Soliņi ar saknēm. Vārti ar sēdvietām
Evitas Vasiļjevas skulptūras kolekcijās un publiskajā telpā
Monumentalitāte un materialitātes fiziskums ir daži no Evitas Vasiļjevas radīto mākslas darbu zīmīgajiem raksturlielumiem. To virsma ir pieskarties vedinoša. Vēlme sajust caur pirkstiem vielas faktūru, pieskarties raupjajam mākslas ķermenim, satiekoties ar viņas darbiem, ir spontāna. Evitas mākslā klātesošā melanholija un dzejiskums, apvienojumā ar materialitātes smagnējumu, dažkārt pat zināmu brutalitāti, novibrē un emocionāli izaicina skatītāju. Šķietamā nepabeigtība ģenerē atvērtības sajūtu. Viņas objekti, nokļūstot vidē, iesaistās aktīvā dialogā ar atrašanās vietu un turienes iemītniekiem. Tie ir atvērti sarunai, veidojot enerģētisko telpu, kur gribas atrasties – tā vedina domāt un uzlādē. Šķiet, šis kopums ir bijis izšķirīgs, kālab aizvadītajā vasarā Evitas Vasiļjevas mākslas darbi uz palikšanu nokļuvuši vairākās Eiropas vietās – Mēnas salā Dānijā (kuratora Renē Bloka skulptūru dārza kolekcijā), Marudžo (Marrugio) ciemata vides mākslas kolekcijā Apūlijā, Itālijā un Dūrmuižā Latvijā (uzņēmēju Agitas un Andra Putānu kolekcijā).
Evita Vasiļjeva.
If there is something heavy, there should be something light II. Soliņš "Jūgends" Dūrmuižā. 2023.
Betons, tērauda stieņi, krāsa. 170x69x400 cm.
Dūrmuiža collection
Vieglums un smagnējība Dūrmuižā un Mēnas salā
“Reiz es gāju cauri parkam un ieraudzīju soliņu, kas, gluži kā piedzēries, bija apgāzies uz sāniem, atsedzot pie tā kājām piestiprinātos betona blokus. Zemē rēgojas melni caurumi, kurus tie tur bija atstājuši. “Ak,” es nodomāju “nezināju, ka priekšmetiem ir saknes”. Tā ir ierasta prakse – izmantot betona blokus kaut kā nostiprināšanai sabiedriskās vietās. Taču redzētais mani vedināja aizdomāties par to, kas atrodas zem plaknēm, pa kurām mēs staigājam? Cik dziļi ir “iedēstīti” dažādi ierasti objekti?
Evita Vasiļjeva. If there is something heavy, there should be something light. 2023
Betons, tērauda stieņi, krāsa. Soliņš no Kopenhāgenas.
234x350x46 cm.
Kunsthal44, Moen, Dānija
Kurators Renē Bloks.
Foto: Thomas Gunnar Bagge
Cenšoties atrast līdzsvaru starp kontroli un kontroles zaudēšanu, skulptūras rada pašas savu dinamiku, kurā sava loma ir arī nejaušībai, konkrētās vietas un laika iespējām un fizikas likumiem. Es tiecos nenošķirt divus šķietamos pretstatus – materialitātes smagnējumu (realitāti) un domu plūsmu (dzeju). Ja ir kaut kas smags, balansā jābūt arī kaut kam vieglam. Ja kaut kas ir ļoti sarežģīts, kaut kam jābūt vienkāršam. Dzīve ir ļoti sarežģīta un savijusies.”
Evita Vasiļjeva.
If there is something heavy, there should be something light II. Soliņš "Jūgends" Dūrmuižā. 2023.
Betons, tērauda stieņi, krāsa. 170x69x400 cm.
Dūrmuiža collection
Tā Evita Vasiļjeva par savu monumentālo skulptūru – parka soliņu, kas trīs metru augstumā paceļas starp / virs Dūrmuižas un Mēnas salas kokiem. Parasti neredzamie betona balsti kluvuši par vizuāli iespaidīgu daļu no objekta tēla. Postaments jeb, Evitas pašas vārdiem runājot, saknes te dramatiski paceļas pret debesīm. Tā arku veidols raisa asociācijas ar modernisma templi, kamēr jūgendiskais soliņš novietots metāla armatūras biežņā, kas gluži kā šķēpi izlaužas cauri betona balstiem. Teorētiski vilinoša ir doma piesēst uz tā un tādējādi pacelties kaut kur virs horizonta.
Evita Vasiļjeva. “Teju neredzamās pielsētas” Marudžo ciematā Apūlijā, projekta Una Boccata d’Arte 2023 ietvaros. Foto: Christian Mantuano
“Teju neredzamās pilsētas” (Barely Invisible Cities) Marudžo ciematā Itālijā
“Teju neredzamās pielsētas” ir Evitas Vasiļjevas skulptūru sērija, kas radīta Marudžo ciematā Apūlijā, projekta Una Boccata d’Arte 2023 ietvaros, kuru realizēja Fondazione Elpis sadarbībā ar Galleria Continua, piedaloties kultūras asociācijai Threes Producation. Katru gadu 20 Itālijas ciematos 20 dažāda vecuma, izcelsmes un dažādus medijus reprezentējoši mākslinieki no Itālijas un citām pasaules malām tiek aicināti uzturēties konkrētajā vietā, lai radītu mākslas projektus / darbus, kas saistīti ar vietējo kopienu teritoriju un tradīcijām.
Evita Vasiļjeva. “Teju neredzamās pielsētas” Marudžo ciematā Apūlijā, projekta Una Boccata d’Arte 2023 ietvaros. Foto: Christian Mantuano
“Teju neredzamās pilsētas” ir aicinājums sarunai, izziņai, vēlmei saskatīt un atklāt Marudžo viduslaiku vēsturi, kas klusi un bez vārdiem caurvij ciemu. Kopskaitā trīs detalizēti izstrādāto, vienotā ritmā ieturēto, rūsas klāto struktūru jeb vārtu naratīvs akcentē pagātnes nepārejošo klātesamību, iedvesmojoties no viduslaiku bruņiniekiem un mūkiem, kas izveidoja Marudžo. Kardināli mainot vārtu tradicionālo funkciju – tie nevis norobežo mūsdienas no pagātnes, bet gan aicina būt kopā, piesēst, palūkoties apkārt un no jaunas atklāt citam citu. “Esmu tik priecīga, ka manas skulptūras Merudžā paliks uz mūžiem un ka tagad tās ir kļuvušas par daļu no ciemata vides mākslas kolekcijas! Vietējais mācītājs iesvētīja darbus, un vietējie iedzīvotāji ļoti priecājās par šīs sērijas klātbūtni. Esmu pateicīga par iespēju dod savu ieguldījumu šīs brīnišķīgās kopienas kultūras ainā.”
Evita Vasiļjeva. “Teju neredzamās pielsētas” Marudžo ciematā Apūlijā, projekta Una Boccata d’Arte 2023 ietvaros. Foto: Christian Mantuano
Una Boccata d’Arte projekts popularizē Itālijas kultūras mantojumu, kas atrodams mazos Itālijas ciemos, tādējādi atklājot reģiona vēsturi un vietējās tradīcijas ar laikmetīgās mākslas palīdzību. Šīs iniciatīvas fokusā ir centieni padarīt mākslu pieejamu ikvienam, palīdzēt tai nokļūt sabiedriskās vietās, ciematu laukumos un ielās, tostarp pat visattālākajos nostūros.
