Pret labo gaumi
Intervija ar mākslinieku Kasparu Groševu
Vējš dzenā putekļus pa sestdienas un pandēmijas iztukšoto ietvi gar “427” – mākslas galeriju Avotu ielas apkaimē. Pavasara pēcpusdienas saules eiforiskais mirdzums reizē ar rieta noskaņu – impresionistu gleznu cienīgs motīvs, piešķir bohēmisku nokrāsu šim alternatīvās kultūras vidē populārajam rajonam. Galerija atrodas Stabu ielā 70, bet pie Avotu ielas stūra, kas nosaka tās lokāciju rīdzinieku uztverē, ņemot vērā, ka šī pārsimt gadu vecā, ielīkā un arhitektoniski neviendabīgā iela ir apkārtējā rajona dominante. Pretēji centrālākām galvaspilsētas artērijām, tai piemīt nesteidzīgi omulīga (reizēm ne tik), apvalkāta un raiba nomales noskaņa. Piemērots fons 2021. gada Purvīša balvas, Latvijas augstākā mākslas apbalvojuma, kandidāta Kaspara Groševa galerijai – vienam no vairākiem Avotu ielas apkaimes kontrkultūras iestādījumiem, kurus kā Rīgā, tā citviet pasaulē, vilina vidusšķiras vēl neapgūti pilsētas nostūri. Brīdī, kad aiz skaidu plākšņu aizsistajiem logiem galerijā notiek intervija ar Purvīša balvas kandidātu, telpa ir pārejas procesā – ir novākta iepriekšējā izstāde (Jāņa Dzirnieka “Flīzēta upe”) un taps nākamā – Darjas Meļņikovas ekspozīcija, ko atklās 27. aprīlī. Galerijas tukšums kontrastē ar tās vadītāja Purvīša balvai nominētā darba “Cita istaba” materiāla un izjūtu blīvumu, kas tika veidots kā pasūtījums izstādei “Skaņa, ko redzam. Telpa, ko dzirdam” Cēsu Mākslas festivāla ietvaros.
Kad tevi iepazinu, es nenojautu, ka esi mākslinieks, uztvēru tevi kā mūziķi. Kas tev bija pirmais – mūzika vai māksla? Un kādēļ studijām izvēlējies mākslu, nevis mūziku?
Atceroties bērnību, agrus pusaudžu gadus, māksla laikam nāca vispirms, jo man patika zīmēt. Bet arī mūzika drīz vien sekoja ar eksperimentiem ar kasetēm un austiņām, kas pārtaisītas par mikrofonu. Zīmēju komiksus un ķēpājos, ne jau uz nopietnu mākslu pretendēju. Mūzika mani aizrāva ar to, ka padarbojies un jau ir kaut kāds rezultāts. Komiksu klades glabāju un mēdzu parādīt pāris draugiem. Ar mūziku bija tieši tāpat – ierakstīju kasetēs un uzliku paklausīties pāris draugiem. Tas process ievilka sevī, likās interesantāks nekā māksla. Tās bija pamatskolas pēdējās klases, 1990. gadu beigas. Sāku taisīt kaut kādu elektronisko mūziku, spēlēt grupās. Sākumā taisīju breakbeat un drum’n’base gabalus, tad sāku spēlēt numetal, pēc tam hardcore grupās, bet paralēli vienmēr taisīju elektronisko mūziku. Taču studēju rozīšos (Jaņa Rozentāla Mākslas skolā) un vēlme apgūt mūziku vai mūzikas teoriju nekad nav bijusi, mūzikā paļaujos tikai uz intuīciju. Māksla aizgāja profesionālāk, vēlāk iestājos Mākslas akadēmijā. Bet mūzika bija paralēli un, gadiem ejot, sāku domāt par to, kas vieno manu māksliniecisko praksi ar mūziķa darbību. Sāku meklēt kopsakarības, pievērsos eksperimentiem, mūzikas procesuālajai dabai. Tas tā ir palicis. Ja agrāk mūziķi un mākslinieku sevī nošķīru, tad tagad mūzikai pieeju vairāk no mākslinieka pozīcijām.
Mūzika un māksla arvien vairāk man saplūst kopā.
Ko nozīmē mūzikai pieiet no mākslinieka pozīcijām?
Tas nozīmē metodes un konceptus, pēc kuriem vados, taisot skaņu. Mūzika un māksla arvien vairāk man saplūst kopā. Ja skatās uz mūsdienu mūzikas un ierakstītās skaņas vēsturi pēc sintezatoru parādīšanās, tad tas vairāk ir bijis par formu, kamēr konceptuālā māksla pēc 60. gadiem mainīja to, kā cilvēki domā par un rada vizuālo mākslu. Arī mani mākslinieka darbības sākumā interesēja abstraktas idejas par mākslu, piemēram, Sola Levita izteikumi par mākslu, kas man kādu laiku bija tāda kā mākslas “bībele”. Ar mūziku bija konfliktējoša sajūta – man, teiksim, Mākslas akadēmijas laikā patika Terre Temlics, viņa ļoti konceptuālais piegājiens, vai Karls Mihaels fon Hausvolfs – tādi mūziķi. Bet es pats nekad neaizgāju līdz tam “radikālismam”, jo manī bija tā konfliktējošā sajūta, ka man patīk arī mūzikas forma, tekstūra, tās veidošana. Tas viss, kas, atsaucoties uz Marselu Dišānu, vizuālajā mākslā būtu retināls. Proti, kā glezniecība, kas, viņaprāt, ir tikai retināla pieredze un attiecīgi nav interesanta. Man mūzikā tieši patīk tās “vieliskums” un vienmēr paticis eksperimentēt ar dažādiem rīkiem – kasetniekiem, lenšu magnetofoniem, vecām ērģelēm. Tikai tagad esmu kļuvis, tā teikt, modernāks, taisot mūziku ar dažādiem sintezatoriem un datoru… Mākslai turpretim es vienmēr piegāju ar konceptuālām, Fluxus stila idejām, ar apslēptiem jeb subjektīviem jokiem. Taču rozīšos man arī kaut kādā mazohistiskā veidā ļoti patika gleznošana, kas daudziem audzēkņiem nepatika. Man patika veidot formas un tekstūras ar eļļas krāsu. Vienā brīdī man arī iepatikās uz papīra veidot dažādu tehniku eksperimentus – līmēt, uzpūst, apdedzināt, apkrāsot, apzīmēt ar dažādiem marķieriem, pildspalvām u.tml. Tas arī loģiski saslēdzās ar manu muzikālo darbību – proti, kā mūzikā, tā mākslā manam piegājienam zināmā mērā ir procesuāla daba. Mūzikā tā ir improvizācija. Kolīdz pieslēdz instrumentus, tā jau aiziet skaņas signāls, un reizēm nav skaidrs, kurā brīdī beidzas skaņošanās un kad sākas spēlēšana. Līdzīgi arī ir mākslā – ne vienmēr ir skaidrs, kurā brīdī beidzas “skaņošanās”, kad jau ir “gabals” un kad ir encore (atkārtots izpildījums – red.).
Proti, mūzikā un mākslā tevi interesē gan formālais, gan konceptuālais?
Viens mans bijušais students pēc kāda koncerta pienāca un sacīja – es sapratu, kā tu taisi savu mūziku. Tu vienkārši spied kaut kādus taustiņus, viss iet dīlejā (ar aizturi – red.), dari, kas ienāk prātā, un tas vienmēr skanēs ļoti līdzīgi. Un tā arī ir. Tā es reizēm daru mūzikā – vienkārši uzlieku dīleju uz maksimumu, panāku visgarāko izskaņu tā, ka tā kļūst par cilpu. Dīleju izmantoju kā organisku cilpu mašīnu. Mans šā brīža pedālis būtībā spēj kādu skaņu atkārtot bezgalīgi. Būvēt skaņu ar aizturi man ilgstoši ir bijis būtisks rīks. Pēdējos gados sāku eksperimentēt arī ar citām lietām, taču kopumā mūzikā arvien atgriežos pie konceptuāliem elementiem. Pēc gandrīz 20 gadu pārtraukuma pēc pusaudžu gadiem esmu atsācis strādāt ar sempliem.
Tu agri saprati, ka vēlies savu dzīvi saistīt ar mākslu?
Divus gadus nomācījos parastā vidusskolā Imantā. Pēc 9. vai 10. klases mēģināju iestāties lietišķajos (Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola), bet es neko nemācēju un mani attiecīgi neuzņēma. Tad mazliet pamācījos un iestājos rožos. Pirmajā kursā man palika, šķiet, 18 gadi – biju divus gadus vecāks par pārējiem. Mācījos no 18 līdz 22 gadiem un visu laiku paralēli spēlēju hardcore grupā, piedalījos koncerttūrēs. Māksla tajā brīdī vairāk bija kā profesionāla lieta – iemācīties Photoshop, iemācīties taisīt video utt.
Tev kāds ģimenes loceklis ir saistīts ar mākslu?
Mana mamma studēja lietišķajos tekstila dizainu, bet neturpināja šo ceļu. Taču vienmēr ir bijusi ļoti radoša un arī šobrīd taisa izšuvumus un tamlīdzīgi. Mans krusttēvs ir fotogrāfs un krustmāte ir mākslas skolotāja. Ģimenē redzēja, ka man patīk zīmēt, un mudināja to darīt vairāk.
Vecāki ne vienmēr ir atbalstoši bērnu radošajās ambīcijās, uzskatot to par nepraktisku izvēli.
Mans tēvs arī nebija ļoti atbalstošs (smejas). Spilgti atceros, ka reiz taisīju savā istabā drum’n’base uz kaut kāda veca kompīša. Tēvs migrēnas dēļ nebija aizgājis uz darbu un vienā brīdī, atrāvis durvis, teica: “Kas tas vispār par bezjēdzīgu sūdu, ko tu vispār ar to nākotnē varēsi pasākt!?” Mans tēvs ir celtnieks, bet solo, viņš nekad nestrādā kolektīvos un pats nosaka savu ritmu, un to laikam arī esmu mantojis no viņa. Varēja būt arī tā, ka viņš strādā, strādā, strādā un tad viņam uznāk kāda migrēna vai besis, un viņš vienkārši nolemj divas dienas čilot mājās pa gultu un skatīties televizoru. Man likās, ka ir forši, ja pats var noteikt savu laiku.
Spilgti atceros, ka reiz taisīju savā istabā drum’n’base uz kaut kāda veca kompīša. Tēvs migrēnas dēļ nebija aizgājis uz darbu un vienā brīdī, atrāvis durvis, teica: “Kas tas vispār par bezjēdzīgu sūdu, ko tu vispār ar to nākotnē varēsi pasākt!?”
Tevi tas neiedzina kompleksos, ka tēvs ar neizpratni uztvēra tavas radošās izpausmes?
Gan jau, ka ir kaut kādi kompleksi. Es saprotu, kādēļ cilvēkiem var likties, ka laikmetīgā māksla nav nekas nopietns. Es saprotu to pozīciju. Tajā pašā laikā es arī nevēlos darīt neko savādāk.
Atceros – kādā intervijā sacīji, ka esi slinks. To droši vien varētu teikt daudzi. Drīzāk varbūt ir tā, kā tu nupat teici – proti, vērojot savu tēvu, tev iepatikās doma, ka cilvēks māk izkārtot savu laiku pēc saviem ieskatiem, kā viņš to darīja. Un nu arī tu tagad esi brīvs tādā ziņā – dari lietas pa savam.
Jā, ir vairāki mēneši pēc kārtas, kad nepārtraukti strādāju, varbūt atļaujos brīvu vienu dienu nedēļā, bet tad atkal ir periodi, kad daru mazāk. Cenšos beidzot ieviest dienas ritmu, jo ilgstoši bija tā, ka dzēsu to, kas tajā brīdī dega.
Es saprotu, kādēļ cilvēkiem var likties, ka laikmetīgā māksla nav nekas nopietns. Es saprotu to pozīciju. Tajā pašā laikā es arī nevēlos darīt neko savādāk.
Tu sacīji, ka nomācījies pāris gadus parastajā vidusskolā. Tas nozīmē, ka laikam uzreiz nebija īsta pārliecība par mākslu kā profesionālo izvēli. Tevi bija citi ceļi, ko apsvēri?
Tēvs teica, ka jāiet uz 1. ģimnāziju. Aizgāju tur uz kursiem un sapratu, ka tas mani pilnīgi neinteresē un es neko nesaprotu. Kad pienāca iestājeksāmenu diena, es pateicu tētim, ka braucu uz eksāmeniem, bet patiesībā aizgāju vienkārši pastaigāties pa Vecrīgu un parkiem. Pēc kādām pāris nedēļām vecākiem pateicu, ka centos, bet diemžēl netiku iekšā (smejas).
Tagad viņi zina, kā bija īstenībā?
Nē, bet viņi šo arī nelasīs. Mans tēvs noteikti nē.
Tagad tēvs pieņem, ko dari?
Jā, viņš ir samierinājies, ka esmu tāds, nu… dzīves baudītājs un bohēmists (smaida).
Māksla bieži ir ļoti praktiska un taustāma lieta, kur, tāpat kā celtniecībā, ir vajadzīgas iemaņas.
Jā, piemēram, šajā galerijā remontdarbi ir ik pa diviem mēnešiem, un es slīpēju un špaktelēju sienas, krāsoju, daru visu, ko vajag (smejas).
Tādēļ izbrīna, ka reizēm cilvēki redz māksliniekus kā vējgrābšļus. Tie mākslinieki, ko pazīstu es, visi ir ļoti praktiski cilvēki.
(Smejas.) Es noteikti esmu viens no mazāk praktiskajiem, bet kaut ko es spēju izdarīt. Galerijas aizmugurē ar draugu – viņš gan vairāk pielika roku – uztaisījām arī mūzikas studiju.
Tu darbojies arī komiksu žurnālā KUŠ!?
Kad sāku mācīties Mākslas akadēmijā, satiku pieredzējušākus cilvēkus no augstākiem kursiem, kas bija vairāk izdarījuši kā es – Maija Kurševa, Anete Melece… Caur viņām arī nokļuvu saskarē ar KUŠ!. Tajā brīdī vēl nesapratu, ko vēlos darīt mākslā. Bērnībā man bija patikuši komiksi, un domāju, ka varbūt tagad arī patiks komiksi. Pēc pāris gadiem sapratu, ka man galīgi nepatīk komiksi. Vienā brīdī kļuva skaidrs, ka virzos uz konceptuālo praksi, metodēm, ko lietoja 60. gadu konceptuālisti – tas pats Sols Levits. Viņš nepasaka neko superjaunu, bet tas, ko viņš pasaka, ir dažas piezīmes par to, kas ir konceptuālā māksla. *Pērn galerijā izstādījām Sola Levita darbu. Savus darbus, īsti konceptuālā garā, viņš pats nekad nav taisījis. No viņa meitas ieguvām instrukcijas un atļauju darbu uztaisīt un izstādīt. Darbs bija viena galerijas siena sadalīta trijās daļās – zilā, dzeltenā un sarkanā, un to visu klāj sīks reljefiņš ar zīmuli. To paveica Amanda Ziemele un Elīna Vītola, kuras arī nominētas Purvīša balvai. Tieši vakar atrakstīja no organizācijas, kas pārrauga Levita mantojumu, lūdza, lai atsūtām bildes no izstādes, jo mēs ieejam vēsturē kā viena no vietām, kur izstādīti Sola Levita darbi.
Šāds piegājiens, nosakot rāmjus, bet atstājot izteiksmes līdzekļus izpildītāja rokās, arī sasaucas ar mūziku – Alvina Lusjē ierakstiem, ko izdod tevis iecienītā ģitārista Orena Ambarči izdevniecība Black Truffle.
Neesmu dzirdējis, vispār nesekoju mūzikai, kas tiek izdota šobrīd. Nulle.
Vai tas ir tāds periods, jo tu jau vispār seko līdzi mūzikai?
Tas, kas mani šobrīd interesē mūzikā, ir atrast YouTube video ar pāris tūkstošiem skatījumu, marginālus retus ierakstus.
Ko tu meklēt tajos YouTube video ar pāris tūkstošiem skatījumu?
Man patīk eksperimenti, sākot ar 70. gadu beigām, 80. gadu sākums – post-panka enerģija, vienu brīdi arī ļoti interesēja no-wave. Man patīk tiešums. Tā laika eksperimenti bija ar it kā vienkāršiem instrumentiem, taču tajā laikā ir paveikts ļoti daudz, kas šobrīd varbūt pat vairs nav iespējams. Saplūšana starp akustiskajiem instrumentiem un elektroniku, dažādas montāžas tehnikas, kolāžas, analogie efekti. Tāpat tagad daudziem ir atgriezušies 90. gadi, un cilvēki rakājas pa savām vecajām pleilistēm. Tas arī mani interesē – gan 90. gadu elektronika, gan ņūmetāls. Vispār pirmo reizi ņūmetālu dzirdēju grupas Fact koncertā, šķiet, 1998. gadā.
Diezgan ātrā laikā tā līkne no sajūsmas aizved uz vilšanos, jo saproti – fak visu šo sūdu, jo par anarhistu un panku atļauties būt var tikai turīgu vecāku bērni.
Tev pašam arī ir pieredze tā laika grupās?
Īsu laiku spēlēju grupā ar vienu paziņu, kurš šobrīd ir Nacionālās operas solists, tāpat ar vienu čali, Kasparu Zlidni, kurš šobrīd ir cross-fit treneris un kam ir diezgan zināma popgrupa Gain Fast. Tad, protams, ar Janci un Dāvi [Burmeisteriem] no grupas “Tesa” – ar viņiem grupā In.stora nospēlēju visilgāk. Viens čoms mēdz joprojām par to reizēm iesmiet (smaida). Jāatzīst, ka tas tiešām ir diezgan ņirdzīgs projekts, bet tieši tas mani arī šobrīd interesē mākslā – tas pusaudžu naivums un superdraivs. Kad šķiet, ka iepriekš visi ir darījuši nepareizi un tagad to labosim. Hardcore periodā draugi un paziņas izdeva arī anarhistu zīnus DIY estētikā, printētus uz parastiem zīroksiem, ko mēs visi cītīgi lasījām. Tajā brīdī tas sagādāja pilnīgu sajūsmu, lasīt tos tekstus, lai arī ar kritisko prātu apzinājies, ka aprakstītais nav iespējams. Diezgan ātrā laikā tā līkne no sajūsmas aizved uz vilšanos, jo saproti – fak visu šo sūdu, jo par anarhistu un panku atļauties būt var tikai turīgu vecāku bērni. Mana atziņa pēc šī perioda bija, ka neesmu pietiekami turīgu vecāku atvase, lai tā kārtīgi izbaudītu visu to hārdkoru. Mākslas akadēmijā jau vairāk sāku domāt par praktiskām lietām – kā izdzīvot un tamlīdzīgi. Tad māksla kļuva vairāk kā profesija, un es darīju daudz dažādu lietu. KUŠ! bija viena no pirmajām lietām, kurā iesaistījos.
Bet tavos darbos joprojām ir daudz zīmētā.
Jā, bet man ne pārāk patīk veidot stāstus. Man ir pāris draugi, kam tas ļoti labi izdodas – jaunā, mūsdienu līmenī.
Kā to saprast?
Ir tāds somu mākslinieks Jako Pallasvuo, instagramā pazīstams kā Avocado Ibuprofen, un viņa komiksi ir ļoti pašironiski. Pirmkārt, viņš apzinās pozīcijas, no kurām runā, – mākslinieks ar depresiju, tuvojas 40 gadi… Viņš novēro sīkas lietas – teiksim, putnus pie blakus galda, kas knābā drupačas, un tas viņu noved pie domām par pavisam citām lietām. Atsauču lauks ir ļoti plašs – gan šauras mākslinieciskas atsauces, gan filozofiskas tēmas, protams, arī humors. Viņš ir mākslinieks, kas arī glezno, bet viņš ir uzplaucis tieši komiksu žanrā. Es ļoti ātri sapratu, ka man neizdotas izdomāt stāstus un tas tik ļoti neinteresē. Mani teksti arī biežāk ir par valodu, kurā parādās atsauces, spēles, zināms automātisms. Proti, tas ne tik daudz ir par loģiska stāsta izstāstīšanu, lai arī mēģinu savā tekstā ielikt virzītājspēku. Mani teksti ir vairāk par tekstūrām, dīvainiem vārdiem, valodas ritmu un tamlīdzīgi.
Mani teksti ir vairāk par tekstūrām, dīvainiem vārdiem, valodas ritmu un tamlīdzīgi.
No malas izskatās, ka esi konceptuāls mākslinieks, bet tvēriens ir piezemēts.
Man patīk vienkāršās lietas, ko pats var izdarīt. Man nekad nav interesējis izplānot ko sarežģītu un tad likt kādam to izdarīt. Teiksim, uztaisīt lāzerprojekciju vai stikla objektu, ko nespētu uztaisīt pats savām rokām, bet kur vajadzētu īstu lietpratēju.
Vismaz virspusējā līmenī tavi darbi nešķiet ambiciozi.
Man patīk Viļņas Laikmetīgās mākslas centra Fluxus kabinetiņš. Tur ir dažādas nelielas lietiņas un sīki izdevumi, tostarp audiokasetes. Man arī patīk gatavot audiokasetes – bezjēdzīgi, ja uztaisi kādas 20 kasetes. Tad 20 cilvēkiem tās kasetes ir, kamēr citi par to nezina. Mēs nekad neko nereklamējam, tam nav laika, arī slinkums ir, un neliekas, ka tam ir jēga.
Tavs teiktais nedaudz atsauc atmiņā Aijas Bley filmu “Mēs gribējām izmainīt pasauli”. Tevī tas mākslas gars ir, liekas, tādā tīrā jaunības formā. Vairums mākslinieki ir nokļuvuši mākslā caur jaunības dziņu, bet daudzi vēlāk ir, tā sakot, kļuvuši nopietnāki. Bet tas, ka tu aizraujies ar margināliem mūzikas virzieniem, ar YouTube, arvien liecina par jauneklīgā klātbūtni. Arī pats caur tevi iepazinu pat priekš alternatīvās mūzikas standartiem nepieradinātu grupu “1/2h 1/2w”.
Radio Naba man bija raidījums “Nākotnes vīzijas”, ko taisīju kopš paša Nabas sākuma. 2005.–2006. gadā sāku eksperimentēt ar radio formātu un tad pāris reizes uzaicināju kādus mūziķus atnākt un uzspēlēt dzīvajā. Viena no tām reizēm bija, kad uzaicināju “1/2h 1/2w”, kuri toreiz pat vēl tā nesaucās – viņi bija The Best of Early Nineties.
Tas bija MySpace laiks – es viņiem uzdūros vispirms MySpace un kādu brīdi neticēju, ka tā ir Latvijas grupa, jo viņi skanēja ļoti atšķirīgi un, turklāt, diezgan ilgi nebija sakontaktējami.
Protams, MySpace... (smaida). Mēs ar [Mārtiņu] Roķi taisījām kopā raidījumu Nabā un rosījāmies arī MySpace. Sākumā spēlējām kopā acid jazz, materiālu, kas atgādināja [izdevniecības] Smalltown Supersound izdoto tūkstošgades mijā. Pēc tam jau aizgājām uz noizīgāku un eksperimentālāku materiālu. Tie retie, kam interesēja elektroniskā mūzikā, tostarp “1/2h 1/2w”, kaut kā atrada viens otru.
Kad nonācu pie tevis, Mārtiņa Roķa un “1/2h 1/2w”, tad tā bija atklāsme – likās labākā jaunā mūzika Latvijā. Ne jau tikai skaņa, bet visa tā attieksme... Jūsu mūzikā nebija nekā didaktiska, nekā no tās misijas apziņas un patosa, kas padomju laikos bija iedvests ne mazums māksliniekos. Tas šķita atsvaidzinoši.
Es pats par to tā baigi nedomāju, bet, ja padomā, tad, jā, laikam vienmēr vairāk ir vilcis uz opozīciju valdošajām vēsmām un alternatīvu redzējumu uz lietām. Tas palicis arī no hardcore [muzicēšanas] laikiem. Tas vēl bija brīdis, kad notika pirmie “Skaņu meži”, kad čupojāmies un spēlējām. Mācījos akadēmijā, un man ar likās, kas tad īsti te, Latvijā, notiek – uz viens rokas pirkstiem saskaitāmi normāli mākslinieki, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi interesanti mūziķi. Tajā brīdi likās, ka viss ir sūds. Tagad, protams, esmu sapratis, ka ļoti interesantas lietas Latvijā notika arī tūkstošgades mijā, bet tā sajūta laikam nāca no tā, ka mums riktīgi gribējās ķimerēties ar mūziku, katrs bijām dziļi tajā ierakušies. Tik ļoti iekšā mūzikas radīšanā nekad vairs neesmu bijis.
Jā, laikam vienmēr vairāk ir vilcis uz opozīciju valdošajām vēsmām un alternatīvu redzējumu uz lietām.
Tas saistīts ar elektroniskās mūzikas eksploziju tūkstošgades mijā?
Arī ar iespējām, ko sniedza datori, kuriem bija pieeja, mācoties Vizuālajā komunikācijā (LMA Audiovizuālās mediju mākslas apakšnodaļa – red.). Tāpat tur bija pieeja ļoti labiem kondensāta mikrofoniem, Blue mikrofoniem, kino un video tehnikai. Protams, izmantoju to arī praktiskos projektos, bet ļoti bieži ar tiem kondensāta mikrofoniem rakstīju vienkārši kaut kādas virtuves skaņas un visu pārējo, ko varēja ierakstīt mājās. Bija tehniskās iespējas un laiks bija tāds, kad baigi gribējās kaut ko darīt. Tas, ko angliski sauc par sense of urgency (neatliekamības sajūta).
Tu droši vien nebiji domājis, ka kļūsi par galeristu?
Nē, galīgi nē, bet es arī neesmu galerists. Nekad nebija tāds plāns. Vienkārši līdz tam noveda draugu sarunas. Laiku pa laikam ballītēs runājām, ka vajag tādu lietu, un tad es padomāju – tiešām Rīgā nav tādas mazas, neatkarīgas galerijas, kas rādītu kaut ko svaigāku, eksperimentālāku, varbūt ne tik nopietnu un svarīgu kā lielajās institūcijās. Galeriju, kur mēs varam arī atļauties kaut kādus jokus un nelielus žestus. Tas noveda pie galerijas atvēršanas. Ja kāds divus gadus pirms “427” atvēršanas būtu pateicis, ka vadīšu galeriju, noteikti nebūtu ticējis. Tā radās strauji un spontāni.
Pēc finanšu krīzes?
Pat vēlāk, kad jau sāka iet labāk, jo atceros, ka pirmos pāris mēnešus paši, bez VKKF atbalsta, spējām samaksāt īri.
Jums ir komerciāls elements, kas ļautu izdzīvot?
Īsti nav, un tā tas ir, ka, pazūdot VKKF atbalstam, būtu jātaisās ciet. Tādā ziņā mēs neesam tik ļoti neatkarīgi.
Vai ar to materiālu, ko izstādāt, jums ir iespēja kaut ko nopelnīt?
Starptautiski jā. Mums ir bijušas izstādes, kur no ārzemēm raksta un interesējas, cik maksā kāds darbs, bet vietējā publika ir ļoti uzmanīga un arī diezgan konservatīva. Otra medaļas puse, kas būtu nepieciešama, lai kaut ko varētu darīt komerciāli, būtu jābūt kādam cilvēkam, kuram patiesi patīk tīklot, sarakstīties ar cilvēkiem, skaidrot mākslu. Esmu sapratis, ka man vispār neinteresē to darīt. Es izdaru minimumu, ko vajag izdarīt, un jau tā “427” ir viena no starptautiski pamanāmākajām mākslas telpām [Latvijā]. Mēs sūtam preses materiālus visādiem starptautiskajiem emuāriem un tamlīdzīgi, bet tajā pat laikā komerciālais aspekts nozīmētu vēl dziļāku iešanu tīklošanā. Šobrīd mūsu atpazīstamība vairāk nāk no tā, ka mums ir līdzgaitnieki – citas vietas, mākslinieki, institūcijas, kam patīk tas, ko darām, un kas mūs atbalsta.
Mums ir bijušas izstādes, kur no ārzemēm raksta un interesējas, cik maksā kāds darbs, bet vietējā publika ir ļoti uzmanīga un arī diezgan konservatīva.
Jūs un galerija LOW esat arī vienīgās šādas nelielas mākslinieku vadītas mūsdienu mākslas galerijas Rīgā?
Arī RIXC ir mākslinieku vadīta galerija, bet viņiem interesē mediju māksla, kas savukārt nav mūsu interešu lauks, man vairāk patīk klasiskie mediji jaunā kontekstā un savienojumos – gleznošana, zīmēšana, tēlniecība, instalācijas.
Vai šībrīža domas polarizācija un identitāšu kari ietekmē arī tavu darbu?
Pagaidām nē. Tas varbūt tādēļ, ka Latvija lielā mērā ir province, bet arī starptautiskā līmenī mēs neko divdomīgu to nenormāli daudzo identitāšu sakarā nepiedāvājam. Man arī tas neliekas baigi interesanti. Mans personīgais viedoklis ir, ka mākslinieki ir brīvi darīt vienalga ko. Būtībā man tā [diskusija] liekas uzmanības novēršana no svarīgākām lietām. Tagad, kad Amerikas politika ir kļuvusi daudz garlaicīgāka, esmu ar prieku atslēdzies no interneta [ziņu] satura, jo lielā mērā jau šo jautājumu cilme ir Amerikas politika. Un līdz Latvijai, par laimi, tas nav atnācis būtiskos apmēros.
Mans personīgais viedoklis ir, ka mākslinieki ir brīvi darīt vienalga ko.
Tu vairākkārt mini simpātijas pret lo-fi skaņu un skaņas nekonvencionālu uztveri. Ar skaņu mākslu tu esi strādājis?
“Cita istaba”, par kuru mani nominēja [Purvīša balvai], kaut kādā ziņā ir skaņas darbs. Jautājums, ko tu saproti ar skaņu mākslu – konkrētu estētiku vai vienkārši to, ka tiek izmantota skaņa. Man nav bijis iemesls un arī vēlme veidot tīrus skaņu mākslas darbus kā daudzkanālu instalācijas, kaut tādas joprojām interesē. Bet skaņa kā tāda manās solo izstādēs parādās gandrīz vienmēr. Visbiežāk telpiskā izkārtojumā tiek spēlēta kāda [skaņas] cilpa. Cēsu darba gadījumā viss mans sintezatoru setaps, ko es izmantoju ikdienā, taisot mūziku, bija izkārtots uz grīdas. Instrumenti visu laiku bija saslēgti un darbojās; dzīvajā skanēja viena skaņu sekvence. Protams, laiku pa laikam atnāca kāds skatītājs, pagrozīja vienu kloķīti, un skaņa mainījās. Man patika, ka skatītāji piedalījās procesā. Brīžiem gan sagrieza tā, ka vairs neskanēja labi. Arī Nacionālajā mākslas muzejā būs skaņa. Es gan ceru, ka tur skatītāji tik daudz tos kloķus vairs neaiztiks.
Cēsu izstādē bija kuratoriskais uzstādījums par skaņu?
Jā, tā būtībā bija skaņu mākslas, ne vien vizuāla izstāde. Beigās es pieaudzēju klāt kontekstu, kurā klausās to skaņu. Tā ir maza, pieblīvēta, ļoti nosiltināta istabiņa, “Elektrotehnikas” tumbas un basiņš, ko varēja labi sajust, ieejot tajā istabā. Ļoti iegremdējoša pieredze. Purvīša izstādē skaņa būs savādāka, jo kaut ko tādu es otrreiz precīzi nespēšu atkārtot – es arī nepierakstīju, kādā secībā saliku visus sintezatorus.
Tev pašam bija pārsteigums, ka tavu darbu izvirzīja Purvīša balvai?
Nebija pārsteigums. Šis darbs varbūt ir mazāk abstrakts un vairāk vizuāls, turklāt ar to iegremdējošo aspektu. Tie, kas aizbrauca uz Cēsīm, sajuta to istabiņu – skaņa, šaurība ar gleznām un skicēm… Man liekas, ka tas bija fiziski ļoti uztverams darbs. Arī vizuāli tas, šķiet, bija pietiekami estētisks. Vizuāli man patīk darīt kaut ko, ko… ne kurš katrs sauktu par labo gaumi. Labā gaume, ja godīgi, man riebjas. Tādēļ bieži mani darbi daudziem Latvijas mākslas baudītājiem ir šķituši pārāk tehniski nepilnīgi izpildīti, pārāk brutāli un nevīžīgi. Turpretim, mācoties Mākslas akadēmijā, es sapratu, ka tehniski labs izpildījums Latvijā ir ļoti svarīgs. Un joprojām man kaut kādā mērā liekas svarīga mākslas darbu kompozīcija un tehniskais līmenis, bet tas vairs tik ļoti neuztrauc, vismaz ne tādās standartizētās izpratnēs. Man galvenais ir, ka kaut kas notiek. Laika gaitā esmu iekārtojis izstādes ļoti dažādās telpās – arī izstādēm galīgi nepiemērotos apstākļos. Viena izstāde bija fon Stricka villā pilnīgā tumsā, ziemā, bez apkures. “Man nebija wi-fi un tādēļ sāku gleznot” saucās izstāde. Iedvesma nāca arī no sirreālistiem. 1938. gadā Parīzē notika Exposition Internationale du Surréalisme – kad galvenajā telpā Mena Reja veidotā gaismu instalācija atklāšanas vakarā nedarbojās, visiem tika izdalīti kabatas lukturīši. Es mēģinu pielāgoties katrai telpai, un tas, cik darbs ir vai nav nostrādāts, nav tā lieta, par ko uztraucos. Man ir svarīgi citi nostrādātības līmeņi. Telpa dzīvo pati par sevi. Arī “427” visu laiku mainās. Mazas lietas – kaut vai tas, cik arvien nobružātāka kļūst galerijas grīda… Arī sienas ir pārkrāsotas, ir urbumi un pleķi. Aizmugures telpa visu laiku mainās, tur savākusies neliela mākslas kolekcija.
Tas ir godīgi, bez izskaistināšanas.
Tā ir dzīvošana, dzīvošana ar mākslu. Aizmugures telpā ir kaut kādi darbi, ko cilvēki ir atstājuši aiz sevis vai kas nejauši tur nonākuši. Aizmugures telpa nemitīgi mainās – tur parādās kaut kādi gaismas objekti, mēbeles. Man patīk, ka tā telpa dzīvo. Šajā telpā esam piecus gadus, un laika gaitā te ir noticis viss kaut kas. To arī var redzēt “427” jubilejas katalogā (“427 gadu grāmatā”). Aiz cilvēkiem ir palikušas pēdas, kā tags, ko uzzīmēja Labais Dāma. Nesen speciāli aplīmējām sienu, lai atstātu to tagu neskartu.
Skats no Kaspara Groševs izstādes “Velni un pelni” Madonas muzejā MABOCA ietvaros. Foto: Līga Spunde
Vizuāli man patīk darīt kaut ko, ko… ne kurš katrs sauktu par labo gaumi. Labā gaume, ja godīgi, man riebjas.
Acīmredzot tie, kas tevi izvirzīja Purvīša balvai, uzskatīja par vajadzīgu izrādīt cieņu tādai mākslai.
Starp citu, man reti bijušas solo izstādes Rīgā. Viena no manām mīļākajām paša izstādēm bija Madonas Mākslas un novadpētniecības muzejā MABOCA laikā. Paldies Margrietai Griestiņai, kura vienu brīdī tur strādāja un iekļāva mani programmā. Telpas tur ir izcilas. Izstādei nebija praktiski nekāda budžeta, un, kā tas bieži ir lauku muzejos, sienās urbts netiek un gleznas iekar striķos. Tas man ļoti nepatīk. Varbūt kaut kādā baltā kuba galerijā to izdarīt būtu ņirdzīgi, bet muzejos tas vienmēr ir drausmīgi. Es zināju, ka vēlos izstādē eksponēt gleznas, un domāju, kā tās izstādīt, lai nebūtu ne jāurbj sienās, ne jākar striķos. Tāpēc nolēmu gleznas izkārtot uz “Depo” kartona kastēm. Tas ir ļoti lēts, praktisks materiāls, bet man patīk vienkārši risinājumi sarežģītām problēmām. Protams, ka kartona kastes apauga ar kaut kādiem uzrakstiem, gleznas pašas par sevi bija dīvainas un neviennozīmīgas. Kastes veidoja arī telpu un to, kā skatītāji kustās pa to. Tādējādi tās kalpoja arī kā izstādes scenogrāfija. Nav jāizdara nemaz tik daudz, lai izstāde būtu laba. Es biju saorganizējis autobusu no Rīgas, un laikam tur bija labs tusiņš, jo visi ieradās galīgi apreibuši uz manas atklāšanas pēdējām 10 minūtēm (tā beidzās jau divos pēcpusdienā). Savukārt pirmās trīs stundas tikpat kā nekas nenotika, atnāca labi ja desmit vietējie. Tā kā izstāde bija Lieldienās, tad nedēļas nogalē muzejs, kā jau kārtīgi kristīgā pilsētā, bija slēgts. Būtībā visu MABOCA laiku izstāde nebija apskatāma. Beigās tā palika kā ekskluzīvs pasākums, ko redzējis ļoti mazs interesentu skaits. Man šķiet, ka par to izstādi mani arī mēģināja izvirzīt Purvīša balvai, bet, tā kā retais vispār aizbrauca uz Madonu to apskatīt, tad attiecīgi arī tikai daži eksperti to bija redzējuši.
Nav jāizdara nemaz tik daudz, lai izstāde būtu laba.
Ojārs Pētersons tur bija.
Viņš arī tur piedalījās.
Skats no Kaspara Groševs izstādes “Velni un pelni” Madonas muzejā MABOCA ietvaros. Darbs "Bitcoin Millionaire", 20x30cm, audekls, eļļa, 2019. Foto: Līga Spunde
Viņš devis lielu ieguldījumu laikmetīgās mākslas veicināšanā Rīgā, ne tā?
Viņš vienmēr motivē, ka ir kaut kas jādara. Tieši uz praktiskajām darbībām. Viņš uzskata, ka varam runāt un spriedelēt, bet, kamēr kāds nesāks kaut ko darīt, nav jēga vispār runāt. Varam parunāt tikai tad, kad esam kaut ko izdarījuši. Tā viņa attieksme, man liekas, arī iedēstīja manī to, ka kaut kādā brīdī jāsāk kaut kas darīt. Varbūt sanāks nepareizi vai savādāk, nekā daudzi to gaidīja, bet vienalga… Arī par šo galeriju bija dažādas gaidas. Katrs projicēja savas intereses. Laika gaitā droši vien retajam tās priekšnojautas izrādījušās patiesas, jo galerija ir gan kontrolēts, gan nekontrolēts process. No vienas puses mēs strādājam tikai ar māksliniekiem, ar ko vēlamies strādāt, un gandrīz nekad neizstādām nevienu, kurš būtu pats pieteicies. Caur fiziskiem un virtuāliem ceļojumiem meklējam turpinājumus iesāktām domām. Tāpēc programma ir saplānota labu laiku uz priekšu, bet laiku pa laikam notiek kādi spontāni tusiņi, kā tā pati GolfClyderman Popiela, kad viņi pārņēma galeriju, kamēr pats biju rezidencē Prāgā, TV Maskava, Kodek un citi koncerti.
Arī par šo galeriju bija dažādas gaidas. Katrs projicēja savas intereses. Laika gaitā droši vien retajam tās priekšnojautas izrādījušās patiesas, jo galerija ir gan kontrolēts, gan nekontrolēts process.
Vari neatbildēt vai atbildēt – kāda, tavuprāt, ir mākslas funkcija?
Nu, to es tā īsti vairs nezinu (smejas)… Vienu brīdi, atklājot galeriju, man tiešām likās, ka mākslā ir klātbūtnes spēks un ka burvība ir tajā, ka māksla ar tevi nerunā tik tieši kā mūzika vai teātris, kur ir vārdi, ritms, spēcīgi izteiksmes paņēmieni, kas uzreiz ievelk. Ar mākslu, sevišķi to, kas redzama mūsu galerijā un arī manās izstādēs, ir tā, ka dažreiz atnāc un – nekā daudz tur nav. Vai arī ir, bet tev īsti nepatīk, kā tas izskatās. Dažreiz nav nekāda teksta, dažreiz ir kaut kādi teksti. It īpaši laikmetīgā māksla, arī tā, kas man patīk, bieži atgriežas pie abstraktā, arī pie tiem pašiem 60. gadiem, pie visādiem eksperimentiem un materiāliem. Un tāpēc tas nav kaut kas tāds, kas cilvēkus uzreiz ievelk, ieinteresē. Tev vai nu jākļūst par mākslas mīļotāju pakāpeniski, skatoties mākslu pietiekamā regularitātē, vai arī tev tas nepatīk un neinteresē.
Tu nodalīji dažādas mākslas žanrus, bet kāda ir kopējā mākslas funkcija?
Ja nenodala žanrus, tad jau var runāt arī par pavārmākslu.
To nē. Kas ir vienojošais visu žanru mākslām?
Piemēram, mūzika – un to pašu var attiecināt uz vizuālo mākslu un teātri – tevi var mierināt un aizkustināt. Atnāc un ieraugi sūdīgu abstraktu gleznu un varbūt apraudies. Mākslas galerija ir vieta, kur var rasties – vai nerasties – emocionāls pārdzīvojums. Jebkura māksla var dot impulsu domāt un meklēt tālāk.
Jebkura māksla var dot impulsu domāt un meklēt tālāk.
Ar ko tā atšķiras no reliģijas?
No reliģijas? Nu, jā, mākslai arī ir jānotic. Ir tās pamatlietas – dod enerģiju vai izsūc enerģiju, iedvesmo, pacilā. Vizuālā māksla ir biezāks sīpols, kur jāizlobās cauri vairākām kārtām, lai sasniegtu emocionālo katarsi. Māksla, liekas, atbild uz kaut kādām pamatvajadzībām. Pat skatoties televizoru, tu patērē mākslinieka darbu, jo katram raidījumam ir savs mākslinieks, savs vizuālais redaktors. Tas pats, nopērkot snikeri. Es tev tagad stāstu apmēram tā, kā pirmajā kursā stāstīju tētim Zvejniekciema pirtī, kāpēc esmu iestājies Mākslas akadēmijā (smejas). Māksla ir jebkur. Tas nav vienkārši aiziet uz klasiskās mūzikas koncertu vai nesaprotamu eksperimentālās mākslas izstādi, vai teātra izrādi, kur visi raud. Tas ir daudz plašāk. Tajā pašā apģērbā – visur ir kāda kripatiņa mākslas.
Kripatiņa, jā. Bet starp dizainu un mākslu droši vien ir robeža?
Protams, starp dizainu un vizuālo mākslu ir robeža, bet, manuprāt, arī dizains ir ļoti radošs darbs. Tas spēj radīt vēsturiskus pavērsienus, to, kā mēs uztveram lietas. Tieši tāds pats spēks kā vizuālajā mākslā vai mūzikā. Protams, ja runājam par manu mākslu, tad tā jau ir daudz šaurāka mākslas šķēle, atšķirīga no dizaina, no ilustrācijas, no akadēmiskās mākslas utt.
Tu salīdzinoši vēlu iestājies Rozentāla Mākslas skolā. Vai tas nozīmē, ka tev bija kāda izvēles alternatīva?
Vispār nebija plāna B. Pabeidzot 12. klasi, es nezināju, kur iet mācīties. Mani nekas tajā brīdī tā baigi neinteresēja. Un kad iestājos rožos, pateicoties tam diezgan intensīvajam režīmam – tu visu laiku glezno, zīmē, mācies, apgūsti datorprogrammas –, nebija vairs laika domāt par iespējamām alternatīvām.
Vai no taviem Rozentāla skolas klasesbiedriem daudzi kļuva par māksliniekiem?
Relatīvi maz. Strādā visās iespējamās profesijās, viena meitene kļuva pat par ārsti. Bet mēs bijām spilgts kurss – no mana kursa nāk arī Evita Vasiļjeva, Darja Meļņikova, Krišs Zilgalvis, Oskars Pavlovskis, Artūrs Bērziņš un vēl daži, kas aktīvi darbojas mākslā, dizainā… Bija labs kurss – viens vienā veidā traks, otrs citā veidā traks, visi viens otru pavilka uz priekšu, tā ir tā foršā lieta, nonākot labā kursā. To arī tagad pats kā pasniedzējs rožos manu, ka ir tie labie kursi, kur gan viens otru pavelk, gan arī kopējo līmeni manāmi paceļ. Tāda ķīmija parasti ir reizi 4–5 gados, bet, kad tas notiek, tad kurss ir labs un par to vienisprātis ir visi pasniedzēji. Un parasti no tādiem kursiem lielāks skaits absolventu turpina aktīvi rosīties mākslās.
Kā tu izjūti Rīgu mūsdienās, kas tev tajā patīk, kas pietrūkst?
Mjā… Man īstenībā laikam pat ļoti patīk Rīga. Kad es augu, tad Imanta man patika mazāk – lai gan bērnībā jau bija vienalga, kur dzīvo. Patika, ka bija tuvu mežs, bija relatīvi svaigs gaiss, dzīvojot pašā Rīgas nomalē bija drusku lauku sajūta, bet arī civilizācija bija turpat blakus. Nu jau kādus 15 gadus dzīvoju centrā, un, protams, man Rīga vairāk asociējas ar centru, kas man patīk. Ne vien mākslas situācija uzlabojas, bet arī Rīga paliek interesantāka. Lai cik diskutabli būtu, teiksim, kārtējie jaunie radošie kvartāli vai kaut kādas kafejnīcas, Rīgā un Latvijā joprojām ir daudz, ko darīt, jo daudz kas trūkst. Piemēram, šāda mākslinieku radīta galerija 2014. gadā bija kaut kas, kas trūka. Kad to atvērām, vairāki teica – man arī bija ļoti līdzīga ideja, bet to neizdarījām.
Kas ir tas, kas Rīgā trūkst, un kas Rīgā ir – ja vispār ir – atšķirīgs?
Noteikti ir atšķirīgas lietas. Kaut vai tā pati [kafejnīca] “Bolderāja” uz Avotu ielas. Es katru ārzemju viesi aizvedu uz “Bolderāju”, un katrs otrs no viņiem pasaka, ka viņu pilsētā tādas vietas vairs nav. Vai arī vecās, noplukušās kafejnīcas, kas agrāk bija visos stūros. Rīgā ir veselīgs haoss, ne viss ir ģentrificēts un kļuvis par aprēķinātu sistēmu. Jaunā Rīgas dome strādā savādāk, bet tas veselīgais Rīgas haoss tāpat saglabājas – un tāds faktiski ir visā Latvijā. Brīžiem tas ved izmisumā, kā tagad par pabalstiem un visu ar COVID-19 saistīto, kad daudzi atkal ir pilnīgi vīlušies valsts pārvaldes spējās. Bet kopumā mani tas haoss, sevišķi Rīgas haoss, kaitina mazāk kā uzjautrina. Man patīk Rīgas īpatnības, sliktais gaiss, rajoni, kādi mums ir. Mēs uz Avotu ielas rajonu no Maskačkas pārvācāmies mērķtiecīgi, jo Maskačkā arī bija interesanti, taču tur cilvēki no centra un citiem rajoniem negribēja nākt. Uz Avotu ielas rajonu visiem ir interesanti atnākt, jo te vienmēr apkārtnē kaut kas notiek, lai gan arī tas neglābjami ģentrificējas. Tūlīt pat te līdzās būs jauns feinšmekeru bārs – “Cēsu alus” uzņēmums, kas neafišē savu piederību, bet izliekas par mazu mikrobrūzi.
Es katru ārzemju viesi aizvedu uz “Bolderāju”, un katrs otrs no viņiem pasaka, ka viņu pilsētā tādas vietas vairs nav.
Vai ir vēl kaut kas, kas Rīgu atšķir no citām pilsētām?
Varbūt man pilsētu atšķirības ir vairāk psihoģeogrāfiskas, taču Rīga atšķiras pat no Tallinas vai Viļņas, nemaz nerunājot par citām. Katra pilsēta ir savādāka. Rīgas vaibs, izmantojot pagājušā gada nevārdu, ir ļoti rosinošs.
Pasīvs, bet rosinošs.
Jā, pasīvs arī. Īpaši tagad, kovida laikā, Rīgā visi ir ierāvušies sevī. Un tas nav atkarīgs no likumdošanas. Es biju rudenī Amsterdamā, un arī tur viss bija slēgts, taču bija nelielas lietas, kas dod sajūtu, ka kaut kas notiek. Tomēr nebija tā sajūta, ka tā ir vieta, kur es gribētu dzīvot. Varbūt tādēļ, ka Rīgā viss ir gadu gaitā iepazīts… katru ieliņu un kvartālu tu sajūti psiholoģiski īpaši.
Tev ir bijušas izstādes ārzemēs. Vai tev ir sajūta, ka tavu darbu, arī galeriju “427” citviet uztver savādāk nekā Latvijā?
Ārzemju izstādes katru reizi ir citādākas. Es nezinu, kā vispār uztver mākslu… Tie cilvēki, kuru viedoklis man ir svarīgs Rīgā, – jā, man patīk, kā viņi uztver manu mākslu. Savukārt, aizbraucot uz ārzemēm, varbūt dzirdi dažādākas atsauksmes, cilvēki, iespējams, vairāk atsaucas uz kaut ko, kas viņiem ir pazīstamāks. Vai nu vietējo, vai starptautisko. Jā, atšķiras zināšanu līmeņi. Rietumvalstu izstādes vidējais apmeklētājs ir labāk informēts, jo ir daudz vairāk redzējis. Bet arī ne vienmēr. Novembrī bija “427 apmaiņas pasākums Amsterdamā ar vietējo mākslas telpu P/////AKT. Tas bija Mākslinieku krīzes centrs, ko taisījām kopā ar Elīnu Vītolu un Ievu Krauli, divām LOW galeristēm. Viens no izstādes elementiem biju es kā tāds krīzes centra darbinieks – tusēju stūrī, gleznoju, dzeru kafiju, runājos arī ar apmeklētājiem. Biju tur 3–4 nedēļas un satiku praktiski visus izstādes apmeklētājus. Protams, atnāk daudzi, kas ir ļoti izglītoti mākslā, bet tāpat atnāk arī daži tādi, kas it kā vēro un klausās, bet tu redzi, ka šādu skatītāju varētu satikt jebkur pasaulē, arī Rīgā. Vidējais līmenis Rietumos varbūt ir augstāks, bet kopumā mākslas reakcijas ir līdzīgas visur. Lielos vilcienos man nebija sajūta, ka ir liela starpība starp būšanu Amsterdamas izstādē un, teiksim, izstādē Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, kur man varbūt vienīgi vairāk sanāktu runāt ar bērniem. Izskatās, ka Latvijā uz muzejiem vairāk nekā citviet ņem līdzi bērnus. Tas arī dod cerību uz atvērtākiem skatītājiem nākotnē.
Skats no Kaspara Groševs izstādes “Velni un pelni” Madonas muzejā MABOCA ietvaros. Darbs "I Told You I’m Not Good", 50x70cm, audekls, eļļa, 2019. Foto: Līga Spunde
Kas ir “427” galvenā auditorija?
Jauni cilvēki, 17–25 gadus veci.
Mākslas studenti?
Arī tie, bet biežāk ar mākslu nesaistīti cilvēki, kuri saskata šeit kaut ko, ko līdz tam redzējuši vien internetā un citviet.
Kas ir tava mīļākā mūzika, ko tu tagad nedomājot uz sitiena varētu nosaukt?
Vienīgais, ko es nemainīgi klausos daudzus gadus, ir Gevina Braiera Jesus’ Blood Never Failed Me Yet. Tas ir balstīts semplā, ko viņš ierakstīja no bezpajumtnieka. Reliģisks teksts, kas ir ierakstīts cilpā uz lentas, un pāri iet orķestra instrumentācija, 50 minūtes garš gabals. Klausījos to pirms kāda pusgada un noraudāju pusi no gabala (smejas). Man patīk arī ļoti sieraina mūzika – pēdējā laikā esmu straumējis to pašu ņūmetālu kā Korn vai Deftones. Patīk arī holandiešu hardstyle – supermelodiska un eiforiska hardcore popsa, 180 sitieni minūtē. Kā, piemēram, Scooter jaunais gabals FCK 2020. Patīk vecāki klubu mūzikas gabali, ballīšu gabali, kas nav nodrillēti un ilgu laiku kustināti, liekas sen nedzirdēti; tiem ir parādījies jauns emocionāls svars. Deivida Guetas agrīnie gabali un citi urlīgie dīdžeji. Tajā pat laikā lielākoties es klausos labu 70.–90. gadu mūziku, to, kas skan pa NTS – tas ir radio, ko klausos no rīta līdz vakaram. Brīžiem ir lietas, kas man tur nepatīk, bet pa lielam nav iebildumu pret to, kas tur skan. Vai tas būtu stoner roks, vai minimal synth, vai grime, vai Balearic house. Es klausos VISU.
Vienīgais, ko es nemainīgi klausos daudzus gadus, ir Gevina Braiera Jesus’ Blood Never Failed Me Yet.
Man stāstīja, ka laikā, kad uz Baznīcas ielas bija antikvariāts “Lira”, tu tur biji cītīgs apmeklētājs, pētīji, kādas plates viņiem ir, un sevišķi interesējies par citu kultūru mūziku.
Jā, man ir kasešu un plašu kolekcija, un lielākoties to sastāda folkmūzika – ļoti bieži no Āfrikas, bet arī folkmūzika no Eiropas un visādi margināli ieraksti, tostarp “Skaņu mežos” pirktas plates. Tad man ir manas vecās kasetes un kasetes, ko citi vienkārši atdevuši vai veduši no ceļojumiem. Teiksim, mājas ieraksti no Kamčatkas vai arī kaut kādas vietējās balādes no Venecuēlas. Man patīk jocīgi un reti ieraksti.
Tas tev ir līdzīgi kā ar mākslu, ne? Konceptuāla, bet no dzīves neabstrahēta interese?
Galīgi ne abstrahēta. Jau pati metode, kā kāds ieraksts vai mākslas darbs manā kolekcijā atrod vietu, kļūst par vienojošo. Līdzīgi arī ar pašrefleksiju. Reizēm es uztaisu mūziku, tad aizmirstu to uz 10–15 gadiem un, pēc tam noklausoties, saprotu, ka tā skan diezgan interesanti. Ka to varētu turpināt vai kaut kādā veidā izmantot. Teiksim, savus pusaudžu gadu kasešu ierakstus, kad taisīju breakbeat [grupas] Prodigy stilā, esmu sasemplējis un sataisījis no tiem mūsdienu reiva gabalus.
Tos var noklausīties?
Tie nekur nav publicēti. Visa mana mūzika, kas nav improvizācija, kas nav ierakstīta procesā, bet ir kompī un sekvencēta, tā praktiski nekur nav publicēta.
To var ielikt Bandcamp vai Soundcloud?
Gribas to pabeigt. Bandcamp ir [projekts] “Figūras”, ko esmu ierakstījis dzīvajā, varbūt mazliet sakompresējis, pagrozījis ekvalaizerus, bet nekas nav daudz mainīts. Tur es gāžu iekšā visu, kas man ir radies dzīvajā. Bet mūzika, ko esmu producējis un noslīpējis, nav publicēta. Nav nekas gatavs, tas viss ir jāpabeidz. Šobrīd beidzot gribu radīt un izdot kaut ko jaunu. Mums ar Labo Dāmu ir mazs kasešu leibls, kas saucas No Sex, Just Talk.
