Zilā līča iemītnieki
Saruna ar Kasparu Groševu un Evitu Vasiļjevu
Evita Vasiļjeva un Kaspars Groševs uzauguši vienā mākslas vidē, viņu radošajiem ceļiem sadaloties un atkal krustojoties dažādās pilsētās, izstādēs un ideju materializācijās. Šoreiz satikšanās vieta ir “Zilā līča māja”, kas kopīgi un nesteidzīgi veidota, piepildīta ar tiešām un pastarpinātām atsaucēm uz Hardija Lediņa un NSRD “aptuveno mākslu”, cauri utopiskām domu projekcijām un materiālu saplūsmei, no jauna novērtējot arī vietējās mākslas komūnas nozīmību.
Izstāde “Zilā līča māja” ir mākslinieciskas sinerģijas rezultāts, taču šī nav jūsu pirmā radošā satikšanās…
Evita: Mēs bijām klasesbiedri gan rožos, gan Mākslas akadēmijas Vizuālās Komunikācijas nodaļā (2005–09). Kaut kad ap to laiku jau sākās pirmā dalība grupas izstādēs. Laikam pirmā grupas izstāde mums bija ar vizkoma kursu Vecrīgas veikalā, kurā notika remonts. Pēc tam mums bija nodaļas absolvēšana izstāde “Noma 00–10” (2009) uz Valdemāra ielas. Kasparam bija video, kur viņš skrien mežā un izzūd, un man bija ziedi taisīti no desām, kas tika filmēti, projicēti uz sienas un izskatījās kā īsti. Beigās mums abiem sakrita abu agrīnās personālizstādes Kim? telpās Spīķeros (2013). Kaut kā tā mums sanāk paralēli darboties it kā katram savā pusē, bet netālu vienam no otra. Mēs arī reiz uztaisījām kopā animācijas filmu pret narkotiku lietošanu “Piekritu–iekritu”.
Kaspars: Evita mani būtībā “ievilka” rožos, es pirms tam biju pavisam nedrošs, ko darīt tālāk, mēģināju tikt lietišķajos, bet, protams, netiku, un tad jau kaut kā Evita baigi sakārdināja ar rozīšu romantiku, un es nolēmu mazliet pamācīties zīmēt un gleznot. Kopā mācoties, visu laiku viens otru kurbulējām un dzīvojām kopējā zupā. Arī, kad Evita aizbrauca mācīties uz Amsterdamu, saikne nepārtrūka – joprojām diezgan regulāri šur tur tikāmies un uzturējām saraksti, dalījāmies ar iespaidiem, informāciju, pārdomām, pārdzīvojumiem un visu pārējo.
Kā pieredzat savstarpējo sadarbību izstādes radīšanā?
E: Mēs abi viens otram uzticamies un dodam totālu brīvību taisīt darbus pēc saviem ieskatiem. Es to uzskatu vairāk kā paralēlu darbošanos. Protams, mēs regulāri padalāmies ar informāciju, kas kuram būs, lai abu darbi viens otru papildina.
K: Man šķiet, šajā gadījumā mūs vieno arī kopīgas atsauces, ko katrs tālāk maļ un izmanto pa savam. Atsaucoties uz Hardija Lediņa zīmējumu, mēs savā veidā iegūstam konceptuālos rāmjus vai to “aptuvenos” kartējumus (sasaucoties ar “aptuvenās mākslas” praksēm), bet vienlaikus dod mums arī radošo brīvību. Arī pati izstāžu telpa noteikti mazliet ievirza visu konkrētākos virzienos, materiāli, gaisma, skaņa – tas viss jau ir klātesošs, bet mēs strādājam pie tā, lai šos uzstādījumus locītu un papildinātu ar saviem nospiedumiem.
Tās ilgajā formēšanās procesā “Zilā līča māja” piedzīvojusi transformācijas gan attiecībā pret telpu un laiku, gan arī, iespējams, pārmaiņām globālajā un personīgajā ikdienā. Pastāstiet vairāk par procesu līdz tās šībrīža veidolam.
E: Jebkuru izstādi veidojot, man nekad nav zināms beigu iznākums līdz pēdējam brīdim. Strādāt datorā vai skicēt bez gravitācijas ir viens, bet laiks iet uz priekšu, un fiziski apsvērumi ietekmē rezultātu. Īpašu ietekmi laikam uz mani atstāja karš. Toreiz es biju Marokā un ļoti par visu pārdzīvoju. Pēkšņi likās, ka viss mainās un nebūs kā agrāk. Draugi mani aizveda uz pludmali “izvēdināt galvu”. Pēc tam skices totāli pārveidoju uz šā brīža ideju par “Zvaniem” ar atsauci uz smilšu mājām, nepatstāvīgu utopisku arhitektūru, laika trauslumu. Izstādes nosaukums vienmēr bija mums abiem zināms un nekad nemainījās, tikai mainījās domas vai pieeja par to, kas ir Zilā līča māja.
K: Pirmās idejas tiešām tapa jau pirms pusotra gada, laika gaitā formas ir mainījušās, bet jau no sākuma iepludinātā Hardija Lediņa, NSRD “klātbūtne” deva aptuvenu ideju lauku, kurā klejot un domāt par darbiem. Piemēram, jau sākotnēji bija ideja par dažādu garumu kasešu cilpām, kas klejo starp Evitas darbiem un iezīmē telpu ar ēterisku spocīgumu. Laika gaitā Evitas darbi ieņēma skaidrākas aprises, parādījās mans video ar izplūdušiem Rīgas radošās dzīves tēliem. Pēdējā gada eksperimenti ar eļļas un akrila krāsām arī šajā ideju laukā atrada vietu. Jo tuvāk atklāšanas datums, jo noteiktākas aprises ekspozīcija ieguva.
Viens no izstādes objektiem – kiosks “Lagūna” – savu darbošanos sāka aizvadītās vasaras izskaņā, aicinot apmeklēt publiskas vietējo autoru mākslas un mūzikas sesijas, kas gaidāmas arī izstādes atklāšanā. Līdz šim Kaspara kuratora un mākslinieciskajā darbībā novērojama radošās komūnas apzināšana, veidošana, iesaistīšana. Vai to varētu uzskatīt par sava veida misiju? Kā saredzat komūnas nozīmi savā praksē?
K: Jā, šķiet, laika gaitā “427” darbība ir likusi daudz vairāk domāt par māksliniekiem līdzās ne vien ģeogrāfiski, bet arī idejiski. Tas arī ļāvis pa šiem gadiem iepazīt vai tuvāk iepazīt ļoti dažādus supertalantīgus māksliniekus, tomēr svarīgs vienmēr bijis savstarpējs atbalsts vietējai scēnai. Pandēmijas laikā izstādījām vienīgi Latvijas māksliniekus, jo šķita, ka netālu esošie mākslinieki ir daudz sasniedzamāki un reālāki par ārpasauli, kas vienā brīdī kļuva burtiski virtuāla. Arī savos darbos aizvien biežāk aizdomājos par dažādām radošām komūnām, sākot šķetināt paša pirmsākumus pagrīdes hardcore scēnā un tā brīža vizuālos veikumus, kad viss šķita pēkšņs un jaunatklāts. Tā laika tēli ieslīd gleznu sērijā “SWIM” (Someone Who Isn’t Me), daži skaidrāki, daži izplūdušāki vai pat sadalījušies kā uz gala sienas redzamais Madonā noslīkušais panks, daži tēli ir nesenāki – tos vieno dažādās komūnas, kurās esmu nonācis. Šķiet, šie tēli bieži iespaido arī formālos parametrus.
E: Mani vienmēr ir interesējušas komūnas un grupas kā intelektuālas piederības vieta. Mācoties Rītveldā (2009–13), ar kursa biedriem izveidojām apvienību Last Minute Group un taisījām izstādes sev un citiem katru sestdienu. To atceros sev kā svarīgu posmu, kur sapratu, ka kolektīvā ir ļoti stiprs inerces spēks. Pēc Rītveldas beigšanas bieži mainīju savu dzīvesvietu, braukāju apkārt, veidojot izstādes, un nebija iespējas vairs iesaistīties kolektīvos, jo nekad nebiju ilgstoši vienā vietā. 2020. gadā Kaspars caur galeriju “427” mani uzaicināja piedalīties izstādē Parīzē Hotel Normandy by The Community. To organizēja kolektīvs The Community. Tad es sajutu to kolektīvo garšu atkal. Un ārkārtīgi stipru enerģiju, iedvesmu un piederības sajūtu. Izstāde notika Linčveidīgā spokainā hotelī netālu no Luvras. Istabas tika pārvērstas par eksperimentālām izstādēm, kur katrā izstādījās mākslinieku kolektīvi, mūzikas leibli vai pat modes apvienības. Tam visam klātesoša bija ļoti īsta laika garša un raupja enerģija. Kolektīvā gara mirklīgums, kas iezīmē laiku un vietu, mani kaut kā šausmīgi uzrunā.
Kā minēts, viens no idejiskajiem izejas punktiem izstādes tapšanā ir Hardija Lediņa utopiskais Pārdaugavas ainavas zīmējums “Zilā līča māja” (1984) ar pavadošo tekstu no Lorijas Andersones skaņdarba (Laurie Anderson; Blue Lagoon, 1984). Lediņa darbība lielā mērā saistīta ar utopiskiem uzstādījumiem, bet kāda ir utopijas vieta mākslā šodien?
K: Diez vai es mēģināšu spekulēt par mākslas spēju uzlabot pasauli, bet noteikti mākslas skatīšanās pieredze ir kaut kas, kas šo dzīvi padara daudz izturamāku un brīžiem pat baudāmu. Domājot par utopiju, es vairāk sasaucu to ar pagātnes idejām un dažādos laikos iztēlotām utopijām, kas itin bieži nonāk mākslinieku un kuratoru redzeslokā. Šobrīd pat ideja par Marsa apdzīvošanu vai ko tamlīdzīgu drīzāk šķiet kā sliktu galu vēstoša Holivudas filma. Daudz reālāk ir būvēt ap sevi vidi, kurā plaukt un radīt līdzās citiem māksliniekiem, – nelielu mikroutopiju, kas dažkārt pazib kā mirāža pirms saulrieta.
E: Vai māksla nav vieta, kur radīt savu utopiju?
Par teju ierastu praksi Cēsu Mākslas festivālā kļuvusi mākslinieku darbošanās un mākslas darbu radīšana uz vietas Cēsīs. Ko jums katram nozīmē mākslinieka fiziskais darbu veidošanas process?
E: Manu darbu prakse netīšām ir attīstījusies tā, ka es pārsvarā, cik iespējams, braucu uz izstāžu vietām strādāt un dzīvot uz vietas. Man patīk izjust “vietiskumu” caur ikdienas došanos uz darbu, materiālu pirkšanu vietējos veikalos, sarunās ar tehniķiem. Cik iespējams, es mēģinu sadarboties ar telpas raksturu, esot uz vietas. Man svarīgi, lai darbi ir mijiedarbībā ar to vidi.
K: Savas radošās darbības pirmsākumos fiziska darbu taisīšana man nelikās interesanta, tomēr es neapzināti turpināju attīstīt savu līniju un veidus, kā būvēt idejiskus mākoņus. Pēc tam, kad bija izdevies aizmirst studiju gadu gleznošanas iemaņas, nolēmu atsākt – sākotnēji vien ar līniju, kas laika gaitā apauga ar miesu. Pēdējos gados esmu atguvis prieku sēdēt pie audekla un gleznot – laikam jau pēc visiem gadiem beidzot iegūtā darbnīca šo procesu mainīja. Šobrīd manas mīļākās dienas ir, kad pēc rīta kafijas žigli nokļūstu darbnīcā un sagaidu tur vakaru un līdz ar to – arī blakus esošo bāru atvēršanos.
“Zilā līča māja” ir jūsu sadarbība, taču izstādē esat aicinājuši piedalīties arī citus māksliniekus. Kādi bija idejiskie priekšnosacījumi šādam uzstādījumam?
K: Kiosks “Lagūna” sapludināja it kā dažādās komūnu šķautnes, tāpēc nolēmu sadarboties ar māksliniekiem, kas apdzīvotu mirklīgu telpu, sasaucoties ar Lediņa iezīmēto “Zilā līča mājas” interjeru. Tur netālu no nogrimuša kuģa atrodas sala, uz kuras ir kiosks, WC un lifts. Liekas, ka vienojošais motīvs bija NSRD “Gājienu uz Bolderāju” pārnest uz mūsdienām, kad “iet uz Bolderāju” dažādu paaudžu un amatu radošajiem nozīmē ko citu – nokļūšanu Avotu ielā. Tur šī komūnas sajūta man ir visspēcīgākā, jo vienā dienā tur var ienākt Maija Kurševa, Ojārs Pētersons, Shady Ladies, Anna Malicka un beigās vēl Rihards Lepers.
E: Savukārt Kamilu Buzubā-Grivelu uzaicināju es. Satiku viņu Parīzē kovida sākumā 2020. gadā. Viņš bija Sitē rezidencē, un es – Fiminko. Man patika viņa zīmējumi. Atklājās, ka mums abiem patīk vējrāži un kādreiz vajadzētu kādu uztaisīt. Ar Kasparu jau diezgan agri zinājām, ka mums izstādē būs vējrādis uz jumta. Organiski viss saslēdzās, un piedāvāju Kamilam tos uztaisīt.
Izstādi caurstrāvo atsauces uz NSRD un “aptuveno mākslu”. Kas, jūsuprāt, ir dziļākie Hardija Lediņa un NSRD nospiedumi, kas atbalsojas mākslā šodien un gaidāmajā izstādē?
E: Kopš rožu laikiem esmu NSRD mūzikas fans. Mūzikas uzbūve, manuprāt, ir ģeniāla. Latviešu valoda spēlē stipru lomu un dod piederības sajūtu. Personīgi man nenormāli patīk viņu taustīšanās un spēlēšanās caur skaņu, atvērtā forma, ritma konstrukcija, valodas atvērtums, universālas domas, kas vienlaicīgi ir ļoti precīzas un aprakstošas.
K: Jā, šķiet, mūzika ir visiedarbīgākā, jo mākslas lauciņā tiešas atsauces saskatīt ir grūtāk (prātā šobrīd nāk mākslinieku kolektīvs “Klīga”), jo NSRD darbībā tomēr lielā mērā bija performatīva un mirklīga. Tomēr viņu video materiālos notveramais absurds, humors un pat vieglums noteikti atbalsojas dažādu mākslinieku darbos un, cerams, arī izstādē. Mēs mēģinājām notvert arī iespējamos turpinājumus NSRD enerģijai – gan Evitas arhitektoniskajās skulptūrās, gan skaņā, video, arī otrā stāva gleznās iezīmējas Lediņa iztēlotā Pārdaugava.
Cēsu topošā Laikmetīgā mākslas centra industriālās telpas līdz šim tikušas uzticētas plašākām mākslinieku grupām, taču šajā gadā tās ir nodotas jūsu mākslinieciskajā pārziņā. Kā pieredzat konkrēto telpu un vietu? Vai tā ietekmējusi izstādi un tajā skatāmos darbus?
E: Man noteikti ietekmēja. Pirms tam es vēlējos darbus veidot no kolonnām, bet Cēsu telpā to jau ir tik daudz! Nomainīju ieceri fokusēties uz telpas plašumu, ainavveidīgo horizontālo raksturu, klātesošo saules gaismu, kā arī vēja plūsmu. Tas viss man atgādināja pulksteni, kas rotē, iet uz priekšu, un kafija tiek dzerta katru dienu.
K: Pat esot bijušam šeit daudzas reizes, telpu mērogs no jauna aizsita elpu. Kad Evita sāka apdzīvot telpu, viss jau sāka šķist reālāks. Man telpa noteikti lika domāt par medijiem, kas to varētu veidot, – ne vien gleznas, bet arī skaņa un video. Likās pilnīgi dabiski telpā neko daudz nemainīt un iemājot tajā, kas jau te ir. Saule te spīd brīnišķīgi un tumsā ir vēss.
Kas ir galvenais vadmotīvs, sajūta un ceļavārdi, ko vēlaties nodot “Zilā līča mājas” apmeklētājam?
E: Es vienmēr iedomājos par savu mammu, ka viņa satrauksies, kas tas tāds ir, ko es taisu, ka viņa neko nesaprot, un tas viņai rada uztraukumu. To uztraukumu es mierinu, sakot, ka tur nekas nav jāsaprot un var vienkārši izbaudīt to, ko redzi. Beigās es viņai pajautāju: kā tev liekas, kas tas ir?
K: Strādājot pie šī projekta, es ik pa brīdim attapos, ka Latvijas māksla šobrīd ir tik interesanta kā nekad. Tas uzlika gan zināmu atbildību, gan atbrīvoja galvu, lai domātu par visu to, kas individuāli vēl ir jāizdara, lai visiem kļūtu labāk. Es ceru, ka šī izstāde būs kā iespēju lauks, no kura katrs var paņemt domu, faktūru, ēnu spēli vai jebko citu, ko risināt un varbūt pat turpināt, līdzīgi kā mēs šoreiz mēģinām turpināt un attīstīt pagātnes domu pavedienus.
----
Izstāde “Zilā līča māja” apskatāma Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā no 9. jūlija līdz 14. augustam
Pieaicinātie mākslinieki: 0.0.01.0.0., Maija Kurševa, Anna Malicka, Dzelde Mierkalne, Luīze Nežberte, Līva Rutmane, $hady Ladies, Klāvs Upaciers, Kamils Buzubā-Grivels (Francija)
Kuratores: Daiga Rudzāte, Žanete Skarule
Titulbilde: Evita Vasiļjeva un Kaspars Groševs. Foto: Kamils Buzubā-Grivels
