Sakņu tīkls, kas notur smiltis vējainā dienā
Saruna ar Ingu Melderi un Luīzi Nežberti par kopizstādi “Saulstāves”
Vēl līdz 17. novembrim Kim? Laikmetīgās mākslas centrā Sporta ielā 2 ir apskatāma Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes kopizstāde “Saulstāves”. Abu mākslinieču sagatavošanās izstādei noritēja aptuveni gada garumā intensīvā (“Man bija samērā strikts ritms, pie kura pieturējos pēc diezgan sportiskas metodes,” saka Inga Meldere) darbā mākslinieču studijās Helsinkos un Vīnē. 9. oktobrī tiešsaistē fiksētā saruna starp māksliniecēm un mani, izstādes kuratori, sniedz tālāku ieskatu izstādes koncepcijā, mākslinieciskajās izvēlēs un sadarbības metodēs, abām autorēm nu jau atrodoties savās mītnes vietās ārpus Rīgas.
Inga Meldere un Luīze Nežberte. Skats no izstādes “Saulstāves” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks
Pirms pāris gadiem uzaicināju Ingu ilgi gaidītai personālizstādei Kim?, kas tālāk izvērsās par Ingas interesi piepulcināt Luīzi šīs izstādes kopveidošanā. Inga, kas Tevi pamudināja personālizstādi padarīt par duo-sadarbību un dialogu tieši ar Luīzi? Kas jūs abas piesaista vienas otras darbībā?
Inga Meldere: Tas, kas mani piesaistīja Luīzes praksē, man asociējas ar kaut ko jaunu un vēl neatklātu. Kaut ko tādu, kas, manuprāt, būtu raksturojams kā zināma veida interese par romantismu – tāda jauna veida romantismu. Pirmo reizi šo terminu sev noformulēju pēc Venēcijas biennāles apmeklējuma 2017. gadā, kad vācu performanču māksliniece Anne Imhofa ieguva Zelta lauvas balvu par savu projektu “Fausts” Vācijas paviljonā. Noskatoties viņas performanci un papētot mākslinieces darbību, radās priekšstats, ka te iezīmējas jauna veida vizualitātes un izpratne, kā par mākslu var runāt un kā to var risināt. Luīze ar savu mākslas praksi veiksmīgi ieplūst šajā – tā dēvētajā “jaunā romantisma” teritorijā, kas man pašai arī liekas saistoša. Luīze ir ieinteresēta lietās, nemitīgi nododas jauna veida pētījumiem un meklējumiem, ir atvērta dialogam ar dažādu paaudžu māksliniekiem un domātājiem, kā dzīvajiem, tā aizgājušajiem. Tas, savukārt, sasaucās ar manu mākslas praksi, kur nemitīgi uzrodas un mainās intereses, virzieni – nereti mijiedarbē ar citiem radošiem domātājiem.
Skats no Ingas Melderes studijas Helsinkos ar darbiem procesā. Foto: Inga Meldere
Luīze Nežberte: Vēl pirms satikšanās klātienē mums aizsākās saistoša komunikācija – sazinoties Instagram. Tajā valdīja abpusēja sapratne un uzticība, kas mūs satuvināja, un, dzīvojot ārpus Latvijas, bieži vien ir vērtīgi, ja ir domubiedrs, ar kuru var pārrunāt dažādas lietas pazīstamā valodā, vērojot procesus no malas. Mēs dalām abpusēju interesi par vēsturi, spēli ar īstenību, klasifikāciju jaukšanu, kā arī aizraušanos ar līdz šim piemirstas vai aizsegtas vēstures mirkļu aktualizēšanu jaunā veidolā.
Inga Meldere un Luīze Nežberte. Skats no izstādes “Saulstāves” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks
Pievēršoties konkrētāk izstādei, Ingas uzaicinājums sadarbībai nāca ar papildus nodomu sekot tam, ko Luīze piedāvās kā sākumpunktu. Kā sava veida “zvans un atbilde” (call and response) metode, kur nereti divu atšķirīgu elementu secība liek pamatus garākas sarunas izvēršanai. Luīzes piedāvātais sākumpunkts bija ļoti specifiska, pat margināla Latvijas kultūrvēstures epizode, saistīta ar hernhūtiešu atstāto kultūras un vernakulārās arhitektūras mantojumu 18.–19. gadsmita periodā. Luīze, kāda bija Tava sākotnējā satikšanās ar to, kas izvērsies par vienu no centrālajiem izstādes stūrakmeņiem – tā dēvētajām “sauļotajām kolonnām” un Paula Kundziņa atstāto mantojumu? Inga, kāda, savukārt, bija tava atbildes reakcija šim “uzsaukumam”?
L.N.: Aizmetņi ir manas sarunas ar izstādes pašizdokļa-zīna grafisko dizaineri Stefanu Pavlovski, kas ir arī arhitekts, kurš kopā ar Austri Mailīti strādājis pie Dziesmu svētku estrādes projekta būvju ekspozīcijas. Stefans veica arhīva materiālu izpēti un vēsturisko estrāžu rekonstrukciju publikācijai ‘’Latviešu Vispārējo dziesmu svētku būvju evolūcija 1873–2023’’. Pēc sarunām par vēsturi nokļuvu paviljonā, kas atrodas līdzās jaunajai estrādei, kur glabā vēstures artefaktus no aizgājušiem Dziesmu svētkiem.
Tur bija izvietots neliels arhitekta un vēsturnieka, Brīvdabas Etnogrāfiskā muzeja dibinātāja Paula Kundziņa (1888–1983) veidotā 1926. gada Dziesmu svētku staba modelis, un mani ieinteresēja tā forma. Tālāk, žurnālā “Latvijas Arhitektūra” uzgāju Kundziņa rakstu par sauļotajiem stabiem un vernakulārās arhitektūras elementu izmantošanu. Materiālu pavadīja pirmā valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa,1756. gadā celtā Brāļu draudzes saiešanas nama Gaidē melnbalts, grafisks fotoattēls. Mani fascinēja šajā attēlā redzamās, pa perimetru izvietotās kolonnas, kuru centrālais apaļojums un no tā izrietošās ģeometriskās šķautnes lika domāt par Rietumu pasaules tēlniecības kanonu, itāļu futūrisma space age 60.–70. gadu dizainu u.c. Sākotnējā sajūsma par šo netīšām uzieto formu izvērtās par iegrimšanu tēmā par Latvijas vēsturē nozīmīgo hernhūtiešu darbību un mantojumu. Es Ingai nosūtīju to melnbalto attēlu ar Gaides saieta kolonnām, kā arī attēlu ar Paula Kundziņa kolonnām. Tas bija sākums.
Kolonnu izgatavošanas process Vīnē. Foto: Luīze Nežberte
I.M.: Es visā šajā piedāvātajā tematikā un atsauču laukā patiesi ieinteresējos, lai gan varbūt no nedaudz atšķirīga skatpunkta. Mazāk caur formu, bet caur cita veida asociācijām, kas manī uzjundīja iedrošinājumu atšķirīgākiem intuitīviem meklējumiem. Turpinot saziņu, vienā no sarunām mēs sākām runāt par lietuviešu izcelsmes arheoloģi un antropoloģi Mariju Gimbutieni (1921.–1994) un viņas pētījumu par neolīta un bronzas laikmetu Baltijas teritorijā. Viņas grāmatas mani ieinteresēja, un tajās atradu atbildes uz dažādiem jautājumiem, kuri sen jau urdīja. Piemēram, apzināta izpratne par šībrīža Latvijas teritorijas kā tādas veidošanos un iezīmēšanos. Mani interesē vieta, no kurienes esmu nākusi, vēlējos padziļinātāk apzināt posmu vēsturē, kas man līdz šim nebija tik skaidrs. Lai arī tās visas varētu uzskatīt par sava veida interpretācijām, tomēr šīs izpētes ceļā es pati sev daudz ko noskaidroju.
Gimbutienes veiktā reģiona vēstures un ģeogrāfijas aspektu izpēte papildus tiek skatīta arī kā autorei saistošā sievietes lomas izcelšana un svinēšana; tas, kā reģionā valdošais sievietes-mātes-dabas kults licis pamatus mūsu samērā matriarhālajai sabiedrībai. Manuprāt, tas labi “saslēdzas” ar jūsu atsevišķajām un izstādē kopīgi risinātajām praksēm, kurās virmo feministiski iekrāsota pārliecība. Kas interesanti, jūsu uzskati veido savdabīgu un rosinošu spriedzi ar majestātiskajām, pa izstādes perimetru izvietotajām vertikālēm – augšminētajām kolonnām. Jūsu interpretācijā šie neizbēgami maskulīnie, ar varu, pat agresiju asociētie lielumi - stāvi, kļūst “rāmāki”, “ieturētāki”.
L.N.: Specifiski par maskulīno kolonnas žestu es nedomāju, taču, nenoliedzami, “uzsliet” telpā kaut ko, kas tiecas vertikāli, ir vispārzināms, kulturvēsturiski pieblīvēts paņēmiens / vēstījums. Man svarīgi bija, kā sauļotie stabi eksponēsies konkrētajā vietā un reaģēs uz Kim? telpas arhitektūru – šīs skulptūras ir tādi kā mētelīši Kim? jau esošajām kolonnām-stabiem. Gimbutiene tieši rakstīja par šo seno cilšu totēmiem un kolonnām, par to, ka viņu uztverē “debesis virs mūsu galvām nav nekas cits, kā jumts, ko tur šie stabi”. Manā interpretācijā šī darbība paliek par žestu – novilkt līniju telpā un savienot šīs debesu - zemes plaknes.
I.M.: Kolonnu ietērpšana “mētelīšos” vienlaicīgi ir arī ļoti sargājošs un mātišķs samīļošanas žests.
Datora skices gleznai “Bezdelīgas perēklis”. Foto: Inga Meldere 
Pievēršoties vairāk jūsu individuālajām praksēm un skatītājiem neredzamajam darbam studijā, Inga, viena no acīmredzami nolasāmākajām pieejām tavā praksē ir nodarbošanās ar tā saukto “paplašināto glezniecību”, to plašinot arvien tālāk. Pēdējo gadu darbos izteikti nolasāmi divi atsevišķi “spoguļošanās pāri”. No vienas puses – tevis pašas ar viedtālruni uzņemtie attēli, kuros redzams, piemēram, muzejs Atēnās vai Helsinku nomales pieturvietas, – tie pārklāti ar slāni, kas palienēts no dažādiem esošiem avotiem un kultūrvēstures un folkloras resursiem, un pēc tam – līdz lielākai vai mazākai neatpazīstamībai – tevis gleznieciski pārinterpretēts. No otras puses – arī pats darbu izgatavošanas paņēmiens ir daudzslāņains: iepriekš digitāli apstrādāto attēlu UV druka uz audekla, kas pārklāta ar akrila un/vai eļļas uzlikumiem.
I.M.: Attiecībā uz “paplašināto glezniecību”, tā man ir glezniecība uz attēla ārpus ierastā sākumpunkta – glezniecība uz balta audekla. Attēls man kalpo par sākumpunktu “problēmai”, kas man caur glezniecību ir jāatrisina. Ar baltu audeklu to nāktos darīt ilgāk, un tas ietvertu problēmas radīšanu, izsvērtu tās atrisinājumu izsekošanu. Interesanti, ka šoreiz man UV apdrukātie audekli jau bija sagatavoti, tomēr stāvēja neturpināti, neatrisināti, jo jutos ar tiem iestrēgusi. Izstādes konteksts bija lielisks iegansts pie tiem atgriezties. Man tikai atlika apstiprināt sev galvā idejas un pasēdēt ar tām. Parasti darbs ar attēliem notiek intuitīvi, eju cauri attēlu arhīviem, lieku kopā, skatos, ir “klikšķis” vai nav, būs labs turpinājums vai nē. Viens no Tevis pieminētajiem folkloras resursiem bija Latviešu folkloras krātuves digitālais arhīvs, par kuru man pastāstīja folkloriste un stāstniece Ina Celitāne, kura interesējās un meklē jaunus veidus, kā folkloru popularizēt ārpus ierasti didaktiskām un nedaudz tradicionālajām pieejām.
Inga Meldere un Luīze Nežberte. Skats no izstādes “Saulstāves” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks
Vēl jautājums Ingai, pievēršoties taviem mazākajiem darbiem izstādē no pāris simtus darbu plašās sērijas. Tos aizsāki nesenās pandēmijas laikā un pati dēvē par sava veida “elpošanas vingrinājumiem”. Vai te būtu rodamas atsauces un saikne ar emocionālās un mentālās veselības stiprināšanu, pašārstniecību, meditāciju?
I.M.: Jā, tas noteikti tā arī ir. Tiem pievērsos kā rutīnas, elpošanas un rokas treniņam. Ļāvu rokai neapzināti, relaksēti aptvert “teritoriju” un tikai tad pieslēgt prātu un reaģēt uz nospiedumiem – triepieniem, švīkām vai porolona rullīšu trajektorijām – uz virsmas, ko nule kā biju radījusi.
Ingas Melderes darbs izstādē “Saulstāves” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks
Gandrīz vai jau minētā call and response metode, kur roka dod priekšlikumu, bet mans prāts reaģē, radot nolasāmu attēlu. Sākotnējais nodoms tos bija radīt ātri – vienā gleznošanas sesijā kā impulsus un pie tiem vairs neatgriezties, bet ne vienmēr tas izdevās un prasījās turpinājums, uzslāņojums, beigās arī nosaukums.
Skats no darba procesa studijā. Foto: Luīze Nežberte
Luīze, tevi arī nodarbina paplašinājuma jēdziens, bet tieši specifiski tēlniecības, skulptūras un instalāciju virzienā. Interesētu vairāk uzzināt par taviem kodiem “paplašinātajai tēlniecībai”. Kā ar to strādā, kā integrē dažādus konceptuālus žestus un risini tos ar apzināti izvēlētu specifisku materiālu palīdzību.
L.N.: Vispārinot man tēlniecība ir pretnostatījums – spriedze. Kaut kas, kas aptver nematerialitāti caur attiecībām, kā arī materialitāti caur attiecībām. Atskatoties pagātnē, tēlniecība ir tāda forma, kas skatītājam nerāda un nesaka, kurš ir pareizais leņķis, kā uz to skatīties. Svarīgs ir fiziskais pieredzējums, apskatot darbu un atrodot savu skatupunktu. Man vienmēr, domājot par darbu, ir svarīgs interpretācijas elements, jo necenšos atdarināt vienu vēsturisku formu vai dokumentu. Mani interesē ne tikai formu, bet arī materiālu vēstures. Abās kolonnās izmantotais MDF materiāls ir apzināti izvēlēts, jo šīm koka kompozīta plāksnēm ir interesenta vēsture, kas izriet no risinājuma atrašanas pārpalikumu optimizēšanai arvien pieaugošajā kokapstrādes nozarē 20. gadsimta 60. gados. Šī necilā plāksne, līdzīgi tādiem vērtīgākiem materiāliem kā marmors, nes savu unikālo materiālo vēsturi, un pāreja no atbirām uz rafinētu materiālu iezīmē izmaiņas attieksmē kā ražošanas, tā arī radošajā industrijā.
Inga Meldere un Luīze Nežberte. Skats no izstādes “Saulstāves” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks
Otra izstādē iekļauto tavu darbu grupa ir tāda kā logu, kastīšu, pat medicīnisku aprīkojumu atgādinoša metāla struktūra – instalācija. Uz šo metāla skulptūru gludajām, anonīmajām virsmām esi spraudusi, ievietojusi savienojuma vietās vai pat skatam paslēpusi dažādus vizuālus kārtojumus – fotogrāfijas. Šie materiāli iezīmē tavu interesi par apropriāciju, citēšanu, aizņemoties un atsaucoties uz pavisam konkrētiem gan šodienas, gan pagātnes autoriem. Te figurē Maiks Kellijs(Mike Kelley), Džeisons Dodžs (Jason Dodge), Luca Bahere (Lutz Bacher) – starptautiski zināmi un vienlaikus noslēpumainības apvīti vārdi. Izstādes kontekstā man tas liek runāt par sava veida “analoģisko domāšanu” jeb “pārklājumiem” (overlap), savelkot kopā un veidojot attiecības starp tiem, kuriem sākotnēji šķietami nav īsti nekā kopīga, kā, piemēram, Pauls Kundziņš un Maiks Kellijs.
L.N.: Visi šie minētie mākslinieki ir man ļoti svarīgi. Savā praksē esmu pievērsusies viņu padziļinātai pētīšanai tieši noslēpumainības un relevances dēļ, mani interesē mākslinieka-blēža pozīcija. Atsaucoties uz izstādes zīnu, kur iekļauts jauks Nikolā Burjo citāts par to, ka māksla ir intuitīvās attiecībās ar mākslas vēsturi un mūsdienās vairs neaprobežojas ar to, ko saprotam kā apropriāciju, kas saistīta ar īpašumtiesību ideoloģiju. Pēdējās desmitgadēs viss virzās uz formu izmantošanas kultūru un nepārtrauktas zīmju darbības kultūru, kuras pamatā ir kolektīva dalīšanās ideja. Pilnīgi visi, kas nodarbojas ar mākslu, savā veidā mēģina autentiski attēlot dzīves pieredzi. Pastāv nepārtraukta kopīga mērķa apziņa, kas paliek nemainīga. Līdztekus autortiesībām un “zagšanai”, man ļoti interesē sasaukšanās, pēctecība un spēles ar kanonu.
Riežupes smilšalās saraktās smiltis un žāvēšanas process Ingas Melderes tēva garāžā Snēpelē. Smiltis izmantotas izstādē apskatāmajā smilšu instalācijā “Simbiocēna”. Foto: Juris Melderis
Noslēgumā vēlētos aprunāties par kopdarbu – sadarbībā ar māksliniecēm Elīnu Vītolu un Ievu Putniņu veidoto smilšu instalāciju “Simbiocēna”, kas, izklājusies uz izstādes noslēguma telpas grīdas, kalpo par taustāmu turpinājumu tepat, izstādes “virtuves zonā” izvietotajai pigmentu laboratorijai. Inga, pastāsti, lūdzu, vairāk darbu ar krāsu pigmentiem, tā aizsākumiem un tavu interesi par tiem.
I.M.: Domājot retrospektīvi, kāpēc mani šis process ieinteresēja, jāvelk paralēles ar to, kāpēc man restaurācija savulaik bija apzināta izvēle. To ir ietekmējusi vieta, kur uzaugu. Rūdīta, šarmanta, nobružāta un ar vēsturi tik ļoti saistītā Kuldīga. Tā ietekmējusi citas apzinātas izvēles – glezniecību un aktivitātes pedagoģijā, kas glezniecības praksē atspoguļojas kā interese daudzslāņainībā un stāstījumā. Izstādes kontekstā tam par vizualizāciju lieliski kalpo smilšu glezna - instalācija, kur dialogā ar Elīnu un Ievu pigmentus izmantojām kā glezniecības instrumentu uz glezniecībai mazāk ierastā smilšu “audekla”.
Priekšplānā Ingas Melderes, Elīnas Vītolas un Ievas Putniņas veidotā smilšu instalācija “Simbiocēna”. Foto: Ansis Starks
Studējot glezniecību Helsinkos, apmeklēju materiāla mācības kursu, un pigmentu gatavošana no augiem bija jauns veids, kā runāt par dabas dažādajām aģencēm vai vienkārši – aprīkot sevi ar krāsu materiāliem. Nevis kaut ko krāsot ar augiem, bet iegūt no tiem krāsvielu, kuru iespējams izmantot tālāk.
Pigmentu vārīšanas un žāvēšanas procesa ainas. Foto: Inga Meldere 
Lai arī gleznošana ar šīm pigmentu krāsām mani neinteresē tradicionālajā izpratnē, tās fascinē kā materiāls. Paskatīties uz sev apkārt esošajiem augiem, uzzināt, ko tie var pastāstīt vēl – ārpus smaržas, izskata, ārstniecības vai kaitniecības. Apbrīnot augus par spēju veidot sakņu tīklu, kas notur smiltis vējainā dienā. Sakņošanās, tīklošanās arī kā sadarbības modelis, kuru izmantojām, radot simbiocēnu un izvēloties šo terminu par instalācijas nosaukumu. Aizgūstot un dalot vienai ar otru ne tikai kopīgās darīšanas enerģiju, bet arī radīšanas prieku.
Ingas Melderes selfijs ar Luīzi,Nezberti Rīgā, 2024
***
Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes kopizstāde “Saulstāves” 2024. gada 3. ceturksnī nominēta Purvīša balvai 2025
