Šīs žvadzošās sienas
Pāvela Otdeļnova izstāde “Žvadzošais nospiedums”, “aizslepenotas padomju katastrofas rekonstrukcija”, kļuvusi par 6. Urālu starptautiskās biennāles zīmīgāko projektu
“Vārds “žvadzēt” kodolnozarē nodarbināto valodā apzīmē skaņas signālu, ar kuru Geigera skaitītājs ziņo par paaugstinātu radioaktīvo fonu. Radiācija rodas atoma sabrukšanas procesā. Tā ir neredzama, to nevar sajust, par tās klātbūtni nevar uzzināt bez īpašām ierīcēm, bet tās iedarbība uz dabu un cilvēku var būt postoša. Jauni ieroču veidi un kodolkara draudi kļuva par to briesmīgo spēku, kas XX gadsimtā izšķiroši ietekmēja pasaules politisko karti, izpostīja pilsētas un lika celt jaunas. Par šī spēka iegūšanu pagājušā gadsimta vidū tika samaksāta milzīga cena. XX gadsimta, kodolgadsimta, nospiedums žvadz joprojām.”
Pārceļotāji. 2021. Skats no izstādes
Tā sākas ievadteksts krievu mākslinieka Pāvela Otdeļnova izstādei “Žvadzošais nospiedums”, kas veltīta padomju Kodolprojekta vēsturei un sekām Austrumurālos. Izstāde ir daļa no oktobra sākumā atklātās 6. Urālu biennāles, kas tradicionāli skar postindustriālās sabiedrības eksistenciālākās tēmas un problemātiku un aktīvi pārdomā XX gadsimta vēstures jautājumus. Daudzi izstādes apmeklētāji sauc to par spēcīgāko un iespaidīgāko šīs biennāles projektu. Sanāk, ka tā epicentrs atrodas nevis Jekaterinburgā (biennāles “galvaspilsētā”), bet slepenajā ciematā Sokola (140 km attālumā).
“Izstādes maršrutu veido 21 istaba PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta 9. pārvaldes “B” laboratorijas kopmītnēs. Katrā no tām ir apskatāmi artefakti, instalācijas un kolektīvās atmiņas liecības. Lūk, bērza stumbra šķērsgriezums, kur gadu gredzenos redzams bojāts loks – radioaktīvās katastrofas gads. Lūk, šokolādes bundža, kādas izsniedza rūpnīcas “Majak” darbiniekiem par darba kaitīgumu. Lūk, izmetināto ciemu uzskaitījums un desmitiem portretu bez sejām kā radiācijas zonas iedzīvotāju vispārējo bēdu ilustrācija,” raksta Sokolu apmeklējusī Olga Čudinova.
No sērijas “Pārceļotāji”. 2021
“XX gadsimta nospieduma” tēma Pāvela Otdeļnova uzmanības centrā nav pirmoreiz. Viņš dzimis Dzeržinskas pilsētā un tieši tai veltījis savu 2016. gada projektu “Baltā jūra. Melnais caurums” – māksliniecisku pilsētas vēstures pētījumu ar glezniecības, dokumentālā kino un citu mediju starpniecību. Projekta nosaukumā apvienoti divu netālu no pilsētas izvietotu padomju ķīmiskās rūpniecības objektu – duļķu krātuvju “Baltā jūra” un “Melnais caurums” – nosaukumi. Bet 2019. gadā bija izstāde “Rūpnieciskā zona”, kas pamesto industriālo zonu ainavas apvienoja ar atrastiem priekšmetiem – ekoloģijai toksisku teritoriju artefaktiem. Arterritory publicētajā šīs izstādes recenzijā Sergejs Hačaturovs rakstīja: “Dzeržinskā dzimušais Pāvels Otdeļnovs atceras pakāpenisko sociālās, politiskās un ekonomiskās utopijas sabrukumu, kam par piemēru kalpo pilsētas lielo ķīmisko rūpnīcu likteņi. Mākslinieka tēvs gājis ceļu no Dzeržinskas ķīmiskās rūpnīcas meistara līdz direktoram. Tāpēc visas slepenās pilsētas dzīves un darba nianses Pāvels Otdeļnovs pazīst itin labi. Bet savus darbus viņš papildinājis ar tēva nesaudzīgi godīgajiem stāstiem par negadījumiem ķīmiskajā ražošanā.”
Projekts raisīja plašu starptautisku reakciju, kaut, iespējams, tas ne gluži bija tā mērķis, un Pāvels ieguva Dzeržinskas apkārtnes industriāli saindēto teritoriju problemātikas eksperta statusu. Mūsu sarunā viņš minēja, ka šajā sakarā gadījies runāt pat ar Ņižņijnovgorodas apgabala gubernatoru. Laikam jau tas tāpēc, ka Pāvela Otdeļnova izstādes pētījumi ir ļoti precīzi un pārliecinoši strukturēti, glezniecība (un Pāvels sāka tieši kā gleznotājs un industriālu ainavu autors) tajās ļoti pārdomāti sastrādājas ar citiem medijiem, artefaktiem, personiskiem stāstiem, ļaujot pasniegt it kā abstraktus sižetus maksimāli personiskā līmenī, kas uzrunā skatītāju tieši. Un “Žvadzošais nospiedums” Sokolas ciematā nav izņēmums, iespējams, tas ir iespaidīgākais projekts šajā “sērijā”.
Daļēji tādēļ, ka tas izstādīts telpā, kas pati par sevi ir vēsturiska liecība, reizē gan glezna, gan rāmis. Tāpēc ar to bija jāstrādā maksimāli smalki, it kā padarot redzamu šajās sienās jau ielikto, jau “žvadzošo”.
Pāvels Otdeļnovs izstādē “Žvadzošais nospiedums”. Foto: Anna Marčenkova
Pāvel, bet kā viss sākās? Vai jūs jau sen interesējāties par kodolprojektu?
Urālu biennāles rezidenču programmas kurators Volodja Seļezņovs man uzrakstīja, ka ir šāda vieta un šāds stāsts, ko varētu aktualizēt un izstāstīt.
– Bet kas par stāstu? Par ko?
– Urālu kodolprojekts. Slēgtas pilsētas, Austrumurālu radioaktīvais nospiedums…
Sākumā gribēju atteikties, jo paskatījos kartē, kur tas atrodas, – tur pat lāgā nevar aizbraukt. Un vispār jau es par to neko nezinu. Pirms tam man bija “Rūpnieciskā zona”, bet tur man bija sava pieeja tēmai: vecāki, vecmāmiņas – visi man kaut ko stāstīja, iepazīstināja ar citiem cilvēkiem, kas kaut ko zināja. Galu galā, es varēju iekļūt kādreizējo rūpnīcu teritorijās pa caurumu žogā un ieraudzīt šīs teritorijas savām acīm… Bet šeit man vispār nebija nekādu pieejas punktu. Tāpēc es nodomāju, ka labāk būs atteikties. Es sāku lasīt tematisko literatūru, un tas bija tik interesanti, ka sāku par to domāt visu laiku. Pagāja nedēļa, vēl viena, mēnesis, un es sapratu, ka nemitīgi meklēju vizuālas metaforas grāmatās aprakstītajiem notikumiem. Milzīgas teritorijas, rūpnīcas un pilsētas, daudz iesaistīto personu. Briesmīgas katastrofas, kas tur notika: augstas bīstamības radioaktīvo atkritumu izgāšana Tečas upē no 1949. līdz 1952. gadam, tad sprādziens 1957. gadā, tā laika lielākā radioaktīvā avārija (t.s. Kištimskas kodolavārija, pirmā apjomīgā un viena no lielākajām avārijām padomju kodolnozarē 1957. gada 27. septembrī ķīmijas un metalurģijas rūpnīcā “Majak” – tulk. piez. ). Bet vēlāk, 1967. gadā, – radioaktīvo putekļu nonākšana apkārtējā vidē no Karačajas ezera. Bija daudz cietušo, daudzi turpina dzīvot ar šo notikumu sekām.
Es pēkšņi sapratu, ka arvien vairāk iedziļinos šajā tēmā un tagad nevarēšu šo projektu nerealizēt, pat saprazdams, ka to neredzēs pārāk daudz cilvēku. Un tā ir sarežģīta un pat bīstama tēma: diez vai kāds no nosacītā “Rosatom” (Росатом – Krievijas Federācijas kodolenerģijas valsts korporācija, padomju kodolzinātnes nozares mantiniece – tulk. piez.) dikti priecāsies, ka ķeros pie šiem stāstiem, ko viņiem, iespējams, ne pārāk gribētos afišēt.
Būvbedre. 2021
Būvbedre. 2021. Fragments
Man likās, ka izstādē balsi iegūst tie, kas bijuši nedzirdami un kuru stāsti palikuši nezināmi. Tāpēc šis projekts izrādījies tik ļoti svarīgs vietējai sabiedrībai – kā iespēja pateikt, ka tas viss ir bijis, ka šiem cilvēkiem un viņu pēctečiem tas bija svarīgi un šo notikumu ietekme ir jūtama arī šodien.
Pavasarī es atbraucu uz Jekaterinburgu uz izstādes “Krievijas nekuriene” atklāšanu, bet tad devos uz rezidenci Sokolas ciematā. Jekaterinburgā kopā ar Iļju Šipilovski, Jeļcina centra mākslas galerijas direktoru, mēs runājām radio ēterā un vairākkārt aicinājām cilvēkus, kuri ko zina par 1957. gada notikumiem, kuri bija likvidatori, un tos, ko izmetināja, dalīties ar saviem stāstiem. Tomēr norunātajā dienā neviens neatnāca un pat nepiezvanīja uz ēterā norādīto tālruņa numuru. Bet tagad, pēc atvēršanas, izstāde daudziem ir kļuvusi par iemeslu runāt par iepriekš noklusēto. Kāpēc notika tieši šā? Domāju, tāpēc ka šiem notikumiem ir parādījušies tēli, vizuālas metaforas, kas paliek atmiņā un ļauj blakus tiem parādīties kāda atmiņām, stāstam, kāda personiskajai pieredzei. Izstāde kļuva par iemeslu satikties un atcerēties. Daudzi brauc uz izstādi vairākkārt un ved bērnus. Taču nav tik viegli atrast vizuālu metaforu tam, kas pēc definīcijas ir neredzams. Radiāciju nevar ieraudzīt vai aptaustīt.
ВУРС. 2021. Instalācija
1957. gada avāriju, kad radioaktīvo atkritumu tilpnes sprādziena rezultātā pacēlās mākonis, kas pārklāja gigantisku teritoriju 23 000 km2 platībā, es uzreiz iztēlojos kā izdegušu laukumu kartē. No šīs teritorijas izmetināja iedzīvotājus, bet viņu mājas un saimnieciskās ēkas nodedzināja. Un es nodomāju, ka labākā vizuālā metafora šai avārijai būs izdeguši nospiedumi uz sienas. Mēs ar Alekseju Ļipatņikovu, ēkas pašreizējo īpašnieku, mēģinājām dažādas metodes sienas iededzināšanai, un galu galā nosvērāmies par labu gāzes deglim. Par laimi, Aleksejs kādreiz ir bijis ugunsdzēsējs un viņš pieņēma nepieciešamos mērus, lai neizceltos ugunsgrēks.
Sanāca nospiedums, kas virzās uz Ziemeļaustrumiem: mākonis toreiz aizgāja līdz Tjumeņas apgabalam. Bijušo kopmītņu apdrupusī siena kļuva par ko līdzīgu kartei.
Tajā pašā ēkā es atradu pulksteni kā reiz no piecdesmito gadu vidus un, protams, izmantoju to instalācijā: tas rāda laiku, kad notika 1957. gada 29. septembra avārija – pulksten 16:22. Tas ir laiks, kad minūšu un stundu rādītājs nostājas vienā līnijā.
16:22. 2021. Instalācija
Bet kas tā vispār par ēku?
Ēka tika celta pēc arhitekta Golubjova projekta 1930. gados, sākotnēji tā bija sanatorija Iekšlietu tautas komisariāta darbiniekiem. 1947. gadā tur apmetināja zinātniekus, kas strādāja padomju kodolprojektā. Vācu zinātniekus, izvestus no uzvarētās Vācijas, kur viņi jau bija ar to nodarbojušies. Padomju zinātniekus no ieslodzīto vidus, kuriem tur bija kas līdzīgs “šaraškai” (ieslodzīto žargonā zinātniska nodaļa gulaga nometnē, kur galvenokārt nodarbināja zinātniekus no ieslodzīto vidus). Un jaunos padomju speciālistus, kas tika algoti. “B” laboratorija tur pastāvēja līdz 1955. gadam, tad līdz divtūkstošo vidum tur bija kopmītnes, dzemdību nams un slimnīca.
Pēdējā laikā pašreizējais īpašnieks tur rīkoja lāzerpeintbola spēles un kvestus. Piemēram, kad pilnīgā tumsā ar lukturīti tu vairākas stundas klīsti pa gaiteņiem, meklēdams izeju, bet visapkārt no griestiem karājas zirnekļtīkli, zābaki un asiņainais ķermeņa daļas. Bet visnegaidītākajā brīdī no stūra ar briesmīgu kliedzienu izlec pats saimnieks. Diezgan brutālas izklaides.
Kad atgriezos no rezidences Maskavā, man bieži rādījās murgi. Kādā sapnī es it kā atnāku uz līdzīgu ēku uz izstādi, un man saka, ka darba laiks ir galā, bet, ja ļoti gribi izstādi apskatīt, tad tev būs vesela nakts – staigā te viens pats, cik vien gribi. Un es eju pa ēku – tur ir daudz istabu un ir ļoti tumšs. Bet, kad acis pamazām aprod ar tumsu, es redzu, ka visās istabas grīdas ir nosētas ar miroņiem. Un tik baisi – dieviņ tētiņ, un rīts vēl tik tālu!
Bijušo kopmītņu istabās pie senām bija palikuši plaukti, milzums naglu, dažādu laiku tapetes – no padomju gadiem un no deviņdesmitajiem. Mēs to visu rāvām nost, reizēm kopā ar visu apmetumu. Kad slāni pa slānim ņēmu nost veco krāsu no sienām, man bija sajūta, ka esmu arheologs. Šur tur izdevās aizrakties līdz to laiku slānim, kad istabās mitinājās laboratorijas darbinieki. Tur bija saglabājušies raksti – ornaments un neparastas sienu krāsas…
Bijusī sanatorija Iekšlietu tautas komisariāta darbiniekiem, kurā skatāma izstāde “Žvadzošais nospiedums”
Man šķiet interesanti, ka jūsu darbi izskatās tā, it kā tie būtu radušies paši no sevis laika gaitā. It kā jums nāktos spert nevis soli, bet tikai pussoli, lai tie atklātos. It kā tie jau vienmēr būtu bijuši tur, zem apmetuma.
Jā, es nepavisam negribēju aizkraut šīs istabas ar saviem darbiem, gribējās, lai runātu pašas sienas.
Stāsts pirmajā gaitenī sākas ar pirmo kodolsprādzienu cilvēces vēsturē – 1945. gada 16. jūlijā Alamogordo tuksnesī ASV. Seko stāsts par divām pilsētām, divām rūpnīcām – Hanfordā un Ozjorskā (uzņēmums “Majak” Čeļabinskas apgabalā), kas celta pēc pirmās parauga. Tad “Būvbedres” zāle – par pirmā padomju kodolreaktora celtniecību. Vairākas sekojošās zāles esmu veltījis slepenības tēmai. Piemēram, stāstam par kodolnozares valodu, kas konspirācijas labad tika mainīta. Es atradu pēc “B” laboratorijas darbinieku atmiņām sastādītu vārdnīciņu un atveidoju šo glosāriju uz sienām.
Nākamajā istabā ir lasāmi fragmenti no vēstulēm, ko slēgto pilsētu iedzīvotāji (galvenokārt militārpersonas) rakstījuši tuviniekiem. Vēstules bija cenzētas, jo tās saturēja slepenu informāciju. Citāti no tām bija publicēti atslepenotu arhīvu materiālu krājumā. Vairākus šādus citātus es pārrakstīju uz sienām. Slēgtā pilsēta Čeļabinska–40 (Ozjorska) tur atklājas kā tāda fantastiska vieta, kur dzīvo “švīti vien”, kas pērk mašīnas “Pobeda”, pelna milzu naudu un strādā tikai dažas stundas dienā pazemes rūpnīcās. Taču viņus nav par ko apskaust, jo viņi par to maksā ar savu veselību un dzīvību. Tas viss liekas kas neticams, tomēr vairums sarakstēs atrodamās informācijas ir gana ticama. Kodolrūpniecībā strādājošie saņēma specnodrošinājumu un īpašu uzturu, tāpēc viņus sauca par “šokolādes dūžiem”.
Šokolāde. 2021. Skats no izstādes
Es gribēju, lai šos stāstus it kā stāstītu sienas pašas. Citātus no cenzētajām vēstulēm es pārrakstīju ar roku. Lai iegūtu maksimāli neitrālu un atsvešinātu rokrakstu, es nopirku glītrakstīšanas burtnīcas un izkopu kaligrāfiju, pirms rakstīju uz sienas.
Kartēs neeksistējošajām pilsētām veltītajā zālē ir diezgan detalizēta padomju karte, kurā nav nekādas Čeļabinskas–40, nav ražošanas apvienības “Majak”, bet ir jaukts mežs, neapdzīvots ciems un pionieru nometne. Pretī šai kartei ir novietots atslepenots amerikāņu satelītuzņēmums no 1960. gadiem. Un tajā var saskatīt ikkatru slepenās rūpnīcas skursteni, ikkatru mazāko būvi. Un abus attēlus es noliku vienu otram pretī.
Nav kartē. 2021. Skats no izstādes
Vai jums neradās iespaids, ka varbūt cilvēki sākumā runāja nelabprāt, jo viņiem liekas, ka pati pagātne ir saindēta, radioaktīva?
Man ir sajūta, ka tā nav beigusies, – tā turpinās arī tagad, tāpat kā, piemēram, joprojām ir jūtamas sekas no radioaktīvo atkritumu izgāšanas Tečas upē. Uz izstādes atklāšanu atbrauca kāda sieviete no Tatarskaja Karabolka ciema – vienīgā, ko iedzīvotājiem nelika pamest Austrumurālu radioaktīvā nospieduma zonā, vai vismaz tas ir vistuvākais tai. Viņa sāka raudāt – viņu tā aizkustināja, ka es stāstu par lietām, kas skar tieši viņu, viņas ģimeni un kaimiņus. Bet pēc tam viņa man atsūtīja saīsni uz televīzijas pārraidi, kurā viņa stāsta par savu kaimiņieni ar elefantiāzi. Tas ir, kad kājas samilzt neticamos apmēros. Uz to ir sāpīgi skatīties. Šīs nelaimīgās sievietes māte bija 1957. gada avārijas seku likvidatore. Un kaitējums tiešām bieži vien skar nevis šos cilvēkus pašus, bet viņu pēctečus – bērnus un mazbērnus, jo apstarojuma izraisītās gēnu mutācijas var iedzimt. Tāpēc teikt, ka “žvadzošais nospiedums” skan tikai pagātnē, protams, nav pareizi. XX gadsimta kodolsacensības sekas tā vai citādi atbalsojas arī šodien.
Un skaidrs, kāpēc tā notika, kāpēc netika pietiekami domāts par kodoldrošību. Četrdesmito un piecdesmito gadu mijā dzīvojošajiem cilvēkiem tik tikko bija beidzies viens briesmīgs karš un likās, ka tūdaļ sāksies nākamais, kodolkarš. Tāpēc pēc iespējas ātrāk ir jārada savi ieroči, lai būtu paritāte, lai būtu ar ko atbildēt uzbrukuma gadījumā. Un tajā izpaudās pašaizliedzība, cilvēki bija gatavi riskēt ar dzīvību – pirmie kodolnozares darbinieki praktiski strādāja kara laika režīmā. Daudzi no viņiem patiešām saņēma radiācijas devas, kas nebija savienojamas ar veselību vai pat dzīvību. Četrdesmito un piecdesmito gadu mijā netika pievērsta nepieciešamā uzmanība drošības tehnikai. Ar radioaktīvajiem stieņiem reaktora kanālos darbojās praktiski ar rokām. Nepietiekami tika domāts arī par atkritumu potenciālo bīstamību, par ūdens tilpņu radioaktīvo piesārņojumu. Lielā mērā tika kopēta amerikāņu pieredze, bet arī tur tolaik īpaši nerūpējās par ekoloģiju: Hanfordā augsti bīstamus radioaktīvus atkritumus izgāza Kolumbijas upē.
Raugoties uz viņiem, nolēma, ka utilizācija Tečas upes ūdens sistēmā ir loģisks un vienkāršs atkritumu problēmas risinājums.
Pārceļotāji. 2021. Skats no izstādes
Proti, tā nav tikai Padomju Savienībai raksturīga pieeja?
Jā, gan tur, gan šeit bija ļoti līdzīgas problēmas. Ir lieliska grāmata – amerikāņu pētniece Keita Brauna salīdzina Hanfordu un Ozjorsku. Tie ir kā divi plutonija pasaules poli, kas atrodas maksimāli tālu viens no otra. Brauna nosauca grāmatu “Plutopija” un tajā viņa raksta par plutonija pilsētu rašanos, par tām kā noslēgtām sabiedrībām, to problēmām, sociālo nodrošinājumu, dzīvi slepenības režīmā. Viņa atrada ļoti daudzas paralēles, un tā ir ļoti interesanta lasāmviela. Žēl, ka grāmata joprojām nav tulkota krieviski.
Paralēles pastāv arī eksperimentos ar dzīvniekiem. Piemēram, mani pārsteidza, ka pirmajā kodolreaktorā bija īpašs biokanāls, kurā nolaida suņus un pakļāva tos ekstremālām starojuma devām. Tā tika pētīta radiācijas iedarbība arī uz cilvēkiem. Zināms, ka radiācija uz suņa organismu iedarbojas tāpat kā uz cilvēku.
Amerikāņiem bija pat īpaša ferma, kur radioaktīvajiem eksperimentiem audzēja izturīgus medību suņus – bīglus.
Keitas Braunas grāmatā stāstīts par cilvēkiem, kas dzīvoja rezervātā pie Kolumbijas upes. Viņi ir pārliecināti, ka ar viņiem eksperimentēja. Tāpat kā, piemēram, iedzīvotāji no Muslimovas ciema pie Tečas upes stāstīja, ka viņiem katru gadu ņem asins analīzes, regulāri sūta uz pārbaudēm. Gan tur, gan šeit cilvēki uzskata, ka viņi ir izmantoti kā pētniecības materiāls.
Muslimova. Sadzīves nams. 2021
Tas laikam ir īsts mākslinieciskais izaicinājums – vizualizēt neredzamo – starojumu…
Jā, radiāciju nevar ieraudzīt. Bet kodolnozarē nodarbināto valodā ir iesakņojušies vārdi “tīrs” un “netīrs”. Tie ir atslēgas vārdi, kas ļauj saprast, vai kaut kur ir droši vai nedroši atrasties. Kāda bijusī rūpniecības apvienības “Majak” darbiniece atminējās, ka pēc avārijas ieradās dozimetrists, kas nomērīja radiācijas līmeni visās telpās un nodalīja zonas, kurās ir droši uzturēties un kurās nav. Un, ja var, tad cik ilgi. Esmu iekļāvis šo liecību izstādē, un tajā pašā istabā vienā pusē ir piekārta glezna, uz kuras ar trafaretu uzrakstīts vārds “tīrs”, bet otrā pusē ir glezna ar vārdu “netīrs”. Un apmeklētājs ienāk “tīrajā” istabas pusē, un viņam ir izvēle noticēt vai ne, iet “netīrajā” telpas daļā vai palikt “tīrajā”. Protams, tā nav tik daudz provokācija, cik mēģinājums vedināt uz apjautu, ka jebkura telpa, kurā tu atrodies, var izrādīties “netīra”, taču bez īpašas aparatūras tu par to neuzzināsi.
Šī pati sieviete stāstīja, ka viņiem izsniedza individuālos dozimetrus, lai varētu saprast, cik daudz rentgena starojuma viņi uzkrājuši. Bet pēc daudziem gadiem, jau 1989. gadā, viņa uzzināja, ka šos dozimetrus neviens nepārbaudīja, tie vienkārši tika kaut kur nolikti. Jo citādi nāktos mainīt personālu, pārvietot darbiniekus uz citām nodaļām. Es atradu vairākus šādus dozimetrus eksperimentālās zinātniski pētnieciskās stacijas pamestajā ēkā un izstādīju tos šajā pašā istabā.
Polārās gaismas. 2021. Instalācija. Skats no izstādes 
Bija taču arī sprādziena un radiācijas izraisīta spīdēšana, ko oficiālajos masu saziņas līdzekļos aprakstīja kā reti sastopamu polārblāzmu…
Dažos gadījumos radiācija tomēr var radīt acij redzamus efektus. Piemēram, tā saucamais Čerenkova–Vavilova starojums.
Pēc 1957. gada sprādziena ap radiācijas mākoni varēja novērot neparastu spīdēšanu sarkanīgi zilos toņos. Ko līdzīgu, starp citu, esot redzējuši arī virs uzsprāgušā Černobiļas reaktora. Nedēļu pēc avārijas bija publicēts raksts “Polārblāzma Dienvidurālos”, kur šo spīdēšanu izskaidroja ar šajos platuma grādos reti sastopamu polārblāzmu. Ka aptuveni reizi vienpadsmit gados saules aktivitāte var izraisīt šādu spīdēšanu, un to atklājis jau Lomonosovs. Šo rakstu es atradu Ļeņina bibliotēkā, noskanēju un izdrukāju pa visu sienu. Bet uz tās projicēju polārblāzmas imitāciju ar lāzeriem.
Kad dzīvoju rezidencē, mēs ar Alekseju braucām par Austrumurālu radioaktīvā nospieduma zonu, iegriezāmies izmetināto ciematu vietās. Pie Dienvidkoņevas ciema es atradu sazāģētus bērzus. Un atvilku milzīgu baļķi, ko mēs akurāti sazāģējām un noslīpējām. Šķērsgriezumā ir redzams tumšāks posms, kur gadu gredzeni varētu būt no 50. gadu beigām. Bet, pat ja nomelnējusī daļa radusies citu iemeslu dēļ, šīs bērzs atceras 1957. gada avāriju. Es uzticēju atmiņu šīm lieciniekam – bērzam. Turklāt es uzgleznoju lielu gleznu ar bērzu birzi. Arī šādi izpaužas sekas – nākamajā gadā pēc avārijas vairāku kilometru teritorijā vēja virzienā no sprādziena gāja bojā visi skujkoki. Bet bērzi izrādījās izturīgāki.
Bērzi. 2021
Vienalga sanāk, ka tas, ko atceramies nelabprāt, ko aizmirstam, tā vai citādi pastāv šajā vidē – augos, augsnē. Visā, kas atrodas apkārt. Bieži mums liekas, ka tā, ko mēs neredzam, nav. Tomēr tas nepavisam nav tā.
Protams. Slēgtajā Ozjorskas pilsētā ir kāda vieta, par kuru arī es pats uzzināju tikai nesen. Cilvēku audu radiobioloģiskais repozitorijs. Audu paraugi no cilvēkiem, kas bija pakļauti 1957. gada avārijas iedarbībai vai arī vienkārši bija strādājuši “Majak” un saņēmuši augstas radiācijas devas. Milzīgs arhīvs ar simtiem tūkstošiem paraugu. Es nodomāju, ka to var iztēloties kā savdabīgu memoriālu tiem, kas ziedoja sevi un savu veselību kodolprojektam. Es ilgi un nesekmīgi meklēju šī repozitorija iekštelpu fotogrāfijas. Es rakstīju tā institūta direktoram, kurā atrodas repozitorijs, rakstīju viņa kolēģiem. Taču nesekmīgi. Galu galā, es ieguvu vienu vienīgu fotogrāfiju no kāda beļģu mākslinieka. Mēs ar viņu sarakstījāmies, un noskaidrojās, ka viņš pats ir zinātnieks un braucis uz Maskavu uz radiobioloģijas problēmām veltītu izstādi. Tāpat viņš ir arī mākslinieks, un viņam par to bija projekts. Viņš tajā iekļāva nelielu repozitorija fotogrāfiju no kāda konferences bukleta. Viņš pats tur gan nebija bijis un nevarēja galvot, ka uzņēmumā redzams tieši repozitorijs. Galu galā, es vienkārši uzzīmēju kaut kādu krātuvi pēc citu repozitoriju parauga – tādu maksimāli vispārinātu glabātuvi. Šī glezna kļuva par manas izstādes noslēgumu. Repozitorijs kā vieta, kur glabā ne tikai cilvēku audus, bet arī piemiņu par viņiem un to augsto cenu, ko viņi samaksājuši par padomju kodolprojektu.
Krātuve. 2021
Cik saprotu, Krievijas industrializācijas un tehniskā progresa vēsture, šo procesu sekas jums ir diezgan personiska lieta, kas saistīta ar jūsu ģimenes vēsturi. Bet vai pastāv cerība, ka, pateicoties šādiem projektiem kā “Žvadzošais nospiedums” vai “Rūpnieciskā zona”, jūsu laikabiedri daudz uzmanīgāk un atbildīgāk domās par iespējamām sekām.
Protams, es ceru un ticu, ka nākotnē attieksme gan pret ekoloģiju, gan cilvēkiem mainīsies. Tā nebūs tāda kā XX gadsimtā. Ceru, ka agri vai vēlu nāks sapratne, ka cilvēki un daba mums apkārt nav materiāls, atjaunojams resurss.
Projektā “Rūpnieciskā zona” par manu dzimto pilsētu Dzeržinsku es runāju tostarp par industriālo zonu ekoloģiskajām problēmām. Par duļķu krātuvēm, ķīmisko atkritumu izgāztuvēm, ko nepieciešams likvidēt. Ar savu projektu par Dzeržinsku, manuprāt, es palīdzēju kaut kā aktualizēt ekoloģijas tēmu, netieši veicināt ķeršanos pie šo objektu likvidācijas. Pēc izstādes man bija saruna ar Ņižņijnovgorodas apgabala gubernatoru, mēs runājām par ekoloģijas problēmām, es dalījos ar informāciju, ko ieguvu projekta gatavošanas procesā. Un tagad es redzu, ka viņš patiešām cenšas paveikt daudz situācijas uzlabošanai…
Diemžēl joprojām netiek pietiekami stingri kontrolēts, kas notiek ar ķīmiskās rūpniecības bīstamajiem atkritumiem. Ražotāji parasti domā par to, kā ietaupīt nevis samazināt kaitējumu apkārtējai videi.
Pu 239. Skats no izstādes
Lode. 2021
Sanāk, ka tā joprojām ir sava veida ētiska izvēle, par ko jāizšķiras lēmumu pieņēmējiem. Vai tu gribi savam uzņēmumam sagādāt tūlītēju peļņu vai arī domāt citos mērogos…
Jā, protams. It kā jau XX gadsimts jau sen ir galā. Taču attieksmē pret cilvēku un dabu joprojām ir palikušas tās pašas problēmas.
Tāpēc izstāde ir tik aktuāla. Diemžēl.
Jā, diemžēl. Tomēr kodolnozarē drošības, uzskaites, kontroles sistēmā daudz kas ir mainījies. Darbinieki vairs nepakļauj sevi tādām briesmām kā piecdesmito gadu sākumā. Un augstas bīstamības radioaktīvos atkritumus neviens vairs neizgāž tuvākajā upē. Taču to gadu notikumi joprojām ir ar mums – piemēram, Karačajas ezers, kur kopš piecdesmitajiem gadiem izgāza radioaktīvos atkritumus un kurā pēc speciālistu aplēsēm ir divas Černobiļas. Par laimi, pirms dažiem gadiem to beidzot pilnībā nosedza ar betona blokiem un smiltīm. Taču caur augsni, caur gruntsūdeņiem šis piesārņojuma areāls neizbēgami izpletīsies. Bet dažu radioizotopu aktivitātes un bīstamības laiks ir mērāms tūkstošgažu desmitos. Piemēram, plutonija pussabrukuma periods ir 24 tūkstoši gadu. Proti, pēc šī neticami ilgā laika posma tā aktivitāte būs tikai divreiz mazāka. Citiem radioizotopiem šis periods ir īsāks, piemēram, stroncijam tas ir ap 30 gadiem. Austrumurālu radioaktīvā nospieduma piesārņojumu parasti skaita pēc stroncija – kopš avārijas brīža ir pagājuši jau divi pilni pussabrukuma periodi. Taču, visticamāk, nepieciešami desmit periodi, lai šī teritorija kļūtu pilnīgi droša.
