Rozā biksītes
Izstādes “Neatkarības deklarācija” apskats
Izstāde “Rīgas mākslas telpā” skatāma līdz 21. maijam
Izstāde “Neatkarības deklarācija” sevi piesaka kā spilgtu un ambiciozu transgresīvās mākslas piemēru, kā arī mākslinieciskās un reproduktīvās brīvības manifestu, kas aktualizē diskusiju par sieviešu tiesībām, ķermeņa autonomiju, kā arī dabas un tehnoloģiju attiecībām. Izstādes atklāšanā gaisā nepārprotami virmoja dusmu enerģija, kad izstādes radošā grupa jeb, izstādes kuratora Igora Gubenko vārdiem runājot, “vienas sievietes gribai pakļauta vīriešu komanda” ierādīja savas ieceres saistību ar #MeToo kustību, Stambulas konvencijas ratifikācijas nepieciešamību, nesenajiem abortu aizlieguma gadījumiem un minoritāšu tiesībām. Māksliniece Daniela Vētra uzsvēra arī personiskas pieredzes nozīmi izstādes tēmu risinājumā, kas sintezē eksperimentālā feminisma un posthumānā totālā mākslas darba formas, lai izgaismotu nežēlīgu apspiešanu un pretrunas starp indivīda vēlmi pašnoteikties un sabiedrības spiedienu. Tomēr izstādes saturs – tajā ietvertie objekti, video un skaņa – raisa pārdomas, vai izstādes veidotājiem šos mērķus izdodas sasniegt un kāda veida transgresija izstādē patiešām notiek.
Foto: Gustavs Bruno Grodzs
Medijos cirkulējošais izstādes publicitātes attēls ar levitējošu grūtnieci, kuras ķermeni gaisā tur caurspīdīgas plastmasas caurulītes, ir centrālais izstādes tēls jeb gravitācijas punkts, kuram piesaistītas pārējās instalācijas: strūklaka ar grūtnieces figūru, no kuras krūtīm tek piena strauti, mākslinieciski pārveidots, barokāli krāšņs ginekoloģiskais krēsls, kā arī video instalācija, kurā redzam šo krēslu darbībā – pie tā piesieta lidojoša dzemdētāja, kura izspiež vienu atsperīgu bumbu pēc otras. Šīs bumbas ķer dzemdību asistents, uz kura melnajiem krokšiem pil balts šķidrums. Izstādē apskatāma arī video instalācija “Kauna stabs” un nedaudz tālāk – skulptūra “Sudzuki akmens”, kurā ar palielām drošības adatām sakniebtas dažādas ķermeņa daļas. Telpas scenogrāfijā nozīmīgu lomu spēlē arī plēves starpsienas, kas rada asociācijas ar lopkautuvi, kā arī baisuma noskaņu nostiprina skaņu celiņš, kopumā uzburot atmosfēru, kurā integrēti riebuma estētikas elementi. Tajā ierakstās arī mātes piena motīvs, kura vizuālajā reprezentācijā ir kaut kas pornogrāfisks.
Visos video darbos redzama pati Daniela Vētra, kamdēļ māksliniecei veltīti pārmetumi narcismā un egocentrismā. Šos pārmetumus gan vēlētos mīkstināt, norādot, ka sievietes mākslinieces kopumā biežāk kā vīrieši izmanto savu ķermeni kā materiālu un instrumentu, strādājot ar nozīmēm, kas tam vēsturiski vai mūsdienās tiek piedēvētas. Tā kā dzīvojam sabiedrībā, kur sievietes galvenā valūta arvien ir viņas izskats, tad nav nekas neparasts, ka bieži vien savus attēlus tās izmanto kā norēķina līdzekli.
Tā kā dzīvojam sabiedrībā, kur sievietes galvenā valūta arvien ir viņas izskats, tad nav nekas neparasts, ka bieži vien savus attēlus tās izmanto kā norēķina līdzekli.
Foto: Gustavs Bruno Grodzs
Diskursīvās šķēres
Izstādes koncepcija ir retoriski izsmalcināta un filozofiski daudzsološa, tāpat kā kuratora komentārs dramaturga Adama Donena lugas iestudējamam, kas tika piedāvāts izstādes publiskās programmas ietvaros. Taču tekstos piesauktie aktuālie jautājumi uz faktisko izstādes vēstījumu attiecināmi tikai daļēji un lielākoties nosacīti, veidojot diskursīvas šķēres. Tā, piemēram, Igors Gubenko piedāvā pārdomāt reproduktīvās bioloģijas tirāniju pār sievietes ķermeni un diskutablās iespējas to pārvarēt kādā nākotnes kiberutopijā. Taču šāds piedāvājums atduras pret šaubām, vai nosacīti posthumānu elementu klātbūtne figūras izpildījumā nav vienkārši izskaidrojama ar konstrukcijas funkciju un vai ar dažām caurulītēm pietiek, lai Danielas Vētras attēloto dzemdētāju salīdzinātu ar kiborgu – vismaz tajā nozīmē, kā šo jēdzienu lietoja Donna Haraveja? Mākslinieces inscenēto dzemdību atainojumu Gubenko raksturo kā rūpniecisku ražošanas procesu. Var piekrist, ka gan tradicionālajā, gan mūsdienu dzemdēšanas politikā, ko balsta raizes par nepietiekamiem demogrāfiskiem rādītājiem un nākotnes nodokļu maksātājiem, var saskatīt tieksmi reducēt sievieti uz dzemdēšanas mašīnu, taču tas nenozīmē, ka šāds – dehumanizējošs – skatījums automātiski kļūst posthumāns. Ķermeņa salīdzināšanai ar mašīnu ir senas filozofiskas tradīcijas, ko daži posthumānisma novirzieni mūsdienās, piemēram, transhumānisms, saista ar iespēju iegūt nemirstību. Mēs redzam sāpju, šausmu un baiļu izteiksmi dzemdētājas sejā – šis noteikti nav atsvešinātais rūpnieciskās ražošanas darbs, uz kuru mūs vedina izstādes apraksts. Nav skaidrs, vai, pēc izstādes veidotāju domām, sievietes un mašīnas sinerģija ir vēlama vai tomēr nosodāma? Vai sievieti tā atbrīvo vai savaņģo? Un vai reprodukcija ir dabas vai tomēr sabiedrības “tirānija”?
Foto: Didzis Grodzs
Lai arī 20. gadsimta 70. gadu feministiskajās diskusijās sastopama ideja, ka patriarhālās varas un sieviešu apspiešanas pamats ir bioloģiski noteiktā reproduktīvā funkcija, šie skatījumi jau toreiz sastapās ar kritiku pašu radikālo feministu lokā. Tika norādīts, ka drīzāk jāmaina bērnu radīšanas institucionālie nosacījumi, ideoloģiskie ietvari un praktiskie apstākļi, turklāt šāds skatījums ir pretrunā ar daudzu sieviešu intuitīvo pieredzi, kuras bērnu radīšanā saskata kaut ko pozitīvu. Ja Simona de Bovuāra “Otrajā dzimumā” formulē slaveno, taču pretrunīgi vērtēto ideju par sievieti kā dabas verdzeni jeb ķīlnieci, tad Airisa Meriona Janga un virkne citu filozofu tai atbildēja, ka reproduktīvās spējas ir nozīmīgas kā iemiesota ķermeņa pieredzē, tā subjektivitātes konstituēšanā, un tajās varam rast arī spēcinošu un atbrīvojošu potenciālu. Vēlmē “atsvabināt” sievieti no spējas radīt pēcnācējus saskatāmas arī dzemdes skaudības iezīmes, kas ved uz pavisam citu distopiju – sabiedrību, kurai sievietes vairs nav vajadzīgas. Šai diskusijai veltu pastiprinātu uzmanību, jo, manuprāt, izstādes aprakstā izteiktais apgalvojums par pievēršanos radikālā feminisma postulātam, ka “cilvēces reprodukcija savā būtībā ir varmācība pret sievieti”, pastiprina Latvijā jau tā bieži sastopamo stereotipisko izpratni par feministēm kā sievietēm, kuras negrib un ienīst bērnus. Var saprast, ka izstādes veidotājiem var būt savas intereses un prioritātes, tomēr šī piezīme ir svarīga, lai, piesakot karu vienam stereotipam, izstāde neviļus nenostiprinātu citu.
Vēlmē “atsvabināt” sievieti no spējas radīt pēcnācējus saskatāmas arī dzemdes skaudības iezīmes, kas ved uz pavisam citu distopiju – sabiedrību, kurai sievietes vairs nav vajadzīgas.
Foto: Didzis Grodzs
Autonomijas ilūzija
Iebildumus rada arī izstādes atbalstītā izpratne par neatkarību. Indivīda pretnostatījumā pūlim, tostarp sociālo mediju auditorijai, izstādes veidotāji turējušies pie neoliberālā feminisma idejām, kas balstās individuālismā, brīvā izvēlē un spējā pašnoteikties. Iespējams, tieši šajās diskusijās meklējams skaidrojums autonomijas jēdzienam, ko izstādē iemieso grūtniece, kura nonāk uz dzemdību krēsla, lai arī tā, kā dzirdam izrādes monologā, “nebija viņas ideja”. Tomēr šī “beznosacījuma vērtība” nebūt nav absolūta, jo piedāvā visai nereālu skatījumu uz cilvēku, ignorējot savstarpējās attiecības, ievainojamības un ķermeniskās pieredzes sarežģīto audumu. Līdzīgi mākslinieciskā brīvība ietver arī atbildību un spēju saskatīt savas brīvības tālejošās sekas, kas ir kas vairāk par vienkāršu “pašizpausmi”. Niansētāks skatījums uz pieteiktajiem jautājumiem izstādei piešķirtu dziļumu un atbrīvotu no paviršības un pat zināma plakātisma: piesauktās tēmas, piemēram, sieviešu sociālās atstumtības slogs vai dabas un tehnoloģiju attiecības, izstādes darbos ir nomināli klātesošas, taču trūkst iedziļināšanās to materiālajos, sociālajos un politiskajos aspektos.
Foto: Didzis Grodzs
Šobrīd piedāvātais grūtnieces tēls ir populārs, abstrakts un nekonkrēts. Izstādes vēstījums būtu dzīvāks, ja vispārīgam traktējumam tiktu atrasta vietējā kultūrā un vēsturē balstīta interpretācija. Tā, piemēram, lai arī abortu aizliegums Polijā un Amerikas Savienotajās Valstīs Latvijas sabiedrību skar netieši, šīs tēmas izklāstā varētu pieskarties arī padomju laikos realizētajai abortu politikai, kur aborts bija kļuvis par ikdienišķu kontracepcijas veidu, bet pati procedūra bieži notika ar minimālu atsāpināšanu vai vispār bez tās. Globālo jautājumu lokālu iezīmju saskatīšana novērstu risku mehāniski ielikt ķeksīti zināmāko sieviešu problēmu sarakstā, radot iespaidu, ka uzdevums ir izpildīts. Šajā gadījumā kritika, kas raidīta Rietumu budisma pārstāvim Sudzuki, izstādes ietvaros ir nolasāma ar grūtībām un rada neizpratni par to, kāpēc tieši šī persona pelnījusi tādu uzmanību, ja mīlestības un žēlsirdības sludinātāju netrūkst arī tuvākajā apkartē un tieši viņu ietekmi savā ikdienā izjūtam visasāk.
Izstādes vēstījums būtu dzīvāks, ja vispārīgam traktējumam tiktu atrasta vietējā kultūrā un vēsturē balstīta interpretācija.
Foto: Didzis Grodzs
Lokālai interpretācijai būtu vēl viens ieguvums – tā parādītu, ka sieviete ir vēsturiski variabls, nebūt ne caurspīdīgs subjekts, un tā prasības pēc autonomijas (ja mēs akceptējam šādu mazliet vienkāršotu formulējumu) ir vēsturiski un sociāli specifiskas. Sievietes ir dažādas – piemēram, dažām no viņām aborts ir spiesta izvēle un citas nemaz nav heteroseksuālas gaišmates. Jebkura intersekcionalitāte izstādes ietvaros mākslinieces balsij piešķirtu pārliecinošāku skanējumu, reizē pazeminot ambīciju latiņu runāt “uzreiz par visu”, jo izrādītos, ka pateikt kaut ko pat tikai par vienu ir gana sarežģīti. Divējādas sajūtas atstāj arī izstādes izvēlētais komunikācijas stils, kas īpaši manifestējās izrādē. No vienas puses, kliedziens ir leģitīms izteiksmes veids un es daudz labprātāk klausos dzemdētājas lāstos, nekā čalošanā par “atvēršanos kā puķei”. No otras puses, ja, kā apgalvo izstādes radošā komanda, “ik sešas sekundes kāda sieviete tiek izvarota” un var būt, ka “tā sieviete esmu es”, kas notiek ar tiem potenciālajiem apmeklētajiem, kuriem izstādes saturs var kļūt par traumatisku atmiņu palaidējmehānismu, jo izstādes tēma – dzimtē balstīta vardarbība – viņiem nebūs tikai abstrakta ideja?
Foto: Pēteris Rūcis
Liesma un asinis
Riskēšu minēt, ka izstādes ļodzīgā konstrukcija lielā mērā izriet no tās nestabilajiem pamatiem – Adama Donena lugas materiāla, kas izstādei piešķīris gan tās deklaratīvo nosaukumu, gan neīstuma un shematiskuma iespaidu. Izstādē izmantotais sievietes tēls ir acīmredzami hiperseksualizēts. Raugoties uz Danielu Vētru dzemdētājas lomā, prātā neviļus ielavās jautājums: ar ko gan tas atšķiras no mums tik ierastā vīrišķā skatiena, kas sievietē redz iekārojamu, pieejamu un izmantojamu gaļas gabalu? Viņas rokas ir sasietas, krūtis atkailinātas, kājas paplestas, atklājot skatam seksuāli pieejamu “caurumu”. Viņa pretojas, bet nevar aizbēgt. Jauna, skaista, tieva blondīne, seksīga kā Bārbija, kuras augums atbilst Rietumu skaistuma ideāliem – reizē mazliet infantila, bet arī pavedinoša. Izrādes laikā uzvilktās rozā stringa biksītes atgādina, ka arī šoreiz, lai arī zem “sieviešu tiesību karoga”, mēs spēlējam tajos pašos fallocentriskās erotikas vārtos.
Kaut gan laikmetīgajā mākslā bieži vien sastopam stratēģijas, kas inscenē problemātiskās prakses – šajā gadījumā tā ir sievietes objektivizācija –, lai tās kritiski izvaicātu, šoreiz par izvaicāšanas potenciālu ir zināmas šaubas, kuras netieši pastiprinājis pats dramaturgs. Intervijā Latvijas Televīzijai Adams Donens pauž, ka Daniela ir viņa mūza. Šis apgalvojums vieš lielāku skaidrību, kādos apstākļos vīriešu komanda ir gatava “pakļauties vienas sievietes gribai” un ko viņi ar šādu pakļaušanos saprot. Lai kāda arī būtu Daniela Vētra kā māksliniece, Donena kungu viņa primāri interesē kā iedvesma, kas ļauj par mākslinieku būt viņam pašam.
Foto: Pēteris Rūcis
Pēc Donena lugas motīviem iestudētā izrāde ir mokoša, haotiska un liekvārdīga. Lai arī biežā fallu piesaukšana var tikt vērtēta kā huligāniska dumpošanās, tomēr visi pimpji paliek savās simboliskajās vietās un nekas radikāli transgresīvs ar viņiem nenotiek. Viens no interesantākajiem pavedieniem ir izrādes iezīmētās svārstības starp Madonnu un mauku – diviem galējiem poliem, kas tradicionāli veido atskaites punktus sieviešu klasifikācijā.
Lai arī biežā fallu piesaukšana var tikt vērtēta kā huligāniska dumpošanās, tomēr visi pimpji paliek savās simboliskajās vietās un nekas radikāli transgresīvs ar viņiem nenotiek.
Daļā “Meditācija Danielai” māksliniece klīst pa publikas veidoto pūli, ik pa laikam personīgi vēršoties pie kāda nejauši izvēlēta cilvēka. Manīju, ka, izņemot vienu gadījumu, māksliniece nejauši izvēlas tikai vīriešus. Vai šī “eksperimentālā feminisma” versija privileģē vīriešus, izceļot viņus kā īpaši interesantus un vērtīgus skatītājus, kuriem ļauts gūt imersīvāku pieredzi? Vētras monologa noslēdzošā frāze: “Liesma un asinis es tās cietu un cietu, un tagad tās cietīsiet jūs” atbalsojas izrādes fināla ainā, kurā ciešanu slogu pārņem dzemdību asistents – vīrietis, kuram nu “pieaug” grūtnieces vēders un kura pirmais sāpju kliedziens iezīmē izrādes beigas. Šajā atriebes aktā sastopam vēl vienu stereotipisku tēlu – sievieti-vampīru, kura feminizē un savalgo vīrieti kā pārnestā, tā tiešā nozīmē. Nebeidzamā un, manuprāt, lielākoties neattaisnotā sievietes ķermeņa un seksualitātes ekspluatācija, kā arī dzimtes klišeju iedzīvināšana šajā izstādē mulsina un atgrūž. Reizē jāatzīst, ka tai ir potenciāls raisīt Latvijas sabiedrībai aktuālu diskusiju pat tad, ja vienīgais, ko mēs atcerēsimies, būs levitējošas grūtnieces kliedziens “tā nebija mana ideja”.
Titulbilde: Foto: Pēteris Rūcis
