Par «Rozā biksītēm»
Adams Donens*
Adams Donens par Janas Kukaines recenziju “Rozā biksītes” par Danielas Vētras izstādi “Neatkarības deklarācija”
Gandrīz droši, ka muļķa ārzemnieka – kurš apguvis tikai divas koloniālās valodas un nedaudz khosu – mēģinājums kaut ko iestarpināt latviešu debatēs, vadoties pēc Google Translate un mīļu draugu vēlīgiem skaidrojumiem, izrādīsies nevietā. Un esmu pārliecināts, ka tas, kā kāds draugs no akadēmiskajām aprindām rezumēja šo rakstu: “Vētra nav feministe, jo viņa ir blonda bārbija rozā stringos, un tu teici, ka viņa ir tava mūza”, ir tik nelabvēlīgs, ka robežojas ar negodīgumu.
Tomēr, balstoties tajā, ko saprotu no Kukaines kundzes raksta, šķiet, ka esmu mākslinieces, režisores un aktrises Danielas Vētras izstādei nodarījis lielu publisku kaitējumu, jo, pirmkārt, esmu uzrakstījis darbu, ko Vētra ir pārinterpretējusi, un, otrkārt, esmu neuzmanīgi lietojis vārdu “mūza”. Un es negribētu, lai Vētras izcilais darbs nokļūtu domstarpību krustugunīs, kas Kukaines kundzei ir ar mani (šīm domstarpībām patiesībā varētu būt arī zināms pamats).
Tātad par “mūzu”. Bez šaubām, ir daudzi, kas apgalvos, ka runāšana par mūzām kopumā ir 19. gadsimtam raksturīga manierība, kuru tagad atļaujas tikai pretenciozi āksti ar britu kundziņu kārtas akcentu. Es, protams, tam nepiekrītu. Taču, lai ko kāds par to domātu, gribētos cerēt, ka dzēlību mērķis būs tikai šo vārdu runātājs. Pretējā gadījumā tas nedaudz atgādina klanīšanos klaji nesvarīgu vīriešu samuldētajam, un patriarhālās sabiedrības šajā slazdā ir kritušas daudz par ilgu.
Rakstniekam dramaturgam paveicas, neticami paveicas tajos retajos gadījumos, kad, veidojoties idejai, viņš var saredzēt un sadzirdēt savā galvā cilvēku, kas runā un izpilda viņa rakstītos vārdus. Man dzīvē ir bijušas tikai divas šādas mūzas, un es abas regulāri esmu atzinis par tādām. Otra ir 85 gadus vecais britu aktieris Stīvens Berkofs, un es ceru, ka, šādi viņu raksturojot, nenodarīšu kaitējumu viņa darbam. Galu galā, viņš, tāpat kā Vētra, ir nozīmīgs, ievērojams mākslinieks tādu iemeslu dēļ, kam ar mani nav nekāda sakara.
Tāpat, lai arī mans 2019. gada teksts “Neatkarības deklarācija” tiek uzskatīts par Vētras izstādes iedvesmas avotu, tas acīmredzami atrodas drīzāk dialektiskās, nevis hierarhiskās attiecībās ar viņas darbu.
Feminisma diskursā 80. un 90. gados sex positive feminisms cīnījās ar Andreas Dvorkinas un Katerīnas Makinonas “antipornogrāfisko” feminismu (līdz šim biju cerējis, ka pēdējais, pateicoties Džūditai Batlerei un citām, vairs netiek uzskatīts par nopietnu nostāju). Paralēli tam Elfrīdes Jelinekas un citu aizsāktā postdramatiskā literatūra šeit Vācijā ir radījusi telpu, kurā var mainīt uzskatu, ka dramatiskiem darbiem, gluži kā Ēzopa fabulām, jābūt ar vienotu un nekomplicētu morālo vēstījumu, līdzīgi kā pasakai. Nevienam darbam, kura “vēstījums” nekomplicēti iederētos žurnālā publicētā viedokļa rakstā, nav vajadzīga izstāde (vai filma, izrāde, simfonija), lai to paustu, un es ļoti ceru, ka nekad nebūšu vainojams tik lielā viennozīmībā, kādu, šķiet, pieprasa Kukaines kundze.
Vētras darbs nepārprotami iekļaujas literārajā un vizuālajā tradīcijā, kas, kā minimums, ir kas ierasts tajā, kā režisori interpretē Elfrīdes Jelinekas darbus. Diez vai ir iespējams apšaubīt Jelinekas kā feministes reputāciju, un Vētras izejas punktā jūtama Jelinekas “Princešu lugu” atbalss, ar tikpat mežonīgu azartu spēlējoties ar madonnas, netikles, vampīres un neskaitāmiem citiem tropiem. Te nāk prātā arī Ketijas Akeres daiļrade, un cita starpā uzbrukt Akeres “Donam Kihotam”, pamatojoties uz Servantesa dzimumu politiku, šķistu, labākajā gadījumā, mazliet muļķīgi.
Tomēr Markam Tvenam neapšaubāmi ir taisnība, ka to, kurš lasa ārstniecības grāmatas, var nonāvēt drukas kļūda, un es no sirds atvainojos Kukaines kundzei par visu, ko esmu pazaudējis tulkojumā.
* Adams Donens ir britu dramaturgs, viens no Danielas Vētras izstādes “Neatkarības deklarācija” radošās komandas dalībniekiem.
Tekstu uz latviešu valodu tulkojis Lauris Veips.
Titulbilde: Foto: Didzis Grodzs
