Vienmēr esmu vēlējusies pacelt cilvēka garu
Intervija ar Marinu Abramoviču
Mūsu saruna ar Marinu Abramoviču notika 18. februārī – vēl pilnīgi citā pasaulē. Nedēļu vēlāk Eiropā sākās karš. Es nezinu kāpēc, bet rakstot šīs rindas un domājot par mūsu Zoom dialogu tajā piektdienas vakarā, kad Marinai Abramovičai viņas studijā Ņujorkā aiz loga bija rīta saule, bet man – Latvijas piejūras ciematā Mazirbē, jau agras pievakares tumsa, atmiņā uzplaiksnīja nu jau gadus astoņus sens mirklis. Es stāvu Marinas Abramovičas darbā “Kliedziens” (The Scream, 2013) Ekebergas parkā Oslo, kas nosacīti izvietojies vietā, kur Edvards Munks savulaik gleznoja leģendāro “Kliedzienu.” Abramovičas darbu veido rāmis, un savu saturu/emocijas/nospiedumu tas iegūst, kad skatītāji/apmeklētāji piedzīvo un izdzird kliedzienu. Paši savu, tādējādi satiekoties paši ar savas būtības dziļākajām vibrācijām, jo nevienu nespēj mainīt kāda cita pieredze. Un tikai katra paša pieredze ir tā, kas vienmēr paliek ar mums – attīstot, transformējot un padarot mūs par patiesākiem un apzinātākiem cilvēkiem.
Es gribu kliegt, bet mans prāts bremzē manu ķermeni. Es tā arī nesaņemos izaicināt savas robežas. Taču es zinu, ka šodien es kliegtu. Un tas būtu katarses kliedziens, kas izkliegtu visu to fiziski emocionālo sajūtu spektru, kam nav iespējama verbalizāciju un no kurām tikai pirmatnējs kliedziens var atbrīvot...
Mēneša beigās – Kauņas Eiropas Kultūras galvaspilsētas 2022 programmas ietvaros, durvis vērs vērienīga Marinas Abramovičas retrospekcija Nacionālajā galerijā Kauņā. Tās nosaukums ir “Esības atmiņa” (Memory of Being), un izstāde piedāvās detalizētu ieskatu nozīmīgākajos mākslinieces daiļrades posmos, sākot no 1960. gada. Tajā būs skatāmi gan Abramovičas pazīstamākie darbi, viņas interviju videodokumentācijas, kā arī video instalācijas. Izstādes pamats ir Abramovičas darbu sērija “The Cleaner”, kas aizsākās Modernās mākslas muzejā Stokholmā 2017. gadā.
Paredzēts, ka atklāšanas dienās klātesoša būs arī pati Marina Abramoviča – ar lekciju/performanci stadionā, 6000 cilvēku lielai auditorijai. “Ziniet, jo vecāka es kļūstu – un parasti ap šo laiku cilvēki normāli dodas pensijā, jo mans aktivitāšu un aizņemtības temps tikai pieaug. Jebkurā gadījumā, mana dzīve mani pilnībā apmierina. Es tikai turpināšu strādāt un tad jau redzēs, kas notiks. Tā teikt, kurš to lai zina?,” man saka Marina.
Līdz 19. martam viņas izstāde “Portrets kā Biogrāfija” (Portrait as Biography) skatāma arī galerijā Bernal Espacio Madridē. Savukārt 8. un 10. aprīlī Berlīnes Vācu operā, bet no 13. līdz 15.maijam Sankarlo teātrī Neapolē būs skatāms Marinas Abramovičas 100 minūšu ilgais operas projekts “Marijas Kallasas 7 nāves” (7 Deaths of Maria Callas), kas savu pasaules pirmizrādi piedzīvoja 2020. gada 11. aprīlī Bavārijas Valsts operā Minhenē.
Mūsu saruna ir par mākslas spēku, mākslinieka misiju, dzīves trauslumu un līdz ar to - nepieciešamību izdzīvot katru dienu, kas mums dota šajā fiziskajā ķermenī, tās vispilnīgākajā spektrā. Nemitīgā pašattīstības procesā kļūstot par labāko sevis versiju sev atvēlētajā laika nogrieztnī. Par spēju un lielo uzdevumu būt klātesošiem, caur klātesamību izzinot sevi, sava ķermeņa un prāta robežas un savu vietu uz šīs planētas. Savu – Visuma mikropunkta, misiju Piena ceļa perifērijā un apziņas kopējā telpā.
Marina Abramoviča, 7 Deaths of Maria Callas, 2019. Foto: Marco Anelli, Courtesy of the Marina Abramovic Archives
Skatoties uz situāciju, kurā šobrīd atrodamies, vai mums kā cilvēkiem ir nepieciešama dziedniecība vai transformācija? Vai transformācija ir sava veida dziedniecības forma?
Ziniet, ir viena ļoti interesanta sufiju gudrība. Citāts, kurā sacīts “sliktākais ir labākais”. Es domāju, mums no tā ir jāmācas. Ja mēs konstanti domājam, ka viss nāk viegli, un mēs uzskatām savas dzīves par pašsaprotamām, esam nesagatavoti, kad rodas sarežģītas situācijas. Mēs nezinām, kā uz tām reaģēt. Mēs nezinām, kā uzvesties. Šībrīža situācijā, kura saistīta ar COVID-19, saskārāmies ar neredzamu ienaidnieku, un tas radās no nekurienes. Mēs tam nebijām gatavi, mēs to negaidījām. Tad visa pasaule apstājās, un cilvēki sāka mirt, neatkarīgi no tā, cik bagāti vai trūcīgi viņi bija. Neatkarīgi no tā, kuram sociālajam slānim, rasei vai kontinentam viņi piederēja – tas ietekmēja visus. Tā bija ļoti slikta situācija. Bet mums jālūkojas uz lietām perspektīvā, lai ieraudzītu to, ka tā bija arī iespēja transformēties un mācīties, cilvēkam nonākot pavisam citā apziņas stāvoklī. Tu saproti, cik trausla ir dzīvība. To, ka tā var beigties jebkurā brīdī, jebkurā mirklī. Mums ir jāredz, kas ir mūsu mērķis uz šīs planētas, kā mēs varam izmantot savu laiku, mūsu vienīgo mūžu, lai darītu labu. Tā es domāju.
Mums ir jāredz, kas ir mūsu mērķis uz šīs planētas, kā mēs varam izmantot savu laiku, mūsu vienīgo mūžu, lai darītu labu.
Mēs visi, cik vien tas iespējams, cenšamies izvairīties no sāpēm. Mēs cenšamies sāpes nogrūst visdziļākajos nostūros. Jūs savos darbos darat tieši pretējo. Vai jums pašai ir izdevies tikt cauri visiem Maijas plīvuriem, nonākot līdz savas esības visdziļākajiem nostūriem?
Cilvēkiem ir bail no sāpēm, viņiem ir bail no nāves, viņiem ir bail no ciešanām – šīs ir trīs bailes, kas ir visu cilvēku pamatā. No sāpēm tik tiešām visi cenšas izvairīties, bet es domāju, ka izvairīšanās no bailēm ir izvairīšanās no problēmas risināšanas – tā ir bēgšana no problēmas. Savā dzīvē un darbos es nemīlu sāpes, bet darbos es uzvedu sāpīgas situācijas, kurām eju cauri, un es zaudēju šīs sāpes publikas priekšā. Es skaidri redzu to, ka ar to strādāju. Ja spēju iziet cauri sāpēm un atbrīvot sevi no tām, iznākot cauri sveikā otrajā pusē, jebkurš to var izdarīt. Es kļūstu par auditorijas spoguli. Es viņiem pasniedzu savu personīgo pieredzi, kuru viņi var izmantot savai dzīvei. Tas tāpēc, ka otrpus sāpēm ir brīvība no bailēm.
Otrpus sāpēm ir brīvība no bailēm.
Interesanti, ka šamanis, kuru Jūs sastapāt Brazīlijā, teica, ka jūsu mērķis šajā pasaulē ir palīdzēt cilvēkiem pārvarēt sāpes. Ja šī patiešām ir jūsu misija, vai esat tajā bijusi veiksmīga?
Kad viņa man to pateica, tas man likās tik pašsaprotami. Dīvainā kārtā es, piedzimstot ģimenē, kas dzīvoja Belgradā, kopš bērnības neesmu jutusies piederīga vienai, konkrētai vietai. Es vienmēr esmu domājusi, ka mana ģimene nav ģimene, kuru esmu izvēlējusies – tā man kaut kādu iemeslu dēļ tikusi piešķirta. Vienīgais, ko vēlējos, bija pamest valsti un apceļot pasauli, redzēt visu pasauli, visu planētu. Vēlējos uztvert to kā savu darbnīcu. Kad šamane to pateica, bija sajūta, ka iekšēja balss pamostas un saka “Ak, Dievs, tas patiešām tā ir.” Kaut kādā veidā man tas šķiet tik loģiski, jo vienmēr esmu vēlējusies pacelt cilvēka garu. Un šī vēlme lielā mērā ir bijusi manu darbu pamatā kopš biju bērns, līdz šim brīdim – celt cilvēka garu. Ir ļoti vienkārši graut cilvēka garu. To var izdarīt ar trim vārdiem – tu kādu ieraugi un vari viņus padarīt nelaimīgus. Taču redzēt cilvēkos potenciālu ir liels un svarīgs rituāls, jo katrā cilvēkā ir potenciāls. Katrā cilvēkā pastāv labais un sliktais. Ja izvēlamies redzēt tikai slikto, tas ir kā palielināt to, kas patiesībā ir ļoti skumjš. To, ar ko katram cilvēkam pašam ir jārēķinās un jātiek galā. Ja parādi cilvēkam viņa paša vērtības, tās izceļot, tas cilvēks sāks ziedēt kā puķe, kā koks. Tu redzēsi, cik neaprakstāmi laimīgs viņš var būt. Tas ir ļoti svarīgi, un es vienmēr vēlos saskatīt labo cilvēkos. Es allaž atceros vienu ļoti svarīgu lietu par gleznotāju Matisu. Otrā Pasaules kara laikā, kad Pikaso gleznoja “Gerniku”, un visi gleznoja šausmas un dažādus baismīgus kara motīvus, Matiss gleznoja ziedus, tikai ziedus. Ja tu uz šo palūkojies, tu saprotu, ka, jā, mēs esam ellē. Tieši tādēļ mums vajag lūkoties uz ziediem, lai paceltu savu garu. Tā es jūtos, un tādus es vēlos redzēt savus darbus.
Redzēt cilvēkos potenciālu ir liels un svarīgs rituāls, jo katrā cilvēkā ir potenciāls. Katrā cilvēkā pastāv labais un sliktais.
Mūsdienās daudz tiek runāts par saikni starp ķermeni un prātu. Jūs to esat lieliski izkopusi. Mēs zinām to, ka mūsu ķermeņos mīt senas zināšanas – tas pats spēj sevi dziedēt. Problēma vienmēr mīt prātā. Kā jūs raksturotu savas attiecības ar pašas prātu un trikiem, kurus tas izspēlē?
Septiņdesmitajos gados, manā pirmajā darbības periodā, vienīgais, ko es vēlējos, bija izaicināt fiziskā ķermeņa robežas. Vēlāk, kad es sapratu to, ka ķermenim ir robežas, man daudz interesantāks sāka šķist prāts. Prāts ir viena no visgrūtāk kontrolējamām lietām. Ir brīnišķīga indiešu metafora, kurā darbojas balts zilonis. Balts zilonis ir dzīvnieks, kuru nav iespējams kontrolēt. Tātad mūsu prāts ir kā balts zilonis. Mirklī, kad liekas, ka to var kontrolēt, tas no tevis ātri vien aizbēg. Daudziem šķiet, ka mēs izmantojam trīsdesmit procentus savas smadzeņu kapacitātes, bet virkne mūsdienu zinātnieku uzskata, ka patiesībā izmantojam nieka divdesmit procentus. Prāts ir viens no senākajiem un sarežģītākajiem datoriem šajā pasaulē. Taču vienā brīdī mēs aizmirsām par paša ķermeņa viedumu. Es domāju, ka ķermenis ir tikpat sens, cik Piena ceļš. Tikpat sens, cik melnie caurumi kosmosā. Es pat domāju, ka prāts iemājoja ķermenī vēlāk – ķermenis nāca pirmais. Ir nepieciešami daudzi gadi, lai patiesi iemācītos ieklausīties savā ķermenī. Ir jāiemācas ieklausīties ķermenī, nevis tikai prātā. Tas tāpēc, ka prāts ir viltīgs. Prāts var konstanti cilvēku virzīt nepareizajā virzienā, kā arī izgudrot lietas, kuras neeksistē. Tu tiešām vari dzīvot ilūzijās un dzīvot “patiesībā”, kurai nav nekāda sakara ar patiesību. Bet fiziskais ķermenis un zināšanas, kuras tajā mājo, tev nekad mūžā nemelos. Mūsu ķermeņos ir milzīgs spēks, spēja dziedēt vai pacelt ķermeņa temperatūru, vai palēnināt asinsspiedienu. Tā ir arī intuīcija, telepātija – visas šīs lietas.
Ir jāiemācas ieklausīties ķermenī, nevis tikai prātā. Tas tāpēc, ka prāts ir viltīgs. Prāts var konstanti cilvēku virzīt nepareizajā virzienā, kā arī izgudrot lietas, kuras neeksistē.
Vienīgais, kas mums ir jādara, - šīs lietas un iemaņas jāpilnveido. Sabiedrība, kurā pašlaik dzīvojam, Rietumu sabiedrība, ir tehnokrātiska sabiedrība. Mēs esam pilnīgi invalīdi, jo mēs paļaujamies uz šiem stulbajiem telefoniem, datoriem un ierīcēm. Mēs arvien mazāk paļaujamies paši uz sevi. Ziniet, visas tehnoloģijas tika izgudrotas, lai cilvēki varētu vairāk laiku veltīt sev. Bet mēs baidāmies no laika, kuru veltām sev, jo nezinām, ko ar to iesākt. Mēs nemākam nonākt tiešā konfrontācijā ar sevi.
Mēs baidāmies no laika, kuru veltām sev, jo nezinām, ko ar to iesākt. Mēs nemākam nonākt tiešā konfrontācijā ar sevi.
Viens no iemesliem, kāpēc es izveidoju “Abramovičas metodes” (The Abramovic Method) vingrojumu sistēmu, bija vēlme saprast un ieraudzīt to, ka mums ir nepieciešams iegūt laiku – ir nepieciešama vismaz viena diena dzīvē bez pulksteņa, telefona un datora. Nepieciešams klusums, kas ļauj ieklausīties tajā, kas notiek katra iekšienē. Ieklausīties lietās, kurām mums nekad nepietiek laika. Es domāju, ka tagad, 21. gadsimtā, mums ir jāatgriežas pie vienkāršības, ja vēlamies saglabāt savu cilvēcību. Pretējā gadījumā mēs pārtapsim biorobotos – civilizācijā, kuras apziņa būs robotiska.
Mums ir jāatgriežas pie vienkāršības, ja vēlamies saglabāt savu cilvēcību. Pretējā gadījumā mēs pārtapsim biorobotos – civilizācijā, kuras apziņa būs robotiska.
Runājot par laiku un tā jēdzienu, vai jūs esat klātesoša katrā savā dzīves mirklī? Vai esat šadu praksi izkopusi?
Es varētu būt aroganta, egoistiska un teikt – jā, es visu zinu. Bet tā nav. Katru dienu cilvēks apzinās to, cik maz viņš zina, jo Visums ir neizmērojams. Es tiešām domāju, ka nekad negribētu atgriezties divdesmitgadnieka, trīsdesmitgadnieka, četrdesmitgadnieka vai pat piecdesmitgadnieka vecumā. Tagad, kad esmu septiņdesmitgadniece, es mīlu savu viedumu, jo es apzinos lietas, kuras nevaru paātrināt – vajag laiku un pieredzi, lai nonāktu līdz tādam stāvoklim. Šobrīd jūtu, ka tiešām esmu labākajā savas dzīves periodā. Tajā pašā laikā saprotu, cik ierobežots tas viss ir. Šogad man paliks septiņdesmit seši gadi, pēc četriem gadiem man paliks astoņdesmit. Vai nodzīvošu līdz deviņdesmit gadiem, līdz simts un trim gadiem, kā mana vecmāmiņa? Man nav ne jausmas. Bet jebkura diena var būt pēdējā, tādēļ dzīvot katru dienu tā, it kā tā būtu pēdējā, ir ļoti iedvesmojoši. Man to vienmēr ir jāatceras. To, ka katra diena var būt pēdējā. Tas ir veids kā atsijāt muļķības no savas dzīves, bet ir nepieciešams laiks, lai tādā stāvoklī nokļūtu. Tad paskatos uz jauno paaudzi un nodomāju: “Kāda laika izniekošana!”. Tajā pašā laikā saprotu, ka viņiem šim procesam ir jāiziet cauri. Mēs nevaram to paātrināt, tas nav iespējams.
Jebkura diena var būt pēdējā, tādēļ dzīvot katru dienu tā, it kā tā būtu pēdējā, ir ļoti iedvesmojoši.
Jūs esat eksperimentējusi ar vairākām garīgām praksēm – ko jūs tajās meklējāt? Vai atradāt to, ko meklējāt?
Es meklēju visu, kas man varētu palīdzēt saprast savu ķermeni un prātu, cik vien iespējams. Ieskatījos visās iespējamās kultūrās. Sāku ar tuksnešiem, bez jebkādām garīgām praksēm. Nodomāju, Mozus devās tuksnesī, Muhameds devās tuksnesī, Buda devās tuksnesī, tāpat arī Jēzus. Neviens no viņiem neatgriezās bez izmaiņām, tātad tuksnesī kaut kam ir jābūt. Tādēļ devos uz vairākiem tuksnešiem, jo tajos ir ļoti maz informācijas – tikai kāpas un debesis, mēness un saule, tas ir viss. Šāda veida izolācija bija ļoti svarīgs aspekts. Tas, ka varēju būt vienatnē ilgtoši. Vēlāk manī radās interese par tibetiešu kultūru, it sevišķi par tibetiešu budismu. Tad par Austrālijas aborigēniem, un vēlāk es aizceļoju pie šamaņiem uz Brazīliju. Tad devos uz Šrilanku, lai iesaistītos vēl citos rituālos. Pēcāk uz Indonēziju un arī uz Japānu, lai redzētu, ko viņi piekopj. Es burtiski aizbraucu visur un no katras prakses paņēmu elementus, kas palīdzēja man izveidot manis pašas “Abramovičas metodi”. Tikko radīju arī kāršu komplektu “Abramovičas metodes” ietvaros (tas klajā nāca februārī, izdevniecības Laurence King Publishing paspārnē un ietver 30 kārtis - uzdevumus dzīves izaicinājumu pārvarēšanai un sevis/savas apziņas radošai pārstrukturēšanai – red.); tas ir rotaļīgs, bet tajā pašā laikā cilvēkiem varētu ļoti palīdzēt šādi vingrinājumi, jo tie ir ļoti palīdzējuši man. Man patīk ar cilvēkiem dalīties.
Marina Abramoviča, 7 Deaths of Maria Callas, 2019. Foto: Marco Anelli, Courtesy of the Marina Abramovic Archives
Jūs esat arī piedalījusies ajavaskas rituālos un savā filmā “The Space in Between” (2016) esat par tiem runājusi. Kādas mācības jūs esat ieguvusi no ajavaskas? Kas, jūsuprāt, ir ajavaska?
Pirms šiem rituāliem nebiju lietojusi nekāda veida narkotikas, tikai smēķējusi marihuānu, lai remdētu galvassāpes. To man ieteica mans ārsts. Nebiju lietojusi psiloscibīna sēnas vai LSD; nelietoju nevienu no šīm vielām, jo mana galvenā metode ir neēšana. Es neēdu ilgstošus laika periodus. Ajavaskas gadījumā biju izlasījusi ļoti daudz literatūras un redzēju, kā tā ārstē slimības. Redzēju, kā brazīliešu ciltis to izmanto, liekot lietā savas zināšanas par augu pasauli. Viņi zina, kuriem augiem piemīt dziednieciskas kvalitātes. Viņi zina, kuri augi var izārstēt slimības. Bet, kad pati iesaistījos šajā rituālā, domāju, ka cilvēks, kurš man pasniedza ajavasku, bija ļoti bezatbildīgs. Totāli. Kad ceremonija sākās, viņš man iedeva ļoti nelielu dozu, tāpat kā visiem pārējiem, jo tas galu galā bija rituāls. Es to paņēmu, un man nebija nekāda efekta. Viss izskatījās tāpat, kā agrāk. Paskatījos uz savu fotogrāfu, kurš arī bija paņēmis šo vielu (puse manas filmēšanas komandas bija to ieņēmusi, un otra puse nebija, lai iemūžinātu atšķirības). Viņš staigāja pa mežu man pa priekšu ar statīvu uz muguras. Es viņam paprasīju: “Ko tu dari?”. Viņš teica: “Es uzņemu fotogrāfijas!”. Bet es neredzēju viņa kameru, lai gan uztvēru to kā pavisam normālu atbildi. Patiesībā viņam rokās nemaz nebija kamera, un mums abiem bija sākušās halucinācijas ajavaskas iespaidā, bet es to tajā stāvoklī nevarēju pamanīt. Tad es viņam paprasīju: “Vai jūti kaut ko?”. Viņš teica: “Nē, es neko nejūtu”. Tad mēs aizgājām pie šamaņa, un viņš teica: “Jūs neko nejūtat? Labi!”, un tad viņš mums iedeva veselu krūzi ar ajavaskas tēju. Ziniet, es neko tādu savā mūžā nebiju piedzīvojusi. Es to iedzēru un pēc desmit minūtēm bija sajūta, ka bumba būtu uzsprāgusi manā ķermenī. Kādas septiņpadsmit stundas nevarēju tikt no šī stāvokļa ārā. Es gribēju doties prom, es kliedzu: “Man vajag palīdzību, sauciet ārstu!”. Es šādam efektam biju pavisam nesagatavota. Tas mana ķermeņa un prātā sistēmā izveidoja tik šausmīgas bailes, ka man bija nepieciešams paņemt nākamo dozu, lai adresētu šīs bailes un tiktu no tām vaļā. Zinu, ka daudziem cilvēkiem ir dažādas pieredzes ar ajavasku. Mana pieredze bija tāda, ka nespēju tikt ar to galā; man liekas, tas bija pilnīgi nepareizi. Man tā bija traumatiska pieredze. Es septiņpadsmit stundas biju slima, totāli slima – tas bija šausmīgi. Tad es atcerējos, ka neēšana un askēze, kādu to piekopa viduslaiku klosteros, ir tas, kas man strādā. Es spēju ar to identificēties. Kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka neēdot katru dienu enerģija kāpj augstāk un augstāk, un nākamajā rītā tā nav nekāda veida narkotiku iedarbība. Tā ir enerģija, ko ražo ķermenis. Man tas nāk dabiski. Tāpēc es palieku pie neēšanas.
Mana galvenā metode ir neēšana. Es neēdu ilgstošus laika periodus.
Marina Abramoviča, 7 Deaths of Maria Callas, 2019. Foto: Marco Anelli, Courtesy of the Marina Abramovic Archives
Vai jums ir bijuši tādi mirkļi, kad jūtaties kā viens vesels ar visu apkārtējo, ar Visumu?
Jā. Viena lieta, ko patiešām esmu piedzīvojusi, ir vienotība ar Visumu. Tāpat arī sinhronitātes periodus. Tā ir visneticamākā pieredze, kāda man ir bijusi. Jo sarežģītāka performance, jo vairāk manī pamostas šāda veida stāvoklis. Un dažreiz tas notiek pilnīgi neparedzami. Tie var būt ļoti īsi, ļoti ierobežoti mirkļi. Ļoti ilgstošu darbu laikā ar daudziem ierobežojumiem tu nonāc punktā, kuru raksturo pilnīga harmonijas, spožuma un skaidrības sajūta. Tā ir neticama laime un beznosacījumu mīlestība pret visu un visiem. Un nevar paredzēt, cik ilgi šis stāvoklis saglabāsies, jo tas nāk un iet. Sinhronitātes mirkļi ir neticami – kad viss vienkārši nonāk līdzsvarā. Manuprāt, lai to paveiktu, jums ar sevi ir patiešām jāstrādā; tas nenāk viegli. Tas ir liela darba un sevis “tīrīšanas” rezultāts. Tāpēc manas meistardarbnīcas sauc par “Mājas tīrīšanu” (Cleaning the House). Mēs vienmēr tīrām savu dzīvesvietu – taču es runāju par Šo Māju (norāda uz sevi, iekšējo “es”), un Šo Māju jums ir kārtīgi jāiztīra. Un tikai, kad tā ir pilnīgi tīra, jūs nonākat sinhronitātē.
Vai māksla spēj mums palīdzēt šajā tīrīšanas procesā?
Ziniet, māksla ir daudzas lietas. Tā ir tas, ko cilvēks, - mākslinieks, patiesībā vēlas pateikt ar savu mākslu. Ir māksla, kas ir tīri politiska. Ir garīga vai sociāla māksla, utt. Manā uztverē māksla sastāv no daudziem dažādiem slāņiem. Un jo vairāk slāņu, jo spēcīgāks iespaids. Katrs cilvēks var izvēlēties uzņemt to, kas viņam tajā brīdī ir vajadzīgs. Taču mākslai noteikti piemīt arī dziedinošs raksturs, tāds dievišķs skaistums, kas uzplaiksnī, kad redzi kaut ko gleznā, kas rada tevī neticamu mieru un laimi. Tas viss ir iespējams, un es domāju, ka mākslai var būt šī īpašība, taču tā ir ļoti reta; tik daudz mākslas atspoguļo realitāti tādu, kāda tā ir. Ļoti maz cilvēku domā par lietām, kas ir ārpus realitātes, par pasauli kā koncepciju. Tas viss saistās ar mūsu garīgo Es un to, kā mēs šo Es projicējam. Man šķiet interesanti divi mākslinieki, kuri ir pilnīgi atšķirīgi – viens ir Van Gogs, un otrs ir Rotko. Tas ir neticami, kā šie divi mākslinieki uz mani atstāj ļoti spēcīgu emocionālu iespaidu. Van Gogs patiesi varēja redzēt atomu daļiņas. Viņa darbu krāsu vibrācijā ir kaut kas tik molekulārs. Burtiski ahhh... - tie patiešām piepilda jūs ar šo sajūtu. Bija viena vērienīga izstāde, kurā līdzās bija skatāmas Van Goga un Pola Gogēna gleznas. Es rūpīgi apskatīju abu darbus: Gogēns bija labs gleznotājs, bet Van Gogs bija kaut kas pavisam cits. Bija kaut kas, ko viņš redzēja, un varbūt apziņa par to, ko viņš patiesībā redzēja – būtņu molekulāro struktūru – viņam bija par daudz. Iespējams, tādēļ viņš arī sajuka prātā.
Ļoti maz cilvēku domā par lietām, kas ir ārpus realitātes, par pasauli kā koncepciju. Tas viss saistās ar mūsu garīgo Es un to, kā mēs šo Es projicējam.
Ziniet, dažreiz patiesības ir par daudz. Tā varētu būt bijis arī Rotko gadījumā. Viņa drūmās gleznas, kurās melns nav melns un violets nav violets... Tie ir sāpju slāņi. Slāņi, kas iedarbojas uz nervu sistēmu. Es tiešām domāju, ka, lai kaut kas būtu labs, tam ir jābūt emocionālam. Emocionālais man ir galvenais. Man ir tāds joks – es saku, ja filma nerada vēlmi raudāt, filma nav laba. Man vienmēr vajag raudāt.
Dažreiz patiesības ir par daudz. Tā varētu būt bijis arī Rotko gadījumā. Viņa drūmās gleznas, kurās melns nav melns un violets nav violets... Tie ir sāpju slāņi. Slāņi, kas iedarbojas uz nervu sistēmu.
Vai, jūsuprāt, māksla kritiskās situācijās var darboties kā sava veida emocionāls stabilizators, sniedzot emocionālu dziedināšanu?
Ziniet, runa nav par mākslu – runa ir par cilvēku, kurš to rada. Cilvēkam, kurš nodarbojas ar mākslas radīšanu, ir jābūt īpašai izpratnei par pasauli. Viņam jāatrodas cilvēciskā līdzsvarā, lai radītu darbu, kas var sekmīgi ietekmēt citus. Māksla ir mediators, bet ir svarīgi saprast, no kā tā nāk. Kas ir cilvēks, kurš to rada, kas notiek viņa dvēselē. Pastāv apgalvojums, ka, mainot sevi, jūs varat mainīt miljonus. Runa ir par mākslu. Runa ir par mākslinieku, kurš to rada – tas ir tik svarīgi. Tā nav māksla pati par sevi, bet tas esi tu... Tas var būt jebkurš medijs – no dzejas, līdz glezniecībai. No tēlniecības, līdz performancei. Taču cilvēkam ir jāiziet cauri apzināšanās procesam, lai viņš varētu realizēt iecerēto iespaidu uz citiem neatkarīgi no medija, kurā viņš izvēlas strādāt.
Māksla ir mediators, bet ir svarīgi saprast, no kā tā nāk. Kas ir cilvēks, kurš to rada, kas notiek viņa dvēselē.
Tik daudzas lietas un notikumus nav iespējams racionāli izskaidrot. Tostarp idejas – tas ir, no kurienes tās rodas. Pastāv hipotēze, ka apziņa pati sevi informē caur radīšanu – vai tā būtu mākslas, mūzikas, kino vai literatūras radīšana. Tāpēc ir filmas, mākslas darbi un grāmatas, kas parādās tieši tajā laikā un vietā, kas atbilst tam, kur mēs atrodamies kā cilvēki. Vai jūs piekrītat šim apgalvojumam?
Tas ir tik interesanti. Patiesībā, ja salīdzina māksliniekus ar garīgajiem līderiem, viņus visus vieno intuīcija. Zinātniekiem vajag pierādījumus tam, ko garīgi cilvēki un mākslinieki jau zina. Pat, ja mēs visi to zinām, tam joprojām it kā nav nekādas vērtības, ja zinātniekiem nav pierādījumu – tas ir smieklīgi.
Patiesībā, ja salīdzina māksliniekus ar garīgajiem līderiem, viņus visus vieno intuīcija. Zinātniekiem vajag pierādījumus tam, ko garīgi cilvēki un mākslinieki jau zina.
Mums piemīt intuīcija un sajūta, ka mēs varam paredzēt to, kas notiks. Rietumāfrikā ir cilts, kuru sauc par dogonu. Šīs cilts mitoloģijā ietilpst zvaigzne Sīriuss un tās pavadonis. Pirms lieljaudas teleskopu izgudrošanas neviens nezināja, ka Sīriusam ir pavadoņi. Vienlaikus dogonu cilts bija izstrādājusi veselu mitoloģiju par šo zvaigzni, kurā ietilpa dejas, rituāli un lūgšanas. Tikai nesen, kad pagājušajā gadsimtā tika izgudrots teleskops, mēs pierādījām, ka Siriusam ir pavadoņi. Šādas zināšanas – šīs intuitīvās zināšanas, kas piemīt ne visiem, bet izciliem māksliniekiem un izciliem garīgajiem skolotājiem, ir tās, kuras tagad uzklausa zinātnieki; tā ir pilnīgi jauna kustība, kuras iespaidā zinātnieki saprot, kurā virzienā ir jāmeklē pierādījumi. Mūsu sabiedrība ir tik tehnokrātiska. Mēs kaut kam noticēsim tikai tad, ja zinātnieki to ir pierādījuši. Bet pastāv arī neredzamā pasaule. Un ne tikai neredzamā, bet arī tā, ko mēs saucam par iracionālo. Cilvēks savā galvā nevar izgudrot neko tādu, kas jau neeksistē. Pat visracionālākais varētu būt iracionāls. Patiesībā viss pastāv – visas šīs šķietami iracionālās zināšanas ir balstītas realitātē.
Cilvēks savā galvā nevar izgudrot neko tādu, kas jau neeksistē. Pat visracionālākais varētu būt iracionāls. Patiesībā viss pastāv – visas šīs šķietami iracionālās zināšanas ir balstītas realitātē.
Vai jūs esat kādreiz pamanījusi vai pievērsusi uzmanību tam, kā domājat, būdama māksliniece? Vai jūs domājat vārdos vai formās? Vai varbūt jūs domājat kustībā?
Nē, man viss process balstās vīzijās. Es nestrādāju darbnīcā, jo man nepatīk sēdēt uz vietas – es nodarbojos ar dzīvi. Viss, ko es daru, ir dzīve, un idejas nāk no dzīves. Bet vīzijas nāk gandrīz vai trīsdimensionālu attēlu formā. Es redzu attēlu un, ja šis attēls manī rada bailes, piemēram, tādas: "Ak, Dievs, tas ir tik brīnišķīgi, bet es nekad to nevarētu izdarīt", tad es to gribu darīt. Bet, ja man tas patīk, ja tas ir vienkārši realizējams, es to atlaidīšu un aizmirsīšu. Tam attēlam man ir jāseko daudzas, jo daudzas dienas un pat mēnešus, līdz brīdim, kad es nonāku pie secinājuma, ka man tas ir jārealizē dzīvē. Es to redzu gandrīzv vai kā hologrammu. Man sapņi šķiet ļoti vērtīgi arī tāpēc, ka ir dažāda veida sapņi. Ir sapņi, kas atkārtojas, sapņi, kas tikai atspogļo konkrētu dienu vai noskatītu filmu, vai izlasītu grāmatu. Bet tad ļoti reti gadās piedzīvot sapņus, pēc kuriem lietas notiek tieši tā, kā tās nosapņotas. Dažas idejas ir radušās un tikušas realizētas, pateicoties šādiem sapņiem.
Marina Abramoviča. Foto: Dusan Reljin, 2018
Būtībā, apzinātajos sapņos.
Kad es strādāju ar Ulaju, mēs veicām diezgan interesantu eksperimentu – atradām ārstu, kurš spēja mūs nohipnotizēt. Trīs mēnešus no vietas mēs apmeklējām hipnozes seansus trīsreiz nedēļā. Bijām tikai mēs, viņš un diktafons. Mēs lūdzām ārstu nelūkoties mūsu dzīves pagātnes notikumos, bet tikai likt mums hipnozes stāvoklī viņam pastāstīt par mūsu jaunajām idejām. Un mēs trīs mēnešus neklausījāmies nevienu šo seansu ierakstu. Pēc šiem trim mēnešiem mēs abi tos noklausījāmies. Izrietot no idejām, kas radās šajā hipnozes stāvoklī, mēs radījām piecas performances. Viena ir labi zināma – “Atpūtas enerģija” (1980), ar loku un bultu, ko mēs kopā turējām. Tā bija tik laba ideja, un mēs to izdomājām hipnozes stāvoklī, nevis sēžot darbnīcā.
Marina Abramoviča, 7 Deaths of Maria Callas, 2019. Foto: Marco Anelli, Courtesy of the Marina Abramovic Archives
Jūs jau minējāt seno sūfiju teicienu: "Sliktākais ir labākais". Vai mēs kā civilizācija šobrīd atrodamies savā sliktākajā brīdī šajā evolūcijas ciklā? Vai esam ceļā uz atdzimšanu – no kāpura līdz tauriņam?
Es tiešām domāju, ka nav sliktākās vai labākās situācijas – mēs vienkārši dzīvojam savu dzīvi. Tajā ir kāpumi, kritumi un problēmas. Kad 15. gadsimtā bija mēris, ši pandēmija ilga 15 gadus, un miljoniem cilvēku nomira. Tagad esam COVID laikā, kas ilgst jau divus gadus un, iespējams, turpināsies vēl trīs, bet Visuma kontekstā tas ir nekas. Es domāju, ka mūsu dzīves nepārtraukti atkārtojas, mainās tikai mūsu vārdi. Bija pilsoņu karš un Otrais Pasaules karš, un tagad var būt kodolkarš. Bet cilvēki tāpat viens otru nogalina. Ir cilvēki, kuriem nav, ko ēst. Pastāv nabadzība, ir neticami bagāti cilvēki, no kuriem nav nekādas jēgas. Viņiem ir vienalga. Mēs bojājam planētu. Tā rezultātā planēta mūs droši vien iznīcinās, lai tā varētu atkal atjaunoties.
Bet tas nav ne sliktākais, ne labākais scenārijs – uz sevi jāskatās perspektīvā. Mēs esam mazs punktiņš Visumā. Mēs neatrodamies Piena ceļa centrā. Mēs patiesībā atrodamies perifērijā, uz mazas, zilas planētas, kurai jebkurā sekundē var trāpīt milzīgs asteroīds, kurš visus iznīcinās. Ja mēs uz situāciju lūkojamies tā – cik neaizsargāti, cik neticami nenozīmīgi mēs esam – mums patiešām vajadzētu uztvert savu dzīvi kā brīnumu. Katra diena ir brīnums. Mūsu ķermenis ir absolūta Visuma kopija, un tāpēc es sāku pētīt sevi. Pētot sevi, es varu saprast visu pārējo un visus pārējos. Ziniet, nav arī slikts vai sliktākais periods – viss tikai nāk un iet. Kosmoss elpo, mūsu planēta elpo. Mēs riņķojam ap savu asi. Un tad mēs pārvietojamies ap sauli, saule pārvietojas ap galaktiku, galaktika pārvietojas ap kaut ko citu. Tāpēc, kad es veidoju performanci “Mākslinieks ir klāt”, man nevajadzēja kustēties. Mēs kustamies pārāk daudz. Es teicu, vienkārši esi statisks vienā punktā, esi kā tornado acs.
Nav ne sliktākais, ne labākais scenārijs – uz sevi jāskatās perspektīvā. Mēs esam mazs punktiņš Visumā. Mēs neatrodamies Piena ceļa centrā. Mēs patiesībā atrodamies perifērijā, uz mazas, zilas planētas, kurai jebkurā sekundē var trāpīt milzīgs asteroīds, kurš visus iznīcinās.
Mums ir ļoti grūti klusēt un kontrolēt savu ķermeni. Kā mēs varam iemācīties klusēt? Kā mēs varam iemācīties skatīties, tostarp uz mākslu? Ja vēlamies izmantot vai sajust tās dziedinošo spēku, vispirms ir jāatrod veidi, kā būt pilnībā klātesošam un ļaut mākslai mūs vadīt.
Es domāju, ka tādā stāvoklī var nonākt, praktizējot Abramovičas metodi. (smejas). Šobrīd mums ir divas grupas, kas ar to nodarbojas kalnos Grieķijā – viena ar 14 cilvēkiem un viena ar desmit cilvēkiem. Paralēli mēs arī rīkojam piecus seminārus manā institūtā, kur es pasniedzu Abramovičas metodi “Mājas tīrīšanai”. Tas ir patiesi iedarbīgi, jo, ierodoties darbnīcā, jums ir jāatsakās no tālruņa, pulksteņa un datora uz veselu nedēļu. Piecas dienas bez ēdiena, bez sarunām ar citiem cilvēkiem. Laiks ar sevi. Neatkarīgi no profesijas, tā ir laba pieredze, ko paņemt līdzi tālākajā dzīves ceļā. Nav būtiski, vai esi skolotājs, rūpnīcas strādnieks, politiķis, mākslinieks – visu darbnīcā piedzīvoto vari izmantot savā dzīvē vislabākajā veidā. Jūs varat padarīt savu karjeru vai jebko citu, ko darāt, jēgpilnāku. Labs piemērs ir viens vācu izcelsmes amerikāņu arhitekts; viņš bija vecākais grupā, 65 gadus vecs. Viņš bija ļoti sliktā garastāvoklī. Visi viņam jautāja, kāpēc viņam ir tik slikts garastāvoklis. Viņa sieva bija viņam uzdāvinājusi šo iespēju strādāt ar mani kā dzimšanas dienas dāvanu. Tāpēc viņš nevarēja to nedarīt. Pēc semināra viņš bija neticami laimīgs. Mēs atklājām, ka viņš patiesībā ir ļoti nozīmīgs vācu arhitekts, kurš strādā ar dabīgiem materiāliem un daudz domā par vidi. Tagad viņš saka: “Es gribu jums palīdzēt, tas ir neticami...” Ziniet, dažreiz vislabāk ir darīt lietas, kas nepatīk — tas liek jums izkāpt no savas komforta zonas. Tā ar viņu notika, un tagad viņš ir liels manas metodes atbalstītājs.
Ziniet, dažreiz vislabāk ir darīt lietas, kas nepatīk — tas liek jums izkāpt no savas komforta zonas.
Jūsu izstāde Londonas Karaliskajā akadēmijā tika pārcelta pandēmijas dēļ. Vai tās nosaukums joprojām būs “Dzīve pēc nāves” (After Life)?
Jā, to joprojām sauc “Dzīve pēc nāves”. Mani ļoti interesē, kas tad notiks.
*****
Nedēļu pēc mūsu sarunas sākās karš Ukrainā, un tā pirmajās dienās Serbijā dzimusī Marina Abramoviča ierunāja videopaziņojumu, solidarizējoties ar Ukrainas tautu.
Video @ The Art Newspaper
P.S. Ar Marinu Abramoviču mani iepazīstināja Ursula Krinzingere, un esmu par to viņai ļoti pateicīga. Pateicoties viņai, šī saruna bija iespējama. Ursula ir Marinas galeriste Austrijā kopš laika, kad abas bija divdesmitgadnieces. Kā sarunā man stāsta Marina: “Es pazīstu Ursulu kopš 24 gadu vecuma, tāpēc tās ir ilgas, ilgas attiecības; tā jau patiešām ir ģimene.”
Kad es palūdzu Ursulai uzrakstīt pāris teikumus par Marinu, viņa atbildēja: “Ja man būtu jāraksta par Marinu, sākumā man būtu nedēļu jāvelta nekam citam. Mums bijušas tik daudzas dažādas saskarsmes, mēs tik daudz esam diskutējušas...”.
Ursula man atsūta šīs rindas: “Es uzzināju par Marinas Abramovičas darbu Rhythm 10 1973. gadā žurnālā Flash Art (septiņdesmitajos gados tas bija vienīgais patiesi nozīmīgais un aktīvais starptautiskais žurnāls, kas informēja lasītājus par laikmetīgās mākslas procesiem). Mani tik ļoti iespaidoja šīs performances dokumentācija, ka es nekavējoties sazinājos ar Marinu, kura joprojām dzīvoja Belgradā. Es uzaicināju viņu uz izstādi, ko bijām ieplānojuši Insbrukas galerijas telpās 1975. gadā – pirmo tīri feministisko izstādi, kurā piedalījās tikai sievietes. Tolaik neviens neticēja, ka izstādi var uztaisīt, strādājot tikai ar sievietēm māksliniecēm. Marina atbildēja uzreiz, jo viņa vienmēr ir ļoti operatīva un precīza, sakot, ka vēlas piedalīties. Tas bija neticami. Izstādes dalībnieku starpā bija arī Valija Eksporta, Natālija LL, Katarina Sīverdinga un daudzas citas. Kopš tā laika šī izstāde un tajā iekļautās performances ir kļuvušas par ļoti nozīmīgu agrīnās feminisma māksas faktu.
Šai izstādei Marina uzveda lielisku performanci ar nosaukumu “Tomasa lūpas” (The Lips of Thomas). Šajā performancē, tāpat kā daudzās citās, Abramoviča pārbaudīja sava ķermeņa fiziskās robežas. Šī performance pirmo reizi notika 1975. gadā galerijā Krinzinger, kad tā atradās Insbrukā. Pēc tam tā tika uzvesta 1993. gadā un pēdējo reizi 2005. gadā Gugenheima muzejā Ņujorkā septiņu stundu garumā.
Abramoviča uz skatuves kāpa kaila. Uz tās bija uzklāts galds ar baltu galdautu. Tā priekšā stāvēja krēsls. Uz galda bija medus burka, vīna pudele, glāze, karote un pātaga. Pie sienas karājās Šveices mākslinieka Tomasa Lipa fotogrāfija, kuram šis darbs tika veltīts. Uz grīdas atradās no ledus bluķiem izveidots krusts, virs kura karājās sildītājs. Abramoviča vispirms apēda kilogramu medus. Tad viņa izdzēra litru vīna. Viņa ar roku sasita vīna glāzi, un roka sāka asiņot. Tad viņa uzzīmēja pentagrammu ap fotogrāfiju pie sienas. To pašu simbolu viņa ar žileti ieskrāpēja uz sava vēdera, nometoties ceļos skatītāju priekšā. Tad viņa paņēma pātagu no galda un sāka sevi sist. Pēc tam viņa gulēja uz ledus krusta. Asiņojošā pentagramma uz vēdera atradās zem sildītāja. Priekšnesumam vajadzēja beigties pēc tam, kad sildītājs bija izkausējis ledu. Tomēr tā tika apstādināta aptuveni pusstundu pēc tam, kad māksliniece bija gulējis uz ledus bluķiem krustā sišanas pozā, jo starp skatītājiem izskanēja satraukums. Satraukta arī bija Valija Eksporta, kuras balss izskanēja auditorijā. Abramoviča tika novesta no skatuves. Kad viņa 2005. gadā atkārtoja savu uzstāšanos Ņujorkā, tā netika pārtraukta. Abramoviča bija veikusi piesardzības pasākumus, lai šādu scenāriju novērstu.
“Marina kādu laiku dzīvoja Austrijā; mēs kopā braucām uz 24 stundu garu Hermaņa Niča uzstāšanos, kur viņa piedalījās. Vēlāk mēs devāmies kopā uz ASV, uz mūsu pirmo starptautisko izstādi, kur es viņu parstāvēju kopā ar Hermani Niču un Ginteru Brusu. Ņujorkas un Vašingtonas sabiedrība no vienas puses bija šokēta, taču ļoti ieintriģēta šīs jaunās mākslinieces darbībā. Kopš tā laika mēs esam nepārtraukti strādājušas kopā, un es ar nepacietību gaidu Marinas personālizstādi 2023. gadā.
Titulbilde: Marina Abramoviča. Kadrs no darba Body of Truth © Indi Film. 2019
