Izsēdēt krīzi
Galerijā Low oktobrī darbosies Mākslinieku krīzes centrs
04/10/2019
Mīts par mūžam noskretušo, visādos veidos cietošo mākslinieku varbūt tiešām ir tikai mīts, jo skaidrs, ka cunftē visos laikos bijuši gan tādi, kas neprāta drudzī gleznojuši pie skala uguns, gan tādi, kas dzīvē tīri patīkami iekārtojušies. Tomēr mīti arī nemēdz būt pilnīgas muļķības, un katram no mums – kā māksliniekiem, tā citiem – uznāk brīži, kad ir vajadzīga palīdzība. Un katrā mākslinieku paaudzē ir tādi, kam dažāda veida krīzēs sanāk nonākt biežāk kā citiem. Reaģējot uz šo parādību, mākslinieces Elīna Vītola un Ieva Kraule-Kūna nolēmušas atvērt Rīgā pirmo mākslinieku krīzes centru, kas funkcionēs līdzīgi kā pastāvoši krīzes centri citām sabiedrības grupām. Tā būs “patversme nenovērtētiem mākslas darbiem un diennakts palīdzības dienests, kas sniegs patvērumu, atbalstu grūtā brīdī un nomierinās satrauktos prātus”. Ar Darjas Meļņikovas zupas virtuvi krīzes centrs galerijā Low vērsies vaļā šovakar plkst. 19:00 un darbosies katru darba dienu līdz oktobra beigām.
“Ideja nebija tālu jāmeklē,” saka Vītola un Kraule-Kūna, kuras galerijas telpu iekārtojušas tā, lai būtu pēc iespējas vieglāk sniegt palīdzību krīzes skartiem māksliniekiem. Visnotaļ sterilajā, gaišajā, nomierinošajā vidē, pa kuras grīdu varēs pārvietoties tikai ar bahilām, vienā stūrītī uzcelta masāžas kušetīte, citā – zupas kioska slietnis. Vēl citviet iekārtots “noslēpumu stūrītis”, kur ikviens var apsēsties, lai kādam citam – aiz necaurredzamas sienas sēdošai dzirdīgai ausij – izsūdzētu kādu noslēpumu, sāpi, pāridarījumu vai vienkārši kaunu iz savas mākslas dzīves. Kad vaicāju, vai krīzes centru drīkstēs apmeklēt tikai mākslinieki, centra izveidotājas (vai vienkārši – darbinieces) atbild, ka prom nevienu nedzīs, tomēr, lai viņām būtu iespēja sniegt jelkādu palīdzību, “vismaz kaut kādam kultūras darbiniekiem būtu jābūt”.
Pa telpu neuzkrītoši izvietoti 16 mākslinieku darbi, kas tā vai citādi saistīti ar neveiksmēm: par tādām tos atzinuši paši autori vai publika, vai arī dažos gadījumos ar tiem viss kārtībā, taču tie saistās ar īpaši neveiksmīgiem posmiem vai notikumiem mākslinieku dzīvēs. Ja ļoti gribas, var noskaidrot autorību, bet tā īpaši afišēts nekas netiek. Tādējādi, izguļot vai izsēžot savu krīzi kādā no centra mēbelēm, apmeklētājs var vērties citu “neveiksmēs” un saprast, ka nav viens savās likstās. Šī būs vieta, kur “pieejami resursi krīzes pārvarēšanai”, saka Vītola. “Atnākušie mākslinieki var izmantot visu pieejamo infrastruktūru un inventāru”. Bez ikdienišķās darbības oktobra laikā paredzēti arī četri pasākumi: jau minētā Meļņikovas zupas virtuve šovakar, 4. oktobrī, raidījuma “Lejasmeijere” izbraukuma birojs kopā ar Ievu Lejasmeijeri 10. oktobrī, bērnu vakars kopā ar Ilmāru Šlāpinu 16. oktobrī un Mākslinieku krīzes centra slēgšana 31. oktobrī kopā ar igauņu mākslinieku Alekseju Gordinu.
Gordins rezidēt krīzes centrā pieteicies pats, kolīdz par to padzirdējis, un apmēram no mēneša vidus pārņems arī ikdienas dežuranta funkcijas. To, vai centra rezidentiem izdevies savas krīzes pārvarēt, droši vien uzzināt nevarēs, jo tā tomēr ir diskrēta informācija. Taču ikviens, kuram šķiet, ka Mākslinieku krīzes centrs ir kaut kas, kas varētu palīdzēt aktuālajā krīzē, ir laipni aicināts doties uz Low un atdot sevi centra darbinieku gādīgajās rokās. Tikai jātiek galā ar uzdevumu, kas bieži vien ir visgrūtākais – atzīt, ka man vajadzīga palīdzība.
