Starp divām realitātēm
Intervija ar mākslinieku Martinu Vizbuli
Savā radošajā darbībā jau vairākus gadus Martins Vizbulis ir aizrāvies ar mikrokontrolieru un dažādu sensoru studijām, radoši savienojot realitāti ar virtuālo realitāti un iesaistot skatītājus tiešā komunikācijā ar mākslas darbiem. Kā apliecinājušas Martina pēdējās personālizstādes jauno mediju mākslas galerijā RIXC, mākslinieks šobrīd ir viena no spilgtākajām personībām šodienas jauno mediju mākslas ainā Latvijā.
Izstādei “The 2nd Latvia・Japan Mini Print Exhibition” paredzētais darbs
Izstāde “Divu toņu daudzfrekvenču komunikācija” Mākslas festivālā “Cēsis 2023” iecerēta ar mērķi atklāt mākslas, zinātnes un tehnoloģiju mijiedarbību, akcentējot sinerģijas lomu mūsdienu pasaulē. Savukārt no 1. līdz 13. augustam viņa darbi tiks izstādīti grafikas izstādē The 2nd Latvia・Japan Mini Print Exhibition B-gallery Tokijā, Japānā. Izstādē Martins piedalīsies ar divām A4 izmēra mikroshēmu iespiedplates tehnikā (PCB-printed circuit board) izgatavotām datu vizualizācijām. Vienu – no Latvijas Mākslas akadēmijas telpām, otru – no kāda putnu būra Mārupē.
Martins Vizbulis
Šobrīd Martins Vizbulis ir Audiovizuālās mediju mākslas nodaļas Vides mākslas katedras vadītājs Latvijas Mākslas akadēmijā. Paralēli viņš nodarbojas ar izstāžu iekārtošanu un ir piedalījies piecu Latvijas nacionālo ekspozīciju un viena paralēlā mākslas pasākuma iekārtošanā Venēcijas mākslas biennālēs. Viņš ir visu līdz šim notikušo Purvīša balvas un Cēsu mākslas festivāla ekspozīciju arhitekts. Veidojis izstāžu iekārtojumu arī tādiem ārvalstu māksliniekiem kā Džeimss Benings, Jons Meks, Kristians Boltanskis un Braco Dimitrijevičs.
Brīvos brīžus Martins cenšas atvēlēt savām interesēm, kas, gribi negribi, jau atkal cieši saistītas ar tehnoloģiju izziņu. Piemēram, šobrīd mākslinieks aizrāvies ar Leonu Tereminu (Лев Серге́евич Терме́н), kurš savulaik izgudroja ne tikai elektronisko mūzikas instrumentu, ko izpildītājs pārvalda bez fiziska kontakta, bet arī noklausīšanās ierīces, kas izmanto lāzera staru vai elektromagnētiskā lauka starojumu.
Izstādei “The 2nd Latvia・Japan Mini Print Exhibition” paredzētais darbs
Tu esi vispusīgs profesionālis – mākslinieks, pasniedzējs, izstāžu iekārtotājs. Vai tev ir vairāk stundas diennaktī kā citiem cilvēkiem, lai to visu pagūtu?
Vienkārši – makšķernieki ceļas agrāk. Vēlams jau četros būt uz ūdens!
Tad jautājumu nav! Šobrīd atrodies Cēsīs, kur strādā pie Mākslas festivāla “Cēsis 2023” ekspozīcijas un paša izstādes “Divu toņu daudzfrekvenču komunikācija”. Tās nosaukums ir telekomunikāciju tehniskā termina DTMF (dual tone multi-frequency) tulkojums no angļu valodas. Vai varu lūgt tevi “vienkāršajā valodā” izskaidrot, kas ir izjemateriāls, no kā tavs darbs tiek veidots?
Tas ir vienkāršs datoriņš. Supervienkāršs datoriņš, kuram supervienkārši var uzprogrammēt darbības, kuras vēlies, lai tas izpilda.
Un, ja skatāmies dziļāk “kas lācītim vēderā”…
Šādas ierīces es patiesībā komplektēju. Proti, ir gatavas komponentes un ir tādas, kuras projektēju pats, piemēram, iespiedplati, ko pēc mana pasūtījuma uzražoja Ķīnā.
Ir SIM kartes modulis (principā tās ir telefona smadzenes), kuru organizē mikrokontrolieris. Tad mums ir SD kartes modulis, kurā ieliek SD karti. Un mikrokontrolieris tiek ieprogrammēts, ko tam darīt tajā SD kartē. Šajā gadījumā – pierakstīt un vienkāršā tekstā noformatēt manis interesējošos procesus. Tad ir MP3 modulis, kurā ieliek SD karti, un tad tas darbojas kā mini MP3 atskaņotājs. Un ir arī reālā laika modulis (pulkstenis), kuram ir sava baterija, lai tas neaizmirstu, cik ir pulkstenis un kāds ir datums.
Ir arī slēdzīši jeb vienkārši releji. Cēsu ekspozīcijā darbosies automātiskās žalūzijas, kuras gan esmu izjaucis un pārveidojis tā, lai tās strādātu atbilstoši manai iecerei.
Izstāde “Divu toņu daudzfrekvenču komunikācija” Mākslas festivālā “Cēsis 2023”
Lūdzu, ieskicē ko tieši ekspozīcijā apmeklētājs varēs redzēt?
Kad apmeklētājs ienāks telpā, viņš nevarēs redzēt tieši neko. Acu līmenī nebūs nekā, bet augstāk pie griestiem būs izvietotas tādas kā sijas ar žalūzijām. Būs arī anotācijas ar darba instrukcijām un trīs telefona numuri.
Cik noprotu, šīs žalūzijas darbināt varēs paši apmeklētāji.
Jā, tās būs iespējams darbināt, izveidojot telefona zvana savienojumu un izmantojot DTMF funkciju. Respektīvi, apmeklētājs piezvana un pēc sasveicināšanās spaida savā telefona klaviatūrā visus 12 taustiņus, kuri aktivizē slēdzīšus, kas sāk darbināt automātiskās žalūzijas. Un šādi skatītājs iegūst kontroli pār darbu. Katra žalūzija savienota ar vienu no tastatūras taustiņiem, piespiežot cipariņu vienu reizi – žalūzija sāk nolaisties, piespiežot otrreiz – tā apstājas, piespiežot trešo reizi – ceļas atpakaļ uz augšu, ceturto reizi – iepauzējas utt. Turklāt ekspozīcija plānota tā, ka to var darbināt arī neienākot galerijā – no ārpuses un kaut vai nakts laikā. Telefona numurs, uz kuru piezvanīt, lai iedarbinātu žalūzijas, būs norādīts arī ārpusē uz loga, un ja galerija būs ciet, būs iespēja uzzvanīt un ekspozīciju novērot caur to.
Visas šīs veiktās darbības tiks nosūtītas mākonī – manā datubāzē. Protams, paralēli tas notiks arī SD kartes teksta failiņā, taču, lai es varētu no jebkuras vietas jebkurā brīdī pārraudzīt notiekošo, tas viss glabāsies mākonī.
RIXC izstāde “if(){} else{} || else if(){}”. Vizualizētās datu epizodes iespiedplatēs
RIXC izstāde “if(){} else{} || else if(){}”. Vizualizētās datu epizodes iespiedplatēs
Tā, tā, tā… Tātad tava interese ir virzīta ne tikai uz apmeklētāju darbību kontroli, bet arī uz datu vākšanu.
2022. gada RIXC izstādē “if(){} else{} || else if(){}” man patiešām tas “aizšķīlās” – sāka interesēt tie dati! Tajā es izmantoju Mišela Fuko panoptikona principu, kurā novērojamais zina, ka viņu novēro, bet nezina kad un cik daudz, tāpēc uzvedās tā, it kā to novēro nepārtraukti. Izstādē bija pieci identiski darbi – tās bija mikroshēmas 3D printētu korpusu ietvarā, kas atgādināja baltas amēbas. Neuzkrītoši tās uzstādīju vairākās vietās – atšķirīgās vidēs, lai iegūtu atšķirīgus datus par atšķirīgiem notikumiem, ko amēbas novēro un iekļauj sevī. Tās tika izvietotas RIXC galerijā, Ventspils koncertzālē, Vagonu ielas bārā “1983”, un viena bija arī manā virtuvē – nu tā, lai būtu godīgi un lai novērots tiktu arī es pats.
3D vizualizācija amēbai
Šīs amēbas jeb datu vācēji ievāc telpās esošos parametrus: CO2 daudzumu, gaisa mitrumu, kustību telpā, apmeklētāja distanci no darba, gaisa temperatūru, trokšņu līmeni, alkohola molekulu daudzumu gaisā, gaismas intensitāti utt. Tad, kad vācējā deg zilā lampiņa, var tikt ievākti arī audio dati un sarunas var tikt noklausītas. Savāktos datus es atgriezu atpakaļ mikroshēmas iespiedplates tehnikā izgatavotās datu vizualizācijās.
Amēba (datu vācējs) bārā “1983”
Dati no bāra “1983”
Kādus interesantus novērojumus atklāja bārs “1983”?
Visus parametrus! Cikos bārā ir pīķa laiks un visi ir pillā, cikos bāru pamet pēdējais apmeklētājs un tiek izslēgta gaisma, kad nākamajā vakarā ierodas pirmais apmeklētājs…
Sanāk, ka šī izstāde Cēsīs ir kā izstādes “if(){} else{} || else if(){}” turpinājums vai evolūcija?
Šajā izstādē es īstenoju kaut ko līdzīgu modernajam sinoptikonam (modern synopticon or synopticism). Atsaucoties uz sociologu Tomasu Matīsenu, tagad sanāk, ka novērojamais vēro kaut ko, bet viņu vēro kāds cits. Tas, kurš vēro novērotāju, tam piedāvā objektus vērošanai un atkarībā no tā reakcijas spēj piedāvāt saistošāku jeb pieprasītāku saturu. Daudzi vēro kaut ko, bet daži vēro daudzus.
Vēl pirms diviem gadiem bija izstāde “+371 28649002”, kurā RIXC galerijā izvietoju divus telefonus, no kuriem apmeklētājs varēja veikt zvanu kādai personai no saviem kontaktiem, kā arī dzērienu automātu, kuram apmeklētājs bija aicināts piezvanīt un saņemt kādu bezmaksas dzērienu. Tajā ekspozīcijā gan es to nevienam vēl nestāstīju, un arī pašam tas vēl nebija aktuāli, – taču arī tajā notika datu vākšana. Respektīvi, atklāšanā es jau redzēju, cik kurš ir izdzēris.
Darbs RIXC izstādē “+371 28649002”
Šobrīd datu vākšana un vizualizēšana kļuvusi par tavu centrālo tēmu.
Jā, tad es iestājos Mākslas akadēmijas profesionālajā doktorantūrā, un novērošana caur datiem, datu vākšana un to vizualizēšana ir kļuvusi par manu centrālo asi. Manuprāt, tas ir mūsu laikmetam visatbilstošākais novērošanas veids, caur kuru, nepārkāpjot normas, var piekļūt parametriem, kuriem citādi nebūtu iespējams. Vai vismaz nebūtu ētiski.
Doktorantūras ietvaros uzstādīju novērošanas stacijas arī akadēmijā – krēslos, koridoros, telpās. Ievācu dažādus parametrus un pētīju korelācijas. Šajā gadījumā daļēji izmantoju perfekto novērošanu (perfect voyeurism), kas pēc Tonija Doila nozīmē, ka novērojamais nekad neuzzina, ka ir ticis novērots un tas nerada šai personai nekādus sarežģījumus, jo nekad netiek atklāts. Tas ir tik interesanti – cik daudz var pastāstīt pavisam vienkārši parametri, ja tos uzliek uz laika skalas (timeline) un mazliet papēta. Piemēram, tāds parametrs kā gaismas daudzums telpā. Pēc datiem var izšķirt, kura ir mākslīgā vai dabiskā gaisma, kad saule lec un kad riet.
Reiz kādā intervijā sacīji, ka, ja tev šis laikmets būtu jānosauc kādā vārdā, tu to sauktu par sensoru, telefonu un datu apstrādes laikmetu. Vai, tavuprāt, mākslinieki, kuri darbojas ar jaunajiem medijiem, tiek līdzi tehnoloģiju jaudai un ātrumam?
Netiek līdzi. Un visā pasaules mērogā netiek līdzi, jo darbs ar tehnoloģijām prasa ārkārtīgi lielas zināšanas un daudz laika. Vai arī piķi. Tas tad nodrošinātu sadarbību ar tehnoloģiju speciālistiem, taču tik un tā – visa pamatā ir zināšanas. Ja mākslinieks pats tehnoloģijas nepārzina, viņš nezin, ko sagaidīt un prasīt no tiem, kuri zina.
Paštaisīts savvaļas bišu skreju infrasarkanā stara analogais sensors
Bišu skrejas datu vizualizācija
Varbūt tomēr vari minēt kādus autorus, kuru darbs tevi šobrīd fascinē un kuriem tu seko līdzi?
Tādā pasaules kontekstā – laikam īsti nē. Lūk, tam gan man nesanāk laika.
Latvijā redzamākie ir Rasa un Raitis Šmiti, kuri strādā ar datu vizualizāciju. Raitis doktorantūrā ir mans teorētiskās darba daļas vadītājs. Man ļoti patīk arī Artura Puntes daiļrade, kas strādā ar dažādiem analogajiem sensoriem, un uztvertos parametrus uzreiz pārvērš skaņās. Viņš arī plāno veidot sensoru datu bāzes, proti, veikt lauka ierakstus, lai šos materiālus varētu apstrādāt un izmantot atkārtoti.
Jau trešo gadu esi LMA Vides mākslas katedras vadītāja amatā. Vai šo gadu laikā ir izdevies īstenot savas ieceres attiecībā uz mācību programmu?
Man šķiet, ka šobrīd programma un pasniedzēju sastāvs ir tuvu ideālam. Man patiešām bija sava vīzija par pašu programmu, un kad ir vīzija par programmu, pretī vajag kādu, kas to spēj izpildīt.
Vides mākslas katedra pirms pāris gadiem pārcēlās no Dizaina nodaļas uz Audiovizuālās mediju mākslas nodaļu – līdzās Scenogrāfijas, Vizuālās komunikācijas (VKN) un Kustība. Attēls. Skaņa (KAS) apakšnozarēm. Šķita, ka mums ar šīm apakšnozarēm ir daudz kā kopīga. Cenšamies veidot kursus, kuri nedublējas nodaļas ietvaros, un studenti var brīvi pieteikties uz tiem arī no VKN, KAS vai scenogrāfiem. Tāpat mūsu studenti apmeklē interesējošos kursus šajās katedrās.
Vienas LMA telpas dati nedēļas griezumā
Varbūt vari ieskicēt šī brīža programmas saturu un mācībspēku pienesumu tajā?
Tā kā vide ir telpiska struktūra, tad studiju procesa mugurkauls un pamatprasme ir 3D modelēšana, izmantojot datorprogrammu Blender. Piesaistītais pasniedzējs Konstantīns Višņevskis ir ļoti augstas klases profesionālis. Viņš arī strādā pie producenta Matīsa Kažas un režisora Ginta Zilbaloža animācijas filmas “Straume” (75’, Latvija/Francija/Beļģija, 2024), kurā viņš veic 3D rigošanu (3D rigging). Rigošana ir tad, kad animācijas tēliem “tiek salikti kauli” un 3D modelis tiek padarīts par kustināmu lelli, piemēram, lai kaķim locītos kājiņas, kustētos mutīte, actiņas, nadziņi. “Straumes” kaķi viņš rigoja gandrīz gadu, jo kaķis ir ļoti komplicēts dzīvnieks. Paskaties, kāds viņš ir, kad iet un kad apsēžas! Kad viņš iet – viņam pleķis ir uz vēdera, savukārt kad apsēžas – tas pats pleķis jau atrodas uz kājas. Jo kājas viņam kustās zem vēdera ādas. Tas ir nenormāli sarežģīti!
Patiesībā jau 3D datorgrafikas kursi akadēmijā bijuši vienmēr, taču to apguvei tika atvēlēts laiks vienā vai divos semestros. Mēs ieviesām četrus semestrus, kuros tiek pasniegts priekšmets dažādos līmeņos un katrs var pieslēgties atbilstoši savām prasmēm un zināšanām – neatkarīgi no tā, kurā kursā students studē. Tagad mums studenti, kas atnākuši pilnīgi bez zināšanām, ir jau spējīgi animēt un veidot lietas, kas viņiem pirms tam sapņos nerādījās. Šīs 3D modelēšanas prasmes noder gandrīz visos mūsu katedras priekšmetu kursos.
Pie mākslinieka Uģa Albiņa studenti apgūst dažādu mūsdienīgu materiālu apstrādes tehniku (CNC) un 3D drukas izmantošanu mākslas darbos. Pie Alvja Misjuna (KAS pasniedzējs) studenti apgūst A-Frame, kas virtuālajā realitātē ļauj ienest dažādus vides modelējumus. Tāpat pie Alvja studenti apgūst fotogrametriju un Unreal Engine, kas ir reāls datorspēļu dzinējs, kurā top lielākā daļa datorspēles un kuru izmanto arī kinoindustrijā (virtual production). Gints Gabrāns studentus savos kompozīciju kursos iepazīstina ar papildinātās realitātes tehnikām, dažādām aplikācijām un to iespējām. Līga Spunde samāca visādus datorgrafikas trikus un jau no pirmajiem kursiem vedina domāt konceptuāli. Linda Vilka pastāsta par skatlogu konceptiem un ievieš svaigas vēsmas, atvilinot pie mums ļoti interesantus vieslektorus no ārzemēm. Ieva Vīksne (VKN pasniedzēja) mūsu studentiem ierāda video mapingu, bet, ja studentiem interesēs, tad palīdzēs arī ar Unity (alternatīva Unreal Engine). Oskars Poikāns izgaismo to, kā domā arhitekts (projektēšana), tēlnieks Kirils Panteļejevs dod iespēju atpūtināt acis no ekrāniem un pastrādāt ar rokām, veidojot un eksperimentējot ar dažādu materiālu atlējumiem. Līga Marcinkeviča (VKN pasniedzēja un maģistrantūras vadītāja) studentiem palīdz sakārtot domas pirmajā (kompozīcija) un pēdējā (teorētiskā daļa) bakalaura programmas kursā. Kādus provokatīvākus uzdevumus uzdod Kristians Brekte, savukārt racionāli vidiskas domas strukturēt pamāca dizainere Inguna Elere. Pats pastāstu kaut ko par mākslas izstāžu ekspozīciju iekārtošanu, kompozīcijas, vides video lietām un elektroniku. Pēdējos gadus uzdodam studentiem uzdevumu, kurā kopā ar Alvi Misjunu izdomājām sistēmu, kā pārnest realitātes sensoru datus uz virtuālo realitāti. Tas ir tā, ka notikumi realitātē ietekmē notiekošo virtuālajā pasaulē.
Ierīce atpazinusi un no kopējā skaņu jūkļa izfiltrējusi LMA nodarbību beigu un sākuma zvana skaņu (sarkanās svītras)
Vai varētu būt tā, ka katedras programma ir nedaudz nenovērtēta un, iespējams, potenciālajiem studentiem trūkst informācijas par programmas jaudīgajām iespējām…?
Tā tas varētu būt. Reāli šobrīd tas viss tikai veidojas, un tas nevar notikt ātri. Domāju, ka nepieciešams vairāk laika, lai visas sistēmas apdeitotos. Lai tam noticētu, nepieciešams kaut ko arī pierādīt ar darbiem. Pēc jaunās programmas pilnas apguves tikai nākamgad parādīsies pirmie absolventi. Šogad beidza “izmēģinājumu trusīši”, kuri tajā visā nonāca neplānoti. Tomēr šķiet, ka ar katru gadu pie mums ceļu atrod arvien vairāk tādu studentu, kuriem šīs lietas interesē. Arī darba devēji mūs ir pamanījuši un pēc “vērtīgiem kadriem” man jautā ar vien biežāk.
Amēbas (datu vācēja) shēmas projekts
Amēbā (datu vācējā) deg zilā lampiņa – tiek ievākti audio dati
Vai ir vēl kāda nerealizēta iecere attiecībā uz Vides mākslas katedru?
Beidzot tikām pie jauniem jaudīgiem datoriem! 3D un VR lietas prasa jaudīgu tehniku, kas ļoti ilgu laiku bija vājais posms mūsu tehniskajā arsenālā. Studenti skatēs prezentēja superīsas, bet fantastiskas animācijas, jo nodaļas vai studentu personīgā tehnika neļāva garākus un komplicētākus materiālus norenderēt. Ja kāds no tā ko saprot, tad nu mūsu rīcībā no septembra būs Ryzen 9, RAM 128 GB, SSD, RTX 4090 spēki. Domāju, ka tas būs jūtami. Gribētos jau vēl daudz ko no tehniskajiem instrumentiem. Piemēram, kādu jaunu dronu, ar kuru varētu veikt vides fotogrametrijas, kādu jaunu virtuālās un papildinātās realitātes masku, taču tas viss diemžēl ar mūsu valsts atbalstu augstākajai izglītībai nav savienojams. Mums pat divi pasniedzēji ar LMT atbalstu izgāja dronu vadīšanas kursus. Tikai pašu dronu nav. Jāveido kaut kāda ziedot.lv alternatīva platforma izglītības iestādēm.
Izstāde “Divu toņu daudzfrekvenču komunikācija” Mākslas festivālā “Cēsis 2023”
Tavs izstāžu iekārtotāja/arhitekta portfolio ir ievērojams. Tev ir bijusi iespēja būt pilnasinīgi klātesošam mākslas darbiem – burtiski “palīst tiem zem ādas”, iztaustīt un savā ziņā iedarboties uz tiem, atrodot piemērotāko eksponēšanas veidu. Vai tas ir ietekmējis to, kā tu uzlūko mākslas darbus? Vai tu spēj abstrahēties un mākslu uzlūkot kā “augstāku garīgu matēriju” nevis kā formu un materialitāti?
Jā, taisnība. Strādājot pie izstāžu ekspozīcijām un komunicējot ar autoriem, tiešām ir vienreizēja iespēja uzzināt par darbu daudz vairāk nekā uzzina žurnālists vai redz izstādes apmeklētājs. Tas palīdz izprast katra autora dažādās pieejas, konceptus un formulas darbu radīšanā, un tas man noteikti palīdz jauno mākslinieku izglītošanā.
Un kas notiek tajā brīdī, kad ir dots uzdevums?
Brīdī, kad man ir uzdevums, es nepieņemu vienpersoniskus lēmumus. Tas vienmēr notiek sadarbībā ar autoru. Citādāk nemaz nevar būt, jo to, kā darbu eksponēt, vislabāk jūt un redz tā autors. Kā nekā viņš tajā ir iedziļinājies visvairāk. Tālāk tā jau ir sadarbība – es māksliniekam iedodu realitāti un daru zināmas iespējas, tad palīdzu darbu eksponēt tā, kā viņam tas šķiet vislabāk. Vienkārši ir jāsarunājas. Jo vairāk, jo labāk.
Trakāk ir tad, kad līdzās jāizkārto vairāku autoru darbi. Tad gan tas ir cits līmenis – tad ir jārunā ar vienu, ar otru, jāmēģina nenonākt konfliktā. Tur gan dažkārt ir jātur īkšķīši! Pārsvarā mākslinieki ir ļoti saprotoši, empātiski un gudri.
Datu vizualizācija
Telpas, kurās esi veidojis izstādes, ir visdažādākās. No “baltā kuba” līdz industriālām telpām Cēsīs un bijušajai kuģu būvētavai Venēcijā. Kura telpu specifika ir visizaicinošākā?
Katrai vietai jau ir savu plusi un mīnusi, taču visu var atrisināt.
Izaicinoša varbūt bija izstāde “Ornamentālisms. Latvijas laikmetīgā māksla. Purvīša balva” – 800 kvadrātmetrus liela un tūkstoš gadus veca telpa, pilnīgi tukša, bez infrastruktūras, Venēcija, divas nedēļas laika… Bet viss ir izdarāms! Visu parasti iepriekš precīzi izplānoju 3D pasaulē, tad redzu darba gaitu, secību, materiālu apjomus, izmaksas, – un pēc tam darbs realitātē jau ir bez stresa. Atliek tikai izbaudīt procesu.
Un virtuālā realitāte nekad nenonāk konfliktā ar realitāti? Ja nu tai pēdējā brīdī ir jāpiekāpjas kādam realitātes neparedzamo apstākļu diktātam?
Vienmēr ir jābūt gatavam izmaiņām. Šajā ziņā ļoti palīdz radošā domāšana, kura uztrenēta Mākslas akadēmijas studijās – spēja rast risinājumus. Daudz risinājumus un vienu par otru labāku.
Martins Vizbulis darbībā. “Divu toņu daudzfrekvenču komunikācija” Mākslas festivālā “Cēsis 2023”
Un ja pēkšņi “nodziest gaisma”... Kas ir tie vides iekārtošanas klasiskie pamatprincipi, kuriem vienmēr jābūt katra ekspozīcijas iekārtotāja vai vides mākslinieka instrumentu lādē?
Tad tai gaismai jānodziest uz ļoti ilgu laiku. Plānošanas process tomēr noris labu laiku pirms notikuma. Un pēc tam jau tas ir galvā. Ar laiku (pieredzi) šī 3D modelēšana sāk notikt uzreiz galvā, un datora simulācijās tiek tikai pārbaudīta.
Klasiskā metode ir makets, taču šķiet, ka savā praksē neesmu nekad izmantojis fiziskos maketus. Manuprāt, tos nevar salīdzināt ar datorsimulācijām 3D vidē, kur viss ir precīzi līdz milimetram. Turklāt šobrīd ļoti ērti un vienkārši šī vide ir piedzīvojama ar virtuālās realitātes rīkiem. Nu, jau šķiet, ka pavisam vairs nav tālu no brīža, kad nevarēsim atšķirt realitāti no virtuālās realitātes.
LMA dzīves ainiņas
Datu vizualizācija
Putnu būra dati. No rīta strazds ik pa laikam ierodas slapjš (var redzēt pēc gaisa mitruma daudzuma), jo barību meklē uz zemes, kas rīta rasā ir slapja
