Fiziska manifestācija metafiziskai vietai
Intervija ar Ievu Krauli-Kūnu un Elīnu Vītolu
Mākslinieku krīzes centrs (MKC), kuru izveidojušas un vada divas mākslinieces – Ieva Kraule- Kūna un Elīna Vītola –, ir, manuprāt, viens no trāpīgākajiem un asprātīgākajiem, formā un saturā nostrādātākajiem un atsvaidzinošākajiem notikumiem laikmetīgās mākslas ainā Latvijā pēdējo divu gadu periodā. ‘Notikums’, šķiet, visiederīgākais vārds, jo darbs nav statiska instalācija, tas gluži nav arī performatīvs pasākums, tā nav arī akcija vai pašpalīdzības grupa māksliniekiem, kas nonākuši krīzē. Notikums pārmaina un ietekmē stāvokli, kas šajā gadījumā notiek gan paša Mākslinieku krīzes centra iekšienē, tam transformējoties un pielāgojoties vietai, kur tas tiek izstādīts, gan pašam komentējot un nedaudz ik pa brīdim smalki iesmejot par mākslas pasaules lietu kārtību.
Ieva Kraule-Kūna ir studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un Sandberga institūtā Amsterdamā. Savā praksē māksliniece galvenokārt veido skulpturālus objektus, izmantojot dažādus materiālus (keramika, akmens, metāls, klūgas, māls u.c.), un papildina tos ar īsiem stāstiem, kuros absurdi fiktīvu tēlu piedzīvojumi mijas ar ačgārni interpretētiem vēstures faktiem. Elīna Vītola studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Elīnas darbi variē no glezniecības tradicionālā izpratnē līdz sarežģītām koplietošanas instalācijām, kuru veidošanā un uzturēšanā iesaistīti arī citi mākslinieki. Viņas darbi bieži vien top kā ilgtermiņa sērijas un tajos tiek analizēta redzēšanas sarežģītība, kā arī mākslas pasaules darbība un komunikācija. Abas mākslinieces (kopā ar gleznotāju Amandu Ziemeli) kopā vada nekomerciālo mākslas galeriju LOW, kuras darbībā cenšas ieviest visas tās labas mākslas institūciju pārvaldības prakses, par kurām interesanti domāt arī Mākslinieku krīzes centra projekta kontekstā.
Mākslinieku krīzes centra projektā tematizētais mākslinieka “neveiksmes” jēdziens paver plašu un neatbildamu jautājumu kompleksu, kas skar mākslas pasaules norises – kurš nosaka, kas ir slikts vai labs mākslas darbs? Vai to vispār var noteikt (mākslas vēsturē ir papilnam “noraidīto salonu”, kas beigās kļuvuši par institūciju lepnuma objektiem), bet, ja var, tad kādi ir parametri? Vai mākslinieks pats var ietekmēt savu veiksmi, vai tas tomēr atkarīgs no daudzgalvainā pūķa, saukta par mākslas tirgu? Kā izdzīvot, nodarbojoties tikai ar mākslu, un vai tas vispār ir iespējams?
Sarunājamies ar māksliniecēm neilgi pēc tam, kad viņas uzzinājušas par iekļūšanu Purvīša balvas 2021 fināla astotniekā.
Kādā no tekstiem par Mākslinieku krīzes centru es atradu šādu frāzi – “fiziska manifestācija metafiziskai vietai”. Krīzes centrs ir metafizisks vai tomēr fizisks? Vai kāds tad?
Elīna Vītola: Es Mākslinieku krīzes centra fizisko veidolu drīzāk redzu kā intuitīvu reakciju uz konkrēto kontekstu, taču centra ideja varētu materializēties visdažādākajos veidolos, laikmetos un sistēmās. Arī autorība šajā gadījumā man nešķiet būtiska – manuprāt, centru varētu īstenot jebkurš, kuram tas šķistu nepieciešami. Arī mūsu klienti un apmeklētāji ļoti bieži izsaka savus piedāvājumus centra iespējamajiem veidoliem, darbības virzieniem un attīstībai.
Ieva Kraule-Kūna: Mākslinieku krīzes centra metafiziskās kvalitātes nodrošina projekta nepārtrauktību arī ārpus izstāžu norises laika, ārpus tradicionālā izstāžu formāta. Piemēram, tā idejas tiek turpinātas galerijas LOW regulārajā izdevumā ar zīmīgo nosaukumu “Krīzes Vēstnesis”.
Kas ir jūsu minētais Mākslinieku krīzes centra “konkrētais konteksts”? Kādas ir būtiskas atšķirības no tā MKC, ko mēs redzējām galerijā LOW, un tā, kas bija eksponēts Kim? Laikmetīgās mākslas centrā? Un kādā ziņā projekts ir nepārtraukts?
I.K.K.: “Konkrētais konteksts” ir mainīgais lielums, kas noteicis atšķirības starp abiem projektiem. Skaidrības labad gan uzreiz jāmin, ka otrais Krīzes centra izlaidums tika radīts izstādei PAKT Amsterdamā (sadarbībā ar galeriju 427) un Kim? tika izstādīta šī projekta papildus sērija ar nelielām modifikācijām.
Veidojot pirmo Krīzes centru, mēs domājām par lokālo problemātiku, par jautājumiem, kas nomoka mūs pašas un mūsu tuvākos kolēģus, kuru “problēmas” arī veidoja daļu izstādes ekspozīcijas.
Artist Crisis Center II: Tact Gear mēs vēlējāmies uzrunāt vietējo mākslinieku kopienu, runāt par jautājumiem, kas universāli skar māksliniekus visur pasaulē. Izstādes formu un materiālu izvēli būtiski ietekmēja transportēšanas jautājums. Mums bija jāizvēlas – vai nu atvēlēt milzīgu daļu no izstādes budžeta transportēšanai un riskēt ar to, ka daļa no darbiem varētu ceļā uz Amsterdamu tikt sabojāti, vai arī izdomāt veidu, kā radīt kompaktu, triecienizturīgu un vieglu mākslu. Šis arī kalpoja par pirmo impulsu radīt mugursomu – kompaktu krīzes centra versiju, kas neaizņem daudz vietas, bet var pildīt visas Krīzes centra funkcijas. Laikā, kad nav iespējams pulcēties publiskā telpā, radot iespēju katram iegūt savu privāto krīzes centru.
Ieva Kraule-Kūna, Elīna Vītola. Artist Crisis Center II-B: Fair Gear. Darbs izstādē “Black Market” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā projekta “Mākslinieku krīzes centrs” ietvaros. Foto: Ansis Starks
Izstādei Kim? Laikmetīgās mākslas centrā tika radīta papildu sērija ar nosaukumu Artist Crisis Center II-B: Fair Gear, kuru no orģinālās atšķīra vegānā maltīte/atslēgu piekariņš. Ja Amsterdamā bija atsauce uz pirmo krīzes centru dekoratīvi salocīta pastas gabala formā, tad Kim? to nomainīja NADA Miami mākslas meses izstādei ar šim notikumam speciāli radītu kokteili koši zilā krāsā, kura sastāvā bija degvīns, sporta dzēriens un toniks. Papildus katrā mugursomā bija ievietots kāds mūsu galerijas LOW pārstāvēta mākslinieka darbs, tā uzsverot tieši mugursomas kā portatīvas galerijas funkciju.
Šajā kontekstā nevaru nepajautāt, kas ir tie jautājumi, kuri jums un jūsu kolēģiem sākotnēji bija aktuāli?
E.V.: Pirmajā Krīzes centrā galerijā LOW bija iekļauta grupas izstāde ar vairāk nekā 16 autoru darbiem. Katrs no šiem darbiem atspoguļoja vismaz vienu problēmu kopu, un sauss, ar mākslu saistītu problēmjautājumu uzskaitījums, manuprāt, vulgarizētu to liktenīgo drāmu, kura tiek “izsniegta” komplektā ar mākslinieka profesiju. Varētu teikt, ka izstādi veidojām, balstoties personīgā ekspertīzē, – iekļautie darbi tapuši laika posmā no 2000. gadu sākuma līdz 2019. gadam. Tik ilgi piedalāmies mākslas dzīvē un esam veikušas novērojumus, kas ir pamatā šī centra versijai kā konkrētā laika posma māksliniecisko krīžu atveidojumam. Protams, tajā ir daudz kas – sākot ar ierasti materiāli sociāliem apstākļiem, beidzot ar tikpat ierastajiem dzīvības un nāves jautājumiem.
Ieva Kraule-Kūna, Elīna Vītola. Artist Crisis Center II-B: Fair Gear. Darbs izstādē “Black Market” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā projekta “Mākslinieku krīzes centrs” ietvaros. Foto: Ansis Starks
Ieva, kā tev šķiet, kas ir tā liktenīgā drāma, kas tiek “izsniegta” komplektā ar mākslinieka profesiju, par kuru runā Elīna?
I.K.K.: Es nesauktu to par drāmu, bet ir skaidri un pilnīgi objektīvi iemesli, kas īpaši saasina mākslinieku jau tā jūtīgo pasaules tvērumu (lai gan svarīgi atzīmēt, ka tas skar lielu Latvijas sabiedrības daļu, ne tikai radošo profesiju pārstāvjus), – piemēram, stabilu ienākumu un sociālo garantiju trūkums. Bet ir arī daudz triviālākas problēmas, kas saistās tieši ar mākslinieka profesiju – bailes, ka tava mākslinieciskā prakse varētu zaudēt aktualitāti, smieklīgi mazi vai neesoši honorāri, šaurais mākslas tirgus un neziņa par to, kur likt savu mākslu pēc izstādes. Jautājums, ko darīt ar šīm problēmām, gan ir katra paša ziņā – var grimt eksistenciālās skumjās vai dusmoties uz visu pasauli, bet var arī meklēt veidus, kā šo situāciju risināt. Ideāli, ja ne vienīgi sev, bet arī plašākai mākslinieku kopienai.
E.V.: Pat ja visi mākslinieku sadzīviskie problēmjautājumi pēkšņi tiktu atrisināti, atliktu arī mākslas lielie, pārlaicīgie un neatbildamie jautājumi, kuriem esam atvēlējušas veselu kabatu mugursomā.
Ieva Kraule-Kūna, Elīna Vītola. Artist Crisis Center II-B: Fair Gear. Darbs izstādē “Black Market” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā projekta “Mākslinieku krīzes centrs” ietvaros. Foto: Ansis Starks
Vai mēs varētu skatīties uz MKC kā risinājuma piedāvājumu, tādu kā kolektīvās psihoterapijas seansu vai arī tas tomēr ir drīzāk humoristisks komentārs par mākslinieku dzīves nebūšanām? Kādā sarunā Elīna bija nosaukusi to par mākslas pasaules mikromodeli. Šis salīdzinājums man šķita būtisks, domājot gan par pietiekami dažādajām mākslinieku paaudzēm, kuru darbus jūs iekļaujat savā projektā, gan arī par neredzamiem maziem elementiem, kas dod norādes uz tādu kā mēģinājumu sniegt tūlītēju komforta sajūtu krīzes situācijā – masāžas galds, zupas virtuve, pieklusināta un mājīga atmosfēra, mugursoma ar pirmās nepieciešamības precēm mākslas procesā, instrukcija situācijas tūlītējai uzlabošanai.
E.V.: Abas krīzes centra versijas ir interaktīvas – mēs piedāvājam iekārtotu vidi, inventāru, kūrētu izstādi, personīgo aprīkojumu, un katrs apmeklētājs vai lietotājs var izvēlēties, kā to uztvert un izmantot; un katra šāda izvēle sniedz krīzes centram vēl papildus nozīmju slāņus. Lai gan praktiska palīdzība nav galvenais centra darbības virziens, Mākslinieku krīzes centrs ir atrisinājis dažas pavisam konkrētas mākslinieku ķibeles (tās gan nevaram publiski izklāstīt, jo nedrīkstam izpaust sensitīvu informāciju par mūsu klientiem). Taču varu iztēloties ļoti dažādus, savstarpēji neizslēdzošus centra attīstības scenārijus.
Ieva Kraule-Kūna, Elīna Vītola. Artist Crisis Center II-B: Fair Gear. Darbs izstādē “Black Market” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā projekta “Mākslinieku krīzes centrs” ietvaros. Foto: Ansis Starks
Kā jūs nonākat pie Mākslinieku krīzes centra vizuālajiem risinājumiem? Ja runājam par mediju izvēli, tad abās redzētajās versijās būtiska ir gan glezniecība, gan instalācija, kā arī dizaina elementi – telpa ar visu tajā iekļauto interjeru mājīgai atmosfērai (aizkari, paklāji, kafijas galdiņš, aizslietnis) un mugursoma.
I.K.K.: Glezniecība ir medijs, kurā strādā Elīna, bet es lielākoties veidoju instalācijas.
Šajā projektā esam izvēlējušās veidot telpu, kas pati ir mākslas darbs. Tai piemītošo īpatnību kopums skatītājam nodod vēstījumu – tādēļ arī nosaukums. Es nedomāju, ka vajadzētu kategorizēt projektus interjera dizaina un dizaina kategorijās, jo tas ir tikai mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis. Piemēram, mums nevajadzētu runāt par mājīgu interjeru, bet par to, uz ko norāda šī izvēle izstādē ienest objektu, kas apzīmē mājīgumu. Vai tā ir norāde uz mājīguma, stabilitātes un drošības sajūtas iztrūkumu vai tieši pretēji – norāda uz vietējās mākslas vides šaurību, pārmērīgu familiaritāti un attiecību “ērtumu”. Arī mugursomas gadījumā to ir daudz interesantāk apskatīt kā simbolu, nevis kā aksesuāru ar apšaubāmu funkcionalitāti. Tas, ka kaut kas izskatās pēc mēteļa, nenozīmē, ka tas ir mētelis. Tā ir skulptūra, kas atgādina mēteli. Tā ir performance – ja mētelis tiek uzvilkts. “Galerija” īsti stabili neturas, ja mākslinieks to nebalsta. Tālab mūsu gadījumā – tas nav neizdevies telts dizains, bet gan norāde uz mākslas institūciju eksistences neiespējamību bez mākslinieka klātbūtnes. Atklāts paliek jautājums, kādēļ mēs esam izvēlējušās šādu elementu iekļaut.
Ieva Kraule-Kūna, Elīna Vītola. Artist Crisis Center II-B: Fair Gear. Darbs izstādē “Black Market” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā projekta “Mākslinieku krīzes centrs” ietvaros. Foto: Ansis Starks
Mākslinieku krīzes centrs, realizēts mugursomas vai mēteļa formātā, no vienas puses, kļūst par fiziski vieglāk transportējamu objektu (par to ir jāpiedomā, jo aizvest ko lielāku ir finansiāli teju neiespējami), bet vienlaikus tas ir arī mākslinieka iedzīves minimodelis, kur jūs satilpinājāt gan tādus praktiskus dzīvei nepieciešamus objektus kā balta telpa ar dienasgaismu, gan ko pavisam tik abstraktu kā laikmetīgā māksla.
E.V.: Mugursomā ļoti blīvā veidā satilpināti stereotipi par mākslinieka dzīvi un darbu – tie sasaiņoti katrā kabatā un piesprausti ik sprādzītē.
Elīna, kur tad tu redzi robežu starp tevis iepriekš minēto mākslinieku drāmu un stereotipiem par mākslinieka dzīvi un darbu?
E.V.: Mugursomā par to “atbild” Bingo azartspēle. Laimestu iegūt var tikai daži, pārējiem diemžēl jāpaliek zaudētājos. Lielā mērā veiksme varētu būt tā, kas nošķir cieņpilnu mākslinieka dzīves un darba drāmu no lavierēšanas kaut kur starp sociālo risku un karikatūru. Populārās uzskatu sistēmās māksla un tās procesi vienlaikus tiek gan mistificēti un pietuvināti garīgumam, gan arī skatīti kā kaut kas nenopietns vai pat iracionāls, un šādā paradoksu augsnē plaukst Mākslinieku krīzes centrs.
Ieva, cik liela nozīme, tavuprāt, mākslinieka dzīvē ir veiksmei? Vai varbūt ir vēl kādi faktori, kas, kritiski paraugoties uz mākslinieka profesiju, mūsdienās ir būtiski, ar kuriem jārēķinās?
I.K.K.: Nevar apgalvot, ka veiksme izšķir visu – diezin vai objektīvi nekvalitatīvs mākslas darbs gūs atzinību tikai laimīgas sagadīšanās dēļ, taču, ja skatāmies uz daudziem līdzvērtīgiem mākslas darbiem, tad būs vairāki, ar mākslu nesaistīti apstākļi, kas nošķirs tos, kas iemantos slavu un panākumus, un tos, kuri paliks nepamanīti. Man šķiet, ka galvenokārt izceļami trīs faktori: veiksme un nejaušība noteiks atrašanos īstajā laikā un vietā un ļaus tikt kāda svarīga kritiķa vai kuratora ievērotam, tad seko aktualitāte – ar to nedomājot autora sekošanu aktualitātēm, bet drīzāk to, ka autora interešu loks, tehnika vai kādas citas iezīmes sakrīt ar mākslas pasaules tābrīža IN. Trešais un ētiski apšaubāmākais lielums ir pazīšanās un atpazīstamība. Šeit esmu izvēlējusies apvienot divas iespējamās stratēģijas: pazīšanās strādā lokāli – ja tu personīgi pazīsti un uzturi labas attiecības ar īstajiem cilvēkiem, tad tas desmitkāršo tavu redzamību un panākumu iespējamību. Ja runājam par panākumiem globālā mērogā, tad gan tas pārsvarā attiecas uz pasaules lielo mākslas centru iedzīvotājiem un prestižāko mākslas skolu absolventiem. Ja runājam par šaurām lokālām mākslas scēnām, tad pazīšanās nozīme ir īpaši uzkrītoša. Otra iespējamā stratēģija ir “mākslinieks pats sava PR kalējs”, kas būtībā nozīmē to, ka mākslinieks darbojas kā uzņēmums ar pārdomātu digitālā mārketinga stratēģiju, izpratni par sociālo mediju algoritmiem un līdzekļiem, lai sasniegtu maksimālu iesaisti un redzamību. Man šķiet, ka mūsdienās, lai nodrošinātu patiešām ievērojamus panākumus, papildus kvalitatīvai mākslinieciskajai darbībai ir nepieciešami visi šie trīs ar pusi lielumi.
Ieva Kraule-Kūna, Elīna Vītola. “Mākslinieku krīzes centrs” LOW galerijā
Kā tu varētu iezīmēt, kas šobrīd ir mākslas aktualitātes? Vai Mākslinieku krīzes centrs ir šādas aktualitātes spogulis?
I.K.K.: Man šķiet, ka šobrīd mākslas pasaulē valda tāda pati krīze, kā visur citur. Ja saucam to par “aktualitāti”, tad – jā. Šobrīd vispār lielākā sabiedrības daļa izdzīvo mākslinieku ikdienas dzīvi – nedrošība, nestabili ienākumi un neziņa par rītdienu, tā ir mākslinieku ikdiena.
Kā projektā iekļaujas citi mākslinieki un kādi ir kritēriji, lai kāds tiktu uzņemts Mākslinieku krīzes centrā? Vai jūs uzņemat arī kuratorus?
E.V.: Pagaidām Mākslinieku krīzes centrs nav izsludinājis biedru uzņemšanu, tādēļ veids, kā piedalīties jau šobrīd, ir iegūt savā īpašumā kādu no mugursomām, kuras visas iespējams savstarpēji savienot. Šādi somas īpašnieks, sastopoties ar citiem somu lietotājiem, var apvienot somas dažādu formu savienībās. Izstādē eksponēsim savienotās mugursomas kā tuneļus, daudzguļamas gultas, lielformāta gleznas un izvērstas telpu struktūras. Domāju, ka kādas no šīm funkcijām varētu šķist saistošas arī kuratoriem.
Ieva Kraule-Kūna, Elīna Vītola. Artist Crisis Center II-B: Fair Gear. Darbs izstādē “Black Market” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā projekta “Mākslinieku krīzes centrs” ietvaros. Foto: Ansis Starks
Kā Mākslinieku krīzes centrs izpaudīsies Purvīša balvas finālistu izstādē? Vai tas būs kaut kā īpaši pielāgots muzeja kontekstam?
I.K.K.: Jebkurš darbs iegūst jaunas nozīmes, izmainoties tā izstādīšanas vietai un attiecīgi arī kontekstam. Tā kā Mākslinieku krīzes centrs ir site specfic instalācija, tad šī izmaiņa varētu būt īpaši spēcīga. Iespējams, ka šis mākslas darbs zaudēs daļu savu kvalitāšu, šādi, teju vai vardarbīgi, pārnests no kultūras dzīves perifērijas uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, turklāt vēl šobrīd nozīmīgākā vietējā mēroga mākslas apbalvojuma fināla izstādi.
E.V.: Es gribētu eksponēt pirmo Mākslinieku krīzes centra versiju tajā muzeja krājumā daļā, kas redzama aiz lielajiem stiklojumiem muzeja galvenajā ēkā. Kā atsauci uz mūsu fiasko – mēģinājumu uzdāvināt Krīzes centru Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam.
I.K.K.: Jā, tas būtu lieliski, bet īstenā krīzes garā mums neviens to negrib ļaut.
Ieva Kraule-Kūna, Elīna Vītola. “Mākslinieku krīzes centrs” LOW galerijā
Es domāju, ka šo projektu ir neiespējami muzealizēt. Kā vispār iespējams ievietot muzejā kaut ko, kas ir nemitīgā procesā? Bet, runājot par visiem pārējiem māksliniekiem, kuru darbi ietilpst Mākslinieku krīzes centrā, – vai jūs esat pilnīgi pārliecinātas, ka vēsturiskā griezumā viņi vēlētos, lai tieši šie darbi reprezentē viņus muzeja kolekcijā?
E.V.: Tiešām ne visi mākslinieki vēlējās atdot darbus muzeja kolekcijā, un šo autoru darbus arī nepiedāvājām. Muzealizēt*? Tas ir vārds? Mēs muzejam piedāvājām konkrētu instalāciju ar artefaktu kolekciju. Krīzes centra metafiziskās īpašības pieder mākslinieku saimei un nevar tikt iekonservētas.
I.K.K.: Man jāpiekrīt Elīna – šī ir tāda pati instalācija kā citas un attiecīgi arī tikpat vienkārši vai sarežģīti saglabājama. Pasaules muzejos tiek uzglabāti arī daudz nemateriālāki, nenoturīgāki un performatīvāki darbi. Nepārtrauktība šī projekta sakarā slēpjas drīzāk ideju turpinātībā. Līdzīgi kā mākslinieki mēdz visas savas radošās darbības laikā šķetināt un attīstīt vienu un to pašu ideju kopumu. Varbūt palīdz, ja domājam par Mākslinieku krīzes centru nevis kā par nebeidzamu, procesuālu projektu, bet drīzāk kā par divu mākslinieku apvienību ar nosaukumu “Mākslinieku krīzes centrs”, kas līdz šim noorganizējusi divas izstādes.
Ieva, tu minēji par ideju turpinātību. Vai jums ir idejas, kādā veidā Mākslinieku krīzes centrs varētu attīstīties? Un vai tas vispār vēl attīstīsies?
I.K.K.: Mēs esam ļoti kaislīgs duo – domāju, ka mums vajag mazliet atgūt iekšējo mieru pēc pēdējās projekta epizodes. Varbūt kādreiz, bet visdrīzāk ne tuvākajā nākotnē.
E.V.: Domāju, ka centram ir ārkārtīgi plašas iespējas attīstīties un ieņemt visdažādākos veidolus, taču šobrīd trešā versija vēl nav ieplānota. Īsu brīdi pavīdēja iespēja veidot publisku, decentralizētu krīzes centru pilsētvidē, taču šī iecere gāja bojā nelaimes gadījumā mākslas administratīvajā aparātā.
Ieva Kraule-Kūna, Elīna Vītola. “Mākslinieku krīzes centrs” LOW galerijā
Ieva Kraule-Kūna, Elīna Vītola. “Mākslinieku krīzes centrs” LOW galerijā
Jūs kopā vadāt arī nekomerciālo galeriju LOW (komandā vēl ir gleznotāja Amanda Ziemele), kas nesen mainījusi savu atrašanās vietu, bet diemžēl nevienam to nav bijusi iespēja apmeklēt. Kādā veidā jūs strādājat pie programmas?
E.V.: Galerijas programma zināmā mērā ir mūsu visu māksliniecisko prakšu turpinājums – gan izdevums “Krīzes Vēstnesis”, gan šī brīža ievirze monumentālas mākslas virzienā ir idejiski turpinājumi mūsu pašu darbam mākslā.
I.K.K.: Turpinot Elīnas teikto, es gribētu papildināt, ka galerijas programma ir īstens mūsu kopdarbs un ir interesanti vērot, kas rodas, savijoties mūsu visnotaļ atšķirīgajām mākslinieciskajām praksēm. Mēs LOW darbībā cenšamies iemiesot vērtības un idejas, kurām ticam, nodrošināt ne vien interesantu saturu, lai izpatiktu savai publikai un kritiķiem, bet arī cieņpilni izturēties pret māksliniekiem, piemēram, nodrošinot iespējami lielus honorārus par izstādēm.
Ieva Kraule-Kūna, Elīna Vītola. Artist Crisis Center II-B: Fair Gear. Darbs izstādē “Black Market” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā projekta “Mākslinieku krīzes centrs” ietvaros. Foto: Ansis Starks
Un kādi jums katrai ir tālākie plāni?
E.V.: Jau vairākus mēnešus ekskluzīvi strādāju pie laikietilpīga diptiha, kas nav tieši saistīts ar manu mākslas praksi, un ārkārtīgi gaidu, kad beidzot varēšu atgriezties darbnīcā.
I.K.K.: Šobrīd aktīvi strādāju pie oktobrī gaidāmās personālizstādes Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, kas būs veltīta 90. gadu Latvijai; tam, kā šis pēcpadomju vēstures periods ietekmējis vietējo mākslu, mūs katru individuāli un sabiedrību kopumā. Esmu uzaicinājusi piecus šai laikā īpaši nozīmīgus māksliniekus radīt savu tā laika darbu replikas, kas tiks integrētas manu darbu uzburtā, bērnības atmiņu un vēsturisko liecību iedvesmotā izstādes scenogrāfijā. Papildus plānota arī konference un publikācija, kurā būs apkopoti konferences dalībnieku rakstīti teksti, arhīva materiāli un izstādes dokumentācijas.
*Muzealizācija: cilvēka centieni saglabāt – pretēji lietu iznīcīgajai un mainīgajai dabai – realitātes elementus, kas ietver kultūras vērtības, ko cilvēkam kā kulturālai būtnei nepieciešams saglabāt viņa paša interesēs. (No Baltijas muzeoloģijas biedrības mājaslapas – L.B.-P.).
