Acting Out
Īssaruna ar mākslinieku Pāvelu Otdeļnovu
No 13. oktobra līdz 2023. gada 28. janvārim Londonā, kultūras centrā Pushkin House notiek Krievijas mākslinieka Pāvela Otdeļnova pirmā personālizstāde Lielbritānijā. Darbi, kas redzami izstādē Acting Out, tika radīti tieši Puškina nama vēsturiskajai ēkai Blūmsberijā. Tas ir mākslinieka kritisks komentārs par humanitāro katastrofu saistībā ar karu Ukrainā. Otdeļnova gleznas ir mēģinājums uzrādīt mehānismus un noskaņojumus, kuri aizveduši pie tā kara, kas joprojām turpinās. Mākslinieks gatavoja šo ekspozīciju Lielbritānijā, piedaloties programmā Global Talent, ko izstrādājusi Arts Council England ar Pushkin House atbalstu.
Bunkurs. 2022
Par Pāvela projektiem ne reizi vien esam rakstījuši portālā (tostarp tieši pirms gada publicējām plašu interviju par ekspozīciju “Žvadzošais nospiedums”, kas bija veltīta padomju Kodolprojekta vēsturei un sekām Dienvidurālos). Atkal esam uzrunājuši mākslinieku, lai uzzinātu vairāk par izstādi un tās norises vietu.
Ko jums nozīmē Puškina nams, ko 1954. gadā, Aukstā kara karstākajā posmā, dibinājusi Krievijas emigrantu biedrība un britu rusistikas speciālisti? Kā jūs raugāties uz šo institūciju un tās vēsturi? Kā jūs jūtat šo telpu?
Tā ir neatkarīga platforma starpkultūru dialogam ar bagātu vēsturi. Es teiktu, ka tā ir unikāla vieta, kas pulcē cilvēkus, kuri pēta krievu valodu un interesējas par Krievijas vēsturi un kultūru, un vienlaikus tā nav pakļauta Krievijas oficiālajai varai. Vieta, kur iespējami neatkarīgi viedokļi un dialogs. Šeit noris apjomīga programma – sarunas par jaunākajām grāmatām par mūsdienu Krieviju, diskusijas un tikšanās ar vēsturniekiem. Pirmais anglis, ar kuru šeit iepazinos, raksta disertāciju par Sarovas Serafimu un šīs figūras atspoguļojumu vēsturē un Sudraba laikmeta literatūrā. Daudzi, neraugoties uz pašreizējām šausmām, turpina interesēties par Krievijas vēsturi un apgūst krievu valodu.
Pašu namu grūti nosaukt par tipisku izstāžu vidi. Tā ir XVIII gadsimta ēka ar kolonnām, kamīniem, saglabājušos dekoru, flīģeli un šaurām kāpnēm. Iecerēt izstādi šai vietai bija īsts izaicinājums. Turklāt neko nebija iespējams mainīt, un nebija naudas ekspozīcijai piemērotai apbūvei. Tas bija ļoti grūts uzdevums.
Krava 200. 2022
Vai ekspozīcijai Acting Out ir vienota ideja? Kā jūs saprotat jēdzienu, kas kļuvis par izstādes nosaukumu?
Mēs sākām apspriest manas izstādes projektu jau pagājušā gada jūnijā. Es domāju par “Žvadzošā nospieduma” turpinājumu un pāreju pie Aukstā kara tēmas. Sākotnēji tai vajadzēja būt izstādei par Aukstā kara pēdām un dažām šī kara epizodēm. Es izplānoju ekspozīciju un radīju darbu skices šī gada februāra vidū. Likās, biju izdomājis lielisku izstādi. Bet pēc īsta kara sākuma veidot izstādi par Auksto karu kļuva pavisam nevietā. Tāpēc es izdomāju izstādi no jauna, bet jau kā pārdomas par to, kas atvedis Krieviju pie šīs katastrofas, kā notiekošais kļuva iespējams. Nosaukumu es aizlienēju no psihoterapijas valodas, kur tas nozīmē atspēlēšanos, histērisku pāreju agresijas stāvoklī. Vienlaikus tajā saklausāms aizvainojums un vēlme mainīt pagātni. Atspēlēties.
Izstāde sākas ar oficiozu paklāja celiņu, kas ved uz nekurieni, un simbolisku nokāpšanu bunkurā. Ekspozīciju veido trīs sadaļas, kas pārplūst cita citā: “Resentiments”, “Paaudze” un “Brīnišķais ir tālu”. Un, lai nonāktu no pirmās pie pēdējās, ir jākāpj pa kāpnēm. Te ir divi darbi, veltīti pučam, konservatīvam kontrrevolūcijas mēģinājumam 1991. gadā, kas tomēr ir izdevies tagadnē. Darbu “Pelēkie uzvalki” es iecerēju vēl pirms izstādes, kad redzēju Drošības padomes sēdi 2022. gada 21. februārī. “Gulbju ezeru” es izdomāju vēl agrāk. Manā izstādē balerīnu vietā ir omoniešu dzīvā ķēde. Veselu sadaļu es veltīju saviem līdzpilsoņiem, kas pametuši valsti, un tiem, kas atgriezīsies kā “krava nr. 200”. Te ir arī kompozicionāls rondo, kurā laika mašīna no filmas “Viešņa no nākotnes” un kodolčemodāns izrādās ļoti līdzīgi. Te nākotne izrādās esam pagātne, bet nostalģija ir saindēta un ļoti bīstama. Savas valsts vadības rīcībā es saskatu histērisku mēģinājumu jebkādiem līdzekļiem apturēt tai nesaprotamo nākotni, kurā tai pašai, protams, nav vietas.
Parāde. 2022
Izstāde ir mēģinājums palūkoties uz Krievijas sabiedrību un tās pašreizējo stāvokli. Daži darbi ir teju plakātiski. Kā pēdējā laikā mainījusies jūsu mākslinieciskā optika? Vai jums ir kļuvis svarīgāks “tiešs izteikums”, tiešs vērtējums?
Jā, tiešs izteikums ir kļuvis svarīgāks un aktuālāks. Mākslinieka pilsoniskā pozīcija patlaban ir svarīgāka par māksliniecisko kvalitāti, precīzāk, tā pati par sevi ir kļuvusi par māksliniecisku kvalitāti. Iespējams, manos jaunākajos darbos ir vairāk plakātisma, tomēr man māksla vienalga ir un paliek telpa refleksijai, kas no pirmā acu uzmetiena varētu izskatīties nelaikā un pat nevietā. Tomēr es atrodos tajā laikā, kuru neesmu izvēlējies, un uzskatu par savu pienākumu runāt no tā iekšpuses. Tostarp runāt kā tās valsts pilsonis, kuru arī neesmu izvēlējies. Man šķiet ļoti svarīgi apzināties katastrofu, ko pieredzam, un saprast, kas padarījis to iespējamu.
Ir vēl kāda svarīga lieta. Cilvēki ir pieraduši raudzīties uz traģiskiem notikumiem no “gaišās” puses, no tā viedokļa, kura pusē ir taisnība, bieži vien aizmirstot, ka vēsturi raksta uzvarētāji. Un tā ir milzīga kļūda. Līdzās tam, ka vara piesavinās un instrumentalizē pagātnes uzvaras, lai attaisnotu savu rīcību tagadnē, pastāv vēl kādas briesmas. Nedz literatūrā, nedz kino teju nekad neparādās skatījums uz genocīdu un kara noziegumiem no to cilvēku skatpunkta, kuri vienkārši izpilda pavēles, vai no vienkāršo iedzīvotāju skatpunkta, kuri klusiņām dzīvo valstī, kas veikusi agresiju, un vienlaikus ir pārliecināti, ka viņi “nepiedalās politikā” un “nezina visu patiesību”, bet pie varas esošie, protams, zina, kā ir labāk. Skolā vēstures un literatūras stundās mēs nerunājām par ļaunuma banalitāti. Par to, ka nodevība var būt ne tikai pāriešana ienaidnieka pusē (pēdiņās vai bez), bet arī vienkārša pakļaušanās un konformisms, kuram ikviens atradīs miljoniem attaisnojumu. Izņemot Džonatana Litela “Labvēlīgās”, es nezinu tādus mākslas darbus, kas par to reflektētu no iekšpuses. Tas ir punkts, no kura ir nekomfortabli skatīties, par to ir neizturami domāt. Daudz vieglāk ir domāt par taisnīgajiem “savējiem” un dehumanizēt “svešos”. Dehumanizācijas loģika vienmēr strādā tikai vienā virzienā. Tieši tajā balstās propaganda. Un tāpēc kultūrā ir paveikts tik maz, lai iegūtu šo ikvienam nepieciešamo vakcīnu. Personiskās atbildības apzināšanās ir ļoti sāpīga pieredze. Un par šo pieredzi nākas maksāt ārkārtīgi augstu cenu. Tāpēc es ticu, ka mana balss var būt svarīga.
Paaudze. 2022
Siena. 2022
Jūs esat viens no tiem māksliniekiem, kurš jau no paša sākuma aktīvi izsakās pret agresiju Ukrainā. Tomēr joprojām saglabājas iespaids, ka tādi kā jūs ir mazākumā. Nav arī atklāta atbalsta, bet nav arī redzamas pretestības. Kā jums liekas – kāpēc tā?
Domāju, pretošanās Krievijas iekšienē kultūras jomā nav pārāk redzama dažu vienkāršu iemeslu dēļ. Es nerunāšu par cenzūru un jaunajiem likumiem, kas ļauj piespriest ilgu ieslodzījumu Krievijas cietumā, – tas ir pašsaprotami. Nesen tika apspriestas jaunās instrukcijas, kas aizliedz pašvaldību izstāžu zālēm izrādīt māksliniekus, kas pauž pretkara pozīciju. Valstī palikušie mākslinieki ir nonākuši savdabīgā pagrīdē, izrāda darbus izstādēs dzīvokļos vai ne pārāk labi zināmās vietās. Viņu izstādes ar pretkara izteikumiem iztiek bez plašas publicitātes. Protams, neviens par tām nerakstīs – vienkārši, lai neiegāztu autorus pašus, viņu ģimenes locekļus, izstādes telpu un savu izdevumu. Turklāt jebkurš pretkara izteikums valsts iekšienē ir ļoti drosmīgs žests. Bet pat tāds žests, kas Krievijā dzīvojošam māksliniekam prasa izmisīgu drosmi, skatītājam ārzemēs izskatīsies nožēlojami vājš. Un jebkurš publisks izteikums visdrīzāk radīs daudzus ētiskus jautājumus. Piemēram, kā nesenā polemika saistībā ar Andreja Andrejeva uzrakstiem uz sienām Pēterburgā.
Atklāts atbalsts, protams, pat valsts iekšienē izskatās nepiedienīgi, un tie, kas atbalsta, visdrīzāk neiedrošinās izteikties, lai izvairītos no kolēģu nicinājuma, kuru absolūtais vairākums ir pret.
Skati no Pāvela Otdeļnova personālizstādes Acting Out Londonā, kultūras centrā Pushkin House
Titulbilde: Pelēkie uzvalki. 2022. Fragments
