Fotoreportāža: jaunas izstādes Kim?

16.07.2021

Foto: Kristīne Madjare

Sabīnes Verneres darbi un “Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā”

Kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz 12. septembrim ir skatāmas divas izstādes: Sabīnes Verneres darbu izstāde un izstāde – performance “Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā”.

Sabīnes Verneres jaunākajā – vientulības, pandēmijas un rezidences Parīzē ietekmētajā – darbu sērijā tēls mainās, un iemieso “spēka talismanus” un “inkrustētas atmiņu ainavas”. Strādājot ar tušu, ilgi un sistemātiski, Vernere pārvalda materiālu, sarunā ar to, lai tuša pārvēršas jeb iemieso miesu, ainavu, emociju, jebko. Tušas plūdums ir tiešs pārcēlums no dabas procesiem – tādiem kā upe, kas ieplūst jūrā, avota ūdeņu un grunts saplūšana (“…grūti paskaidrot, bet tas, kā izaug egle, un tas, kā izplūst tuša, man šķiet viens un tas pats…”) un tamlīdzīgi. Dienām ejot un ekrānā slīkstot (“..uz ceļiem tupot pie papīra, drudžaini skatoties telefonā un kaut ko gaidot, kamēr žūst kāds laukums”), plūstošās ainavas top cietas, formas – stūraini mehāniskas, kompozīcijas – centrālas. Tomēr vienlaicīgi vēlme pēc patvēruma pieaug. Šie jaunie darbi – ikdienas intimitātes svinēšanas apliecinājums – kalpo par alegoriju dzīves un prāta infrastruktūras grožiem, mākslīgi radītiem un uzspiestiem rāmjiem, kuru cietībai (gluži kā krāsu klājumiem-zīmējumiem, kas “uzziedējuši” uz metālisku virsmu imitējošā kokvilnas papīra pārklātā fona) (jā)tiek pāri.

Savukārt “Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā”* vienlaikus ir izstāde un performance – koncentrējoties uz Zentas Dzividzinskas, bezbailīgas, marginalizētas un sistēmai nepakļāvīgas mākslinieces darbu, kuras daiļrade dzīves laikā nav tikusi pienācīgi novērtēta, izstāde pievēršas viņas maz izpētīto darbu atklāšanai. Izstāde vienlaicīgi ir mūsdienu mākslinieces Sofijas Tunas cieņas apliecinājums iepriekšējo paaudžu autorei/ēm, uzrādot tiešu pēctecību un kopsakarības centienos turpināt radīt, rādīt un tikt respektētām mainīgo, bet joprojām iegrožojošo hierarhiju ietvaros.

Zenta Dzividzinska (1944–2011) jeb “ZDZ” bija viena no interesantākajām un radošākajām jaunajām māksliniecēm 60. gados Rīgā, bet līdz pirmajai personālizstādei viņai nācās gaidīt vairāk nekā 30 gadu. Fotogrāfija autorei bija svarīgs pašizpausmes un pašizteiksmes līdzeklis, un viņa to izmantoja eksperimentāliem nolūkiem darbā ar kadrējumu un formālajiem izteiksmes līdzekļiem, kā arī dokumentējot savu ikdienas dzīvi. Vairums fotogrāfiju mākslinieces dzīves laikā nav bijušas uzkopētas. Lielākā daļa mākslinieces darbības rezultātu – fotogrāfijas, negatīvi, kontaktkopijas, piezīmes un dokumenti – līdz izstādes sākumam nesistematizēti un nepārskatīti atradās pagaidu noliktavā Rīgas industriālajā zonā.

Uz šī fona “Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā” tiek veidota kā eksperimentāls ieguldījums Dzividzinskas para-feministiskās mākslas prakses aktualizēšanā. Izstādes centrā ir pieredzējušas fotolaborantes, intelektuāli un emocionāli līdzīgā reģistrā strādājošas austriešu mākslinieces Sofijas Tunas (Sophie Thun, dz. 1985) dialogs ar Dzividzinsku tā vienīgajā iespējamajā veidā – ar arhīva starpniecību. Divu mēnešu periodā Tuna dzīvos Rīgā un strādās vienā no izstādes telpām iekārtotajā melnbaltās fotogrāfijas laboratorijā, lai kopā ar projektam īpaši piesaistīto arhivāri caurskatītu un kopētu līdz šim vien selektīvi apgūto Dzividzinskas darba materiālu. Tuna pārņems Dzividzinskas foto-veidošanas tehniku, kur mērogs un proporcijas bija atkarīgas tikai no tolaik pieejamā papīra izmēriem vai brīvā laika. Rezultāts būs sava veida portrets, Tunai pārradot Dzividzinskas tehniku ar saviem “nospiedumiem”, t.i., zīmēm, kuras atstāj gredzeni mākslinieces-tehniķes pirkstos.

Arterritory.com piedāvā ielūkoties izstāžu atklāšanas mirkļos.