Pagāna lūgšanas
Saruna ar PURVĪŠA BALVAS 2025 kandidāti Ievu Krauli-Kūnu
Mākslinieces Ievas Kraules-Kūnas izstāde “Rīma” bija skatāma galerijā “427” 2024. gada rudenī. Patiesībā “Rīmu” var dēvēt arī par autores privātās dzīves piezīmēm, pārdomām, uz kurām vedinājusi pārvākšanās no pilsētas uz dzīvi laukos, kur “vairāk vajag saulainās dienas, bet mazāk tās smukās kurpes”.
Ieva Kraule-Kūna studējusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Keramikas nodaļā, pēc tam Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā, kā arī Sandberga institūtā Amsterdamā. Viņa ir viena no astoņiem kandidātiem, kas pretendē uz PURVĪŠA BALVU 2025.
Pastāsti “Rīmas” stāstu! Izstādei ir ļoti poētisks pieteikums, lai gan pats vārds ‘rīma’ nav diez ko romantisks un izstādes naratīvs vijas ap to, ka mums visu vajag daudz un arvien vairāk. Par mūsu vēlmi patērēt.
Tas ir stāsts par to, kā es pārvācos no dzīves pilsētā uz dzīvi piepilsētā, kas fiziski atrodas ļoti tuvu, bet vienlaikus ļoti tālu – te ir kā laukos, kur govis ganās otrpus ceļam. Mana darbnīca atšķiras no mūsdienu mākslinieku darbnīcas, kas parasti ir industriāla, apkurināta telpa. Manā darbnīcā ir teju kā ārā – tai ir jumts un sienas, bet nav nekādas apkures. Tas viss ietekmē manu darba ritmu – dabas cikli. Es nevaru strādāt ziemā, jo ir auksts, un, ja ir pārāk karsts, es arī nevaru tur pastrādāt. Līdz ar to visu lielo izstādes objektu veidošana bija ļoti pakārtota tam, kas notiek dabā. Kāds ir laiks – vai ir mitrs, vai ir sauss… Un nekādas saistības ar pilsētu un tās aktualitātēm. Un līdz ar to arī tāda distancēšanās no patērējošās dzīves. Sajūta, ka uz to visu varu paskatīties no malas un nebūt pati tik rijīga. Vismaz mazliet mazāk. Jo man vairāk vajag saulainās dienas, bet mazāk tās smukās kurpes. Jo es dzīvoju savos laukos, un man reti sanāk aiziet uz to balli, kur tās kurpes vajag. Bet vienlaikus – man tuvojas dedlains, kad jāizliek darbi, un es kļūstu arvien atkarīgāka no laikapstākļiem. Kļūstu teju par pirmatnējo cilvēki, kas gatavs lūgties, lai ir pietiekami sauss un lai māla objekti paspēj izžūt. Lai tie nesagrūst no sava svara. Lai es varu strādāt ātrāk. Tas viss nebija atkarīgs no manis. Kad spīdēja saule, varēju “uzbūvēt” 10 centimetrus dienā. Bet, kad trīs dienas pēc kārtas lija, es nevarēju pievarēt vairāk par diviem. Un tā process kļūst par pagāna lūgšanos – jo tā ir vienīgā iespēja kaut ko ietekmēt. Iegūt labvēlību strādāšanai. Un tad tas “rīmīgums” kļūst savādāks. Tie objekti ir kā kliedziens pēc dabas labvēlības un vienlaikus apliecinājums, ka viss pārējais ir mazsvarīgs. Ja tu nevari izdarīt to, kas tev ir jādara, pārējais ir nevajadzīgs un lieks. Un tajā mirklī saproti, ka savulaik, kad šķita, ka kliedzoši vajag jaunākās kurpes un smuko kleitu, mašīnu un vēl visu ko, varbūt tas nebija tik svarīgi arī toreiz. Vienkārši komfortablie apstākļi lika meklēt to, kas šķietami pietrūka. Mēģinot ar lietām aizpildīt tukšumu. Radot problēmas uz līdzenas vietas. Jo tukšums ir visos, un tas domājošam cilvēkam liek kustēties – kaut kas trūkst, kaut kas ir jāpiepilda un jāaizpilda. Tikai reizēm zūd fokuss un sāk šķiet, ka jāpiepilda ar mantām. Lai gan patiesībā tas ir kaut kas cits, ar ko tev ir jāaizpilda sevi.
Šīs izstādes tēli nav laikmetīgās mākslas stāstu populārākie varoņi – ķirbji un kabači, malka un vārpas.
Tā ir. Ķirbji un kabači manā kontekstā ir vientulības asociācija. Man piedzima meita, un es jau tad kļuvu izolētāka. Jo maniem draugiem māksliniekiem pārsvarā nav bērnu. Tuvākajā lokā ir ļoti maz bērnu. Jau tur radās tāda kā plaisa. Es nevarēju darbadienu vakaros iet uz ballītēm un pa naktīm dzīvoties apkārt, jo man bija citi pienākumi. Pārvākšanās šo plaisu palielināja. Jo neviens vairs neieskrien pusdienlaikā pie manis ciemos. Vienkārši tāpat, jo ir ērti vai pa ceļam. Uz daudziem pasākumiem es neaizeju, jo loģistika ir pārāk sarežģīta un liekas, kas tas nav tā vērts. Ķirbīši un kabacīši… tos draugi vienmēr cits citam piedāvā, sūdzoties, ka viņiem par daudz – omīte no laukiem atsūtījusi. Man neviens nepiedāvā. Pašai jāaudzē. Citādi nebūs nedz ķirbīšu, nedz kabacīšu. Neviens man tos neved.
Un šī sakāpinātā, pat kariķētā ķirbju/kabaču izteiksme?
Ārēji šīs sejas atgādina maskas, taču stāsts ir par to, kas mūsos iekšā; to, kas slēpjas zem tā smukā. Cik bieži dzīvē cilvēki jūtas skaisti? Nezinu, kā pārējie, bet runāšu par sevi – es parasti nejūtos skaisti. Vai nu esi pārāk bēdīgs vai pārāk aizgrābts, vai pārāk dusmīgs. Ikdiena tev liek būt normālam, mērenam. Tev ir jāfunkcionē sabiedrībā, tev ir jāizdara tas un tas.
Cik pamatota šiem nosacītajos tīkliņos iekārtajiem ķirbīšu un kabaču viepļiem būtu asociācija ar māla medaļām, kas padomju laikā bija atrodamas teju ikvienā mājā? Ievērtas aukliņās. Dzirdēju, tev tās bijušas svarīgas šīs izstādes kontekstā.
Visu manu bērnību man virs gultas karājās tās māla medaļas. Es pat neesmu pajautājusi mammai – kāpēc. Zinot mani, visdrīzāk biju teikusi, ka patīk, tāpēc arī tur atradās. Tur bija gan jūras svētkiem, gan tautas deju kolektīviem veltītas medaļas. Nav tā, ka es tieši par to būtu domājusi… Tas drīzāk ir kaut kas, kas glabājas zemapziņā.
Tu gan neesi tāds īsts padomju laika bērns.
Bet es atceros. Pirmkārt, lietas, priekšmeti jau paliek uz ilgu. Nebija tā, ka 1991. gadā uz katra stūra uzreiz parādījās Coca-Cola ledusskapis. Es atceros ikdienu, kas bija citādāka. Ir interesanti, ka padomju laika posmu es dzīvoju kopā ar mammu un vecvecākiem. Savukārt, iestājoties neatkarībai, mēs ar mammu divatā. Tai pirmajā posmā ir oma un kotletes, otrajā – pašai pēc skolas jāaplej ātrā makaronu zupiņa, jo mamma ir darbā. Protams, visvairāk mani kā cilvēku ir veidojis tieši pārejas posms. Bet ir dīvaini tas, ka ir kaut kāds viens klikšķis, mirklis, un nākamā paaudze ir pilnīgi citādāka. Viņos vairs nav rindas pēc desām. Piemēram, manam vīram nav nevienas atmiņas, kurā viņš stāvētu rindā. Kamēr man ir. Man ir atmiņas par to, ka tā pasaule izskatījās citādāka.
Šī izstāde ir kā dienasgrāmatas piezīmes – tā var teikt? Objektos materializējušās sajūtas un pārdomas.
Noteikti. Un tā man ir vienmēr. Caur poētisku formu es izstāstu visu par sevi. Varbūt skatītājs to tā uzreiz neuztver. Bet kurš arī grib, aizejot uz izstādi, tā vienkārši izdzirdēt, ka man ir vientuļi, dzīvoju laukos, lietus līst, viss slikti. Skatītājs raugās uz šiem objektiem caur savu personīgo pieredžu prizmu, ierauga tajos sev svarīgo un aktuālo. Patiesībā tās ir ikdienas piezīmes. Citreiz ar atskatu pagātnē, citreiz (kā šajā gadījumā) – tās ir par šodienu. Un tā kritiskā pozīcija, tā ienāk…
Tās ir tās tavas pārdomas.
Jā (smejas)!
Un kādas sajūtas glabā tādi objekti kā milzu zābaki un vārpas?
Zābaki ir tas smagums, kad tu izkāp no gultas un negribas nekur iet. Nekut tālu prom nevar aiziet. Tas, kas tur pie zemes. Var iekāpt, pastāvēt, bet ne paspert soli.
Savukārt vārpas ir simbols, kuru pielūgt. Ražīgums. Varbūt arī no tām padomju laika medaļām. Ne? Kad man bija kādi 25 gadi, pārslimoju Laima slimību, un vienas no paliekošajām sekām bija ļoti sabojāta atmiņa. Un kopš tā laika manī ir tādas bailes – es nezinu, kas un no kurienes nāk. Tagad jau ir labāk, bet sajūta palikusi – ka zemapziņā glabājas kaut kāda čupa ar atmiņām, kuras tu velc ārā un kaut ko saliec kopā. Un mēģini saprast, skatoties no malas – no kurienes tas viss. Kaut kas man lika meklēt pa visu pilsētu, kur dabūt vārpas.
Šīs izstādes materialitāte pamatā ir keramika – kas tevi saista māla vieliskumā? Kāpēc tavām rokām patīk ar to strādāt?
Arī tad, ja es veidoju kaut ko datorā, izmantoju programmu, kas man it kā ļauj veidot kaut ko no māla pikuča. Un īstenībā tas rezultāts ir ļoti līdzīgs tam, ko es izveidoju ar rokām. Pirmajā reizē pat biju pārsteigta par to.
Bet, runājot par keramiku, man svarīga ir tur klātesošā nejaušība. Laika apstākļi, mitrums, temperatūra. Kaut kādi fiziski ierobežojumi. Cik plāna, cik greiza tā forma var būt. Veidojot no māla tā, kā es to daru – ķepinot, lipinot kopā –, tas materiāls kļūst ļoti performatīvs. Tie ir kā konkrēta mirkļa nospiedumi. Gluži kā koka stumbrā, kur katrā gredzenā saglabājas informācija par to, kāds ir bijis šis gads. Tur ir ieslēgts mirklis, kas pēc sacietēšanas un apdedzināšanas, kļūst tā kā iebalzamēts. Nofiksēts. Saglabāts.
Apzināti saglabājot māla raupjo virsmu, necenšoties to padarīt spožāku ar glazūrām.
Neglazētais māls glabā zemes materiāla sajūta, glazētais uzreiz “ienes” tautisko romantismu, asociācijas ar Latgales keramiku. Kaut ko pavisam citu. Tas vairs nav tas pagāns, kas pats sev uzaudis svārkus.
Tu jūti sevī pagānismu?
Jā. Cilvēki tic horoskopiem, nodarbojas ar dažādām garīgām praksēm, bet es neticu pilnīgi nekam. Nekam uz pasaules. Taču mani interesē viss, kas saistīts ar okultismu, raganām un pirmatnējo. Es pati nemetīšos plika un neiešu dejot rasā, bet mani ļoti tas fascinē. Jo tas daudz ko spēj izskaidrot. Caur mūsu senču paražām un pirmatnējiem kultiem varam iepazīt to cilvēka daļu, kas ir atrauta no fizioloģiskā un materiālā, to pašu, kas mūsdienu cilvēkā rada modernās eksistenciālās ciešanas.
Tev patīk fiziskā saskaršanās ar mālu?
Jā. Jo, piemēram, no plastilīna man ļoti nepatīk kaut ko veidot. Eļļains. Man nepatīk. Un man patīk raupjāks māls, kur mazliet tas akmentiņš iekšā. Ne gludais.
Man tas ir nomierinošs process. Reti kad ir pilnīgi skaidrs plāns, kā beigās tas viss izskatīsies. Ņemu, veidoju, un “tas” top atkarībā no tās sajūtas, kas konkrētajā mirklī ir.
Bet man patīk arī citi materiāli. Jo reizēm ir idejas, kur nepieciešams kaut kas sintētisks. Ja gribu kaut ko caurspīdīgu, piemēram. Un man šķiet interesanti sajaukt materiālus. Mālam ir savs stāsts. Tas ir tas dabiskais, tā ir zeme. Un tad ir sintētiskie materiāli, kas ienes visā mūsdienīgo. To pilsētas sajūtu.
Ieva Kraule-Kūna, Elīna Vītola. Artist Crisis Center II-B: Fair Gear. Darbs izstādē “Black Market” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā projekta “Mākslinieku krīzes centrs” ietvaros. Darbs tika nominēts Purvīša balvai 2021.Foto: Ansis Starks
Kāda nozīme šo sajūtu radīšanā ir kolorītam? “Rīma” ir ļoti klusināta, dabiska. Bet tu mēdz strādāt arī ar teju luminiscējošām, košām krāsām. Atceros, piemēram, zaļas, zilas maskas.
Man ir dažādas krāsu gammas, kas attiecas uz dažādām idejām. Runājot par kaut ko intīmu, personīgu, dabīgu, kaut ko, kas parasti netiek rādīts citiem, – tie ir bēšie, baltie, rozīgie, krēmīgie – miesaskrāsas toņi. Bet košie – tas ir par ārpasauli. Kā tās pieminētās maskas. Kā drēbes, kuras uzvelk, lai paslēptos. Aiz košā bēšais pazūd.
Šai izstādē līdzās dabisko materiālu objektiem (tostarp arī redīmeidiem – vārpām un malkai) ir arī video. No izmantoto instrumentu klāsta skatpunkta – kaut kas svešāds.
Videomākslinieku sevī es īsti nekad neesmu jutusi. Video vienmēr vairāk rodas no vajadzības. Mani pirmie videodarbi tapa, jo man bija vajadzīgs teksts, kuru es negribēju tiražēt uz papīra lapām. Video bija veids kā piešķir intonāciju un nodot informāciju.
Šai gadījumā video ir dokumentācija, jo es nezināju, vai tas objekts – lielā “Rīma” – izdzīvos. Nekad nebiju veidojusi kaut ko tik lielu, kurā vēl iekrauj iekšā malku un aizdedzin. Es zināju, ka tehniski tas nav pareizi un pēc visiem likumiem tas tā nedrīkstētu būt. Tāpēc rēķinājos, kas viss var pārvērsties putekļos. Dokumentēju kaut vai tālab, lai kaut kas no visa paliktu pāri. Taču mirklī, kad es to dedzināju, sapratu, ka labākais mirklis šī objekta eksistencē ir tieši degšana – kā tas sprāga, kā mainījās. Man ir vispilnīgākā šīs izstādes pieredze, kuru neviens cits nav redzējis. Caur video jau šo sajūtu nevar nodot. To drausmīgo karstumu, kas veļas no liesmojošās mutes, uguns rūkoņu un dūmu smaržu, ko tik grūti pēc tam nomazgāt.
Sākotnēji nemaz nebiju plānojusi iekļaut video. Tas bija vairāk situācijai, ja viss sadrūp. Bet, izdzīvojot šo pieredzi, sapratu, ka tas ir šī objekta dzīves labākais brīdis.
Viņa performance.
Jā. Es īstenībā esmu keramiķe–performanču māksliniece (smejas).
Tu jau pieskāries teksta nozīmīgumam. Pati arī tos raksti. Vai arī teksts ir viens no taviem mākslas izteiksmes veidiem?
Jā, noteikti. Reizēm teksts var būt arī atsevišķs izstādes objekts. Bet visbiežāk tas ir veids, kā iedot atslēgu, lai skatītājs varētu ienākt manā pasaulē. Es laikam neesmu sastapusi to savu kuratoru, par kuru rastos sajūta, ka varu šo sadaļu uzticēt kādam citam. Bet man arī patīk rakstīt. Ja būtu tas kurators, es varētu rakstīt vēl abstraktāk, pilnībā atsakoties no skaidrojošās funkcijas un ļaujot tekstam būt pašpietiekamam mākslas darbam.
Iejušanās kuratora lomā gan ir bijusi daļa no tavas mākslinieciskās prakses.
Jā, bet tas bija citādāk. Es nekad neesmu jutusies kā kurators. Patiesībā tas, kā esmu iesaistījusies kūrēšanas procesā, nav ētiska kuratora darbība. Tā drīzāk bijusi savu māksliniecisko ideju realizēšana caur citu cilvēku darbiem. Toreiz, kad sanāca šī darbošanās, sapratu arī to, cik ļoti negribu to darīt. Ka vēlos pati darboties kā māksliniece. Jo kūrēšana izsūc resursus, bet es nejūtos realizējusies. Tie ir citu cilvēku mākslas darbi, ne manējie.
Vai tev skatītājs, viņa viedoklis ir svarīgs? Aptaujas uzrāda, ka laikmetīgā māksla ir viena no visvairāk nesaprastajām kultūras jomām.
Es pieņemu, parastam skatītājam var rasties sajūta, ka viņu vienkārši negrib. Kaut kādā mērā tā ir arī mākslas kopienas vaina. Tas elitārisms, tiekšanās pēc šampanieša un austerēm ir bijusi stiprāka nekā vēlme sarunāties ar skatītāju. Ja es, aizejot uz mākslas izstādes atklāšanu, dažkārt sajūtos neērti, jo tur nav neviena, ko pazīstu, apzinos, ka cilvēkam no malas tur ieiet ir vienkārši neiespējami.
Ko skatītājs var iegūt caur mākslu?
Apziņu, ka ir vērtības ārpus ikdienas, ārpus riteņa, kurā tu katru dienu skrien. Māksla atvieglo eksistenci. Jo citādāk ir darbs, lai apmaksātu rēķinus un aizbrauktu ikgadējā atvaļinājumā. Māksla saka – paskat, ir arī kaut kas jocīgs un neparasts pasaulē! Varbūt ir kaut kas vairāk par ikdienišķajiem pienākumiem. Māksla līdzīgi psihoterapeitam ar tevi runā par lietām, par kurām tiešā veidā tu neesi gatavs ar kādu sarunāties. Un tā dod iespēju paraudzīties uz visu no malas. Un tādējādi tu spēj kaut ko iemācīties un saprast.
Kur ķirbis no tīkliņa saka, ka tev nevajag jaunas kurpes.
Tev nevajag jaunas kurpes, bet vajag cilvēkus, kas par tevi rūpējas un atnes ķirbi. Lai būtu paēdis.
