Burvju Stabule
Ēriks Apaļais
Par Ievas Kraules-Kūnas izstādi “Rīma” galerijā 427
Māksliniece Ieva Kraule-Kūna (1987) mācījusies Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā Keramikas nodaļā. Studijas turpinājusi Latvijas Mākslas akadēmijā, Vizuālās komunikācijas nodaļā. Tāpat apguvusi fine arts Sandberga institūtā Amsterdamā. Privātā sarunā māksliniece stāsta, ka ar keramiku nodarbojusies jau sen. Proti, interese par keramiku ir aizsākusies jau pirms studijām vizkomos.
Foto: Līga Spunde
Ieva Kraule-Kūna zināma kā māksliniece, kas pievēršas padomju un post-padomju perioda dizainam, ko transformē skulpturālos objektos, lai pētītu pagātnes un nākotnes attiecības. Savā jaunākajā izstādē ar nosaukumu “Rīma”, kas līdz 2. novembrim skatāma galerijā 427, māksliniece izmanto lietišķās mākslas amatniecības iemaņas, vienlaicīgi tās transformējot un pakārtojot kapitālisma kritikas diskursam, kā arī ar identitāti saistītai problemātikai, lai runātu pēc post-mediju mākslas valodā par ikdienišķo pieredzi, dzīvojot un ierīkojot darbnīcu laukos. Proti, izvēle dzīvot laukos ir sava veida attieksme pret piedalīšanos centralizētas mākslas scēnas norisēs. Iestājoties pret paviršību un steigu. Galerijas telpās radīta simboliska un sirreāla vide, kur māksliniece pievēršas kultūrvēsturiskajam caur autobiogrāfisko prizmu.
Izstādē “Rīma” aplūkojami no māla radīti skulpturāli objekti kombinācijā ar video darbu; labību un malkas pagalēm kā redīmeidiem. Ienākot galerijā, pa kreisi redzama kāda iztēlota Rīmas palielināta un stilizēta galvas skulptūra no māla. Mutes atvērums sasaucas ar galerijā atrodamo krāsni, kur krāsns mutē ievietotas pagales. Savukārt video darbs dokumentē procesu, kā māksliniece savā lauku sētā iekurinājusi uguni rīmas mutē. Pēc tam atvedusi apdegušo skulpturālo objektu no lauku sētas līdz galerijas telpām. Interesanti, ka māla Rīmas dedzināšanas process uztverams gan konceptuāli, gan arī formāli – tas ir nepieciešams, lai skulptūra kļūtu par izdedzinātas keramikas formu. Māls nav glazēts, un kvēpu nospiedumi iekrāso Rīmu. Skulptūras materialitāte suģestē, jo radošajā procesā piedzīvotais nav skaisti iepakots. Paradoksāli Rīma kļūst pats sev par krāsni jeb, citiem vārdiem sakot, Rīma pats sevi izdedzina. Šķiet, ka Rīmas mute šajā izstādē konceptualizēta kā meta motīvs.
Galerijas telpā pie sienām mezglotos tīklos iekārti māla veidojumi, kas raisa asociācijas ar patisoniem un ķirbjiem. Šīs rudens veltes māksliniece personificējusi, piešķirot tām cilvēciskas grimases. Apļveidīgie objekti atgādina māla medaļas, kas bija bieža parādība padomju laika Latvijas dzīvokļu interjeros. Ievas Kraules-Kūnas izstādes tēli uzrunā kolektīvo atmiņas telpu.
Tāpat būtiska loma viņas daiļradē ir tekstam. Nereti māksliniece raksta īsus, izdomātus stāstus. Tajos vēsture tiek pārrakstīta un interpretēta no jauna skatpunkta. Izstādē lasāmais pavadošais teksts, rakstīts liriskās prozas stilā, ir bagāts ar tēlainību, simbolismu un emocionālu noskaņu. Tāpat teksts piesātināts ar absurda un fantāzijas elementiem, arī maģiju. Dabas un cilvēka paralēlisms tekstā risināts caur sintaksi, kas raksturīga ar folkloru saistītiem tekstiem – tautas ticējumiem un tautas pasakām. Tekstā sastopamie lietvārdi “mīlestība”, “velte”, “vārpa”, “kabacis”, “izsalkums”, “palodze” saistāmi teju tautoloģiski ar māla veidojumiem pie sienām, malku un labību. Savukārt tekstā sastopamie īpašības vārdi “melns”, “plats”, “neremdināms”, “tukšs” saistāmi tēlaināk ar Rīmu, jo tā karkass pēc dedzināšanas ir kļuvis melns. Tā mute ir tukša, jo pagales ir sadedzinātas. Tā mute ir plaši atvērta un neremdināma.
Ievas Kraules-Kūnas rakstītajā tekstā ir jūtama kritiska ironija par kapitālisma diktētu pasaules redzējumu. Groteskais pārēšanās attēlojums – “..neremdināma apetīte man liek piebāzt muti ar kliņģeri, ar ķirbi, ar zivi, ar pagali, ar kurpi, ar suni, ar aitādas mēteli, ar jaunāko elektroierīci” –norāda uz cilvēka iekšējām alkām pēc piepildījuma, iespējams identitātes krīzi. Caur mākslas darbu radīšanas procesu un to izstādīšanu kā rituālu, māksliniece konfrontē šīs kapitālisma diktētās alkas. Līdzīga attieksme ir nolasāma arī galerijas 427 šī brīža programmā. Dodot iespēju izstādīties gan zināmiem, gan mazāk zināmiem autoriem, decentralizējot ierastās hierarhijas. Lai gan, neizbēgami, savā ziņā šī attieksme kļūst par pārdodamu vērtību tirgus sistēmā.
Zināms, ka latviešiem raksturīga spēcīga iztēle, kas izriet no ģeogrāfiskā novietojuma. Rudens vakaros cilvēki biežāk sēž mājās un vairāk dzīvo savā iekšējā pasaulē. Varētu teikt, ka Kraules-Kūnas izstāde pievēršas gan identitātes krīzei, gan ar gadalaiku ciklu saistītajiem emocionālajiem stāvokļiem. Tādējādi var teikt, ka Ievas Kraules-Kūnas darbi attēlo iluzoro telpu starp realitāti un iztēloto, kur indivīds nonāk sadursmē ar savām emocijām, kas pastarpināti ir meta ekonomikas diktētas. Proti, novietojot mākslas darba producēšanu dialektiskās attiecībās ar ētisko.
Lai arī māksliniece tieši neatsaucas uz folkloru, tomēr viņas darbi rada dažādas saiknes ar kolektīvo atmiņu. Piemēram, vērojot milzīgo māla pēdas veidojumu un Rīmas galvu, kas ir vairākas reizes lielāka par cilvēka galvu, prātā nāk līdzības ar Annas Brigaderes lugu “Sprīdītis” un tās varoņiem – milzi Lutausi un Velnu. Ceļā Sprīdītis satiek Meža māti, kas dāvā mazajam puikam burvju stabuli, kas palīdz cīniņā ar Lutausi un Velnu, tos izdancinot un pagalam nokausējot. Tēlaini izsakoties, Ievas Kraules-Kūnas stabule ir viņas radošais potenciāls, kas spēj Rīmu (Rīmu trešajā personā kā “viņš” vai Rīmu kā pirmās personas “es” konfrontējamu tēlu) izaicināt un padzīt – kā latviešu folklorā sastopamo “muļķa velnu”. Stabule šajā kontekstā simbolizē radošo potenciālu kā maģisku spēku. Dzīvojot laukos un esot tiešā kontaktā ar dabu, mākslinieces radošums izriet no iedvesmas meklējumiem dabā, kas, savukārt, ļauj kritiski izjautāt autores iekšējās pasaules dilemmas. Māksliniece aicina atgriezties pie burvības, lai atjaunotu sajūtu par pasaules noslēpumainību, kas zaudēta steidzīgajā, modernajā un racionālajā sabiedrībā.
