Starpstāvoklis kā māksla
Saruna ar PURVĪŠA BALVAS 2025 kandidāti Paulu Zvani
Paulas Zvanes darbos apvienojas eksperimentāli materiālu meklējumi, starpstāvokļi starp zināmo un svešādo un pastāvīga vēlme izaicināt tēlniecības robežas. Viņa strādā ar plašu materiālu spektru – metālu, kažokādām, cukuru, augu šķiedrām un pat tējas sēni –, radot radījumus, kas nepieder nevienai konkrētai sugai, bet ir veidoti pazīstamu elementu saplūsmē. Viņas mākslinieciskie meklējumi virzās ārpus vispārpieņemtā par estētisko, tiecoties pēc neierasta skaistuma, kas atklājas caur materiālu pārveides procesu un uztveres maldiem.
Mākslinieces izstāde “Neredzams” (galerijā LOOK!, 02.–24.02.2024), kas nominēta PURVĪŠA BALVAI 2025, ir kā viena veseluma pieredze – sapņu istaba, kurā skatītājs tiek ievilkts sirreālā vidē ar vienlaikus gan pievilcīgiem, gan biedējošiem objektiem. Tehniski pati darba tapšana ir kā starpstāvoklis – process, kurā rezultāts nekad nav pilnībā paredzams.
Intervijā Paula stāsta par savu radošo procesu – kā māksliniece no idejas nonāk līdz gatavam darbam, kāpēc materiālu īpašību un izturības izpēte viņai ir tik nozīmīga un kā uztveres spēles caur materiāliem kļūst par daļu no viņas mākslinieciskās valodas. Viņa dalās arī pārdomās par starptautisko un Latvijas mākslas vidi, par darbu laboratorijās un sadarbību ar zinātniekiem, un par to, kā mākslinieks var kļūt “neredzams”, iegrimstot savā darbā.
Darba tapšanas process
Tu šobrīd dzīvo Londonā. Daudzslāņainā, kontrastiem bagātā un nepārtraukti mainīgā pilsētā. Kas šobrīd visvairāk piesaista tavu uzmanību tās ainavā? Kādas vizuālās vai emocionālās sajūtas šī pilsēta tevī šobrīd raisa?
Jā, es dzīvoju Londonā, un viena no lietām, kas mani šeit visvairāk saista, ir patiesi spilgtā mākslas vide – izstādes, radošie procesi un arī tas, kā cilvēki uztver mākslu. Londona šobrīd ir viens no centrālajiem mākslas attīstības punktiem pasaulē, kas padara to par ļoti sāncensīgu vidi. Tas arī ir iemesls, kādēļ es šeit vispār esmu, un tieši šeit es sevi visvairāk izaicinu tajā, ko es spēju mākslā izdarīt. Londona mani iedvesmo un izaicina gan profesionāli, gan personīgi.
Esi studējusi gan Latvijā, gan Londonā, kā arī papildus izglītojusies Islandē. Kā šīs dažādās pieredzes ir ietekmējušas tavu skatījumu uz mākslu un materiālu izmantojumu? Vai katra vieta atstājusi paliekošu nospiedumu?
Pilnīgi noteikti. Studijas un dzīve ārpus Latvijas mani ir norūdījušas un ļāvušas saprast, ka nav viena pareizā veida, kā radīt mākslu. Es devos studēt uz ārzemēm, lai attīstītu tehniskās prasmes, ko nejutu, ka varu izdarīt Latvijā pietiekamā līmenī. Tāpēc šī uzdrošināšanās bija dabisks un nepieciešams solis. Man bija īpaši svarīgi strādāt ar vairākiem materiāliem vienlaicīgi.
Man bija svarīgi pilnveidot metālapstrādes prasmes un paplašināt skatījumu uz tēlniecību. Studējot Sentmārtina Mākslas un dizaina koledžā, man bija iespēja būt līdzās modes dizaina studentiem, kuri, piemēram, metināja korsetes. Tas mani iedvesmoja un lika apjaust, cik cieši dažādas radošās disciplīnas var būt saistītas. No tā izauga jaunas saiknes un sadarbības.
Smags miegs. 2023. Audekls, eļļa, 105 x 85 cm. Foto: Gints Zvanis
Islandē un Londonā esi strādājusi mākslas un zinātnes sinerģijā, piemēram, rezidencē Making Waves sadarbībā ar japāņu zinātniekiem. Kā šīs sadarbības ir ietekmējušas tavu māksliniecisko domāšanu? Vai zinātne un eksperimenti ar materiāliem tev ir tikpat būtiski kā tēlniecības un glezniecības izteiksmes līdzekļi?
Man ir svarīgi, lai es savas idejas varētu realizēt pēc iespējas precīzāk, un tas bieži vien nozīmē darbu ar visdažādākajiem materiāliem. Es tiecos sekot idejai, kas nereti noved pie sarežģītiem materiāliem un tehniskajiem risinājumiem. Tāpēc eksperimenti ar materiāliem man ir tikpat nozīmīgi kā tradicionālie mākslas izteiksmes līdzekļi.
Studējot Londonā, man bija iespēja piedalīties rezidencē, kurā kopā ar japāņu zinātniekiem strādājām laboratorijās, pētot bioloģiskās inovācijas mākslā. Šajā rezidencē mēs eksperimentējām ar slime mold jeb pelējuma sēni un tējas sēnes kultūrām, veidojot jaunas struktūras un formas. Projekts balstījās arī uz dabas novērojumiem un to, kā šādi novērojumi var palīdzēt mākslas darba radīšanas procesā. Šī pieredze bija īpaša. Bet man patīk tradicionālie mākslas mediji. Caur jebko, kas ir šķietami eksperimentāls, es vienmēr atgriežos pie klasiskās glezniecības un tēlniecības.
Vai varam apgalvot, ka materiālu izvēlei pamatā ir rūpīgs izpētes process, kurā tiek testētas dažādas kombinācijas un reakcijas, un šeit nav vietas intuitīviem meklējumiem?
Materiāli seko idejām. Es nedomāju, ka tas ir intuitīvs process, drīzāk varbūt loģisks.
Materiālu izvēle vienmēr balstās izpētē un eksperimentos, līdz pilnībā izprotu katra materiāla potenciālu un iespējas. Man ir svarīgi saprast, kā konkrētais materiāls uzvedīsies ilgtermiņā, kādas ir tā īpašības un iespējamās pielietojuma formas. Eksperimentējot es meklēju ne tikai vizuālo efektu, bet arī izturību un kvalitāti.
Skats no izstādes "Neredzams". Foto: Emīls Lacums
Vai tehniskais darbs ar materiāliem prasa arī sadarbību ar citiem meistariem un amatniekiem, vai arī visu procesu veic pati?
Lielāko daļu darba veicu pati, bet tas atkarīgs arī no budžeta. Ja ir ierobežoti resursi, tad es strādāju viena, jo man ir svarīgi apgūt un saprast procesu. Taču, ja iespējams, es labprāt sadarbojos ar profesionāļiem – īpaši, ja nepieciešamas specifiskas zināšanas.
Ja nākotnē radīsies iespēja veidot lielākus darbus plašākā mērogā, noteikti iesaistītu citus speciālistus. Ir daudz talantīgu inženieru un zinātnieku, kuri ir ieinteresēti mākslā un gatavi pieņemt izaicinājumu, radot kaut ko šķietami neiespējamu.
Kurmis ar cukura nagiem. 2024. Kažokāda, metāls, cukurs, 105 x 88 x 33 cm. Foto: Emīls Lacums
Ja pievēršamies Purvīša balvai nominētajai izstādei “Neredzams”, būtu interesanti uzzināt, kā praktiski tika veidots, piemēram, “kurmis ar cukura nagiem”? Vai šajā darbā materiāli ir apstrādāti ar kādām specifiskām tehnoloģijām, kas nodrošina šo sirreālo efektu?
Jau ilgāku laiku strādāju pie tēlniecības darbu sērijas, kurā veidoju radījumus, kas nav konkrēti dzīvnieki, bet kuros var atpazīt dažādu dzīvnieku detaļas. Mani interesē ideja par to, kā, savienojot dažādus materiālus un formas, var radīt ko nebijušu. Piemēram, šim darbam ir forma, kas atgādina kurmi, bet aste vizuāli līdzinās vistai. Visi šie radījumi ir it kā morfēti, tie nepieder nevienai konkrētai sugai. Man ir svarīgi radīt objektus, kas vienlaikus šķiet pazīstami un sveši, suģestējoši un nedaudz traucējoši. Šo kurmi gribas vienlaikus paglaudīt, bet tajā pašā laikā tas šķiet nedaudz biedējošs.
Tehniski šis darbs ir daļa no sērijas, kurā metinu metāla skeletus un uz tiem velku virsū ādas. Mani interesē, kā dažādās virsmās var tikt translētas dažādas emocijas – šis darbs ir tam labs piemērs. Materiālu izvēle un apstrāde ļauj panākt iluzoru realitātes izjūtu, kurā skatītājs var sajust gan taktilo efektu, gan vizuālo neatbilstību starp pazīstamo un negaidīto.
Darba tapšanas process
Kā tu kopumā raksturotu savu radošo procesu – soli pa solim?
Es ļoti daudz rakstu – man šķiet, ka idejas sākas vārdiskā formā un tikai pēc tam pārvēršas tēlos un formās. Sākumā pierakstu visu, kas ienāk prātā, pēc tam cenšos šīs domas vizualizēt, uzzīmēt un tikai tad izdomāju labāko materiālo risinājumu to realizēšanai. Dažas idejas pārtop trīsdimensionālos objektos, citas kļūst par zīmējumiem vai gleznām.
Liela iedvesma nāk no novērojumiem – skatoties apkārt, pievēršu uzmanību apģērbiem, audumiem, arhitektūrai. Es domāju par materiāliem, to nozīmi un iespējām – kas notiktu, ja pats materiāls sāktu domāt? Kā es varētu ar to savienoties? Kas rodas, ja divas dažādas vielas sapludina kopā – kāda ir šī trešā, jaunā substance, kas no tām izveidojas?
Studiju gados esmu apguvusi plašu tehnisko prasmju klāstu, kas ļauj eksperimentēt un būvēt skulptūras, testēt idejas un sekot to attīstībai. Piemēram, metinot tērauda skeletus, mani fascinē doma, ka tie ir kā spēcīgāki, izturīgāki skeleti par kauliem – it kā īpašas asakas vai iekšējie žogi, kas piešķir jaunus naratīvus materiālajai struktūrai.
Darba tapšanas process
Samts, mati, cukurs, āda – tie visi ir materiāli ar spēcīgu taustes dimensiju. Cik lielā mērā skatītājam ir ļauts šos darbus sajust fiziski? Vai pieskārienam tavā mākslā ir īpaša nozīme?
Izstādē darbi nav paredzēti taustei, lai gan mani šis aspekts ļoti interesē. Šajā izstādē tie ir jātausta ar acīm. Mani saista tas, kā dažādi materiāli var maldināt skatītāja uztveri – piemēram, radot apmānu, ka kaut kas, kas vizuāli atgādina ādu, patiesībā ir augu šķiedras vai tējas sēne. Izstāde ir sava veida apmāns un sapnis, un sapņi ir mānīgi.
Nākotnē man ir interesanti domāt par taustes sajūtu un to, kā to iespējams panākt vizuāli. Taču šeit pastāv izaicinājums – viss, kas tiek pakļauts tiešai taustei, ātri nolietojas. Piemēram, ja iedomājamies bronzas skulptūras... Un man tas šķiet ļoti skaisti!
Darba tapšanas process
Bet arī šie materiāli pat bez to aptaustīšanas laika gaitā piedzīvos pārmaiņas. Piemēram, āda var savīst vēl vairāk, cukurs – sadrupt…
Starp citu, tējas sēne var būt ļoti izturīga, ja to pareizi apstrādā. Ja tā vienkārši izkalst, tā kļūst trausla un var sadrupt, bet, ja to apstrādā ar vasku un citām metodēm, tā var kalpot gadiem. Izstādē ir darbi, kas saglabājušies jau septiņus gadus. Ir dizaineri, kas no šī materiāla veido somas un jakas. Protams, materiāls ar laiku maina krāsu, bet tas ir daļa no tā dabiskās transformācijas.
Fonda “Mākslai vajag telpu” vadītāja Katrīna Jaunupe, vērtējot tavu darbu, izcēlusi, ka tie ir gan trausli, gan ļoti robusti. Vai piekrīti šim apgalvojumam? Kā tu panāc šo kontrastu?
Jā, es tam pilnībā piekrītu. Es speciāli necenšos panākt šo kontrastu, bet tas rodas dabiski – varbūt tāpēc, ka mani interesē materiālu īpašības un to potenciāls. Mani darbi ir spēcīgi un jūtīgi vienlaikus – tā es to redzu. Robustuma ziņā nākotnē vēlos panākt vēl lielāku ilgtspējību. Mani interesē, kā, piemēram, vijīgās un trauslās linu šķiedras varētu padarīt cietas, izturīgas un it kā mūžīgas.
Vai ir kāds materiāls, ar kuru tev attiecības neveidojas? Kurš materiāls bijis visizaicinošākais? Un vai ir kāds, kas vēl nav padevies?
Man šķiet, ka esmu izcili slikta keramiķe! Man ar keramiku ir sarežģītas attiecības – nekādi nevaru panākt, lai tā izskatītos tieši tā, kā es vēlos. Māli man ļoti patīk, bet es tos vairāk izmantoju procesā kā plāksteri, nevis gala rezultātā. Taču kopumā man patīk izaicinājumi, un, ja kāds materiāls šķiet sarežģīts, es tikai vēl vairāk vēlos ar to strādāt.
Skats no izstādes "Neredzams". Foto: Emīls Lacums
Izstādes nosaukums “Neredzams” savā ziņā uzrunā kā konceptuāls izaicinājums. Saki, vai skatītājam šis “neredzamais” tavos darbos ir aktīvi jāmeklē?
Izstāde ir vizuāli klātesoša, bet saucas “Neredzams”. Mani interesē šī spriedze starp uztveri un realitāti. Mani interesē tas, kā skatītājs skatās uz šo izstādi... Tas, ka jebkurš, kurš vēro izstādi, neredz nevienu citu skatītāju. Skatītājs pats ir neredzams, un neredzama esmu arī es, izstāde sastāv tikai no manām paliekām.
Izstāde tapa ziemā, kad viss bija tumšs un noslēgts. Es pavadīju daudz laika savā darbnīcā, nekur nepiedaloties, nevienu nesatiekot, esot fiziski neklātesoša. Tas lika man domāt par klātbūtnes un neklātbūtnes sajūtām – arī par to, kā mākslinieks var kļūt “neredzams”, iegrimstot savā darbā.
Darbi rodas, taču mākslinieka fiziskās klātbūtnes vairs nav, viņš ir kā sapņu pasaulē. Šī nosacītā “neredzamība”.
Matu zvaigznes 1. 2024. Lina šķiedra, epoksīda sveķi, 101 x 92 cm. Foto: Gints Zvanis
Vai, tavuprāt, māksliniekam pašam ir jābūt “redzamam” savos darbos?
Mākslinieks savos darbos vienmēr ir klātesošs – pat tad, ja viņš to neplāno. Jo ilgāk strādāju, jo vairāk redzu, ka mans skatījums un pieredze neizbēgami iespiežas katrā darbā. Tas ir kā enerģijas nezūdamības likums – viss, ko es ielieku savā darbā, kaut kādā formā tajā arī paliek. Laika gaitā arī veidojas kustības un rakstura iezīmes, kas raksturīgas man un kas neizbēgami iespiežas manos darbos. Domāju, to sauc par mākslinieka rokrakstu, visu šo lietu kopumu.
Minēji, ka izstāde ir kā sapnis. Vai “Neredzams” ir kā viens sapnis, kas nevar pastāvēt, ja izjauc tā struktūru? Mākslas darbi šajā izstādē ir atsevišķi eksistējoši vai arī tie ir kā elementi lielākā, savstarpēji sasaistītā sistēmā?
Šī izstāde ir veidota kā viens veselums – visi darbi ir radīti speciāli šai videi, un kopā tie veido vienotu telpisku pieredzi. Protams, daļa no tiem varētu pastāvēt arī patstāvīgi, taču šajā kontekstā tie ir daļa no vienotas sapņu telpas, kur katrs elements papildina un mijiedarbojas ar citiem.
Runājot par manu pieeju darbam sērijās – tas vairāk attiecas uz to, ka strādāju noteiktu materiālu ietvaros, vienlaikus eksperimentējot ar dažādiem tehniskajiem risinājumiem. Šajā izstādē šīs paralēlās pieejas savienojas, veidojot noslēgtu, sapņainu vidi, jo specifiskā LOOK! galerijas telpa man radīja asociācijas ar sapņu istabu.
Papēžu telts. 2024. Tējas sēne, tekstils, 40 x 40 x 16,5 cm
Matu sirdis. 2024. Lina šķiedras, epoksīda sveķi, 48 x 27 cm
Foto: Gints Zvanis
Izstādes pieteikumā lasāma šāda divrindīte: “It kā. Tu būtu sapiņķerējies. / Savā prātā. Matu zvaigznītēs.” Vai prāts, kas “sapiņķerējies matu zvaigznītēs”, ir metafora radošajam procesam?
Jā, pilnīgi noteikti. Un es domāju, ka to var uztvert arī kā metaforu vērošanas procesam. Šī frāze, manuprāt, ir vārdiski vizuāla atsauce uz to, kas ir redzams izstādē – kā vedinājums skatītājam, ka viņš varētu ieraudzīt tur redzamo.
Tu pievērsies starpstāvokļiem – starp miegu un nomodu, starp materiālu un sajūtu, starp pazīstamo un svešādo. Vai šie starpstāvokļi tev šķiet auglīgāki par skaidrām robežām?
Starpstāvokļi ir svarīga tēma, ar kuru strādāju. Arī mani darbi bieži vien eksistē šādā starpstāvoklī – piemēram, tie nav konkrēti dzīvnieki, bet sastāv no pazīstamām detaļām, kas skatītājam var likt domāt par dažādiem iespējamiem tēliem.
Starpstāvoklis ir kaut kas ļoti vilinošs, kur cilvēkam ir patīkami atrasties – stāvoklis, kad realitāte varbūt nav tik ērta, kā gribētos. Un starpstāvoklis ir sapnis, kas ir starp miegu un nomodu. Arī darbs ar materiāliem, atrašanās šajā eksperimentālajā teritorijā ir starpstāvoklis, jo nekad nezini, kā tieši tas rezultēsies. Starpstāvoklis, manuprāt, ir ļoti skaista tēma.
Darba tapšanas process
Vai šo tevis radīto tēlu jeb radījumu, kā tu tos sauc, tapšanai ir bijis kāds konkrēts literārs, mitoloģisks vai vizuāls iedvesmas avots?
Jā, es domāju, ka visi šie tēli ir sakombinēti no dažādiem iedvesmas avotiem. Es nevarētu nosaukt vienu konkrētu mītu vai grāmatu, kas tos ietekmējusi, bet noteikti var atrast daudz paralēļu ar pasakām, mītiem.
Mani vienmēr ir fascinējusi ideja par radījumiem, kas neiederas vienā kategorijā, – būtnēm, kas ir daļēji pazīstamas, bet tajā pašā laikā pilnīgi svešas. Tas ir kaut kas līdzīgs Frankenšteina monstram – sakombinēt dažādas lietas un radīt kaut ko jaunu. Vizuālā ziņā mani vienmēr ir piesaistījis viduslaiku bestiāriju princips, kur dzīvnieki tiek attēloti nevis pēc reālās dabas, bet balstoties uz interpretācijām, pieņēmumiem un dažādiem kultūras slāņiem.
Taču neko konkrētu es negribu minēt – savos darbos cenšos radīt jaunu skatpunktu uz šiem radījumiem, lai tie nebūtu tikai atsauces uz pagātni, bet arī veids, kā domāt par formu, būtību un robežām no jauna.
Kā tu redzi Latvijas laikmetīgās mākslas attīstību šobrīd? Vai, tavuprāt, vietējā mākslas vide ir pietiekami atvērta eksperimentiem un jaunām mākslinieciskajām pieejām?
Latvijas laikmetīgās mākslas vide attīstās, taču, lai māksliniekiem būtu plašākas izpausmes iespējas, būtiska ir atbilstoša infrastruktūra. Manuprāt, ļoti svarīgi būtu, ja studiju laikā jaunajiem māksliniekiem būtu pieejamas darbnīcas, kurās var apgūt materiālu apstrādes pamatus. Šādas zināšanas ne tikai palīdzētu labāk izprast tehniskos procesus, bet arī ļautu apzināties, kā efektīvi plānot un realizēt savus darbus.
Tāpat es uzskatu, ka laikmetīgās mākslas izglītība būtu jāiekļauj jau pamatskolas un vidusskolas līmenī. Māksla ir ne tikai estētiska izpausme, bet arī laikmeta atspoguļojums – tā fiksē domas, sociālās pārmaiņas un kultūras attīstību. Tomēr es neesmu pārliecināta, cik lielā mērā sabiedrība to apzinās un novērtē.
Ļoti svarīgi ir saglabāt māksliniecisko brīvību – izpausmei nekad nevajadzētu tikt ierobežotai vai cenzētai. Katram mākslas darbam ir sava vieta un konteksts, kurā tas vislabāk uzrunā skatītāju un pilda savu uzdevumu.
Mākslai nevajadzētu pielāgoties sabiedrības gatavībai. Nav nozīmes, vai vide ir vai nav gatava; mākslinieka uzdevums ir piedāvāt jaunas formas, šokējošo un šķietami garlaicīgo, paplašinot uztveres robežas. Bieži vien sabiedrība pati nezina, ko tā vēlas, un tieši tāpēc māksliniekam jārāda sava vīzija un jāvirza kultūras attīstība.
Mākslinieks nedrīkst ļaut sabiedrībai definēt, kas ir māksla un kādam jābūt māksliniekam – tas ir viņa paša darbs: būt, radīt un izaicināt. Latvijas kultūrvidei nepieciešams vēl vairāk daudzveidības un jaunu ideju!
Latviešu māksliniekiem ir jātiecas pēc starptautiskas sadarbības – jāveido kontakti ar ārzemju institūcijām un māksliniekiem, jāiesaista viņus projektos gan šeit, gan ārvalstīs. Latvijā ir daudz talantīgu un zinošu mākslinieku, taču mūsu ģeogrāfiskais novietojums nav tradicionāls maršruts kolekcionāriem un mākslas tirgus dalībniekiem Centrāleiropā. Tāpēc ir īpaši svarīgi aktīvi iesaistīties starptautiskā apritē un padarīt Latvijas mākslu redzamāku.
Viena no lielākajām nepieciešamībām Latvijā ir Laikmetīgās mākslas muzejs. Tas būtu spēcīgs atskaites punkts gan māksliniekiem, gan skatītājiem, palīdzot sabiedrībai labāk izprast laikmetīgo mākslu un novērtēt tās nozīmi. Šobrīd šķiet, ka daudzi cilvēki uztver galerijas kā kaut ko svešu, taču muzejs varētu kļūt par tiltu starp mākslu un sabiedrību, veicinot interesi un izpratni par laikmetīgās mākslas procesiem.
Protams, būtisks aspekts ir arī ekonomiskais atbalsts – Latvijā vajadzētu vairāk mākslas pircēju, jo tas veicinātu gan mākslas attīstību, gan mākslinieku ilgtspēju. Taču pašiem māksliniekiem arī jābūt uzņēmīgiem, jāmeklē veidi, kā finansēt un attīstīt savu radošo darbību. Tas ir viens no sarežģītākajiem izaicinājumiem radošajā profesijā.
Latvijā šobrīd ir īpaši svarīgi ļaut notikt eksperimentiem un jaunām iniciatīvām. Mākslai jābūt platformai, kas rosina domāt, diskutēt un izaicināt ierasto. Tikai caur aktīvu iesaisti un nepārtrauktu attīstību laikmetīgā māksla var sasniegt savu pilno potenciālu.
Paula Zvane. Foto: Arnis Balčus
Kā tu definētu savu vietu Latvijas mākslas ainavā? Vai, darbojoties starptautiskā vidē, joprojām jūtaties saistīta ar Latvijas mākslas procesu?
Jā, es ļoti aktīvi iesaistos Latvijas mākslas vidē – gan ar izstādēm, gan īpaši ar rezidenču organizēšanu un dalību brīvdabas mākslas telpā “Savvaļa”. Rudenī plānojam izstādi kopā ar islandiešu māksliniecēm, kas notiks gan Igaunijā, gan Latvijā, un paralēli veidojam arī kopīgu rezidenci “Savvaļā”, kur aicinām māksliniekus no Eiropas un Ziemeļvalstīm.
Protams, man ir svarīgas arī izstādes ārvalstīs un pieredze, ko tās sniedz. Katra vieta piedāvā savu specifiku – gan izaicinājumus, gan priekšrocības. Mākslas radīšana nekad nenotiek ideālos apstākļos, un neviena vieta nepiedāvā utopisku vidi, kur viss ritētu gludi. Māksliniekiem ir svarīgi pielāgoties, sadarboties un spēt risināt sarežģītas situācijas. Nav tā, ka ārvalstīs viss ir labāk – tur vienkārši ir citādāk, ar citiem izaicinājumiem un iespējām.
Ja man būtu pilnīga izvēles brīvība, es nevēlētos būt piesaistīta vienai konkrētai mākslas videi – es vienkārši radītu jaunus darbus jebkur, kur man būtu iespēja to darīt. Un vēl labāk – ja varētu sadarboties ar iedvesmojošiem cilvēkiem visā pasaulē. Vienlaikus man ļoti patīk attīstīt projektus Latvijā, jo daudziem ārvalstu māksliniekiem šeit ir īpaša pieredze. Viņi novērtē izpausmes brīvību, ko Latvija var piedāvāt un kas ne vienmēr ir pieejama citviet.
