Veselīgie draugi no ķīmiska purva
Saruna ar Jāni Dzirnieku par viņa izstādi “Veselīgie draugi”(Healthy friends)
Kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz 8. jūnijam skatāma Jāņa Dzirnieka (1992) personālizstāde “Veselīgie draugi” (Healthy friends), kas seko mākslinieka divu mēnešu rezidencei Ņujorkā 2024. gada rudenī, kurš viņš uzturējās kā Kim? Rezidences balvas ieguvējs.
“Ņujorkā gandrīz uz katra kvartāla stūra atrodamas mazās stūru bodītes – bodegas, no kurām viena – Healthy Friends – piedāvā sendvičus un ātrās uzkodas, kas ir visnotaļ tālu no jebkā veselīga, taču šo iestāžu nosaukumi nereti ietver sevī vārdus healthy (veselīgs), natural (dabīgs), organic (organisks) un citus dabiskumu slavinošus saukļus, kam nav citas vērtības kā vien uzmanības piesaistīšana produktu klāstam, kura saturs ir ķīmijas pārsātināts. Izstādes darbi ietver ieskenētus skricelējumus un akvareļa zīmējumus, kas pēcāk digitāli papildināti, izdrukāti un pēc tam fiziski modificēti. Šie zīmējumi ataino dažādas būtnes trūdēšanas, sairšanas stadijās, kas sapludinātas ar dzesēšanas iekārtu optimizācijas ilustrācijām,” – vesta izstādes apraksts.
Lai izprastu šo materiālo formu pāreju no vienas otrā un nozīmes, kas aiz tā slēpjas, mēs tikāmies ar Jāni viņa izstādē. Mēs runājām par pieredzi Ņujorkā, par dzīvi Nīderlandē, kur viņš pavadīja septiņus gadus, par pasauli, kas mūs ieskauj, un par iespējām to attēlot mākslinieciskajā telpā. Dzirnieks ļoti smalki sajūt un interpretē šīs pasaules pusēterisko realitāti, kur viss nav gluži tas, par ko uzdodas, kur spēles noteikumi nemitīgi mainās, bet tās nemainīgā būtība veiksmīgi slēpjas situāciju maskējumā. Dzirniekam tas viss ir viņa audekls un palete – viņš brīvi maina medijus, ļauj tiem mutēt no viena otrā, lai izteiktu un piešķirtu formu tam, kas viņam šķiet būtisks.
Veselīgie draugi, 2025. Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Riga
Pastāsti, lūdzu, par to, kā šie darbi tapa, pārtopot no viena medija citā.
Jā, lielākajai daļai darbu pats sākums ir ar roku zīmēti zīmējumi, kas pēc tam digitāli kombinēti kopā, izkrāsoti un papildināti. Nākamais posms – tie tiek izdrukāti uz organiskā stikla, kas ir izlāzerēts vai sagriezts ar CNC frēzi. Pēc tam papildināti ar akrila krāsu vai permanentajiem marķieriem, pabojāti ar gāzes degli, un tad pārklāti ar kolofonija un epoksīda sveķiem. Kolofonijs ir dabīgu koku sveķu sajaukums, savukārt epoksīds – sintētiskais polimērs.
Mēs dzīvojam laikmetā, kur viss kādā brīdī iziet cauri digitalizācijai – un arī beigās, dokumentējot izstādi, šie darbi tik un tā lielākoties tiks skatīti digitāli. Bet te ir tas solis – zīmējumi no fiziskās vides pāriet digitālajā, un pēc tam atkal atgriežas fiziskajā.
Vesels transformāciju vai mutāciju cikls.
Zīmējumos daļēji ir sanācis pārstrādāt pašam sevi, jo lielākoties attēli sastāv no skricelējumu kolāžām, kas digitāli sakombinēti un izkrāsoti. Kopumā es domāju skatītājam ir grūti pateikt, kas tapis digitāli, kas analogi. Šķietami šīs abas vides jau ir kļuvušas tik neatdalāmas, ka, iespējams, tam pat vairs nav nekādas nozīmes.
Tīra digitālā druka uz papīra ar augstu tehnisko izpildījumu man vienmēr, lai arī kas tanī būtu attēlots, šķitusi ļoti auksta un bezpersoniska. Man ir svarīgi materialitāti izmantot kā izteiksmes līdzekli, kas arī saturiski papildina un paspilgtina darbos attēloto. Tēli rodas ar līniju un krāsu, bet īstā dzīvība, manuprāt, tajos iemiesojas caur gāzes degļa radītajiem bojājumiem, sveķu notecējumiem un virsmu pēcapstrādi kopumā.
Varbūt šeit vairāk pat jūtama nevis transformācija…
Es pilnībā piekrītu – tur notiek mutācija tēlos, kas redzami zīmējumos, un, cerams, materialitāte to paspilgtina.
Organiskās pārvētības, 2024-25. UV druka uz lietota akrila stikla, akrila krāsa, permanentais markeris, UV stabilizēti epoksīda sveķi, tērauds. 103x208x6,5cm
Un šķiet, process neapstājas – no darbiem izaug savveida sazarojumi uz dažādām pusēm.
Tie sazarojumi... Lielā daļā darbu ir izmantots ilustratīvais materiāls no pasīvo dzesēšanas iekārtu topoloģijas optimizācijas. Pētot dažādus tehniskos dokumentus par siltuma regulēšanas iekārtām, es nonācu pie tā, ka mūsdienās tiek izmantots tā sauktais konstruktīva likums (constructal law), ko definējis termodinamikas zinātnieks Adrians Bežans (Adrian Bejan). Tas ir par to, ka jebkura plūsma virzās mazākās pretestības virzienā. Tā dabā veidojas upju deltas, saknes, tā – arī plaušas un daudz kas cits. Tas notiek gan dzīvās, gan nedzīvās būtnēs un principā definē dizaina veidošanos dabā. Interesanti, ka šie paši principi ir novērojami sociālajās sistēmās, piemēram, kapitālisms attīstās pēc tiem pašiem principiem. Konstruktīva likums izriet no termodinamikas likumiem, bet tas arī definē to, ka lietas, kas šķietami nav pakļautas fizikai, galu galā tiek pakļautas tiem pašiem evolūcijas principiem.
Dzesēšanas iekārtu topoloģiju optimizācijas nolūkos ar datoru simulāciju mēra plūsmas cauri dažādām dzesēšanas iekārtu konfigurācijām. Rezultātā iegūst, piemēram, 20 dažādus sazarojumus, katru ar augstāku optimizācijas pakāpi vienam individuālam komponentu kopumam. Tā ar vairākiem simulāciju cikliem veidojas šie sazarojumi. Mani interesē princips, ka šīs formas top optimizējot plūsmu mazākās pretestības virzienā, tas, ka tās ir individualizēti risinājumi un ka tām ir organisks raksturs ar vizuāli korozīvām, nedraudzīgām kvalitātēm.
Jau vairākus gadus mani interesē tieši siltuma regulācijas iekārtas. It īpaši tas, ka bieži vien tajās ir novērojams apburtais loks: lai iegūtu vēsumu, tiek radīts siltums un otrādāk. Savā ziņā tas bija netiešs veids, kā reflektēt par globālo sasilšanu, ekoloģiju un kņadu ap šīm tēmām, kurās bieži var novērot, ka vainas apziņa tiek novelta uz patērētājiem un ikdienas lēmumiem, kaut arī cēloņa sakne lielākoties ir saistīta ar pāris kompānijām, indivīdiem un politiskiem lēmumiem. Tieši plūsmu optimizācija un tajā novērojamais formu raksturs rezonē ar pašreizējo laiku vairākos slāņos. Viens no tiem ir digitālās vides attīstības stadija, kurā novērojamie artefakti arī kļūst arvien organiskāki. Šajos sienas darbos optimizētie topoloģiju sazarojumi kalpo kā daļa no ainavas vai tēliem.
Uzstājīgais pārdevējs, 2024-25. UV druka uz lietota akrila stikla, epoksīda sveķi, tērauds. 52,8x94x4,2cm
Izstādē ir arī objekts, kur sakombinētas gan dzesēšanas, gan sildīšanas iekārtas.
Tur apvienots atrasts gāzes plīts režģis, palielināta izmēra datora radiators (hetasinks) ar optimizētu topoloģiju, četras stilizētas galvas un atrasta uzlīme. Neskaitot gāzes plīts režģi un uzlīmi, viss pārējais ir drukāts ar 3D printeri. Šis darbs ir no Headbanger sērijas. Tā aizmetnis nāk no nežēlīgi karstas vasaras dienas, kad pēcpusdienā devos uz pārtikas veikalu, kur nosalu.
Izejot no veikala un dodoties uz mājām, attapos zem gaisa kondicioniera āra iekārtas, no kuras man uzpilēja kondensēts ūdens un, no tā atkāpjoties, sejā iepūtās silts gaiss. Tajā laikā dzīvoju bēniņos un, aizejot mājās, bija jāgatavo ēst. Pusģībonī attapos pie gāzes plīts un bija sajūta, ka tās režģis ir iespiedies man kaklā. Kaut kādā ziņā tieši šo konkrēto lietu kombinācija man lika pievērst arvien lielāku uzmanību tieši gaisa kondicionieriem un gāzes plītīm.
Gaisa kondicioniera āra agregāti bieži vien parazītē uz ēku arhitektūras, pilnībā ignorējot to kopējo estētiku. Lai arī iekštelpās tie vasaras periodā samazina temperatūru, lielās pilsētās to ir tik daudz, ka, kā liecina pētījumu dati, naktīs tie paaugstina āra gaisa temperatūru pat vairāk nekā par vienu grādu pēc Celsija. Savā ziņā apburtais loks. Šis darbs sevī ietver dzesēšanas un sildīšanas elementus vienviet, bet tam nav nekāda konkrēta skaidrojuma. Šis ir otrais šīs sērijas darbs, un tā galvenais uzsvars ir paša darba klātbūtnes atmosfēra. Grūti saprast, vai esmu to sasniedzis, bet vēlējos, lai tā ir nospiedoša.
Termiskā sēne, 2024-25. PETG, PLA, atrasts gāzes plīts režģis, tērauds, neodīna magnēti, skrūves, aerosola krāsa, epoksīda sveķi, epoksida špaktele. 62x49x57cm
Uz to skatoties, pat prātā neienāk, ka izgatavots ar 3D printeri – viss izskatās pavecs, nolietots.
Man interesē 3D printēšana kā demokrātisks un pieejams veids, kā iegūt, piemēram, šo konkrēto formu, bet mani neinteresē uzsvērt, ka tā ir radīta ar 3D printeri. Man vairāk interesē paslēpt šo faktu un iegūt jaunu materialitāti – radīt ap to zināmu mistēriju... ar nolietojuma pazīmēm. Radīt perfektus objektus, kas it kā būtu industriāli ražoti vismaz manas darbnīcas apstākļos ir drausmīgi grūti. To ir viegli izdarīt tikai tad, ja ražo lietas lielā tirāžā un rūpnīcā. Mani arī vairāk interesē tas, ka mūsdienu pasaulē ar plānveida novecošanas palīdzību viss neticami ātri kļūst vecs. It kā visi runā par briestošām ekoloģiskām katastrofām ar neatgriezeniskām sekām, bet neviens nevēlas uzupurēt ekonomisko izaugsmi un labklājību.
Skatoties uz sienas darbiem, sazīmējami teju animācijas tēli vai varoņi. Vai tās ir atsauces uz kaut ko konkrētu, vai arī kas pilnīgi jauns?
Patiesībā tas nav īsti saistīts ar kaut ko konkrētu. Viens no izvirzītajiem mērķiem bija radīt tēlus, kas ir saguruši, kas sastāv no citiem sagurušiem tēliem sagurušā ainavā. Es vienmēr esmu zīmējis. Jau iestājoties Mākslas akadēmijā mani pamatā interesēja animācija un ilustrācija. Bet tas kaut kā dabiski attālinājās un pārņēma interese par materiāliem. Lai arī vienmēr esmu zīmējis, vairākus gadus to nevienam īsti nebiju rādījis. Tā vietā sāku veidot savas sistēmas…
Bet tie tēli...
...Ir vienkārši saguruši tēli. Viņi ir radušies skricelēšanas rezultātā, izbaudot tieši pašu radīšanas procesu. Lielākā daļa no tēliem ir digitāli sasintezēti no dažādiem skricelējumiem, un tēli tajos parādās dažreiz dažu sekunžu līniju vilcienos. Izmantojot digitālos rīkus, kas imitē īstas otas, manuprāt, esmu ieguvis rezultātu, kura analoģija varētu būt meklējama ēdienu industrijā: garšu pastiprinātāji, sintētiskās krāsvielas, dažādi garšu aizstājēji, stabilizatori un viss pārējais. Tā ir imitācija tam, ka produkts ir it kā īsts, bet līdz galam tomēr nav īsts. Kaut kas līdzīgs ir arī šajos darbos. Tie ir kā tādi glezniecības izstrādājumi.
Veselīgais nogurums, 2025. UV druka uz lietota akrila stikla, akrila krāsa, epoksīda sveķi, tērauds. 264,2x108,4x6,8cm
Bet tā paralēle ar garšām un imitācijām arī noved pie izstādes nosaukuma Healthy Friends. Cik es saprotu, tas arī ir saistīts ar jēdzienu healthy food...
Tas nosaukums ir tieši aizlienēts no vienas bodegas jeb stūra veikaliņa, kas atradās netālu no manas dzīves vietas, uzturoties rezidencē Ņujorkā. Tur tas fenomens, man likās, bija vēl lielākā pārspīlējuma pakāpē nekā Eiropā. Viss ir healthy vai organic un natural, visi tie saukļi tiek izmantoti pilnībā bez jebkāda patiesā satura. Tie vārdi zaudē savu nozīmi, tie ir vienkārši saukļi, lai pievērstu uzmanību, jo, kad tu ieej tajā bodegā, tur tāpat ir cola, čipši un citas lietas, kam nav nekāda saistība ar organisko vai dabīgo.
Kaut kādā pakāpē arī ķimikālijas ir dabiskas, bet tās noteikti nav bioloģiskas (organic) vai veselību veicinošas. No turienes arī nāk izstādes nosaukums. Parādījās tēli, un man šķita, ka šis nosaukums labi saspēlēsies kopā ar šiem tēliem – nogurušiem un savā veidā arī tādiem sintētiskiem.
Un tie sauc sevi par healthy...
Jā, sauc sevi par healthy, jo viņiem ir veselīgas savstarpējās attiecības. Visi ir piekrituši iekāpt liekulību pilnajā sintētiskajā sapnī ar gaišām domām par ekoloģisku nākotni.
Tev šeit arī lampas. Tu ar lampām nodarbojies jau kādu laiku, vai ne?
Tā ir sērija, pie kuras strādāju jau 5-6 gadus. Visas šīs lampas ir atrastas uz ielām. Pēc tam tām tiek pievienoti citi elementi, kas arī lielākoties ir atrasti. Piemēram, šeit pamatā ir reklāmas stends. (Rāda uz vienu no darbiem)
Kad es septiņus gadus dzīvoju Nīderlandē, Roterdamā, kur studēju maģistratūrā, man bieži sanāca saskarties ar izmestām lampām. Un tas man uzdeva jautājumu: vai cilvēki mūsdienās maina tikai spuldzītes vai viņi maina visu objektu, visu lampu?
Tā sāku šīs lampas vākt. Tās darbnīcā ieslēdzot sapratu, ka gaisma dabiski piesaista uzmanību un ir interesanti, kad tā kļūst par daļu no skulpturāla objekta. Bet tās lampas netiek izmantotas, lai izgaismotu citus darbus; telpā tāpat ir ieslēgts viss apgaismojums. Un daļa no spuldzītēm ir iekapsulēta sintētiskajos sveķos. It kā sanāk, ka tām lampām es dodu otro dzīvi, bet vienlaikus tā ir ļoti limitēta. Patīk arī fakts, ka šajos objektos ir kāda daļa, kas vienkārši apžilbina acis.
Šo sēriju sauc Attractors (“Pievilcējs”), ir arī tāds matemātisks termins. Ap pievilcēju riņķo apkārt kaut kādi skaitļi, bet nekad nesasniedz centrālo elementu. Un arī šeit tie brutālie objekti pievērš uzmanību ar apgaismojumu, bet arī neatrisina sev līdz galam. Tas ir rotaļīgs process – to veidošana. Dažreiz tās lampas mazliet atgādina torņus, kaut kādu arhitektūru. Īstenībā šeit tās ir arī kaut kādā ziņā sagurušas no savas dzīves, saliekušās, bet tomēr vēl joprojām spīd. Vienai no tām spuldzīte izdegusi. Ir tā, kā ir. Man tas pat liekas interesanti, ka kādā brīdī neviena no tām spuldzītēm nespīdēs, un tad jau tas vienkārši kļūst par tādu...
Skulptūru...
Jā, vai objektu. Kaut kāda transformācija tur notiek.
Bez nosaukuma, 2025
Divas atrastas lampas, reklāmas stends, poliuretāna sveķi, epoksīa sveķi, atrasta bumba, savilcēji, skrūves Izmēri mainīg. (Apraksts - lampai, kas ir attēla labajā pusē)
Pārstrāde.
Īstenībā visi tie sienas darbi ir drukāti vai frēzēti no lietotiem organiskajiem stikliem, kurus izmantojusi kāda finanšu kompānija. Birokrātijas dēļ lietotu materiālu utilizācija kompānijām ir diezgan raksturīga problēma. Tas, ka lokšņu izcelsmes vieta ir finanšu kompānijas, ir interesants aspekts. Īpaši sekunžu skricelējumu kontekstā – ka tādas miniatūras esmu ieskenējis, izkrāsojis un izdrukājis daudzas reizes lielākas. Savā ziņā mākslīga inflācija.
Arī zīmējumiem zināmā mērā tiek pārstrādāti, jo daļa fragmentu ir vairākus gadus veci. Sanāk pašam sevi pārstrādāt.
Vēl viens svarīgs elements – es domāju, māksliniekam aizbēgt no reflektēšanas par sociālajām un sociāli politiskajām problēmām ir neiespējami, bet ir iespējams izvēlēties, kā to darīt. Un mana izvēle ir to darīt ar formu un krāsu. Izmantot izteiksmes līdzekļus, nevis tiešā veidā deklamējot, kas ir slikti un kas ir labi.
Veselīgie draugi, 2025. Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Riga
Vai domā, ka vidusmēra skatītājs spēj nolasīt kritiku, tavu attieksmi?
Es domāju, jā. Ja iedziļinās tēlos. Košās krāsas, iespējams, veido priekšstatu, ka viss ir ļoti pozitīvi, bet… viņiem ir tās zilās mēles un viņi ir tādi saguruši. Viņi atrodas kaut kādā pārstrādes stadijā. Varbūt pat liela daļa no viņiem nav dzīvi, bet viņos dzimst kāda jauna dzīvība, vai ne? Manuprāt, tas ir nolasāms. Tev tas bija nolasāms caur šiem tēliem?
Man bija asociācija ar dzīvi pēc nāves. Vai kaut kāds ķīmiskais purvs, kur kaut kas rodas, jaunas dzīves formas... bet ļoti nepārliecinātas par sevi vai jau no paša sākuma nogurušas no apkārtējās situācijas.
Jā, jā. Tas arī bija viens no mērķiem. Tās pozitīvās krāsas un savā ziņā draudzīgie tēli, bet vienlaikus ar izteikti nedraudzīgu pieskaņu, skumju, varbūt pat distopisku. Bieži vien tās košākās un saldākās lietas ir visļaunākās. It kā tas viss ir ļoti pozitīvi, bet saturiski – ķimikāliju un kancerogēno vielu fabrika.
Healthy friends...
Tieši tā.
Titulbilde: Dīkdienis termiskajā slodzē, 2024-25
