Glezna nekad nav pabeigta
Intervija ar mākslinieku Raimondu Staprānu
13/10/2016
Raimonds Staprāns (1926) ir latviešu izcelsmes mākslinieks un dramaturgs no ASV. Lielāko dzīves daļu viņš ir pavadījis Amerikā, tomēr vienmēr uzsvēris savu latvisko izcelsmi. Viņš teic, ka nav asimilējies, un sevi joprojām uzskata par politisko emigrantu. Staprāns dzimis Rīgā, bet Otrā pasaules kara beigās kopā ar ģimeni devies trimdā un šobrīd dzīvo un strādā Sanfrancisko, Kalifornijā.
Latvijā Raimonds Staprāns ir labi pazīstams kā lugu rakstnieks (teātra izrāde, kas tapusi pēc viņa lugas “Četras dienas jūnijā”, Atmodas laikā Latvijā bija viena no skatītākajām). Kā gleznotāju Latvija Staprānu tuvāk iepazina 2006. gadā, kad Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tika sarīkota līdz tam plašākā meistara gleznu izstāde viņa dzimtenē. Mākslinieka sniegums Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāms arī šobrīd – līdz 20. novembrim muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālē atvērta izstāde “Piecas gleznas”, kurā redzami Staprāna darbi, kas radīti laikposmā no 2010. līdz 2015. gadam. Kādam varētu šķist, ka seši gadi ir nepiedienīgi ilgs laiks, lai uzgleznotu darbu, bet tieši tāda ir Raimonda Staprāna gleznu tapšanas gaita – lēna, meditatīva – un ilgst vairāku gadu garumā. Šis lēnais un pārdomātais process, novedot kompozīciju līdz līdzsvara stāvoklim, šķiet, atbalsojas arī viņa darbu noskaņā – klusajās dabās ar vienkāršām ikdienas lietām un ainavās ar laivām, anonīmām ēkām vai Klusā okeāna piekrasti jūtam mieru un emocionālu apvaldītību –, bet Kalifornijas spilgtās saules ietekmētā krāsu dzidrumā un kontrastējošajās ēnās atklājas mākslinieka glezniecībai raksturīgā interese par šī reģiona gaismēnas specifiku.
Raimonds Staprāns pats atzīst, ka viņš ir starp tiem laimīgajiem, kura darbi ir novērtēti. Māksliniekam ir regulāra sadarbība ar galerijām – Hachkett Mill Gallery Sanfrancisko, Peter Mendenhall Gallery Losandželosā – un viņa darbi atrodas tādās nozīmīgās kolekcijās, kā Sanfrancisko Mākslas muzejs, Kalifornijas Oklendas muzejs, Losandželosas Valsts mākslas muzejs, San Hosē Mākslas muzejs, Portlendas Mākslas muzejs, Pasadīnas Mākslas muzejs, Fīniksas Mākslas muzejs, Krokera Mākslas muzejs, Santabarbaras Mākslas muzejs, Hjūstonas Mākslas muzejs, Džona F. Kenedija Mākslas muzejs, kā arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums.
Ar mākslinieku tiekamies dzīvoklī kāda Rīgas centra nama mansardā. Viņa kundze Ilona mums laipni pagatavo kafiju. Abi tikko ir diskutējuši par teātra izrādi, ko redzējuši Nacionālajā teātrī, bet pēc intervijas Staprānu pāris dosies uz kādas izstādes atklāšanu.
Latvijā mākslinieks katru gadu pavada divus mēnešus. Jautāts, vai viņš te arī glezno, Raimonds Staprāns atbild, ka neglezno. Praktisku apsvērumu dēļ – mākslinieka “studija Sanfrancisko ir notašķīta ar krāsu no galvas līdz kājām, dzīvoklī tas nebūtu iespējams”.
Raimonds Staprāns. Glass With Brush. 2013
Skatoties uz jūsu darbiem, redzam, ka mīlat atainot vienkāršas ikdienišķas lietas – to, kas ir ap jums. Pastāstiet, lūdzu, kāds ir jūsu darba process – kā nonākat līdz gleznai?
Es, patiesībā sakot, sāku ne no kā, un tad – procesā – skatos, kas iznāk. Nekādas lielās skices iepriekš netaisu, varbūt ko maziņu uz papīra gabaliņa uzskicēju. Kad iesāku gleznu, kāda vārga ideja jau apmēram ir – vai es gribētu taisīt gaišāku vai tumšāku gleznu, kāda krāsu gamma būs, kas savukārt nosaka to, kas būs redzams gleznā... Savā ziņā glezna iesākas kā abstrakcija. Es vienlaikus strādāju ar kādām astoņām līdz desmit gleznām vienā reizē. Līdz ar to viena glezna iespaido otru, bet kāds būs iznākums – to es iepriekš nezinu. Varu iesākt ar kluso dabu un pabeigt ar ainavu. Ļoti bieži iesākumā šķiet, ka doma ir laba, bet tiklīdz to uzliec uz audekla, jau zini, ka tur nekā nav. Lielākoties jau nekā nav. Piemēram, iesāku kādu ideju, apmēram noklāju audeklu un tad kaut ko kādā stūrī ieraugu. Kad tas notiek, es to izmantoju – no šī stūra sāku pārējo gleznu. Bet, protams, kad tu tiec tālāk, tu redzi, ka tur atkal nekā nav. (Smejas.) Bet es pēc sava rakstura esmu pulētājs un labotājs, tā nu es visu laiku laboju pats savas kļūdas.
Raimonds Staprāns. Flat
Cik ilgi mēdzat strādāt pie vienas gleznas?
Man ir teikts – es gribētu redzēt, kā tu glezno, un varbūt es varētu kaut ko mācīties. Bet tas ir šausmīgi ilgs process! Parasti es iesāku darbu un tad uz to meditēju – sēžu, domāju, skatos un mēģinu iejusties procesā. Dažkārt tas ilgst vairākus gadus. Piemēram, esmu gleznas jau pa pusei uzgleznojis, man tās nepatīk un es tās nolieku malā. Pēc laika izvelku gleznas ārā un gleznoju tālāk. Atkal nolieku nost. Mums ir trīs stāvu māja (kā jau Sanfrancisko – tā kā tur nav daudz zemes, mājas ir ļoti šauras un stiepjas augšup). Es gleznoju pirmajā stāvā un tad, kad man šķiet, ka glezna ir pabeigta, es to uznesu augšā un piekaru istabā pie sienas. Turpinu vērot. Tās var būt dienas, nedēļas, un parasti ir tā – kad liekas, ka tur ir kaut kas ļoti labs un ģeniāls, pēkšņi sāk kaut kas traucēt un krist uz nerviem, un tad es atkal gleznu nesu uz studiju. Tā tās gleznas iet augšā–lejā, augšā–lejā, kamēr es tās atstāju augšā. Es ļoti skaidri zinu, ka pēc zināma laika es kaut ko atkal mēģināšu uzlabot. Angliski to sauc par apple-polisher. Es neesmu romantiķis pēc dabas, un glezniecībā es nekā romantiska neredzu – tas ir kā darbs.
Savā ziņā es sevi pielīdzinu amatniekam – es strādāju, lai radītu tik labu gleznu, cik varu. Neviena glezna netiek pabeigta ātrāk par kādiem sešiem mēnešiem (ja palaimējas) vai gadu. Ir viena mana klišeja, ko es vienmēr saku – ja tu nodarbojies ar glezniecību, tu glezno 24 stundas. Iespējams, 12 stundas tu guli, bet pārējo laiku, kad kusties, skaties, dzirdi utt., tev viss paliek atmiņā un tu to izmanto.
Vai ir iespējams aprakstīt vārdos – kā var zināt vai gleznā “ir” vai “nekā nav”?
Tas ir ļoti subjektīvs process, kā jau visa māksla – tajā nav likumu kā zinātnē vai tehnoloģijās. Ja nonāc pie galējā punkta, kritērijs ir – patīk vai nepatīk. Kad pašam patīk, tad ir labi. Citam var arī nepatikt. Vēl viena mana klišeja – es sev jautāju, vai šo gleznu, ja tā būtu kāda cita autora darbs, es turētu pie sienas, gribētu uz to skatīties atkal un atkal? Ja tā nav, tad es gleznu atkal nesu uz studiju vai nolieku malā.
Raimonds Staprāns. “Saulespuķe saulrietā.” 2010–2015. Autora īpašums
Laiks jau tikai pasaka, vai darbam ir vērtība vai nav, tomēr kā jums šķiet, kas tad ir tas, kas ļauj cilvēku kopumam vienoties, ka tas ir vai nav labs mākslas darbs?
To ir diezgan grūti pateikt un noformulēt. Ja tu pats glezno, tev patīk apmēram tāda veida darbi, kas ir līdzīgi tavējiem. Man ļoti patīk fotoreālisms, bet tajā pašā laikā man patīk arī bezpriekšmetiskā glezniecība un es apbrīnoju agrīnās renesanses temperas un portretus.
Ļaunumu nodara skolas – gribot negribot skolotājs tev uzspiedīs savu redzējumu, lai arī cik brīvdomājošs un liberāls viņš būtu. Tāpēc es ļoti šķībi skatos uz mākslas skolām, mākslas akadēmijām – es domāju, ka tāda laika tērēšana vien ir. Ja kāds grib gleznot, lai sāk, un tad maz pamazām, ja viņam kādi jautājumi rodas, viņš var meklēt atbildes. Es visvairāk esmu mācījies no restauratoriem, krāsotājmeistariem, kas krāso sienas, plauktus. Tas ir ļoti sarežģīts darbs, kuram vajag labu aci un lielu pieredzi. Kad vēl varēju atļauties atsevišķu studiju Sanfrancisko, man tā bija kopā ar kādu restauratoru – es no viņa iemācījos daudz vairāk, kā visās skolās, kur esmu bijis.
Esat mācījies vairākās mākslas augstskolās laikā, kad parādījās abstraktais ekspresionisms. Kāds bija tā iespaids uz jūsu mākslas attīstības ceļu?
Sāku mācīties Sietlā [Vašingtonas Universitātē Sietlā – O. F.]. Toreiz domāju – man būs kaut kā jāpelna maize, pamēģināšu ar portretu gleznošanu pelnīt. Kad atbraucu uz Ameriku pēc Otrā pasaules kara, te skolās strādāja visādas slavenības vai pseidoslavenības no Eiropas, kā piemēram, [Aleksandrs] Arhipenko, bija arī Žoržs Lebrēns, kurš bija [Oskara] Kokoškas tuvs draugs. Tieši viņš man iemācīja – kā darīt, ko un kā skatīties, kā iesākt, strukturēt. Pārējo es pats apguvu mēģinot.
Sietlā abstraktā glezniecība nebija aktuāla. Tur valdīja sava veida “kautrīgs ekspresionisms”. Domāju, ka maģistra grādiņš glezniecībā arī nekaitētu, un devos uz Kaliforniju. Tajā laikā Kalifornijas Universitātes Bērklijā glezniecības fakultāte definēja – tev jāglezno bezpriekšmetiski, bez tā tu nevari iztikt. Modē bija abstraktā glezniecība, milzīgi audekli. Arī es gleznoju lielos audeklus [Viktora] Vazarelli un [Īva] Kleina garā.
Protams, kad ar kritisku aci skaties, tu redzi, ka bieži vien tas ir liels audekls, bet maza glezniņa. Un reizēm cits ir tāds meistars, kurš uzglezno mazu glezniņu, bet tā ir liela. To nevar aprēķināt.
Kad par to runājat, šķiet, ka jūs uz bezpriekšmetisko glezniecību raugāties nedaudz skeptiski un ironiski.
Ne pārāk. Es arī savus tagadējos darbus uzskatu par abstrakcijām – formas ir reālistiskas, bet tomēr abstraktas. Lai arī lielāko daļu no milzīgajiem audekliem esmu sagriezis un pārgleznojis, neesmu no abstrakcijas nekur aizgājis. Ja gleznoju kādu priekšmetu, es uz to pa daļai skatos, bet rezultāts nav reālistisks – es to pārstrādāju abstraktā veidā. Man tā vismaz liekas. Bet vispār, gleznojot man ir tāds cinisks skatījums. (Smejas.) Bez tā mūsdienās iztikt nevar.
Raimonds Staprāns. “Šķūnis ar sarkanām durvīm.” 2012. Autora īpašums
Vai sekojat tam, kas notiek laikmetīgās mākslas pasaulē?
Šo to es redzu, bet ļoti labi informēts neesmu. Mēģināt apgūt visu, kas pasaulē notiek, – tas paņem daudz laika.
Pēdējā laikā domāju, ka stājglezniecībai paredzama diezgan drūma nākotne – valda citas intereses, citi veidi, kā sevi izteikt. Un jaunā paaudze vairs nav ieinteresēta redzēt gleznas pie sienām. Latviešu pilsonībai un arī padomju laikā bija svarīgi, ka mājā ir vismaz kāda glezna. Tagad, man šķiet, jaunajai paaudzei nav šīs sajūtas.
Ja atgriežamies 50.–60. gados, laikā, kad formējās veids, kā gleznojat...
50. gados es sāku par to domāt, bet, patiesību sakot, pagāja daudz vairāk gadu, kamēr tā īsti sāku apzināties, ko es personīgi no glezniecības vēlos – iesāku gleznot 40. gadu beigās un tikai ap 80. gadiem sapratu. Trīsdesmit gadus, kā man liekas, es maldījos pa pasauli. Protams, gleznas nāca, tās pārdevās, bet, kad apskatos tagad uz gleznām, ko esmu radījis 50.–60. gados, daudzas nekam neder. Žēl.
Rakstnieks un mākslas teorētiķis Andrē Malro, kura darbus es ļoti cienu, savā Voices of Silence (“Klusuma balsis”) apraksta glezniecību. Viņš raksta, ka gleznotājam ir acs, bet ne divdesmit, un, ja tu pietiekoši ilgi dzīvo, paiet daudzi gadi, pirms tu sāc redzēt ar savu aci.
Bet vide, kas bija ap jums tajā laika, vai tā jūs ietekmēja? Varbūt tikāties ar kādiem tā laika māksliniekiem, literātiem, kuri atstājuši ietekmes?
Tikos, bet mazāk, nekā daudzi citi. Kad Kalifornijā iesāku studēt, mūsu kursā bija 30 cerīgi studenti, bet lielākā daļa vēlāk pārgāja kādās citās profesijās. Mēs bijām četri draugi, kas turējāmies kopā un palikām pie mākslas.
Patiesību sakot, mākslinieks ir kā atkritumu savācējs – ņem to, ko ierauga. Ja gleznotājs ir kādas sakarības ieraudzījis, viņam tās arī noderēs. Bet tā visa ir sagadīšanās.
Ja man ļauts, es vairāk cenšos uzturēt attiecības ar literātiem. Tā iemesla dēļ, ka viņiem ir labāk organizētas smadzenes. Mākslai to nevajag, tur vajag talantu, bet pamatā mākslas radīšanas process ir saistīts ar primitīvām smadzeņu daļām. Es, protams, negribu vispārināt, bet cilvēki, kas raksta, ļoti bieži ir daudz interesantākas personības nekā tie, kas glezno. Mākslinieki vai nu nerunā nemaz, vai arī bieži runā muļķības. Vēl viena mana personīgā klišeja – es rakstu, lai nepaliktu par idiotu.
Māksla ir tāda jocīga lieta – tu vari būt visādi ļoti izglītots cilvēks, bet slikts mākslinieks, tikmēr otrs varbūt nekā nezina, toties viņam ir acs. Lai rakstītu, tev jābūt diezgan organizētai galvai, turpretī glezniecības process ir citādāks – tev nav jāsaliek lietas pa plauktiem kā rakstniecībā, kur tev jādomā, lai citi varētu saprast.
Ja runājam par glezniecību, vēl viena mana personīgā klišeja, ko vēlos pateikt, ir – glezna nekad nav pabeigta, jo vienmēr var kaut ko mainīt. Tā iemesla dēļ, ka ikreiz ir vilšanās, – tu nekad nesasniedz to, kas ir tavā galvā, brauc riņķī apkārt, bet pie centra nekad nenonāc.
Nekad?
Ir diezgan grūti, jo tas, kas ir tavās izjūtās, uz audekla vienmēr simtprocentīgi netiek. Gan tehnisku, gan citu iemeslu dēļ. Tas ir tikai tas, ko tajā brīdī vari izdarīt. Dzejniecei Mirdzai Ķempei viens no pēdējiem dzejoļiem ir par putnu [“Putna sauciens” – O. F.]. Es to vienmēr pārlasu. Viņa raksta: “...to putnu, kas kaismīgi sauc, notvert vairs nepagūšu.” Un turpina: “...Pat kā pasakā nepaliek mirdzošā spalva man rokā...” Tu visu mūžu esi dzejojis un redzi, ka neesi pienācis pie tā, ko esi gribējis. Es tāpat arī uz saviem darbiem skatos. To putnu es neesmu dabūjis, bet to spalvu gan esmu. (Smejas.)
