Abramovičas esības telpa
Picture Gallery Kauņā līdz 31. jūlijam skatāma Marinas Abramovičas retrospekcija
30. martā Čurļona muzeja Kaunas Picture Gallery ēkā Kauņas Eiropas kultūras galvaspilsētas 2022 programmas ietvaros tika atklāta Meno Parkas Gallery organizētā laikmetīgās mākslas un performances žanra ikonas, mākslinieces Marinas Abramovičas darbu izstāde Memory of Being (izstādes kuratori ir Wacław Kuczma, Dorota Kuczma un Arvydas Žalpys; ekspozīcijas iekārtojuma autori – Jeroen de Vries un Marina Dokmanovič), kuras ietvaros reprezentētas viņas performances piecdesmit gadu garumā – sākot no 20. gadsimta 60. gadiem līdz mūsdienām. Izstādei veltītajā preses konferencē Abramovičas ierašanos sagaidīja rokzvaignzei piedienīgs fotogrāfu un žurnālistu pūlis. “Kad es sāku nodarboties ar performances mākslu, mana publika bija pieci draugi. Desmit cilvēki jau bija daudz. Un, ja to bija 30 – vauuu, milzīga publika! Tagad ir simtiem un tūkstošiem, tas ir milzīgs lēciens – kopš tā laika un šodien. Bet tas ir ļoti interesanti.”
Šī izstāde ir unikāls notikums savā formā un arī vērienā, ļaujot ieraudzīt Abramovičas dzīvi, mākslas būtību un spēku. Vaicāta, kā jūtas, skatot vienkopus visu savu radošo dzīvi, viņa teica: “Jums ir darīšana ar kādu, kuram nav ne grama nostalģijas. Man ir vienalga. Es neko nejūtu, jo es dzīvoju tagadnē un nākotnē. Ja es visu laiku skatīšos pagātnē, es būšu pagātnē, un es negribu būt pagātnē. Ziniet, mana paaudze ir tik nostalģiska, viņi domā par lieliskām vecām lietām. Es tā neskatos. Lietas notiek. Šiem darbiem es esmu veltījusi visu savu enerģiju. Tie vairs nav domāti man. Šie darbi ir pasaulei, un es esmu no tiem šķīrusies. Es vienmēr domāju par to, ko daru tagad un kas būs nākošais, ko es darīšu.”
Minimālistiskais izstādes ietvars, kura balsts ir attēls un skaņa, rada meditatīvu telpu, kur naratīvam un vēstījumam ir iespēja izcelties visā daudzslāņainībā. No artefaktiem izvēlēti vien divi – replikas galdam un krēslam, kurus Marina Abramoviča lietoja savā šobrīd jau par leģendāro dēvētajā performancē The Artist Present (2010) MoMA Ņujorkā. “Kad esi jaunāks mākslinieks, tev vajag vairāk lietu. Kad esi vecāks, tev nepieciešams mazāk, jo, kad esi jauns, tu esi nedrošs. Ziniet, manos jaunākajos darbos man nav nepieciešams nekas. Vienīgi jūs un es pati. Varbūt krēsls, bet varbūt arī ne. Jo šodien es saprotu, kā plūst enerģija. Viss ir saistīts ar enerģiju, un enerģija ir neredzama, bet to ir iespējams sajust. Tas ir galvenais.”
Jau ekspozīcijas pašā sākumdaļā skatītājs nepastarpināti tieši tiek konfrontēts ar Marinas Abramovičas būtību. 1975. gada oktobrī Krinzinger Gallery Insbrukā notikušās performances Lips of Thomas oriģinālā versija netika dokumentēta. Vienīgā liecība no tās ir fotogrāfijas, kas lēni nomaina viena otru ekrānā, savukārt blakus esošajā ekrānā redzams 2017. gadā ierakstītais šīs performances rimeiks. Abramoviča kaila izēd medus burku, izdzer litru vīna un pēc tam ar žileti izgriež sev uz vēdera zvaigzni un uzguļas uz ledus. Emocionālā un fiziskā spriedze, to vērojot, sasniedz savu maksimumu – katrs žiletes vilciens, kas atstāj smalku asins līniju uz Abramovičas ķermeņa, sajūtams teju fiziski tieši un šis ir mirklis, kad arogance kļūst neiespējama, prāta uzbūvētie spēju un izturības konstruktu pamati tiek sagrauti šais minūtes, kas pavadītas pie ekrāna. Brīdi pirms žilete pieskaras ķermenim, Abramoviča stāv ar to rokās – koncentrējoties, un sajūta, ka tu kā skatītājs jau zini, kas notiks tālāk, šo vērošanas procesu padara divtik izaicinošu. Gribas aiziet, novērsties un vienlaikus palikt, jo stāsts šajā mirklī vairs nav par Abramoviču, bet sevi pašu – savām robežām. “Kas man ir vissvarīgākais? Tas, ko es dodu publikai. Un tas, ko es dodu, ir 150 procenti nevis 100 procenti. 150 ir vairāk nekā 100. Mans pienākums ir dot jums sevi visu, katru savas esības mirkli, ko es arī daru. Un tas ir viss. Tas ir mans darbs.” Abramovičas enerģētiskais lauks šai izstādē ir klātesošs un sajūtams, un no tā neizvairīties pat skeptiskākajiem. Vienlaikus vedinot pašiem pievērsties saviem ķermeņa/prāta/dvēseles dziļākajiem nostūriem, apzināties savu kapacitāti un savu esību.
Šī ir spilgta performances hrestomātijas parāde, kuras vērošana paģēr laiku un telpu prātā. Arī ķermenī, ievibrējot procesus, kurus ir neiespējami verbalizēt – tikai sajust/piedzīvot/ būt. “Jūs izejat cauri dažādām lietām – dažas strādā, cita ilgāk, cita īsāku mirkli. Taču šajā izstādē ir arī meditatīvs moments, kad ar visu savu būtību apzinies, kas ir performances māksla. Ziniet, daudziem cilvēkiem performances māksla nav gluži teritorija, kurā viņi jūtas ērti, un viņi nezina, kas tā ir. Bet es to daru jau 50 gadus. Tas ir ilgs laiks. Un ar pārliecību varu teikt, ka performance ir unikāls mākslas veids. Daudzus gadus tai neizdevās kļūt par meinstrīma mākslu, bet beidzot tā tāda ir. Performance ir laiks. Tā sākas, un jums ir jābūt klāt, lai kļūtu par liecinieku, vai arī, ja jūs neesat klāt, jūs kļūstat par liecinieku caur video, kurā šie mirkļi ir notverti. (..) Vēl viena svarīga lieta šajā manu darbu prezentācijā ir tā, ka mani ļoti interesēja ilgs ilgums. Tāpēc, ka mākslas darbs, kas ilgst ilgi, ir patiešām transformējoša forma. Viena lieta, ja tu kaut ko izpildi vienu vai trīs stundas. Bet, ja tu kaut ko izpildi sešas stundas un tad vienu mēnesi, un tad divus, un tad trīs mēnešus, tu mainies. Kad tu mainies, līdz ar tevi mainās arī sabiedrība. Ja tu mainies pats, tu vari mainīt tūkstošus. Tāpēc tas būtībā ir visa performances darba kodols – kā radīt patiesi objektīvu vēstījumu auditorijai un kā auditorija patiesībā var doties kopā ar tevi šajā nemateriālajā ceļojumā.”
Izstāde nav vēsturisks atskats, neraugoties uz tās retrospektīvo dabu. Darbu daudzšķautņainais raksturs un tēmu mūžīgā aktualitāte, tajos iekodētie jautājumi iekļaujas šodienas plosītajā pasaulē tikpat organiski kā katras konkrētās performances norises/ radīšanas mirklī. Abramovičas performances “Balkānu baroks” (1997. gadā tā saņēma Venēcijas mākslas biennāles “Zelta lauvu”) simbolisms šodienas ģeopolitiskajā kontekstā ir satriecoši skaudrs. “Šis darbs nebija tikai par Balkānu karu. Tas bija arī par Sīriju, Irāku un Irānu. Un tagad jūs varat to attiecināt uz šo situāciju Ukrainā. Un tas ir ļoti svarīgi. Es tagad vienkārši mēģinu izprast, kā viens mākslas darbs var dzīvot daudzas dzīves.” Ukrainas kara konteksts burtiski aktivizē šīs izstādes katru šūnu, apliecinot mākslas jēgpilno būtību un spēju kļūt par instrumentu, ar kura palīdzību rast atbildes, gūt mierinājumu, kļūt par savveida enerģētisku soliņu, kur uzlādēties. Vienlaikus arī atbildot uz šobrīd tik aktuālo jautājumu par mākslas un mākslinieka lomu krīzes laikā. “Mākslinieka loma sabiedrībā ir ļoti svarīga. Mākslinieka loma 60. un 70. gados bija kā... Mākslinieks bija tāds kā bohēmists – ne pārāk bieži mazgājās, pārāk daudz dzēra, sēdēja darbnīcā, radīja mākslu un sapņoja par to, ka tiks pamanīts. Šāds mākslinieks ir tāla pagātne. Mūsdienu mākslinieka uzdevums ir atbildība. Pirmkārt – atbildība par savu darbu, atbildība par savu vēstījumu. Viņam ir jārāda piemērs sabiedrībai, un šādos apstākļos viņa balsij ir jābūt skaidrai un sadzirdamai.
No māksliniekiem biju pirmā, kas tikai divas stundas pēc kara sākuma Ukrainā sniedza publisku paziņojumu pret karu un pret Putinu. Mani ļoti skar tas, kas notika notika Babi Jarā. Es nāku no bijušās Dienvidslāvijas, slāvu tautas, esmu daļa no ģimenes. Mani abi vecāki ir kara varoņi, un es zinu, kas bija nacistiskā Vācija. Tas notika pagājušajā gadā, kad radīju ļoti apjomīgu projektu holokausta memoriālam Babi Jarā. Un stāsts par Babiju Jaru ir neticams. Tikai dažās dienās tur 1943. gadā tika nogalināti 33 000 cilvēku – ebreji, geji un čigāni, kas trīs dienu laikā tika apglabāti masu kapos. Vācieši apbēra viņus ar zemi. Tad nāca krievi, kas pārklāja kapus ar betonu un izveidoja parku, bet ne memoriālu. Un tad atnāca Zelenskis, kurš ir ebrejs, un izveidoja šo memoriālu. Viņi uzaicināja māksliniekus radīt tur darbus, un es biju viena no viņiem. Es radīju lielāko projektu savā dzīvē – tā nav performance, tas ir interaktīvs darbs. 40 metrus gara siena no enerģētiski uzlādēta materiāla – akmeņoglēm, uz kuras izkārtoti 150 Brazīlijas kristāli, kas novietoti pozīcijās atbilstoši cilvēka ķermenim – galva, sirds un vēders. Cilvēki, piespiežoties šai sienai, pieskārās kristāliem un tika dziedināti. Karš – tās ir arī asaras, tāpēc es nosaucu šo sienu par “Kristāla raudāšanas sienu”. Tā tika atklāta, klātesot Zelenskim, Izraēlas prezidentam un Vācijas prezidentam. Un tad... Ukrainas kara otrajā dienā, tikai simts metru attālumā no sienas bombardēja televīzijas torni, un karš tur ir joprojām. Bet, ja šī siena izdzīvos, tai būs dubults spēks – tā būs pretestība gan pret nacistisko Vāciju, gan Krieviju. Tas ir veids, kā mākslinieki var nodot vēstījumu, kā dot savu ieguldījumu šādās situācijās. Māksliniekam ir skaidri jāpasaka, kurā pusē viņš ir.”
Abramovičai raksturīga strukturētība un izteikta pašdisciplīna, viņa ir precīza kā ķirurga skalpelis – jebkurā izpausmē. Uz vienas no sienām izstādē eksponēts (un fonā dzirdams) arī viņas manifests: Marina Abramovič: An Artist’s Life Manifesto. Uz Arterritory.com jautājumu, vai pastāv atšķirība starp mākslinieka un vienkārši cilvēka manifestu, īpaši ņemot vērā, ka mēs visi esam līdzradītāji šajā procesā, ko sauc par dzīvi, Abramovča atbild:
“Es patiešām to sāku rakstīt vairāk kā cilvēka, ne mākslinieka manifestu. Izņemot dažas detaļas. Piemēram, nekad neuzsāciet mīlas dēku ar citu mākslinieku. Pilnīgi noteikti. Nekad! Es to esmu izdarījusi trīs reizes. Un tas bija tik slikts lēmums. Arī – nekļūstiet ar savu mākslu par mākslas tirgus preci un neatkārtojiet sevi.
Taču lielākā daļa manifesta tēžu ir labas jebkuram cilvēkam. Es domāju, ne tikai māksliniekiem – ikvienam ir svarīgi uzrakstīt savu manifestu. Novilkt sava veida robežlīnijas. Arī no morāles viedokļa – kas jums patiešām ir jādara un kas jums nav jādara šajā dzīvē. Un tad arī sekot šiem lēmumiem. Tas ir patiešām svarīgi.”
Cita starpā Abramovičas manifestā – sadaļā “Mākslinieka attieksme pret klusumu” (An Artist's Relation to Silence) lasāmas rindas:
“Māksliniekam ir jāsaprot klusums/An Artist has to understand silence
Māksliniekam ir jārada telpa, lai viņa darbā ienāktu klusums/An Artist has to create a space for silence to enter his work
Klusums ir kā sala turbulenta okeāna vidū/Silence is like an island in the middle of turbulent ocean
Tikai klusumā ir iespējama atjaunošanās un patiesa saruna ar sevi. Vienlaikus mūsdienu fizisko un mentālo trokšņu pārpilnajā pasaulē īstena klusuma mirkļi ir retums. Abramovičas darbos šī klusuma telpa ir klātesoša, pat tad, ja tiem nosacīti ir skaņa. Skatītāja vienīgais uzdevums ir nebūvēt prāta žogus un tai ļauties, arī, ja šis klusums ne vienmēr ir ierasts un komfortabls. Arī, ja no klusuma ir bail.
Māksliniekam vajadzētu izvairīties no savas mākslas pārprodukcijas un piesārņojuma. Māksliniekam ir pašam priekš sevis jāizlemj savs personisko īpašumu minimums,” tā saka Abramoviča.
Mākslinieka finansiālās esības aspekts – gan no izdzīvošanas, gan radīšanas viedokļa, ir bijis aktuāls visos laikos, un šajā ziņā performance ir visai komplicēts žanrs. “Kā jūs kā mākslinieks varat finansiāli izdzīvot? Tas ir ļoti svarīgs jautājums. 70., 80. un 90. gadu sākumā es nekad nesaņēmu naudu par savām performancēm, par saviem darbiem. Ideja par pārdošanu man bija abstrakta. Es sadarbojos ar galerijām, bet nezināju, kurš to visu kādreiz nopirks. Tāpēc es pasniedzu. Ziniet, agrākos laikos māksliniekiem nopelnīt naudu bija ļoti vienkārši. Mūziķi strādāja par taksistiem, dejotāji – bāros, gleznotāji, vizuālie mākslinieki – muzejos par apsargiem. Tas bija veids, kā mākslinieki pelnīja, bet ne ar saviem darbiem, jo tas bija neiespējami. It īpaši, ja radīji darbu, kas iemiesoja pilnīgi jaunas idejas. 70. gados performance bija revolucionārs žanrs, un galerijās nebija ko pārdot. Tāpēc 70. gadu beigās bija šis milzīgais spiediens uz tirgu, lai radītu kaut ko pārdošanai. Vienmēr saku, ka visi labākie performanču mākslinieki kļuva par sliktiem gleznotājiem. Labi, varbūt manā gadījumā bija ne gluži tā, bet es darīju dažādus darbus.
Viena lieta, kas performances mākslas sakarā ir interesanta, – līdz šim tā nekad nav kļuvusi par preci, jo tā tāda nevar būt. Jebkurš vidējās karjeras mākslinieks, pārdodot savas gleznas, pelna desmit reizes vairāk nekā es ar savām videoinstalācijām. Cilvēki nekolekcionē vai arī ļoti maz kolekcionē videomākslu. Tev ir jābūt aprīkojumam, tev ir šis darbs jāparāda, un tad, ja, piemēram, nav elektrības, tev nav arī darba. Gleznu pārdot ir daudz vieglāk – ja tev ir siena un ja tajā var iedzīt naglu. Tāpēc es gandrīz 30 gadus esmu mācījusi/pasniegusi, lai sevi uzturētu. Tagad man ir 75 gadi, un beidzot man tiek arī maksāts. Taču tas prasīja ilgu laiku.”
50 karjeras gadi ir nosacīti ilgs laiks. Savukārt esībai lineāra laika nav, tai ir tikai tagadnes forma, kas ietver arī pagātni un nākotni. Tādējādi Marinas Abramovičas esības atmiņa iemieso arī esības klātbūtni. Viņas un mūsu.
