāca sabiedrības uzmanībā, valdība to visu pilnībā aizliedza. Par Timotiju Līriju var teikt visu ko, taču patiesībā viņš bija ļoti nopietns sociālpsihologs. Viņa profesija bija nonākusi krīzē; pētījumi bija pierādījuši, ka neatkarīgi no problēmām vai intervences trešdaļa no cilvēkiem izārstējās, trešdaļai kļuva sliktāk, bet pēdējā trešdaļa palika tajā pašā stāvoklī. Tad arī viņš atklāja psihedēliskās vielas un no sirds ticēja to potenciālam. Taču, sludinot šo vielu lietošanu, viņš, protams, kļuva par tādu kā popkultūras figūru. Lai vai kā, viņš noteikti nebija pelnījis to, kā ar viņu izrīkojās Niksona valdība. Timam Līrijam nācās divus gadus pavadīt vieninieka kamerā stingrā režīma cietumā par psihedēlisko vielu lietošanas propagandu. Tas nav noziegums, un sods bija vienkārši piedauzīgs. Līdz ar to viss tika pilnībā apturēts un aizliegts, taču tagad atkal veras vaļā. Nav šaubu, ka dažas no šīm vielām, īpaši tādas kā MDMA (ecstasy), ir noderīgas terapijā. Man šķiet, ka šobrīd ir ļoti cerīga situācija.
No otras puses, parādās šis jautājums ne vien par kultūrpiesavināšanos, bet arī par industrializāciju. Piemēram, ap Ikitosas pilsētu Peru tagad ir vairāki simti šamaņu, kas visi apgalvo, ka ir no šipibo [cilts]. Līdz ar to, iespējams, ka Ikitosā šobrīd ir vairāk šipibo šamaņu nekā mežā. Tas kļūst par industriju… Restorāni Ikitosā piedāvā ēdienkartes, kas seko pirms ajavaskas lietošanas noteiktajiem ēdienu aizliegumiem. Ja jūs man pirms 45 gadiem būtu jautājusi, kura no šīm nezināmajām psihedēliskajām vielām vislabāk “trāpīs” laika garā un tiks lietota viscaur Eiropā, Savienotajās Valstīs un Kanādā, es nekad nebūtu uzminējis, ka tā būs tieši ajavaska.
Ajavaskas uztverē ir notikusi kāda pārbīde. Manā paaudzē bija tādi cilvēki kā Viljams Barouzs, kas devās ajavaskas meklējumos; viņš par to atklāja daudzas lietas, taču ne to, ka šī pieredze būtu kaut kas patīkams. Iedzimtie lieto ļoti skarbas metaforas, aprakstot ajavaskas pieredzi – it kā tu tiktu atrauts no jaguārsievietes krūts un iemests odžu pilnā bedrē. Ar to es gribu teikt, ka tā nav paredzēta kā patīkama pieredze. Taču tagad viss ap ajavasku ir ļoti mainījies. Jauni cilvēki visā pasaulē lieto šo spēcīgo mikstūru un stāsta par transformatīvām pieredzēm, kas man šķiet interesantas, taču nekādā veidā neatgādina manis paša piedzīvoto, lietojot ajavasku, ko esmu darījis kādas 20 reizes.
Un tajā ir vēl kāds aspekts. Ajavaskas industrializāciju un komercializācija liekas vērsta pilnībā uz individuālo – manu personisko ceļojumu, manu dziedināšanu, indivīdu ārpus savas sabiedrības, kas meklē un ļaujas personiskai, dziedinošai pieredzei. No manas pieredzes varu teikt, ka tas ļoti atšķiras no tā, kā ajavasku lieto vietējās ciltis. Piemēram, barasani – ajavaska ir daļa no divu vai trīs dienu ilgas ceremonijas, kur visi pieaugušie vīrieši lieto ajavasku atkārtoti 48 stundu periodā, kļūstot nevis par senču simboliem, bet par pašiem senčiem, kas lido cauri visumam, lai apmeklētu visas svētvietas, tādā veidā efektīvi pārprogrammējot pasauli. Tā ir kvintesenciāli kolektīva pieredze, kur indivīds nav koncentrējies uz sevi, bet uz kolektīva spēku un labklājību.
Rietumāfrika. Foto: Veids Deiviss
Vai uzskatāt, ka ir iespējams integrēt šo perspektīvu un pasaules uzskatu šībrīža Rietumu domāšanā?
Es nezinu. Var būt mēģinājumi ajavasku lietot tādā kontekstā, kur cilvēki tiektos domāt par kaut ko lielāku nekā viņi paši, taču mans iespaids ir, ka visbiežāk tas notiek pašpalīdzības, personiskas transformācijas, sevis atklāšanas kontekstā. Es nesaku, ka tajā ir kaut kas slikts, taču manā skatījumā tas ir tikai turpinājums apsēstībai ar sevi, kas ļoti spēcīgi izpaudās jau 60. un 70. gados.
Kā antropologs vienmēr esmu ievērojis, cik ļoti lielā mērā turīgi cilvēki var izdabāt sev attiecībā uz savu veselību, labsajūtu un pārtiku. Ēdiens ir kļuvis par fetišu. Tu vari aizbraukt uz Sanfrancisko un sēdēt ar desmit cilvēkiem pie trīs stundas ilgas maltītes vissmalkākajā restorānā un saruna nekad nepārkāps salātu izcelsmes tēmas robežas. Ir kaut kāda buržuāziska indulģence, kas ienāk šajā “paštransformācijas” kustībā. Es to nekritizēju, taču kā rakstnieku, meklētāju un zinātnieku mani vienmēr ir interesējis nevis es, bet tas, kas atrodas ārpus manis. Pat daudzās manās grāmatās (es sevi uztveru vairāk kā rakstnieku nevis antropologu) būs ļoti grūti atrast vārdu ‘es’, pat manās ceļojumu grāmatās. Atceros, ka toreiz, kad Nacionālā ģeogrāfu biedrība mani nolīga kā rezidējošo pētnieku, kas tajā laikā tur bija diezgan prestižs amats, man piezvanīja viņu sabiedrisko attiecību pārstāvji un lūdza atsūtīt visu savu video filmu materiālu un fotogrāfiju ar sevi darbībā. Es iesmējos un teicu: “Par ko jūs runājat? Man tādu nav.” Tad viņi mani sāka bezmaz pratināt, vai es patiešām esmu bijis Amazonē un Tibetā, jo – kā gan es tur varētu būt bijis bez nevienas fotogrāfijas ar sevi? Manas paaudzes antropologi lūkojās laukā, nevis spogulī.
Pēc jūsu pieredzes spriežot, vai pastāv tāda lieta kā progress?
Nezinu, ko jūs saprotat ar progresu. Noteikti pastāv pārmaiņas. Pārmaiņas ir konstantas, taču progress ir kaut kas, ar ko Rietumos mēs esam kļuvuši apsēsti. 19. gadsimts bija progresa un optimisma gadsimts, līdz tas viss nosprāga Flandrijas dubļos Pirmajā pasaules karā. Šī progresa ideja ir interesanta, jo daudzām sabiedrībām nemaz nav laika izjūtas. Kad briti ienāca Austrālijas tuksnešos, viņi ieraudzīja dīvaina paskata ļaudis ar vienkāršu materiālo tehnoloģiju. Taču britus visvairāk aizvainoja tas, ka 10 000 klanu teritorijās nebija atrodams neviens cilvēks, kuram būtu kaut mazākā interese mainīt vai uzlabot savu likteni. Jo laikā, kad notika Austrālijas kolonizācija, uzlabošana un progress bija eiropeiskās sabiedrības ētoss. Briti tam vienkārši nespēja noticēt. Tāpēc savā neatkārtojamajā veidā viņi secināja, ka aborigēni patiesībā nemaz nav cilvēki, un sāka viņus apšaut. Vēl 1902. gadā Melburnā – parlamentā (!) – tika apspriests, vai aborigēni ir cilvēciskas būtnes vai nav. 20. gadsimta 50. gados rančo īpašniekiem bija kvotas, cik aborigēnus drīkst nošaut nesodīti, ja tie bez atļaujas pārkāpj (viņiem nozagto) īpašumu robežas. Mācību grāmatā par Austrālijas faunu, kas skolās tika lietota vēl 60. gados, aborigēni joprojām bija iekļauti starp interesantākajām savvaļas faunas formām. Tam ir grūti noticēt, bet tā ir taisnība.
Taču briti nepamanīja un nenovērtēja šo smalko aborigēnu Sapņojuma filozofiju. Sapņojums nenozīmē sapni; tā ir ideja, ka zeme zem tavām kājām pastāv fenomenoloģiskajā pasaulē, taču arvien gaida, lai piedzimtu Sapņojuma valstībā. Austrālijas iedzīvotāju dzīves uzdevums bija pilnīgi pretējs progresam. Statika. Viss dzīves nolūks bija izpildīt tos rituālus, kas nepieciešami, lai noturētu pasauli tieši tādā stāvoklī, kādā tā bijusi savas radīšanas brīdī. Tur, varavīksnes čūskas valstībā, kur senči, izstaigājot dziesmu līnijas, iedziedājuši pasauli eksistencē. To var saprast, ja iztēlojamies, ka visa Eiropas civilizācija būtu nodevusies Ēdenes dārza krūmu apcirpšanai, lai tikai saglabātu to tādu, kāds tas bija brīdī, kad tur notika Ādama un Ievas liktenīgā saruna. Taču svarīgi ir netiesāt, kuram vairāk un kuram mazāk taisnības. Ja visa cilvēce sekotu aborigēnu ceļam, nebūtu attīstījusies modernā medicīna un cilvēks nebūtu spēris kāju uz Mēness, taču tad mēs nerunātu arī par klimata krīzi un mūsu kapacitāti izmainīt planētas svarīgāko dzīvības uzturēšanas sistēmu.
Jaungvineja & Melanēzija. Foto: Veids Deiviss
Attiecībā uz klimata krīzi… Senāk, kad izmira kāda noteikta dzīvnieku suga, mēs mēdzām teikt, ka to iznīcinājusi dabiskā atlase. Taču tagad pati cilvēce atrodas uz izmiršanas sliekšņa, un mēs paši esam sevi tiktāl noveduši. Vai uzskatāt, ka tas var notikt – ka varam izmirt?
Tā ir šī antropocēna ideja, un, manuprāt, tas ir ļoti noderīgs koncepts. Kad uzrakstīju grāmatu, kas saucās “Ceļveži” (The Wayfinders), redaktors pievienoja lakonisku apakšvirsrakstu: “Kāpēc modernajā pasaulē ir svarīga senlaiku gudrība”. Līdz ar to man bieži nācās atbildēt uz šo jautājumu, un pamazām mana atbilde izkristalizējās līdz diviem vārdiem – klimata pārmaiņas. Ar to es negribu teikt, ka mums visiem jāatgriežas pirmsindustriālajā pagātnē vai ka kādai kultūrai vai indivīdam nepienāktos zinātnes un modernās pasaules ieguvumi. Taču tas vien, ka pastāv citādi domāšanas veidi ir noderīgi. Tie atspēko visus mūsu pašu kultūras pārstāvjus, kuri apgalvo, ka nav iespējams mainīties, lai gan visiem ir zināms, ka, lai izglābtu planētu, mums ir jāmainās fundamentāli.
Ja paskatāmies, piemēram, uz jaunajiem vīrusiem – Ebolu, putnu gripu un pašreizējo koronavīrusu – un uz to, ko mēs kā cilvēki nodarām planētai – ražojam atkritumus, patērējam resursus –, vai cilvēce ir kādā ziņā labāka par vīrusiem vai ērcēm?
Mēs dzīvojam biosfērā, mēs šajā biosfērā esam dominējošās radības. Ja tā padomā, mūsu klātbūtne uz zemes ir relatīvi īsa. Kā atpazīstama suga mēs esam pastāvējuši kādus 250 000 gadus, kas Zemes vēsturē ir vien īss brīdis. Viena no lietām, kas mani visvairāk baida cilvēku sugas sakarā, ir mūsu atmiņas plūdums, mūsu spēja aizmirst. Mēs varam adaptēties pie teju jebkura vides degradācijas līmeņa. Cik daudzi no mums šeit, Ziemeļamerikā, atceras, ka mūsu vecvecāku laikā ceļotājbaloži sastādīja 40% no visas putnu populācijas šajā kontinentā? Trīs miljardus lieli putnu bari aizsedza sauli virs Amerikas Vidējo rietumu pilsētām… Bija arī laiks, kad bifeļu skaits Ziemeļamerikā pārsniedza cilvēku skaitu – mūsu vecvecvectēvu dzīves laikā. Mēs adaptējamies patiešām biedējošos veidos. Tolaik, iznākot no Āfrikas, kad bijām maza populācija, tā, iespējams, bija noderīga spēja, taču tagad tas var kļūt ļoti bīstami. Daļēji to nosaka vispārējā cilvēku koncentrācija – koronavīrusa epidēmija nav nekas jauns.
Viens no “progresa kulta” mītiem ir ideja, ka pāreja uz lauksaimniecību, dzīvnieku piejaucēšana un tā saucamā neolītiskā revolūcija (kas, protams, nebija nekāda revolūcija) cilvēcei nesusi tikai ieguvumus. Taču var teikt arī gluži pretējo – ka lauksaimniecība ir ļaunākais, kas noticis gan ar cilvēci, gan zemi. Ja paskatāmies uz savu paleolīta senču fiziskajiem izmēriem, var secināt, ka cilvēki sāka saīsināties tieši pēc pāriešanas uz lauksaimniecību. Proteīniem bagāta diēta tika nomainīta uz ogļhidrātiem, ko nodrošināja labība. Lauksaimniecība bija pakļauta salnām un citām postošām vides ietekmēm, līdz ar to daudzu cilvēku dzīvēs arvien kaut kur aiz stūra glūnēja bads. Mednieku-vācēju sabiedrībā sievietes dzemdēja bērnus ik pa trim gadiem vai retāk, bet agrārajā iekārtā bērni pēkšņi nāca viens pēc otra – lai saimniecībās netrūktu darbaspēks. Mežu izciršana turpinās joprojām. Mēs piejaucējām dzīvniekus un dzīvojām tiem blakus… Ikviena lielā sērga, kas vajājusi cilvēci – no bakām līdz AIDS, nākusi no dzīvniekiem, ko piejaucējam vai izmantojam savām vajadzībām. Arī jaunais koronavīruss. AIDS ir nesenākā lielā sērga, taču varam datēt arī poliomielīta, baku u.c. parādīšanos.
Ja skatās uz cilvēces vēsturi kā uz pulksteni, lauksaimniecība ieradās pie mums tikai 11:45 vakarā. Un līdz ar to visā pasaulē sākās joprojām nerimusi dabas iznīcināšana, iedzīvotāju pieaugums, hierarhiju rašanās un specializācija, lai gan specializācija parādās arī vietās, kur nepastāv graudu kults, tādās kā Kanādas ziemeļrietumu piekraste. Taču būtiskākais, ka lauksaimniecība radīja hierarhiju un cilvēku šķiras, kā arī visas ar hierarhisku sabiedrību saistītas ļaunprātības. Kā vienā no savām grāmatām norāda Džereds Daimonds – lauksaimniecība ir lielākais ļaunums, kas noticis ar cilvēci un planētu.
Sahāra. Foto: Veids Deiviss
Šobrīd modīgi ir apgalvot, ka individuālām darbībām nav būtiskas ietekmes uz vēsturi. Piemēram, ja Žanna d’Arka nebūtu iestājusies par savu ticību, atrastos citi, kas būtu uzņēmušies šo lietu. Vai jūs, es vai jebkurš atsevišķs cilvēks var kaut ko mainīt, rast risinājumu šībrīža ekoloģiskajai krīzei?
Man ir 66 gadi, bet es nesaprotu, kā tiktāl esmu nonācis. Enerģija un kaislība, ar kādu es rakstu, ideāli, pie kuriem pieturos… Salīdzinot ar laiku pirms 40 gadiem, es neko daudz neesmu mainījies. Domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc man izdevies nodzīvot līdz 66 gadiem, nekļūstot ciniskam vai riebīgam, ir vienaldzība pret uzvarām. Mans tēvs mēdza teikt (un viņš nebija reliģiozs cilvēks): “Pasaulē ir labais un ļaunais. Izvēlies savu pusi un turies pie tās.” Būtībā tas nozīmēja, ka nekad nav lemts uzvarēt. Mums ir priekšstats (galvenokārt kristīgajā tradīcijā) par kritušo erceņģeli, sātanu, negatīvo spēku no vienas puses un Kristus bērnu, Dieva dēlu, pozitīvo spēku otrā pusē. Mēs viņus nostādām šajā svētajā cīņā, sagaidot, ka kādreiz, kaut uz vienu dienu, labais uzvarēs ļauno. Tas nenotiks.
Citas kultūras kontekstā var minēt piemēru ar Krišnu – kāds māceklis Krišnam jautāja, kāpēc Dievs universā ļauj pastāvēt ļaunumam, ja viņš ir visvarens. Šis ir slavenais jautājums, kas citur pasaulē tika uzskatīts par ķecerību, Eiropā mūki tika dedzināti sārtā par tā uzdošanu. Taču Krišnu šis jautājums nebiedēja. Viņš teica: “Kāpēc universā pastāv ļaunums? Lai visu sarežģītu.” Citiem vārdiem sakot, ļaunums nekur nepazudīs. Kā budisma ideja par svētceļnieku – ne jau galamērķi ir svarīgi sasniegt, bet prāta stāvokli. Pīters Matīsens, viens no maniem iecienītākajiem amerikāņu rakstniekiem, ir autors slavenajai frāzei, ka ikviens, kurš domā, ka spēj mainīt pasauli, vai nu kļūdās, vai ir bīstams. Viņš bija domājis tādas personas kā Staļins, Ļeņins, Hitlers, Mao un citi. Viņš neuzskatīja, ka kā rakstniekam viņa pienākums ir pasaulei kaut ko apliecināt. Šajā nozīmē arī es netaisos mainīt pasauli. Taču man šajā pasaulē ir jādzīvo, un savu pusi es esmu izvēlējies, kā to vēlējās mans tēvs. Šī attieksme man ļauj turpināt iet uz priekšu, turpināt cīnīties, pat ja katru kauju neizdodas uzvarēt. Cīņa vienkārši ir mana dzīve.
Manuprāt, vēsturi patiesībā veido visu to cilvēku kopsumma, kuri stumj šo taisnīguma ratu pareizajā virzienā un kuri nestumj. Tas uzreiz nenozīmē, ka visi, kas nestumj, ir kaut kādā ziņā ļauni; tas arī nenozīmē, ka dzīvē vienmēr viss ir tikai melns un balts. Bet man nav ne mazāko šaubu, ka spēki, ko Savienotajās Valstīs atbrīvoja Trampa fenomens, pārstāv tumšo pusi. Tāpat kā tie spēki, kas tika atbrīvoti Vācijā 1933. gadā… Es nesalīdzinu Trampa piekritējus ar tā laika vāciešiem, taču man nav šaubu, ka viss šis fenomens pārstāv cilvēka dabas tumšo pusi – pretstatā cilvēka dabas “labajiem eņģeļiem”, kā teicis Abrahams Linkolns.
Jaungvineja & Melanēzija. Foto: Veids Deiviss
Man liekas, ka tas bija Sokrāts, kurš teica, ka vienīgais ļaunums uz pasaules ir nezināšana.
Jā.
Jūs teicāt, ka esat optimists. Vai uzskatāt, ka vēl nav par vēlu izglābt planētu? Rast šīs krīzes risinājumu?
Esmu optimists, jo uzskatu, ka pesimisms ir indulģence. Ļauties bezcerībai nozīmē aizvainot iztēli. Ortodoksija ir jaunatklājumu ienaidnieks. Cilvēkam vienkārši ir jādzīvo, cik labi vien viņš var, jādod savs nelielais ieguldījums – jāstumj tas taisnīguma rats uz priekšu tik, cik viņš spēj.
Pieņemu, ka optimists esmu daļēji arī tāpēc, ka man ir bērni, un es tiešām vēlos viņus sagatavot pasaulei, kurā ir cerība. Nezinu, cik lielā mērā šī attieksme veidojusies no vēlmes no līdzināties savam tēvam, kurš bija krietns un ētisks cilvēks – tik dāsns un tik laipns pret pasauli, tiešām ievērojams vīrs. Reizēm atceros, kā Terensam Makkennam, kad viņam bija smadzeņu audzējs un viņš jau dzisa laukā, kāds pajautāja, vai viņam ir bail no nāves. Terenss bija ārkārtīgi asprātīgs cilvēks, arī tad viņš uzreiz sasparojās un atbildēja: “Ja man būtu bail no nāves, nezinu, kāpēc tik ilgu laiku būtu lietojis visas šīs vielas.” Ja viņam būtu bail no nāves, tad kāda jēga bija ēst visas tās sēnes?
Kad mazotnē gāju uz baznīcu, es tur nepieredzēju neko dziļi nozīmīgu un garīgu. Es biju ticīgs, taču mana ticība neizturēja laika pārbaudi. Psihoaktīvo vielu lietošana man devusi gana daudz dziļi transcendentālas pieredzes un… Es vienkārši nesaprotu, kā, lietojot šīs vielas, var sasniegt tādu milzīgu sevis, sava ego sajūtu. Galu galā mēs visi taču esam vien pelni vējā. Mūsu laiks uz zemes ir tik īss. Jūtos tā, it kā vakar būtu vienkārši aizgājis gulēt un šorīt pamodies 66 gadus vecs. Gadi liekas tik ātri paskrējuši. Es ceru, ka man priekšā vēl ilgs laiks. Augstprātīgu iedomu par sevi cilvēciskās pieredzes vai visuma plūduma centrā man nav. Kā Dimanta sūtra – visa budisma atklāsme.
Tas nav attaisnojums neaktivitātei. Tieši pretēji – tas ir aicinājums uz vēl intensīvāku aktivitāti. Taču aktivitāti, kam pamatā žēlastība un pazemība.
Rietumāfrika. Foto: Veids Deiviss
Jūs radījāt terminu ‘etnosfēra’, kas apzīmē dzīves kulturālo tīklojumu. Man liekas, ka pēdējās desmitgadēs termins ‘kultūra’ ir sarucis savā nozīmē, tas savā ziņā ir komercializējies. Kas ir kultūra? Un vai pastāv kāds nošķīrums starp kultūru un dabu?
Kultūras terminu izdomāja Francis Boass, kad centās atklāt indivīdu kopu organizējošo principu. Kultūra pēc definīcijas ir neprecīzs termins. Mazai kopienai kaut kur Jaungvinejas augstkalnu mežos ir kultūra, taču tāda ir arī lielvalstij Francijai. Kultūra nav tikai tautas aktivitāšu, valodu un ticību kopsumma; tā ir arī tautas centienu atspulgs, tās ainavas atspulgs, kurā cilvēki izraudzījušies izdzīvot savu likteni. Tāpat kā ainava nosaka raksturu, kultūra nosaka vietas garu. Domāju, ka cilvēces vienīgā lielā cerība ir vietas gars. Ja tev trūkst sasaistes ar savu zemi, ir ļoti grūti cīnīties, lai to aizsargātu.
Vai jūs kā rakstnieks un antropologs ticat, ka šamanis ir dzejnieka un mākslinieka attāls sencis?
O, jā. Šamanisms ir pirmā reliģiozā tiecība. Ja pavērojam mednieku-vācēju sabiedrības, var ieraudzīt lielu pretrunu – lai izdzīvotu viņiem bija jānonāvē dzīvnieki – tas, ko viņi mīlēja visvairāk. Domāju, ka tajā laikā šamanisms radās kā mēģinājums nodibināt saikni starp sevi un metafizisko jeb dzīvnieku pasauli.
Ja skatās uz vēlā paleolīta mākslu Lasko [alā] vai Šovē [alā], var saprast, kāpēc cilvēki vienmēr ir mēģinājuši atklāt šo attēloto dzīvnieku nozīmi. Es nedomāju, ka tie attēlo medību maģiju; patiesībā es nedomāju, ka tiem vispār ir kāds sakars ar medībām. Man liekas, ka senais cilvēks uzskatīja, ka viņam pēc definīcijas ir dzīvnieka daba. Taču vienā brīdī kaut kas notika – vai tā bija valodu attīstīšanās, smadzeņu izmēra pieaugšana vai kāds cits evolucionārs katalizators – un mēs vairs pēkšņi nebijām dzīvnieki. Mēs kļuvām par tiem, ko tagad saucam par cilvēkiem. Mēs apzinājāmies, mēs zinājām. Kad skatos uz šo mākslu (un esmu šajās alās uzturējies nedēļām ilgi), es atskatos atpakaļ uz mūsu dzīvnieka dabu – pāri nepārejamam bezdibenim. Šī māksla man liekas kā nostalģiskas pastkartes no mūsu pirmsapziņas būtības, kas atrodas otrpus nepārejamai plaisai. Fascinējošais vēlā paleolīta mākslā ir fundamentālā estētika – tas pats pigmentu izmantojums, tas pats alu sienu izliekumu izmantojums, lai radītu kustības iespaidu, sastatnes un viss pārējais. Tas ir saglabājies gandrīz 25 000 gadus, kas ir trīsreiz lielāka hronoloģiskā distance par to, kas mūs šķir no Lielās piramīdas celšanas laika Gizā. Mums tiešām ir bijušas ļoti ilgas atvadas.
No apziņas radās cilvēciskā pieredze. Visu cilvēcisko pieredzi var koncentrēt divos vārdos – kā un kāpēc. Un šie divi vārdi nosaka cilvēka centienus. Līdz pat šai dienai šie ir ļoti sarežģīti jautājumi. Uz jautājumu ‘kāpēc’ var atbildēt tikai ar reliģiju, bet uz otru, uz ‘kā’, var atbildēt ar zinātni. Šie divi jautājumi ir likuši neskaitāmām cilvēces kultūrām – etnosfēras tautām – ap sevi sakausēt visu savu domāšanas, esamības daudzveidību un savu pasaules izpratni.
Sahāra. Foto: Veids Deiviss
