10 lietas, kas jāzina par Raimondu Staprānu
Mākslas festivāls “Cēsis 2023” vizuālās mākslas programmas ietvaros šogad piedāvās izstādi “Pārāk tuvu, pārāk tālu”, kas Cēsu Izstāžu namā būs skatāma no 15. jūlija līdz 20. augustam. Izstāde iezīmē latviešu mākslinieka – gleznotāja un dramaturga Raimonda Staprāna tuvojošos 100 gadus jubileju, kas tiks svinēta 2026. gadā.
Staprāna glezniecības rokraksts ir plaši atpazīstams ar spilgto, krāsām bagāto paleti, spēju uzburt gaismas klātesamību un atturīgajiem, minimālistiskajiem sižetiem. Viņa darbos reti parādās cilvēks, taču izņēmums ir atsevišķi portreti, kas būs redzami arī izstādē Cēsu Izstāžu namā. Izstāde “Pārāk tuvu, pārāk tālu” piedāvās iepazīties ar plašu spektru Staprāna darbu, sākot ar viņa karjeras agrīnā posma veikumu (1960. gadiem) līdz pat mūsdienām, apkopojot darbus no Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja kolekcijas, Zuzānu kolekcijas, Aldas Staprāns-Mednis un Māra Medņa privātkolekcijas, kā arī Gunta Belēviča privātkolekcijas.
Gaidot izstādi un gatavojoties mākslinieka jubilejai, ir vērts atcerēties vai no jauna atklāt vairākas būtiskas lietas, kas jāzina par Raimondu Staprānu.
Skats no Sanfrancisko “Zelta tilta”. Autores foto
1. Staprāns un Kalifornija
Raimonda Staprāna glezniecība ir plaši atpazīstama ar spilgto, krāsām bagāto paleti. Kā mākslinieks pats norāda, viņa glezniecība pēc būtības ir “kaliforniska” – tajā nozīmē, ka krāsa un gaisma ir vadošie izteiksmes līdzekļi. Lielāko dzīves daļu pavadot Ziemeļkalifornijā, Staprāns ir būtiski ietekmējies tieši no šīs vietas topogrāfijas un mākslas procesiem. Kalifornija ir zināma ar savu krāsu pārbagātību, kam lielākoties ir saistība ar lauksaimniecības un dārzniecības attīstību, jo vietējais klimats ļauj audzēt ziedus un augus visa gada garumā. Štats ticis identificēts ar saviem produktiem, jo īpaši ar apelsīniem, kuru attēli uz kastu etiķetēm palīdzēja atpazīt Kaliforniju visā ASV. Tieši apelsīni, kā zināms, ir bijis iemīļots Staprāna glezniecības motīvs.
Viens no būtiskākajiem izteiksmes līdzekļiem Staprāna gleznās ir gaisma. Tā var būt gan spilgta un griezīga, gan klusināta un mierpilna. Par Kalifornijas gaismu ir daudz runāts – tās pastāvīgumu, noturību, zināmu konsekvenci, iedarbību uz emocijām. Ne velti gaismu un ēnu spēles arī veidojušas kinematogrāfijas valodu, kam mājas ir šajā reģionā. Arī Staprāns bieži atzīmējis, ka nemitīgā gaismas klātbūtne un intensitāte ir palīdzējusi viņa glezniecībai.
Raimonds Staprāns. Klusā daba ar nekomfortablu salokāmo krēslu. 1999
2. Staprāns un ikdienišķā noslēpumainība
Mākslinieks bieži gleznojis vienkāršas, ikdienišķas lietas – krēslu, izbirušus citronus vai apelsīnus uz galda, kādu ne visai izcilu vāzi u.tml. Staprānam piemīt spēja izcelt vienkāršu lietu īpašo dabu. Vēl jo vairāk – mākslinieks ne tikai iedveš lietās dzīvību, bet ar glezniecības palīdzību atklāj to potenciālu, liekot aizdomāties par maģiskā klātesamību mūsu ikdienā. To, ka “māksla ir maģija” (neskatoties uz to, kas tiek attēlots), Staprāns apguva no Hansa Hofmana – vācu izcelsmes amerikāņu abstraktā ekspresionisma pārstāvja, kurš ietekmējis virkni kaliforniešu.
Raimonds Staprāns. Neglītās Hoknija vāzes variācija. 2005. Zuzānu kolekcija
Amerikāņu mākslas kritiķis Deivids Peigels par Staprāna darbiem raksta: “Viņa gleznu paradokss ir saistīts ar parastu lietu noslēpumainību (..). Šī neskaidrība liek mums aizdomāties par mūsu vietu pasaulē, par to, kā mēs to iepazīstam, kā mūsu gaidas iekrāso mūsu uztveri, kā šī uztvere veido turpmākas gaidas un, kā gaidas un uztvere nosaka attiecības, ko mēs veidojam ar sevi un apkārtējo pasauli.”
Deivida Hoknija Van Goga krēsla variācija. 1988
3. Staprāns un krēsli
Mākslinieks sarunās ir norādījis, ka viņa ietekmju avots nav daba, tie drīzāk ir citi mākslinieki. Gadu garumā starp tiem ir ierindojušies vairāki atzīti autori, kuru darbus Staprāns ir apbrīnojis un studējis, piemēram, tādi kā Ričards Dībenkorns vai Deivids Hoknijs.
Raimonds Staprāns. Van Goga/Hoknija krēsla attīstība.1989
Raimonds Staprāns. Nāves ielejas krēsli. 1989
Kā veltījums Hoknija ietekmei ir gan “Neglītās Hoknija vāzes variācija” (2005), gan “Van Goga Hoknija krēsla attīstība” (1989). Van Goga krēsls ir tukšs, taču tas liecina par mākslinieka klātbūtni. Staprānam ir raksturīgi gleznot dažādus krēslus, kas lielākoties ir vienkārši atzveltnes vai salokāmi krēsli. Tie īpaši uzsver cilvēka ne-klātbūtni, taču vienlaikus liecina par viņa atstātajām pēdām – kaut kādā ziņā mūsdienu pasaules iztēlē iegulstot apokaliptiskā ainā. Tomēr Staprāna krēsli var vedināt uz diezgan ietilpīgām interpretācijām. Piemēram, kompozīcijā “Nāves ielejas krēsli” (1989) attēloti divi krēsli, kuru “muguras” ir pagrieztas viena pret otru. Tas rezonē gan ar mākslinieka Veina Tībo darbu “Divas sēdošas figūras”, gan arī tiek apspēlēts Staprāna lugā “Sasalšana” (1980), vēstot par pāra attiecībām un tajā esošo izolāciju un vientulību.
4. Staprāns un abstraktais reālisms
Staprāna glezniecību dēvē par abstrakto reālismu, kurā sintezējas reālisma un abstraktās mākslas tradīcijas. Daudzi Staprāna daiļradi pieskaita Ričarda Dībenkorna un Veina Tībo reālistiskajai tradīcijai, taču Staprāna izglītība balstās abstraktā ekspresionisma skolā.
Raimonds Staprāns. Četras melnas laivas. 1973
Būtisku iespaidu uz Staprānu atstājis Hofmans. Kā atzīmējis Skots Šīldss: “Daļēji Hofmaņa dēļ tik daudzi kalifornieši nolēma, ka glezniecība var pastāvēt divās dimensijās, nevis kalpot kā iluzionistisks logs uz trīsdimensiju pasauli.” Staprāns norāda, ka viņš neglezno no dabas, viņa glezniecības pasaule ir konstruēta, balstīta iztēlē.
Raimonds Staprāns. Sarkanā ainava. 1975
5. Staprānu ģimene un emigrācija
Raimonda Staprāna tēvs bija Rīgas domnieks, ārsts Teodors Staprāns (1900–1989), vēlāk Oregonas Latviešu biedrības priekšsēdis; mātes vārds bija Elvīra (1903–1993) – ieguvusi maģistra grādu filoloģijā, viņa strādāja par skolotāju. Teodors Staprāns bez savas nodarbošanās medicīnā bija arī sociāldemokrātu partijas biedrs (viņš pat neveiksmīgi kandidēja uz mēra amatu). Teodora politisko uzskatu dēļ Staprānu ģimene Latvijā atradās pastāvīgā nedrošībā.
Raimonda ģimene ap 1933. gadu, Jūrmalā. No kreisās: Raimonds, viņa tēvs Teodors, māte Elvīra, brālis Armands un kalpone Marija. Foto: Vilis Skārds 
Staprānu ģimene Latviju pameta 1944. gadā, vispirms dodoties uz Austriju un pēc tam uz Vāciju. Vēlāk, 1947. gadā, Staprāni pārcēlās uz Oregonu, ASV, kur viņus uzņēma radinieks – politiskais bēglis. Raimonds atzīst, ka, ierodoties Amerikā, viņu nekavējoties pārņēmusi atvieglojuma sajūta, jo viņš beidzot sajuties brīvs. Viņš bez liekām šaubām atzīst, ka haotiskie jaunības gadi Latvijā – okupācija, nedrošība un nemitīgā trauksme, ko viņa ģimenei nācās piedzīvot okupācijas apstākļos, būtiski ietekmēja viņa personības veidošanos un atstāja iespaidu uz visu dzīvi. Ne velti Staprāna galvenais mērķis glezniecībā ir ienest klusumu, kārtību, drošību un komfortu. Viņš cenšas pārvarēt ārējās pasaules neparedzamību, būvējot skaidri kontrolētu pasauli uz audekla, kurā iespējams patverties.
No vizītes pie Staprāniem. Tomasa Reinolda foto no bloga: https://trgtalk.wordpress.com/category/artists/ostrau-sandy/
6. Staprāns un Ilona
Staprāna lielais atbalsts visu mūžu ir bijusi viņa dzīvesbiedre Ilona (pirms apprecēšanās Peiča). Ilona Staprāne ieguvusi doktora grādu bioķīmijā un bijusi atzīta zinātniece. Meklējot informāciju par Ilonu tiešsaistē, nav iespējams atrast daudz. Tikai atsevišķus viņas pētījumus, kas izstrādāti kopā ar kolēģiem. Teorētiķis Pols Kārlstroms, rakstot par Staprānu, nav vairījies arī pieminēt Staprānu ģimenes iekšējās attiecības, kas ir piedzīvojušas dažādus posmus. Viņš norāda, ka “Ilona ir ļoti sabiedrisks cilvēks, taču viņas vīrs var būt mulsinoši noslēgts.” Lai arī Raimonds un Ilona ir kopā vairākas dekādes, pa vidu – 1970. gados – ir bijis šķiršanās posms, kad Ilona kopā ar abām meitām – Marettu un Aldu – dzīvoja atsevišķi. Taču šķiršanās nebija ilga. Ir norādes, ka Staprāna ekspresionistiskie darbi atsaucas tieši uz šo šķiršanās posmu. Iespējams, glezniecība kalpojusi par veidu, kā atbrīvoties no uzkrātajām emocijām. Taču to, vai šāds skaidrojums nav tikai viena no daudzajām viņa darbu interpretācijām, mums kā skatītājiem neuzzināt. Patiesība ir kaut kur pa vidu, paliekot pie Ilonas un Raimonda.
Skats uz Sanfrancisko no Staprānu mājas loga. Foto: Pīters Mendenhols
7. Staprāns un Sanfrancisko
Staprāna un Ilonas dzīvesvieta vairāk nekā septiņu gadu desmitu garumā ir bijusi Sanfrancisko Kalifornijā. Saukta par “patvēruma pilsētu”, tā ir vieta, kur fotogrāfs Edvards Maibridžs19. gs. otrajā pusē izgudroja kustīgo attēlu, kas attiecīgi iezīmēja kino ēras sākumu (pilsētā bijuši ap 70 kinoteātru). Ievērojamā amerikāņu rakstniece Rebeka Solnita par Sanfrancisko raksta: “Šeit nav pagātnes, vismaz ne tādas, ko tā vēlas atcerēties, – tā vienmēr ir bijusi sevišķi prasmīga, lai iezīmētu nākotni.” Sanfrancisko radījusi telpu arī tādam fenomenam kā Silikona ieleja – mūsdienu inovāciju un jauno tehnoloģiju centram, kam skats ir vērsts tikai nākotnē.
No Staprānu dzīves vietas – Potrero kalna – paveras ainava uz šo neierobežoto iespēju pilsētu. Viens no būtiskiem atskaites punktiem mākslinieka gleznās ir skatījums no augšas – it kā skatītājs būtu nedaudz pacēlies virs zemes un lidinātos. “Trimda, kurā Staprāns mūs ir ievedis, ir sava veida ne-cilvēku zeme. No tās mums pazīstamākie priekšmeti un vide – mēbeles, istabas un ēkas – ir vienkārši nesasniedzami,” raksta Deivids Peigels.
Raimonds Staprāns. Gaišreģis. 1978
8. Citādais Staprāns
Staprāna daiļradē iezīmējas posms, kad viņš gleznoja ekspresionistiskus aktus, galvas un dusmīgus putnus. Tie tapuši 1970. gados un izteikti disonē ar viņa kontrolēto, minimālistisko glezniecību, ko lielākoties sastāda klusās dabas un ainavas. Tieši šis kontrasts, kas atklājas mākslinieka rokrakstā, liek aizdomāties par spriedzes stāvokli autora radošajā procesā – kas tiek apspiests, kas tiek atklāts un kurā brīdī notiek konflikti?
Pols Kārlstroms par šiem darbiem raksta: “...ainavas aktualizē vajadzību pēc kontroles un kārtības – un ērtas vietas, kur nozust. Ekspresionistiskie darbi ieņem pretējo galējību, dramatiski atklājot to, ko Raimonds cenšas noslēpt “reālistiskajos” darbos. Abi šie pāri ir būtiski komponenti pašportretos, ko viņš, neraugoties uz gadījuma rakstura atrunām, atzīst par daļu no savas mākslas.”
Raimonds Staprāns. Akts ar baltiem matiem. 1976-78
9. Staprāns un glezniecība
Raimonds Staprāns bieži apgalvo, ka viņš nevēlas saviem darbiem piešķirt nozīmes, simbolisku svaru vai stāstījumu. Viņš tic mākslas medijam – glezniecībai. Staprāns norāda, ka uz gleznām ir jāskatās, ar tām jāpavada ilgs laiks, lai tās uztvertu un sajustu. Tomēr, neskatoties uz mākslinieka vēlmi ieņemt neitrālu pozīciju un izvairīties no jebkādiem skaidrojumiem, jāatzīst, ka viņa mākslā jaušami metafiziski jautājumi. Iespējams, tieši ceļš uz mākslas darbu, tiekšanās pēc pilnības, ir tas, kas piešķir šiem darbiem jēdzīgumu un attālina tos no formālu vai estētisku jautājumu risināšanas. Skots Šīldss norāda, ka mākslinieka darbos ir pārpārēm vietas metaforām, it īpaši viņa klusajās dabās un arhitektoniskajās ainavās. Taču viņš akcentē arī “Dusmīgo putnu” sēriju, kas, viņaprāt, atklāj vistiešāko saikni ar Staprāna pienesumu dramaturģijai. Šajās gleznās viņš, iespējams, saskaras ar dziļākajām mākslinieciskajām problēmām.
Raimonds Staprāns. Dusmīgais putns. 1981 
10. Staprāns un rakstīšana
Staprāns ir labi zināms arī kā dramaturgs. Viņš ir sarakstījis lugas gan angļu, gan latviešu valodā. Lugas iestudētas latviešu teātros, galvenokārt Laimoņa Siliņa izveidotajā un vadītajā Sanfrancisko Mazajā teātrī, kurā Staprāns darbojies arī kā scenogrāfs. Viens no zināmākajiem darbiem ir “Četras dienas jūnijā” (1989), kas vēsta par padomju okupāciju Latvijā 1940. gadā.
“To ir grūti pateikt, kas es esmu – rakstnieks vai gleznotājs. Varbūt abi divi. Tas ir milzīgi garš stāsts. Gleznošana ir tāda ļoti ierobežota procedūra. Lai gūtu lielāku sajēgu, šķita, ka kaut kas būtu jāraksta. Otrkārt, latviešu lieta mani interesē. Visa latviešu tautas traģēdija, kurā esam iejaukti, kurā esam līdzgaitnieki. Tā nekad nav devusi mieru. Tas arī lika to lugu man rakstīt,” atzīst Staprāns.
***
Informācija apkopota no šādiem avotiem:
Full Spectrum: Paintings by Raimonds Staprans (texts by David Pagel, John Yau etc.) Sacramento: Crocker Art Museum, 2017.
Raimonds Staprans: Art of Tranquility and Turbulence (texts by Paul J. Karlstrom, Raimonds Staprans etc.). University of Washington Press: First Edition, 2006.
Raimonds Staprāns (sast. Elita Ansone). Rīga: LNMM un Neputns, 2006.
Raimonds Staprāns, literatura.lv www.literatura.lv/personas/raimonds-staprans
Titulbilde: Raimonds Staprāns. Klusā daba ar gudri izvietotiem uz leju krītošiem apelsīniem. 2002
