Optimizējot pārsātinātību
Intervija ar mākslinieku Jāni Dzirnieku
Šogad mākslinieks Jānis Dzirnieks ieguva Kim? rezidences balvu un septembrī devās uz ISCP (Starptautisko darbnīcu un kuratoru programma) rezidenci Ņujorkā, kur pavadīja divus mēnešus. Kim? rezidences balva dibināta 2015. gadā ar mērķi veicināt Latvijas mākslinieku attīstību, profesionālo izaugsmi un starptautisko atpazīstamību. Ar tās atbalstu katru gadu viens talantīgs Latvijas mākslinieks ir viesojies kādā no Kim? partnerorganizācijām ārvalstīs. Sekojot Ievai Epenerei, Maijai Kurševai, Krišam Salmanim, Elzai Sīlei un Līgai Spundei, Dzirnieks ir sestais mākslinieks, kurš dodas tieši uz ISCP rezidenci.
Dzirnieka prakse ir cieši saistīta ar tehnoloģiskās efektivitātes un vides degradācijas tēmām, kritiski izgaismojot mūsdienās nerimstošos it visa optimizācijas centienus. Ir interesanti spekulēt, kā Ņujorkas unikālās pilsētvides ietekme, tās neapturamā enerģija un krasie kontrasti atspoguļosies mākslinieka turpmākajā radošajā darbībā. Dzirnieks nereti izmanto rūpniecības pārpalikumus un redīmeidus, lai veidotu pārdomas rosinošas skulptūras un instalācijas. Dzīvojot vietā, kurā valda pārbagātība ar materiālo informāciju – cilvēku, automašīnu, preču un, neizbēgami, arī atkritumu klātbūtne –, mākslinieks sāk pievērsties pārdomām par nemateriālām mākslas formām tā vietā, lai inkorporētu patērētāju kultūras pārpalikumus savos darbos.
Ņujorka ar savu iespaidīgo vairāk nekā 8 miljoni iedzīvotāju blīvumu pulcē visu nozaru talantus, tostarp izcilus māksliniekus un kuratorus. Tas iezīmē fonu karjeras iespējām, bet neizbēgami arī konkurencei, ambīciju saspiestībai un vienkārši – pārapdzīvotībai. Iztēlē ikdienas dzīve šajā pilsētā var krasi atšķirties no realitātes. Amerikas radošais epicentrs var pārsteigt ar dažādiem negaidītiem ierobežojumiem un saspiestību, kas liek par sevi manīt ne tikai pīķa stundās metro. Jānis Dzirnieks intervijā atklāj novērojumus par mākslinieka dzīves realitāti, uzturoties šai pilsētā.
Tu esi tikko atgriezies mājās no Kim? un ISCP sadarbības rezidences Ņujorkā. Pastāsti mazliet, kā pagāja šis laiks.
Šī bija mana pirmā reize Ņujorkā, tāpēc es vairāk laika pavadīju, iepazīstot pilsētu un tās apkārtni, braukājot ar velosipēdu, apmeklējot muzejus, mākslas institūcijas, galerijas. Pirmās trīs nedēļas aizritēja katru dienu dodoties ārā, mazāk sēžot darbnīcā un vairāk eksplorējot. Tikos ar citiem ISCP rezidentiem un draugiem, kuri dzīvo Ņujorkā un arī tiem, kas apciemoja pilsētu uz neilgu laiku. Ceturtajā nedēļā, kad iestājās miers, pievērsos savai mājaslapai un veidoju dažādu mediju zīmējumus. Otrais mēnesis vairāk pagāja darbnīcā un turpinot iepazīt pilsētu.
Kāds ir tavs Ņujorkas mākslas piedāvājuma kopsavilkums?
Ļoti daudz gleznu. (Smejas) 95 procenti no visām izstādēm sastāvēja no ļoti uz tirgu tendētiem, plakaniem darbiem pie sienām. Pārsteidzošā kārtā lielās, komerciālās Chelsea galerijas radīja sajūtu, ka māksliniekiem tur dāvāta lielāka brīvība un uzticība nekā vidusmēra galerijās. Tur vairāk varēja redzēt skulptūras un instalācijas – darbus, kas varētu arī neietilpt kādas augstceltnes liftā. Protams, paši galeriju darbinieki neslēpj, ka aiz pilnīgi visa slēpjas kāds aprēķins. Plašāka informācija esot konfidenciāla. Visa veida muzeju un mākslas institūciju Ņujorkā ir daudz un iespaidīgas. Favorīti, kurus apmeklēju vairāk nekā vienu reizi, bija Dabas muzejs, MoMA, Vitnija muzejs, Intrepid muzejs, Metropolitēna muzejs un vēl citi. No institūcijām noteikti visas Dia mākslas centra lokācijas un SculptureCenter. Kopējais institūciju blīvums ir ļoti iespaidīgs.
Padalies ar saviem mākslas hailaitiem.
Dia Beacon noteikti bija mans hailaits. Ļoti iespaidīga ēka un mākslas darbu kolekcija. Tur varēja redzēt Maikla Heizera iedobumus zemē North, East, South, West, Endija Vorhola Shadows, Luīzes Buržuā Crouching Spider un Stīva Makkvīna instalāciju Bass, kas noteikti bija viens no maniem favorītiem.
Vēl viens ir Judd House, Donalda Džada māja Soho, kas bija episka. Apskatei pieejamas viņa dizainētās mēbeles, viņa radītie mākslas darbi, daļa no viņa kolekcijas, kas sastāv no Dana Falvina, Klāsa Oldenburga, HC Vestermana, Lūkasa Samaras un citiem viņa laikabiedru darbiem. Tas viss viņa iekārtotā interjerā, kas maksimāli saglabāts un kādu to atstājis Džads. Četrstāvu ēkā katrs stāvs ir veltīts konkrētai aktivitātei – viens stāvs sievas darbnīcai, viens ēšanai, viens gulēšanai un viens viņa paša darbnīcai. Džads ēku iegādājās 1968. gadā, kad Soho vēl skaitījās noliktavu un ražotņu rajons, un bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kas sāka tur dzīvot, lai arī tolaik tas vēl bija nelegāli. Ēka ir lietā čuguna arhitektūras paraugs ar milzīgiem logiem. Šī bija viena no visspēcīgākajām Ņujorkas pieredzēm.
Bet, protams, kā minēju – visas DIA lokācijas – The Earthroom (kuru var apskatīt bez maksas), Valtera De Marijas The Broken Kilometer. Kā arī Post-Atomic Abstraction telpa MoMA, kur vienviet skatāmi Veida Gaitona, Seta Praisa un Izas Genckenas darbi, kā arī Maika Kellija instalācija Deodorized Central Mass with Satellites. No izstādēm visvairāk patika Ļubas Drozdas izstāde ...the end and the beginning… Spencer Brownstone galerijā, Kristīnes Volšas izstāde The working end un grupas izstāde Yeche Lange galerijā Staking Your Life on a Prank.
Ir ļoti forši būt pilsētā, kur ir tik bagātīga kultūras dzīve. Tur ir vairāk nekā 1200 mākslas institūciju. Līdz ar to katrs var atrast kaut vai mazumiņu savai gaumei atbilstošas mākslas.
Jānis Dzirnieks, 2024. Skice
Pievēršoties konkrētāk tieši ISCP rezidencei – kāda ir kopējā sajūta pēc šīs pieredzes?
ISCP piedāvā gaišas un plašas darbnīcas, bet ne visiem. Man katrā ziņā bija paveicies un tika, manuprāt, viena no lielākajām darbnīcām ar brīnišķīgu skatu uz pilsētu. Darbnīcas ir lieliskas, tomēr ir arī ierobežojumi – nav atsevišķas darba stacijas un instrumentu klāsts bija diezgan nabadzīgs. Pati rezidence mēnesī organizē vienu kuratoru vizīti, vienu field trip un vienu galeriju apmeklējumu. Līdz ar to ir salīdzinoši daudz laika nodoties sev interesējošām aktivitātēm. ISCP ir lielāks uzsvars uz rezidentu pašiniciatīvu un mākslinieku savstarpējo komunikāciju. Katrā stāvā ir virtuve, kur bieži sanāca tikties ar citiem rezidentiem. Tas, galu galā, iespējams bija lielākais ieguvums no pašas ISCP rezidences – jaunas draudzības.
Domājot par topošo Kim? rezidenci Hanzas ielā 22 – par ko tu mudinātu institūciju domāt, lai mākslinieki gūtu no šīs pieredzes pēc iespējas vairāk?
Noteikti must do ir regulāri, institūcijas organizēti pasākumi, sākot ar iepazīšanās pasākumiem, lai rezidenti paspēj sadraudzēties savā starpā jau no ierašanās brīža. Reizi divās nedēļās organizēt studiju vizītes, piesaistīt māksliniekiem maksimāli daudz nozares profesionāļu uzmanības, rīkot tikšanās ar kuratoriem un galeristiem. Organizēt open studios biežāk nekā divreiz gadā, varbūt reizi trijos mēnešos. Arī tādēļ, lai mākslinieki padziļināti iepazītu citu rezidentu praksi. Organizēt sarunas ar māksliniekiem – vismaz reizi mēnesī.
Domājot par darbu izstrādi un arī par iemesliem, kāpēc man pašam rezidencē netapa nemaz tik daudz fizisku darbu, – tādā pilsētā kā Ņujorka ir ievērojami lielāka materiālu un darbu producēšanas dārdzība nekā Rīgā. Tāpēc ir svarīgi, ka māksliniekiem uz vietas ir iespēja strādāt ar dažādu veidu materiāliem un instrumentiem. Savukārt, ja šāda iespēja nepastāv, tad rezidencei ir jāveido sadarbības ar darbnīcām un meistariem, lai mākslinieki varētu fiziski izstrādāt darbus. Manuprāt, šī ir viena no mūsu lielākajām priekšrocībām.
Savā ziņā Latvijas burvība slēpjas salīdzinoši lētajos materiālos un zemajās darbu izgatavošanas izmaksās. Līdz ar to šķiet būtiski, ka mūsu rezidencei ir šāda ievirze. Tas nāktu par labu arī Latvijas ekonomikai. (Smejas) Ņujorkā mākslinieki nepārtraukti sūdzas, cik viss ir ārkārtīgi dārgs – krāsas, audekli, lāzerēšana, frēzēšana, druka – jebkura darbu ražošana.
Jānis Dzirnieks, 2024. Skice
Vai tu šobrīd jūti vilkmi veidot karjeru Ņujorkā – pēc visām šīm atklāsmēm?
Nē, es laikam negribētu dzīvot Ņujorkā. Tur piedzīvotie kontrasti – starp bagātību un nabadzību – ir pārāk lieli, kaut arī sākotnēji šķita, ka to būs interesanti novērot. Pēc pāris nedēļām ikdienišķā saskare ar bezpajumtniekiem, nabadzību un nekārtību tomēr likās pārāk intensīva un nomācoša.
Savukārt, parunājot ar citiem māksliniekiem – liela daļa strādā divos vai pat trijos darbos, lai spētu sev nodrošināt iztikas minimumu. Mākslinieki maksā augstu īri par darbnīcām, ja tādas vispār ir, bet viņiem šajās darbnīcās īsti nav laika atrasties, jo ir jāpelna nauda. Noteikti ir labākas vietas, kur māksliniekam šobrīd būt. Es domāju, ka ir diezgan forši būt Eiropā. Toties lielākais ieguvums no būšanas Ņujorkā noteikti ir iespēja satikties ar visu nozaru profesionāļiem un vienkārši ļoti interesantiem cilvēkiem. Ik dienu tur ir kāds interesants notikums, koncerts, performance vai kādas izstādes atklāšana.
Kādas liktenīgas satikšanās Tev notika?
Kad es gāju uz Mattew Marks galerijas Peter Fischli David Weiss izstādes atklāšanu, man Veids Gaitons atvēra un paturēja durvis (smejas). Izrādījās, arī viņš ir tāds pats cilvēks kā pārējie.
Es satiku daudzus foršus māksliniekus. Sadraudzējos ar Irinu Latureviču, kas, starp citu, bija Luīzes Nežbertes pasniedzēja. Bija ļoti forša studijas vizīte ar kuratori Čiarinu Čen. Laikam ejot un apaugot ar pilsētas iespaidiem, konstatēju, ka man, godīgi sakot, nav milzīgas vilkmes pašreizējā brīdī tiekties uz izstādi Ņujorkā. Galvenokārt tādēļ, ka pati loģistika būtu sarežģīta, un tur jau pietiek mākslinieku, kas, ambīciju dzīti, rīvējas cits gar citu. Eiropā tomēr ir pietiekami laba mākslas vide. Apgūstot šos platuma grādus, kaut kad nākotnē varētu arī skatīties uz ģeogrāfiski attālākām reģioniem.
Viktors Timofejevs, iepazīstinot ar Ņujorku. Foto no Jāņa Dzirnieka personīgā arhīva. 2024
Un tomēr mūs kaut kas ļoti pievelk šai metropolei. Tev izdevās tur arī satikt vairākus latviešu “kolēģus”, vai ne?
Jā, es pat biju pārsteigts. Es satiku diezgan daudz latviešu mākslinieku – Viktoru Timofejevu, Indriķi Ģelzi, Amandu Ziemeli, Miķeli Mūrnieku, Ēriku Cauni, Kristapu Ancānu un, iespējams, vēl kādu. Indriķis tur bija nobāzējies uz trīs mēnešiem un viņam bija personālizstāde galerijā Polina Berlin, bet mēs netikāmies pārāk bieži. Milzīgu pateicību noteikti vēlos pateikt Viktoram Timofejevam, jo viņš Ņujorkā ir kā vēstnieks latviešiem. Mēs gājām kopā uz izstāžu atklāšanām, vakariņām un skeitojām. Galvenokārt tieši viņš mani iepazīstināja ar ļoti daudziem cilvēkiem.
Atskārtu, ka, tur esot, es arī daudz labāk sapratu Viktora darbus un iespējams pat fiziski daļēji sajutu to iedvesmu avotus. Visas tās cilvēku masas, kas veļas viņa zīmējumos un gleznojumos pāri ģeometrijai (no izstādēm GAME 2020. gadā un God Room 2018 gadā). Tas ir fiziski sajūtams pīķa stundās metro.
Foto no Jāņa Dzirnieka personīgā arhīva, 2024
Pastāsti, kādas pārdomas šajā laikā raisījās saistībā ar paša darbiem.
Līdzi biju paņēmis dažādus analogos un digitālos zīmēšanai rīkus. Apkārt esošo divdimensionālo mākslas darbu pārbagātība, kas lielākoties bija bāzēta uz taisnstūra veida plaknēm, lika man vairāk pievērst uzmanību, kā sadalīt pašu plakni, lai griezuma silueti mijiedarbotos ar zīmējuma saturu. Analogos zīmējumus ieskenēju, tad no tiem veidoju digitālas kolāžas, tajos integrējot bildes. Tagad plānoju, kā tos pārnest atpakaļ fiziskā telpā, izdrukājot. Veicu dažādu veidu attēlu pārnešanas (image-transfer) testus uz dažādiem materiāliem.
Es turpināju pētīt pasīvās dzesēšanas iekārtas un topoloģiju optimizācijas elementu ilustrācijas dažādos zinātniskajos dokumentos. Pilsētvidē sanāca vairāk uzmanību pievērst gaisa kondicionieru kondensācijas elementiem un to nespējai integrēties kopējā ēku arhitektūrā. Skatījos dokumentālās filmas par Ņujorkas arhitektūru, Amerikas politiku, tās atkarību no naftas, dabasgāzes un industriāli militāro kompleksu. Materiāli pārsātinātā vide un drausmīgi attīstītā patērētāju kultūra mudināja domāt par nemateriāliem darbiem jeb kā dematerializēt praksi, saglabājot interesi dažādās formālās kvalitātēs. Man bija arī pārdomas par to, kā piespiest sevi vairāk fokusēties un pievērst uzmanību arī pozitīvajām šī laikmeta iezīmēm. Šis vairāk bija novērojumu laiks un informācijas ievākšana, ar kuru es varētu strādāt turpmākos mēnešus.
Jānis Dzirnieks, 2024. Skice
Atceroties, kā tavās iepriekšējās darbu sērijas iezogas dažādi atrastie un otrreizēji izmantotie materiāli, ir interesanti, kā Ņujorkas vides pārsātinātība ir rezultējusies pretējā motivācijā. Tu stāstīji par to, ka Roterdamā cilvēki maina nevis spuldzītes, bet lampas – un šis aspekts iezagās pēc tam Tavos darbos. Šķita, ka varbūt arī Ņujorkas bagātīgais miskastes piedāvājums varētu ielavīties tavā praksē interesantos veidos. Bet izklausās, tas tevī ir radījis nelielu pretestību pret priekšmetiem kā tādiem.
Jā, tieši tā. Man vairāk sanāca domāt par to, kas ir mūsu ģeogrāfiskā vērtība un kas ir nozīmīgi materiāli Latvijas kontekstā. Es saskāros ar iekšēju jautājumu, vai tiešām divi mēneši Ņujorkā ir tiešā veidā jākonvertē darbos, jo pa īstam es tur nedzīvoju. Latvijas videi piemīt sava ģeogrāfiskā unikalitāte, ar kuru es daudz vairāk asociējos.
Ir ļoti daudz mākslinieku, kas šeit ir dzīvojoši un tagad dzīvo, un veido darbus, kas visai tieši saistīti ar šo pilsētu. Ņujorka, protams, asociējas ar asemblāžām un materiālu vākšanu un kombinēšanu, sākot ar Raušenbergu, Isu Genckenu un visiem pārējiem, kas seko. Bet, jā, materiāli pārsātinātā vide un ēdiena kvalitāte noteikti raisīja pārdomās un lika vairāk novērtēt nemateriālās lietas.
Tev ir plānota personālizstāde Kim? Laikmetīgās mākslas centrā 2025. gada pavasarī. Vai vari jau ieskicēt virzienu, kurp šīs izstādes iecere virzās?
Ņujorkā pavadītais laiks noteikti bija apstiprinājums, ka dzīvojam diezgan sašķeltā pasaulē, kur pāris cilvēku un kompāniju alkas pēc peļņas stāv pāri visam, atstājot novārtā gan apkārt esošo vidi, gan arī interesi par laikabiedru kopējo labklājību. Vārdi organic, healthy vai natural arī ir gandrīz pilnībā zaudējuši savu nozīmi un kļuvuši par tukšiem saukļiem, aiz kuriem slēpjas itin viss, kas cenšas izvilināt no sabiedrības tikai un vienīgi finansiālu labumu, degradējot vidi un upurējot sabiedrības veselību.
Visai nomācoši, bet tas mani atkal vedināja domāt par to, vai manai daiļradei vienmēr vajadzētu izrietēt un reflektēt tikai un vienīgi par laikmeta negācijām. Līdz ar to varu atklāt, ka savu prātu esmu saduļķojis un vajadzētu kādu brītiņu atļauties eksperimentēšanai – gan ar materiāliem, gan dažādiem medijiem. Tas varētu ļaut skaidrāk saskatīt konkrētu virzienu, kurā doties. Noteikti kā pamata interese nemainīgi paliks plūsmu optimizācija un temperatūru regulējošas iekārtas, bet pašlaik šajā interešu lokā sāk arī iemiksēties interese par mutāciju. Neskaitot pašreizējā laika refleksijas, kā nemainīga interese noteikti paliks arī darbs ar pašas izstādes telpas arhitektūras elementiem un tās atmosfēru.
Titulbilde: Foto no Jāņa Dzirnieka personīgā arhīva. 2024
