Ķermeņa autonomija starp dabu un tehnoloģijām
Daniela Vētra: Neatkarības deklarācija
“Ik sešas sekundes kāda sieviete tiek izvarota, un es domāju, ka varbūt,
varbūt es esmu tā sieviete, un, Jēziņ, kā tas man ir piegriezies,
piegriezies justies tā, it kā vēsture būtu manis izraisīta kļūda.”
Adams Donens. Neatkarības deklarācija
Danielas Vētras izstāde un tās ietvaros notiekoša izrāde “Declaration of Independence” (“Neatkarības deklarācija”) ir mākslinieciskās un reproduktīvās brīvības manifests ar daudzām zemsvītras piezīmēm. Transgresīvi atainojot dzīvības turpināšanu kā dehumanizējošu, rūpnieciskai ražošanai līdzīgu procesu, darbs aktualizē radikālā feminisma postulātu, ka cilvēces reprodukcija savā būtībā ir varmācība pret sievieti. Situācijā, kad Latviju jau gadiem vajā lejupejošas demogrāfijas līknes rosināta iznīkšanas trauksme, bet sabiedrības ataudzes un varmācības saikne tiek pārliecinoši izgaismota pētījumos par vardarbību dzemdībās, “Declaration of Independence” strauji paceļ sarunas likmes, atgādinot, ka problēmas sakne meklējama dziļāk par zemu dzimstību vai medicīnas personāla negatīvo attieksmi.
Pēc Adama Donena lugas iestudētajā izrādē, kura notiks izstādes telpā 17. un 19. aprīlī, Danielas Vētras tēlotā visu pasaules bērnu dzemdētāja dusmu pilnā monologā pastāvīgi grauj ceturto sienu, pārmetot skatītājiem, ka viņu “atrašanās šeit ir nez cik gadu tūkstošus notikušu izvarošanu rezultāts”. Šī neērtā patiesība, ko vairums mūsdienu piekrišanas kultūrā audzinātu cilvēku nelabprāt attiecina uz sevi vai saviem tuvākajiem senčiem, iegūst jo lielāku ticamību, jo tālāk vēsturē vēršam savu skatu. Taču arī kristāldzidra piekrišana un patiesi neatkarīga vēlme radīt bērnus, ko mūsdienu Latvijā varam cerīgi pieņemt par normālstāvokli, neatceļ sāpju, ciešanu un sociālās atstumtības slogu, ko sievietei uzliek dabisks reprodukcijas process.
Foto: Gustavs Bruno Grodzs
Attēlojot dzemdību gultā iesprostotu ķermeni-mašīnu, kura vienīgā funkcija ir pavairot cilvēkus, izstāde un izrāde piedāvā apvērstu skatījumu uz dabas un tehnoloģiju attiecībām dzīvības turpināšanas norisē: kamēr ciešanu piepildītais dabiskais atklājas kā kāda bezdomu algoritma “mūžīgā atgriešanās”, reprodukcijas tehnoloģiju tuva, bet arvien grūti paredzama nākotne sola atbrīvot visu dzimumu cilvēkus no reprodukcijas sloga viņu dabisku potenču vienlīdzīgai attīstībai. Šo subversīvo skatījumu izstādē iemieso kiberfeminisma inspirēts dzemdētājas tēls, kas figurē gan videoinstalācijās, gan Botičelli Veneras reinkarnācijā. Piedzimusi pašas krūts piena piepildītā gliemežnīcā, viņa vienlaikus iemieso gan reproduktīvās bioloģijas tirāniju pār sievietes ķermeni, gan arī iespējamu tās pārvarēšanu nākotnes kiberutopijā.
Foto: Gustavs Bruno Grodzs
Neomulīgi, pat monstrozi apveidi, kurus izstādē iegūst šī iespējamā nākotne, apliecina ambivalenci un dziļumu, ar kuru “Declaration of Independence” manifestē savu prasību pēc ķermeniskās autonomijas. Atzīstot to par beznosacījuma vērtību, izstādes veidotāji vienlaikus nevairās iztaujāt autonomijas robežas un tās radītās ilūzijas. Sarkastiska kaunināšanas retorikas paraugstunda, ko sniedz “Kauna podests”, izgaismo disciplinēšanas tehnikas, kurām sievietes pakļautas gan mātišķības, gan citu sabiedrības definētu lomu kontekstā. Kaunināšanas prakses, kas daļas sabiedrības acīs joprojām veido labas audzināšanas neatņemamu elementu, ne tikai nostiprina apziņā normālības standartu un raisa akūtu diskomfortu par nespēju tam līdzināties, bet arī liek apjaust, ka svarīgākā cīņa par autonomiju mums katram jāizcīna pašam ar sevi.
Foto: Didzis Grodzs
Par šādas cīņas smaguma centru izstādē kļūst objekts, kura nozīme visvairāk atkarīga no izrādes darbības – dzen budisma mūka Daisecu Teitaro Suzuki runājošais akmens, kas meditatīvās noskaņās aicina atteikties no autonomijas ilūzijas. “Jūs neesat akmens, un akmens nav jūs. Mēs esam parasti cilvēki ar parastām dvēselēm, taču mums nevajadzētu kļūt augstprātīgiem, uzņemoties nopelnus vai atbildību par to, ko ir izdarījusi daba. Mums nav it nekādas varas. Mēs varam pacelt akmeni, un akmens izkritīs no mūsu rokām, taču kā gan mēs varam kļūt tik augstprātīgi, lai pretendētu uz varu pār šo akmeni, mēs, kuri nevaram pretendēt pat uz varu paši pār sevi?” jautā Adama Donena sarakstītais un Kašera izpildītais Suzuki monologs. Šuņjatas jeb tukšuma toņkārtā formulētais rīcībspējas noliegums un atbruņojoši poētisks vēstījums par upuri, kurš pats “satiek” samuraja ieroci Otrā pasaules kara laikā, kļūst par Suzuki veltījumu japāņu karavīriem, lai spēcinātu viņos cīņas sparu un novērstu pašpārmetumus par kara laukā pastrādāto. Provokatīvi attiecinot šo loģiku uz seksuālās varmācības situācijām, “Declaration of Independence” izgaismo upura vainošanu un varmācības attaisnošanu kā Rietumu pasaulē iecienītas mīlestības un žēlsirdības mācības neērtu konsekvenci.
Foto: Gustavs Bruno Grodzs
Būdams transgresīvs un angažēts mākslas darbs, “Declaration of Independence” vienlaikus nesniedz visas atbildes uz paša rosinātiem jautājumiem, paverot plašas iespējas daudzu, iespējami pretrunīgu zemsvītras piezīmju veidošanai atklātā diskusijā, kas aprīļa beigās un maija sākumā risināsies izstādes publiskajā programmā. Iedzīvinot feminisma saukli “personiskais ir politisks”, izstāde un izrāde liek vienas sievietes pieredzei rezonēt ar neskaitāmām citām, kā arī iedvesmo uz transformatīvu pieredzi, kurā upura lomu aizstāj autonomijas apliecinājums. Būdama ass sociāls komentārs dusmu kliedziena formā, “Declaration of Independence” vienlaikus piedāvā dziļu refleksiju par ķermeņa autonomijas attiecībām ar seksuālo un emocionālo varmācību, kā arī sniedz imersīvu totālā mākslas darba pieredzi, kurā Danielas Vētras, Artūra Virtmaņa, Kašera un citu izpildītāju performance iedzīvina kustīgā attēla, skulptūras, Toma Auniņa skaņu mākslas un vokāla radītu sinerģiju.
