Zinu, kurp došos, bet nezinu, kā nokļūšu
Saruna ar mākslinieci Evitu Vasiļjevu
Evita Vasiļjeva ir Latvijā dzimusi, Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā (2005–2009) un Amsterdamas Gerita Rītvelda akadēmijā (2009–2013) studējusi, Eiropā strādājoša māksliniece bez konkrētas dzīves vietas un adreses kādas konkrētas pilsētas ielā. Arī uz šo sarunu Evita atnāk, velkot čemodānu, lai vēlāk dotos uz Cēsīm, kur kopā ar mākslinieku Kasparu Groševu veido izstādi “Zilā līča māja” Cēsu Mākslas festivālam, kas tiks atklāta piektdien, 8. jūlijā. Nākamais Evitas pieturpunkts būs Liona, kur 14. septembrī atvērsies viens no Eiropas mākslas kalendāra zīmīgajiem notikumiem – Lionas Mākslas biennāle.
“Savulaik kāda pasniedzēja teica, ka mākslinieki taisa to, kā viņiem nebija bērnībā. Nezinu, ticēt vai nē. Padomju bērnībā man nebija savas istabas. Varbūt tam ir kāds sakars ar manu mākslu. Vai varbūt tas, ka man nav savu konkrētu māju, nav sava dzīvokļa konkrētā valstī un pilsētā, ir iemesls, kālab vienmēr izveidoju savu telpu izstādē. Es tagad esmu Latvijā, bet domāju jau par Lionas pagrabu.” Tā viņa saka mūsu sarunas laikā.
Runājot par Evitas Vasiļjevas skulptūrām, kritiķi mēdz teikt, ka tās ir “domu fizisks paplašinājums”. Vienlaikus būtiski uzsvērt viņas mākslas daudzslāņainību, arhitektonisko dziļumu, kur bezgalīgajā domu labirintā skatītājs aicināts meklēt savu unikālo pieredzi starp robustiem un raupjiem betona fragmentiem, gaismas vibrācijām un trauslām ziepju lodēm.
Monumentālisms un materialitātes fiziskums, kas sajūtams pat nepieskaroties, ir viņas mākslas zīmīgākie raksturlielumi. Atrašanās starpstāvoklī, zināma nepabeigtība, kas ģenerē atvērtības sajūtu. Evitai ir izveidojusies sava valoda, kuru atpazīst, tiklīdz ierauga. Un, viņu nepazīstot, par viņas mākslas radītāju var tikt noturēts vīrietis. “ Es vienkārši nekad neesmu vēlējusies radīt tipisko sieviešu mākslu – to, kādu skatītāji asociē ar sievietēm. Par šiem tematiem esmu domājusi daudz, jo pēdējos gados tie ir aktuāli. Meitenes var visu uztaisīt, visu uzbūvēt.” Savus darbus viņa rada pati ar savām rokām, pieaicinot palīgus. Un šodienas Rietumeiropas mākslas rutīnā tas ir pārsteigums, jo “tā mūsdienās vairs nenotiek!”.
Tu ilgstoši dzīvo un strādā ārpus Latvijas. Vai tava izcelsme tevi padara atšķirīgu? Tava māksla ir citādāka? Tu esi kosmopolīts vai tomēr māksliniece no Austrumeiropas?
Abi divi. Jo ilgāk uzturos Rietumeiropā, jo vairāk sajūtos kā no Austrumeiropas. Apmaiņā un dažādībā parādās atšķirīgais. Tagad esmu jau iemācījusies visus kodus – kā būt pasaules iedzīvotājai, un cilvēki nevar noteikt, no kurienes esmu. Pirms mēneša Florencē Not a Museum izstāžu telpā uzstādīju savu darbu Bed-Room-Bed (2021) no metāla gultām grupas izstādē Adesso No. Kuratori bija ļoti pārsteigti, ka es pati to darbu esmu izgatavojusi, pati metinājusi. Viņi bija šokā – tā mūsdienās vairs nenotiek! Parasti iedod kādam skici, kas sametina. Es tā nedaru, un man liekas pilnīgi normāli taisīt lietas pašam. Ar Lienu Pavlovsku nesen runājām par to, kuri mākslinieki to dara paši un vai tas ir svarīgi – taisīt lietas ar savām rokām. Man šķiet, tur apakšā ir kaut kādi kultūras slāņi. Esmu pa pusei krievu, pa pusei latviešu izcelsmes. Mana krievu vecmamma, babuška, neprātīgi daudz pati strādāja. Es tā tiku audzināta, ka pašam viss jādara. Man parasti liekas – ja nevari nopirkt, uztaisi. Domāju, tas nāk no padomju laikiem, ka viss tika pārveidots, piemērots, nekas netika mests laukā, pret visu attiecās radoši ar skoča palīdzību. Arī smaga darba kultivēšana bija cieņā. Tas, ka jāstrādā. Tāda neapzināta bagāža, no kuras grūti tikt vaļā.
Darbi glabā mākslinieka enerģētisko nospiedumu?
Jā, es tam ticu. Roku klātbūtni noteikti var just.
Bed-Room-Bed, 2021. Instalācija. Fiminco Foundation, Foto: Martin Argyroglo
Tu agri aizbrauci no Latvijas. Ilgstoši studēji Amsterdamā. Kā tas ir ietekmējis tavu radošo darbību?
Kad mācījāmies rožos (Jaņa Rozentāla mākslas vidusskola – red.) un pēc tam vizkomos, mainījāmies mākslas žurnāliem, mūsos bija tādas neprātīgas alkas pēc zināšanām. Mūs mēdza vest uz Venēcijas biennālēm, un toreiz tur, ārzemēs, tā pasaule šķita neprātīgi superīga. Tad aizbraucu apmaiņas programmā uz Berlīni – man bija kādi astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadi (vēl studēju Mākslas akadēmijā). Iekodos ārzemju ābolā. Berlīnē ietusēju ar krievu māksliniekiem, un vienu mirkli jau šķita, ka visu pametīšu un palikšu Berlīnē, bet varu sāka pārņemt naktsdzīve (smejas). Tad attapos, sapratu, ka nebūs prātīgi. Braucu atpakaļ pabeigt akadēmiju. Taču bija sajūta, ka manā izglītība kaut kā pietrūkst. Es novērtēju, ka akadēmijā mums bija jāglezno, jāzīmē; tas viss trenē aci un roku, bet toreiz šķita, ka tā pieeja ir pārāk mehāniska. Bija forši, ka Vizuālās komunikācijas nodaļā es samācījos visas datorprogrammas, apguvu tehnisko diapazonu, kas šeit bija iespējams. Bet pietrūka, piemēram, laikmetīgās mākslas teorijas. Tā aizbraucu mācīties uz Gerita Rītvelda akadēmiju Amsterdamā. Man pilnīgi viss tur likās – wow! Šķita, gada laikā esmu iemācījusies tikpat daudz, cik piecu gadu laikā Latvijā. Supeintensīvas diskusijas katru dienu, ļoti interesanti pārējie internacionālie studenti. Latvijā jau biju ieguvusi bakalaura grādu, bet iestājos vēlreiz bakalaura programmā, jo man gribējās tur būt četrus gadus. Šķita, ka ar diviem gadiem maģistratūrā nebūs pietiekami. Bija vēlme kārtīgi piesūkties ar to visu. Rītvelda akadēmijas izglītības sistēma ir balstīta Bauhaus principos. Sākumā visi mācījās visu, neizvēlējās konkrētu departamentu. Bija jāstudē gan dizains, gan grafika, mode, zīmēšana, gleznošana – viss. Laikam no turienes manī radās pārliecība, ka varu mainīt tās kategorijas, kurās strādāju. Tikai vēlāk notiek konkrēta virziena izvēle. Mums bija arī lielisks kurss, kopā ar apvienību Last Minute Group taisījām izstādes. Bet tad vienā brīdī it kā pierodi pie visa un sāk pietrūkt Latvijas. Tās dīvainuma, tas, ka viss ir savādāk nekā Rietumos. Sakumā ļoti patīk Rietumeiropas sakārtotība, ka tur viss ir pareizi un forši un intelektuāli. Bet tas viss ir tāds... atstrādāts. Sāc novērtēt to, ka Latvijai ir raksturs, sāc novērtēt Latvijas neperfektumu (atšķirībā no Holandes perfekcijas). Es pamanīju, ka cilvēkiem vairs nav lokālu ambīciju; viņi ir kļuvuši mierīgi, negrib iespringt. Man sāka likties, ka es tur iesūnotu. Vienā brīdī man tai vidē beidzās stimuls. Es laikam biju paņēmusi visu, ko var paņemt, piesūkusies. Un sāku meklēt, kur tālāk.
Sakārtotā dzīve laupa mākslai draivu...?
Grūti viennozīmīgi atbildēt. No vienas puses draivs pazūd, kad viss ir kārtībā un neko vairs nevajag, taču tomēr komforts ir vajadzīgs, lai nedomātu tikai par to, kā samaksāt īri. Holandē man komforts bija visai svarīgs – kamēr biju rezidencē De Atleliers, nebija jārūpējas par ikdienišķām lietām un mierīgi varēja izpausties. Divi gadi rezidencē bija vajadzīgais laiks, kas sniedza iespēju nedomāt par ikdienu. Var izlikt visu sevi – Latvijā mākslinieki to nevar atļauties, viņiem ir jāstrādā un jāpelna nauda. Atvērties ir daudz grūtāk. Bet vienlaikus Latvijā mākslas vidē man patīk tas, ka mākslinieki šeit nodarbojas ar mākslu tāpēc, ka viņiem to gribas darīt, ka tas ir viņu dabiskais dzīvesveids, nevis tāpēc, ka grib kādam kaut ko pārdot. Jo tirgus jau te nav. Bet balanss starp komfortu un kreativitāti ir jāatrod, jo gluži arī bez komforta nav iespējams radīt. Stress laupa iespēju domāt.
Impulse (J or Imp), 2020;
Interaktīva instalācija; 12 kanālu skaņa, zaļas gaismas, elektrība 220 V, 12 kustību sensori, elektromagnētiskie mikrofoni, kontaktmikrofoni. Foto: Madara Gritāne © Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
Tavas mākslas idejiskais sākumpunkts parasti ir telpa, kur tā izstādīta.
Jā, parasti es sāku no telpas. Svarīga ir kaut kāda asociāciju plūsma, kas izkristalizējas caur skulptūru, skaņu vai gaismu. Bet, piemēram, Lionas mākslas biennālē rudenī tiks izstādīts jau radīts – zaļais elektrības darbs –, kas sākotnēji tika eksponēts Survival Kit (Impulse (J or Imp), 2020 – red.). Tāpēc man jādomā, kā to pārcelt veidā, lai telpa tam piestāvētu. Par to, kas tam ir svarīgs telpā – kas bija būtisks pirmajā situācijā, no kā es varu atteikties un kas tam nepieciešams nākamajā reizē. Man jāsaprot darba robežas, darba raksturs. Šoreiz kopā ar lietuviešu programmētāju Aliu Barecku īpašu uzmanību pievērsīsim skaņas precizitātei. Pirms tam es vienkārši izmantoju piegājienu “ieslēdzas/izslēdzas” – bez iespējas kaut ko kontrolēt. Tagad centīsimies pielāgot frekvenču tembru, mainīt skaņas padevi, izmantojot sensorus.
Apmēram divdesmit mākslinieki izstādīsim savus darbus pamestā Dabas muzejā. Man ļoti patīk šī ēka, lai arī tā ir kritiskā stāvoklī. Tukša, drusku ož pēc pelējuma sēnītes. Patiesībā brīnos, ka tur pat atļauj ieiet publikai. Bet – iespaidīga. Pie sienām joprojām ir ēģiptiešu plakāti – laikam savulaik tur eksponētas mūmijas.
Sākotnēji Lionā biju izvēlējusies kādu citu telpu ar iebrukušiem griestiem, bet izrādījās, ka tā ir pārāk sliktā stāvoklī un tur tomēr nav iespējas kaut ko darīt. Tā man ierādīja pagrabu. Tas ir lielisks, vienīgi... man pirms mēneša jau bija izstāde pagrabā, it kā vairāk negribas. Cilvēki ir redzējuši manus darbus pagrabos, viņiem liekas, kas tas ir pancīgi un forši, bet vispār man ne pārāk tie patīk (smejas). Lai gan konkrētajam darbam tā vieta der – atmosfēriska, bez logiem, ar raksturu. Atbilst parametriem, kurus iesniedzu kuratoriem.
My Room is in the Corner, 2018. Augsta blīvuma polistirols, krāsa. Foto: Gert Jan van Rooij
Pārcelti citā vidē, darbi kaut kādā mērā maina savu būtību. Kā ziepju lampas no Marseļas, kas tika eksponētas izstāde “Tās pašas durvis, cita iela” (Same Door, Different Street) projekta Roots to Routes (kuratores Merilina Talumā, Maija Rudovska un Juste Kostikovaite) ietvaros Manifesta 13 (2020) programmā un tagad iekļautas arī izstādē “Zilā līča māja” Cēsu Mākslas festivālā. Kā tu šo izteikti vietai piesaistīto objektu stāstu integrē citas izstādes kontekstā?
Sākumā vietai ir nozīme. Taču darbs tomēr turpina savu dzīvi un paliek neatkarīgs no savas izcelsmes vietas. Tas ir tapis, vietas iedvesmots, bet vienlaikus tas ir pašpietiekams. Arī mainītā kontekstā un citā telpā tā joprojām ir skulptūra. Cilvēki to vienkārši nolasīs citādāk. Piemēram, ziepju darbā iestrādātās mušas es savācu Latvijā, un, pateicoties tām, Francijā šo darbu piesaistīja imigrācijas kontekstam.
Septiņi iemesli, kāpēc veltīt laiku saulrietiem I-V, 2020-2021, izstāde “Same door different street”, Roots to Routes, 2020. Ziepes, mušas no Latvijas, plastmasa, metāls, pigmenti, stieples, lampa. Foto: Aurelien Meimaris © Roots to Routes
Tavu skulptūru materialitāte ir pārsteidzoši plaša un daudzveidīga. Kā tu to izvēlies, nonāc pie tās? Piemēram, pie ziepēm?
Man gribējās darboties ar kaut ko tādu, ko var izkausēt un pēc tam sastindzināt – reakcija uz regulāru darbu ar betonu, kas uzvedas līdzīgi. Ideja dzima no Marseļas, kur ziepju ražošana ir lokālā industrija. Ir tikai kāda detaļa – visas Marseļas ziepes ir necaurspīdīgas. Man gribējās caurspīdīgas, tāpēc nācās pasūtīt no Anglijas (es gan biju atradusi ziepju ķīmisko formulu, bet bija drusku bail pašai sākt darboties ķīmijas pasaulē). Bet iedvesma nāca no Marseļas ziepēm un turienes saulrietiem. Un visā būtisks arī zūdamības aspekts. Ūdens ziepes izkausē, un tās pazūd. Tieši tāpat kā saulriets.
Vēl svarīgi, ka ziepes vizuāli atgādina stiklu – izdomāju, ka var kausēt ziepes, liet tās un izskatīsies kā stikls. Mušas nāca prātā kaut kā automātiski. Man studijā mētājās dažas mušas, un viss saslēdzās kopā. Francijā es mušas nevarēju atrast. Aizbraucot uz turieni, pamanīju, ka nekur nav, arī makšķernieku veikalos neatradu. Kad uzstādīju darbu Survival Kit, tur bija daudz mušu. Visas savācu un aizvedu uz Marseļu. Tur lēju ziepes franču mākslinieka Antuāna Nesi studijā, ar kuru kopā veidojām to duo izstādi.
Septiņi iemesli, kāpēc veltīt laiku saulrietiem, izstāde "Freedom of Sleep", Fiminco
Foundation, 2021. Ziepes, mušas no Latvijas, plastmasa, metāls, pigmenti, stieples, lampa
Bet betons? Tieši tas ir materiāls, kas pirmais nāk prātā, domājot par taviem darbiem.
Ar betonu sāku strādāt Amsterdamā, uzturoties rezidencē De Atelieres (2014–2016). Pirms tam daudz darbojos ar ģipsi. De Atelieres bija pelēka grīda, un es sapratu, ka ģipsis tai telpā neizskatīsies pārāk labi. Viss notika kaut kā dabiski. Nedomājot. Pēc tam mani sāka dēvēt par strong Russian woman (smejas). Kopumā, šķiet, visa sākumpunkts bija kāds Austrumeiropas kods, pēcpadomju mantojums; sāku domāt, ka laikam tas viss slēpjas kaut kur dziļāk. Mans vectēvs kopā ar tēti būvēja māju. Sākot no pašiem pamatiem. Es vienmēr kopā ar viņiem kā bērns pavadīju laiku, visu redzēju. Kā viņi ielēja pamatus, ielika to kluci zemē. Man tas likās fascinējoši. Mēs ar citiem bērniem spēlējāmies blakus stroikās. Mēs līdām iekšā tajās nepabeigtajās ēkās, tur bija mūsu štābiņi. Lielākā daļa no tām stroikām tādas arī palika. Nepabeigtas. Latvija ieguva neatkarību, sākās pārmaiņu laiki, daudzi zaudēja darbu. Man atmiņā palika laika apstāšanās mirklis. Kad kaut kas vairs netiek turpināts. Vai arī kāds cits to turpina, bet tas jau ir pārveidots. Tas mani ietekmēja.
“Zilajā līča mājā” Cēsīs tavos zvanos ieraugāms tieši šis mirklis – nepabeigtība, puspabeigtība, fragmentācija...
Jā, tie zvani sastāv no daiviņām, no kurām dažas nav pilnībā aizpildītas. Vēl es domāju par arhitektūru, par moduļu būvniecību – kā kaut ko salikt kopā. Es arī lielākoties izmantoju šo moduļu principu – kaut ko savienojot, izveidojas kopums. Bet, jā, paturot fragmentāciju. Tā padara darbu... atvērtu? Man pašai personīgi vienmēr patīk tikai atvērti mākslas darbi. Ja tā vienkārši varu nolasīt darbu, tas man arī beidzas. Ja es līdz galam to nespēju, tas turpina mani intriģēt. Veido asociācijas. Bet svarīgs ir balanss, lai pārāk nesamulsinātu. Jo daudzi cilvēki samulst, nesaprot, un tad arī noraida. Bet ir arī tādi, kas nesaprot, bet viņiem tas šķiet interesanti.
Bet skulptūras, kas eksponētas Cēsīs un radītas īpaši šim projektam, taču var saukt par zvaniem, vai ne?
Tā ir šī objekta iesauka. Negribu tos saukt par smilšu mājām, jo tad visi to tikai arī redzēs. ‘Zvans’ piedod atvērtāku nozīmi. Zvanu mēs asociējam ar skaņu, taču mani zvani ir ar smilšu tekstūru, kas tieši pretēji – absorbē skaņu.
Kādu mirkli domāju, ka saukšu tos par “Galva mājai”. Jo parasti ir mājas galvām, bet šoreiz būs otrādāk. Head for the House – vieta, kur ievietot sevi; kaut kāda iedomāta telpa.
Tomēr beigās nolēmu palikt pie zvaniem. Man liekas, tas tomēr ir labi, ka darbam nav īsti nosaukuma, ka vārdus tam nevar atrast un ir tikai iesauka.
Your mind is a house and you live in the kitchen. Instalācija, Marwan, 2019. Foto: Franz Muller-Schmidt
Tavi darbi ir uzskatāms apliecinājums būšanai starpstāvoklī. Pēdējos gados gan parādās arī pabeigtība, zināmi dizaina elementi. Tas ir apzināti vai tomēr dabisks process, kuram tu ļaujies?
Es vairāk sāku piedomāt pie tā, lai darbi būtu arī pārvietojami. Pirms tam tas man nebija svarīgi, kā jūtos, un atbilstoši – tā arī taisu. Taču, kad sāka aicināt uz izstādēm, parādījās tādi jautājumi kā, piemēram, transportēšana. Un tas mani sāka ietekmēt. Bija izstādes, kurās nevarēju piedalīties, jo mani darbi bija par lielu. Sāku aizdomāties, kā šo visu risināt. Piemēram, ziepju lampām izveidoju kājas, kas ir transformējamas atbilstoši telpai. Jo sākumā tās bija pieliktas pie stabiem, bet sapratu, ka visās izstāžu zālēs stabu nebūs. Nācās izgatavot savējos. Es sāku apzināties, ka betons ir smags, tāpēc vairāk pievērsos skaņai. Mēģināju sākt strādāt ar elektrību, jo man nav nepieciešamības kaut ko īpaši lielu pārvietot. Tikai vadus. Un, arī strādājot ar skaņu un elektrību, es tos uztveru kā tēlniecības materiālus, kuriem ir masa. Bet man vienmēr ir tā – kad uztaisu kādu darbu, man pietrūkst kaut kā cita. Kad strādāju ar skaņu un gaismu, man gribas to betona fiziskumu. Un otrādi. Es mēģinu sev atstāt telpu, kurā varu būt elastīga. Nespētu ražot tikai betona darbus. Man ir izveidojusies sava valoda, kurā saskatāma domu gaita, kas spīd cauri – neatkarīgi no izmantotajiem instrumentiem.
Par taviem darbiem mēdz teikt, ka tie ir domu fizisks paplašinājums (physical extension of thoughts). Tavi darbi dzimst no koncepta vai tomēr no kaut kā ļoti fiziska un taustāma?
Tas ir mikslis. Esmu pamanījusi, ka ir kāds mirklis, zināms noguruma stāvoklis, kad analītiskais prāts atslābst. Kad vairs nav spēka, un ieslēdzas... instinkts? Sekošana iekšējai balsij; trust yourself. Kad pieslēdzas intuīcija. Tu jūti, ka nav, nav, nav... Staigā pa telpu, kāp augšā lejā pa trepēm, kaut ko pieliec, maini skatpunkta leņķus... un vienā mirklī izveidojas kaut kāds tornado, kaut kas notiek.
Cik tev nozīmīgs ir pats radīšanas process, ļoti tieša, fiziska saskarsme ar materiālu? Tu pati būvē savus darbus – tas ir arī ļoti smagi fiziski.
Parasti ir kāds, kas palīdz, bet es visu laiku sekoju līdzi tam, kas notiek. Cik daudz to betonu liesim, līdz kurai vietai, kad apstāsimies. Tas atšķiras no tā, ka vienkārši iedod skici un kāds to uztaisa. Jo procesā es arī saprotu, ko mainīsim vai nemainīsim. Man patīk strādāt ar fragmentiem. Un to veidošanās process atkarīgs no daudzām lietām. Arī no tā, ka materiāls var beigties, finanses var būt nepietiekamas. Bet tas viss notiek ļoti organiski. Es to saucu par alibi – kurā virzienā mēs dodamies. Pa ceļam mēs varam mainīt daudz ko. Tā ir kaut kāda kombinācija, ko es pati sev vēl nekad neesmu atšifrējusi – šo procesa formulu. Esmu runājusi ar citiem māksliniekiem, kas man teikuši, ka, ja es to izprastu, man, iespējams, kļūtu garlaicīgi. Bet, tā kā nespēju to “atkost”, manī ir kaut kāda ažiotāžas sajūta, gribas saprast. It kā pirkstu galos ir, bet visu laiku slīd ārā. Ir tas domāšanas laiks, tad starpbrīži, bet, kad sākas fiziskais darbs, parādās adrenalīns. Un tad viss notiek ātri. Uzreiz ieslēdzas cits pārnesums.
Sākums vienmēr ir vislēnākais – līdz brīdim, kad beidzot kaut kas aizrauj. Skicē, skicē veselu mēnesi, nekā nav, bet tad pa vidu kaut kas savienojas – o, šis varētu būt labi! Skicēm nav gravitācijas. Tad ir supergarlaicīgais sagatavošanās moments (jādomā par fiziku, smagumu, durvju izmēru, kā to visu iedabūs iekšā) – viss jāsarēķina, jāsagādā; vispār nesaproti, vai to “pavilksi”. Daudz šaubu – taisīt, netaisīt. Bet, kad tiek pāri, tad iestājas azarts. Kad lietas sāk virzīties uz priekšu.
If told correctly it will center on me, 2019. Instalācija, gallery Post. Foto: Inga Jankūnaitė
Tu darbu starplaikos lasi grāmatas, vāc informāciju?
Tagad mazāk (ar viedtālruņu parādīšanos). Bet agrāk – ļoti izteikti. Man patīk apmeklēt filozofijas, lingvistikas lekcijas. Bet es pati nestrādāju ar tekstuāliem konceptiem tiešā nozīmē. Vairāk – caur maņām. Ietekmējos no tā visa, bet sevi neredzu kā filozofu. Savulaik nokļuvu kādā dīvainā filozofu vorkšopā Spānijā. Tur katru dienu bija jāveido sokrātiskais dialogs, mēģinot rast atbildes konkrētu tematu ietvaros. Agrāk ļoti satraucos, ka nepārzinu visas references, atsauces, nevaru nocitēt filozofu tekstus. Tur es sapratu, ka katrā cilvēkā ir nenormāli liels zināšanu daudzums un ka patiesībā visi visu zina. Tas man deva kaut kādu brīvību. Vairāk izpausties. Konkrēti nepasakot, kas tas ir. Atvērtiem cilvēkiem ir visas zināšanas. Tikai jāatrod veids, kā pie tām piekļūt.
Kā tu jūties sinerģijā ar citiem māksliniekiem? “Zilā līča mājas” kontekstā – ar Kasparu Groševu?
Mums ar Kasparu ir līdzīga domāšana par mākslu; par to, kas mums patīk. Mēs arī savstarpēji parasti ar to dalāmies – es nosūtu viņam, kas patīk man, viņš, savukārt, sūta man. Kopienas gars, community spirit, tas man ir diezgan svarīgs. Jebkurā izstādē. Pat ja es jūtos kā visai izteikts individuālists, komanda, iesaistīties cilvēki man ir būtiski.
Tu pieminēji, ka jums abiem patīk līdzīga māksla. Ko tu pati meklē mākslā?
Man ir ļoti liels respekts pret visiem, kas sadarbojas. Ka māksla ir svarīgi lokālajai telpai un ka mākslinieki dara ko vairāk, ne tikai “bīda” savu ego. Mani pašu, esmu pamanījusi, vienmēr aizkustina sievietes mākslinieces un viņu darbi. Tās, kuras seko savām domām, nemēģina iederēties. Visādi radoši personāži. Bet vispār man ļoti patīk vēsturiskā māksla. Runājot par laikmetīgo... Liela daļa mana vecuma mākslinieku kļūst baigi trendīgi. Un tad mani interesē, vai pēc desmit gadiem viņi būs izturējuši, vai tas būs bijis vien tāds modīgs piegājiens. Man patīk tādi mākslinieki, kuros var just, ka viņi tiešām ir viņi. Pat ja neiederas vispārpieņemtajā un akceptētajā.
Tu pieminēji, ka tevi īpaši aizkustina sieviešu mākslinieču darbi. Vai tu esi kādreiz mākslas pasaulē sajutusies nekomfortabli, būdama sieviete?
Es – nekad. Man vairāki cilvēki to ir prasījuši. Atceros, kad mācījos Holandē, man teica: “O, tu esi sieviete, tev būs grūti.” Mani brīdināja (smejas). Bet, ja sāk tam pievērst uzmanību... Nezinu, iespējams, sievietēm ir grūtāk iekļauties, iefiltrēties galerijās, muzejos. Pastāv uzskats, ka vairāk notiek fokusēšanās uz vīriešiem. Bet es tomēr tam neesmu pievērsusi īpašu vērību. Vienīgā reize bija, kad beidzu De Ateliers. Biju sataisījusi betona skulptūras, un kāda sieviete tās apskatīja. Sākotnēji darbi viņu īsti neuzrunāja, bet, kad uzzināja, ka esmu sieviete, iepatikās. Tas ir dīvaini – ka vērtē, kas tos ir radījis. Vīrieša gadījumā betons asociētu mačo. Bet sievietes kontekstā – pilnīgi ko citu. Es vienkārši nekad neesmu vēlējusies radīt tipisko sieviešu mākslu – to, kādu skatītāji asociē ar sievietēm. Par šiem tematiem esmu domājusi daudz, jo pēdējos gados tie ir aktuāli. Meitenes var visu uztaisīt, visu uzbūvēt. Piemēram, Cēsīs man palīdz Liene Pavlovska. Ar meitenēm strādāt kopā ir foršāk. Mēs arī esam apsvērušas domu, ka vajadzētu uzsākt kādu galdniecības biznesu, kurā darbojas tikai sievietes.
Kaut gan betonu cilāt es tomēr paprasu džekiem. Bet vispār es tās lietas – kas jādara sievietēm un kas vīriešiem – nekategorizēju. Tie kodi mūsos ir kaut kā iemācīti, izveidoti. Es nezinu, vai spējam no tiem atbrīvoties.
Sākoties karam Ukrainā, tu aktīvi iesaistījies palīdzības kustībā. Jūs kopā ar domubiedriem izveidojāt īpašu interneta vietni, kas nodarbojās ar palīdzību Ukrainas māksliniekiem. Kā šis ģeopolitiskais konflikts ietekmējis tevi, tavus uzskatus par mākslu? Cik liela loma tajā, kā tu skaties uz notiekošo, ir tavai izcelsmei?
Es esmu daļa no tādas lasītāju grupiņas, kas saucas Beyond the post-soviet un tika izveidota pirms gada Parīzē – kuratori, mākslinieki, visi, kuriem bija kaut kāda saistība ar postpadomju telpu. Izcelsmes vieta vai arī tēvs/māte – krievs utt. Sākumā tas bija tāds ļoti viegls “pasākums”. Lasījām esejas, diskutējām. Interešu grupiņa. Bet ar laiku sākām apzināties, ka visiem iesaistītajiem cilvēkiem ir kaut kas kopīgs. Es nekad par šiem tematiem nebiju aizdomājusies. Taču, dzirdot kādas mākslinieces no Kazahstānas stāstu un salīdzinot pieredzes, sākām pamanīt, ka ir kaut kādas vadlīnijas, kas vijas cauri. Bija sarunas, kuras mani ļoti aizkustināja, jo līdz tam es nebiju sapratusi, ka mūsos ir kaut kas tik neatrisināts. Kaut kāds vēstures nospiedums. Kods, kas ir mūsos iekšā, bet kuru mēs ignorējam. Neatrisinātā vēsture. Kaut kas, par ko tu mēģini nerunāt. Tu atstāj to sevī, nemēģinot iziet cauri. Kas bijis – bijis, neatrisināta sāpe. Nesaproti, kā sevi pozicionēt, kā justies un izturēties pret padomju sekām, jo it kā jau es esmu neatkarīgas Latvijas pilsone. Es asociēju sevi kā latvieti. Tāpēc nekad neesmu sapratusi, ko man darīt ar savu krievu pagātni. Jo neuzskatu sevi par krievieti. Tāpēc arī pamanīju, ka tai mūsu grupā ir vairāki cilvēki, kuru nesaprot savu identitāti. Tā kaut kur karājas gaisā. Neizmantota. Bet to apzinājos tikai, piedaloties šai grupā. Līdz tam man tas viss it kā bija pilnīgi vienaldzīgs. Un tad kārtējā grupiņas tikšanās bija ieplānota tieši tai dienā, kad sākās karš. Zoomā. Atrados Lionā, lai skatītu telpas izstādei. Pirmajā mirklī bija pilnīgs apjukums, bet ātri sapratām, ka ir jāmobilizējas. Tā no reading group pārvērtāmies par taktisko action group. Starp mums bija ukraiņu mākslinieki, mēs uzreiz vaicājām viņiem, ko darīt, kā rīkoties. Viņi mums savā veidā sniedza ziņas no iekšienes. Centāmies mobilizēties; ko mācējām, to darījām. Grupā bija kuratori ar labiem kontaktiem. Viņi sazinājās ar lielajiem medijiem – piemēram, Der Spiegel. Mēs centāmies visus savus kontaktus un pazīšanās likt lietā. Palīdzot tieši kultūras darbiniekiem – māksliniekiem, rakstniekiem utt. Pirmās trīs nedēļas nemitīgi sēdēju telefonā, informācija ģenerējās neprātīgā ātrumā, visu to vajadzēja publiskot mūsu interneta vietnē – visas rezidences, kur patverties utt. Kamēr pārējās kultūras institūcijas izveidoja palīdzības sistēmu, pagāja kāds laiciņš. Mēs uzreiz grābām, ko var.
Seeds of Light, 2021. 2 Philips spuldžu alumīnija lējumi, vadi. Izstāde "Publiek Park". Foto: Michiel de Cleene
Bet vai mākslai kara situācijā ir jēga? Ukraiņu mākslinieks Ņikita Kadans Kijevā turpināja izlikt darbus.
Jā, viņš piedalījās kādā no mūsu grupas tikšanās reizēm, mēs par to runājām. Tai brīdī likās, ka nekam nav jēgas. Mūsu grupa nodarbojās arī ar to, ka vāca ziedojumus tiem, kas brauc mākslai pakaļ to glābt. Bija tādi, kas teica: “Kāda jēga. Glābiet cilvēkus nevis mākslu!” Tomēr kopumā dominēja pārliecība, ka mākslai tomēr ir jēga, jo tā ir daļa no kultūras. Kultūra ir identitātes un vēstures veidotāja. Sākumā Ņikita, pieslēdzoties no bunkura, kas bija pārveidots par galeriju, teica, ka smagi darbi labi noder, jo ar tiem var nobloķēt durvis. Viņš arī stāstīja, ka Daniela Birēna darbs publiskajā telpā tiekot izmantots kā šaušanas mērķis – treniņu laikā. Piebilstot, ka nākotnē visas valstis varēs ziedot Ukrainai pa mākslas darbam, jo viss būs iznīcināts. Man tomēr šķiet, ka mākslai ir jēga. Bija viena video māksliniece no Kijevas, kas izlēma palikt par spīti visiem centieniem pierunāt viņu braukt prom. Mēs piedāvājām nopirkt mākoni, kur noglabāt visu viņas video arhīvu. Ja nu gadījumā māja tiek uzspridzināta. No mūsu drošās zonas šķita, ka to visu ir jācenšas saglabāt. Atceros, ka Ņikita uzsvēra, ka viņam šobrīd ir pilnas slodzes darbs sociālajos tīklos, sniedzot intervijas, runājot par to visu. Viņš ļoti labi apzinājās, ka sabiedrība pieradīs pie šī konflikta un, parādoties jaunām problēmām, Ukraina aizies otrā plānā. Un ka ir jāizmanto mirklis.
Vai šie jaunie apstākļi Eiropā varētu būt pavērsiena punkts mākslas sistēmā?
Es ticu, ka – jā. Tomēr jāpatur prātā, ka mākslinieka egoisms ir ļoti spēcīga lieta. Es ceru, ka visi spēs domāt globālāk – ne tikai paši par sevi, bet... neesmu pārāk optimistiska. Šķita taču, ka kovids spēs mainīt mūsu attieksmi pret lietām, bet beigu beigās viss lēnām aiziet vecajās sliedēs. Un tagad man ir sajūta, ka arī pēc šīs krīzes viss notiks tāpat. Cerams, ka tomēr – nē.
Vēlme atrasties sinerģijā ar pasauli, telpu, dažādiem izteiksmes veidiem un jomām varētu nākt no Bahaus skolas principiem, kuri ir pamatā tavai izglītībai?
Jā, lai gan speciāli fokusējusies uz to neesmu, sinerģija mani vienmēr ir iedvesmojusi. Mani vienmēr fascinējušas alternatīvas pieejas izglītībai. Piemēram, Blekmauntinas koledža. Es ticu zelta griezumam; mani vienmēr ļoti interesējis uzbūves koncepts. Dialogs ar vidi un telpu. Kad ieeju kādā istabā, uzreiz redzu – kur durvis, kā gaisma krīt, kas ir jāmaina, lai tas atrastos ideālajās attiecībās ar apkārtējo vidi. Piemēram, Cēsu darbus ļoti iespaidoja pati pilsēta. Cēsu pilsdrupas, vēsture un arī pati betona ēka. Ne tikai tā konkrētā vide, kurā atrodies, bet arī tā, kas ir aiz durvīm. Ceļš, pa kuru nokļūsti telpā. Tas arī manā uztverē ir nogrieznis, kuram jāpievērš uzmanība.
Tu pati esi kādreiz bijusi pārsteigta par to, ko esi radījusi?
Piemēram, tas vairākkārt pieminētais darbs no Survival Kit, kas būs Lionas biennālē, bija tik baiss, ka es pati biju pārsteigta. Kā gan es varēju radīt kaut ko tik creepy? Kā teica manas draudzenes tētis, viņam tas asociējās ar kaut kādu cietumu. Jā, tur kaut kas nāca ārā. Nezinu, vai tā bija baiļu sajūta, bet jau pašā sākumā es tai telpā pamanīju visu padomju laika vadu mudžekli, kas stiepās pa visām sienām. Likās – wow! No tā tas nāca.
Vizuāli ļoti iespaidīgs...
Cilvēki nav pieraduši dzirdēt gaismu. Skaņa pastiprina gaismas efektu. Pārsteiguma elements, radot darbus, man vienmēr ir bijis visai svarīgs. Es jau sākumā it kā saprotu, kurā virzienā došos, bet nezinu, kā tur nokļūšu. Ticu tam mazajam mirklim, kas izšķir visu un kad viss notiek. Bet “spiest tos uz priekšu”, paātrināt nevar. Šajos mirkļos informācija nāk no kaut kādas nekurienes. Savulaik kāda pasniedzēja teica, ka mākslinieki taisa to, kā viņiem nebija bērnībā. Nezinu, ticēt vai nē. Padomju bērnībā man nebija savas istabas. Varbūt tam ir kāds sakars ar manu mākslu. Vai varbūt tas, ka man nav savu konkrētu māju, nav sava dzīvokļa konkrētā valstī un pilsētā. Varbūt tā ir zemapziņa, kālab vienmēr izveidoju savu telpu izstādē. Es tagad esmu Latvijā, bet domāju jau par Lionas pagrabu.
Tu šobrīd nedzīvo nevienā konkrētā vietā un adresē? Arī Parīzē ne?
Nē, nekur. Pagaidām esmu piestājusi pie Dašas Meļņikovas un Cēsīs. Tāpēc man arī vienmēr līdzi ir čemodāns. Bet vispār būs jāatrod mājas. Pārāk stresaini. Sākumā bija interesanti vienmēr atrasties ceļā, pārvietoties.
Bet zini, kuru tu gribētu dzīvot?
Nē. Tur jau tā lieta. Tagad velk uz Parīzi, jo tur es gūstu piepildījumu ar mūziku, mākslu, kultūru, community sajūtu. Intelektuālā aprite man tomēr ir ļoti svarīga. To var iegūt caur grāmatām un filmām savā nodabā, bet ar fizisko saskarsmi to nevar salīdzināt.
