Atmiņu zibšņi materiālu studijās
Saruna ar mākslinieci Annu Ceipi
Līdz 23. martam Kim? Laikmetīgās mākslas centrā skatāma mākslinieces Annas Ceipes izstāde “Atmiņaines plūdmaņas”, ko autore kopā ar izstādes kuratori Zani Onckuli centrē ap “atmiņu vietu” jeb “atmiņaines” (memoryscapes) ietilpīgo jēdzienu, priekšplānā izvirzot vienlaikus gan mākslinieces personīgo atmiņu meklējumus, gan radīšanas procesu kā jaunas “atmiņu scenogrāfijas” radīšanu. Annas Ceipes radošajā darbībā liela loma ir tieši materiālu pētniecībai un telpas apgūšanai, tāpēc atcerēšanās šeit saistās ar jaunrades un materialitātes attiecību jaunām iespējām un kombinācijām. Zane Onckule par izstādi raksta: “Prāta atmiņas uzkrājumos veidotās atmiņaines atsaucas uz vidi, vietu vai nevietu, kas, sevī vēl (pa)turējusi aizgājušo laikmetu liecības, savērpjas ar šodienību un tās dzīvesziņas duļķainību.”
Skats no Annas Ceipes izstādes “Atmiņaines plūdmaņas” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. 2025. Foto: Ansis Starks
Pastāsti par savām personīgajām atmiņu vietām, kas iedvesmojošas arī šīs izstādes tapšanu?
Izstāde sastāv no divām telpām, pirmajā vairāk apskatot gaismu un tās lomu ainavā, skatīšanās un vērošanas raksturu, bet otrajā telpā visi darbi piesaistīti konkrētām vietām un lokācijām – ģimenes dzīvoklim Rīgā, vienu vecvecāku dzīvoklim Purvciemā un Ķengaragā, vasaras mājai “Bagnīši” Plakanciemā un vecvecāku mājām Salacgrīvā, dārza mājiņai un lauku mājai. No Latviešu viensētas līdz padomju laiku projektiem. Liela daļa no šīm vietām vairs nav mūsu ģimenē, viena no ēkām, kur bija mūsu dzīvoklis pat ir nojaukta – tukšs lauks, bet daudz atmiņu.
Atmiņas naratīva apskate caurvij tavu radošo darbību, uzskata izstādes kuratore Zane Onckule. Kādu lomu savā radošajā darbībā tu piešķir atmiņām?
Jāsaka, ka es pati to neesmu analizējusi, bet apzinos, ka esmu stipri sentimentāla, tāpēc tas noteikti ietekmē manu radošo darbību. Tāds ideālās vietas un atmiņas meklējums – ceļojums prāta nostūros. Jūtu, ka man reizēm atmiņas ir jāmeklē ilgāk, – piemēram, mans brālēns ļoti labi atceras mūsu kopīgo bērnību jau no apmēram trīs gadu vecuma, bet man nereti tik viegli ar atcerēšanos neiet, bet ķeros klāt tam ko varu sevī atrast. Iespējams, tāpēc arī man to ir svarīgi “iespiest” izstādes darbos, atkal un atkal atgādināt sev.
Atmiņaines vai “atmiņas vietu” (memoryscapes) jēdziens klasiski saistās arī ar piemiņas un atceres vietu politisko, ideoloģisko, simbolisko kontekstu, kas atrodas mainībā un ir pārvērtējams. Kopā ar izstādes kuratori šo nozīmi esat paplašinājušas, ienesot arī pretsparu ideālās ainavas fiksācijai glezniecības kanona kontekstā, kā arī personīgo atmiņu plūdumu.
Memoryscapes – atmiņas ainava – var būt gan kolektīva, gan personīga, un man šķiet interesanti, ka visas izstādē apskatītās atmiņu vietas šodien ir mainījušas savu izskatu un raksturu, lielākajā daļā no tām šobrīd kāds cits veido savas atmiņu ainavas un, visticamāk, es nekad nevarēšu salīdzināt mūsu pieredzes par šīm vietām. Bet termins picturesque vai “ideālā ainava” pie manis ieradās kā reprezentācija atmiņas (ainavas) idealizācijai – kas agrāk likās ikdienišķs, tagad ir kā silta atmiņa.
Strādājot pie šīs izstādes, tātad tu pievērsies tādam kā atmiņu transformācijas procesam – kurā vieta bija gan šīm ilgām un “ideālās ainavas” valdzinājumam, gan, pieļauju, arī personīgās pieredzes izzināšanai – tolaik un tagad?
Tolaik un tagad laikam ir neizbēgami, jo es – tagad skatos uz – tolaik. Grūti teikt, vai atmiņas transformējas, bet man liekas interesanti, ka mēs nezinām, kas kļūs par paliekošu atmiņu. Protams, ir lieli notikumi dzīvē, kas iespiežas prātā, bet man sadzīviskas situācijas, vai mazas detaļas bieži mēdz iespiesties prātā daudz dziļāk, citreiz nevar saprast kādēļ tās, nevis kādas citas.
Un kāda nozīme šeit ir kolektīvās atmiņas aspektam?
Šeit neapzināti, bet neizbēgami lomu spēlē tas, ka esmu dzimusi 1990. gadā un mana bērnība pagāja deviņdesmito gadu pārmaiņu mutulī. Ar kolektīvu neziņu un jaunām iespējām es pavadīju savu bērnību.
Atmiņu viltīgā daba ir tāda, ka to pieglabājam – “īstu” vai sagrozītu – kad tā mums kļuvusi par stāstu. Vai, strādājot pie šīs izstādes, tu pretojies vai mēģināji “būvēt” vizuālo naratīvu?
Tas, ko es iepriekš minēju par sadzīviskām detaļām ienāk arī šeit, jo visi darbi ir kā mazi izvilkumi no lielākas “ainavas”, bet jautājums, kāpēc tieši šie, nevis citi man liekas interesants un vēl meklējams. Katrā ziņā stāsts neiet secīgi, tie ir tādi kā atmiņas zibšņi. Veidojot šo izstādi, es ļāvos plūdumam gan darbu saturā, gan formā. Sapratu, ka, ja es pārāk sākšu analizēt, kāpēc tas, nevis cits, kāpēc līnija velkas tā, nevis savādāk, es novirzīšos no konkrētās atmiņas kodola.
Tu darbojies gan ar ready made objektiem, gan pati veido tēlniecības struktūras, un viens no svarīgākajiem līmeņiem tavā darbībā šķiet tieši attiecības ar materiālu.
Ready made objektus neesmu izmantojusi ilgu laiku, bet vēlme pamēģināt dažādus izteiksmes veidus un materiālus mani pavada nepārtraukti. Nesen draudzenei Ievai Putniņai teicu, ka tas beigās būs mans radošās darbības raksturojums – materiālu studijas un to izmantošanas iespējas. Es bieži izdomāju kaut ko, par ko no sākuma nevar saprast, kā to īstenot – sanāk lauzt kaut kādus ierastus materiāla izmantošanas principus, bet tas, manuprāt, mani dara brīvāku materiālā. Eksperimenti materiālā man sagādā lielu prieku un, iespējams, dažkārt pat ir svarīgāki par rezultātu.
Un šajā procesā svarīga vieta ir arī attiecībām starp dabisko un neorganisko materiālu.
Jā, lielākoties materiāli ir diezgan klasiski – stikls, akmens, metāls, māls, koks, bet katru reizi pievienojas vēl kāds, savukārt kāds cits aiziet pasēdēt uz rezervistu soliņa. Jāatzīst, ka lielākoties neapzināti izvēlos kaut ko trauslu, kas pašai mēdz sagādāt galvassāpes, bet nekad neesmu gatava atteikties no kaut kā tāpēc, ka to būs grūtāk pārvietot vai sarežģītāk instalēt.
To, ka tevi fascinē eksperimenti ar materiālu un piemīt dedzīga zinātkāre par to, ko katrs no materiāliem var piedāvāt, es novēroju, kad kopā strādājām pie izstādes “Iekāres vārdā”. Tehniskie izaicinājumi ir daļa no tava radošā procesa.
Jā, tehniskie izaicinājumi ir aizraujoši. Lai gan tie mēdz būt frustrējoši, tie vienmēr finalizējas ar plus zīmi, un atrisināt materiāla tehnisko vienādojumu man ir daudz aizraujošāk un saprotamāk nekā matemātikas.
Tu strādā ne tikai izstāžu, bet arī grafikas un grāmatu dizainā. Kas tevi aizrauj katrā no šīm jomām? Vai, strādājot tajās, savas radošās ambīcijas pakļauj kompromisiem vai arī raugies uz to kā kopdarbu, kas iedvesmo?
Man šķiet, tas paplašina manu redzes lauku. Mākslinieka darbs reizēm mēdz būt nedaudz vientuļš, un esmu sapratusi, ka man tīri labi patīk arī sadarboties ar citiem – darbs pie izstāžu iekārtošanas vai dizaina projektiem to piedāvā. Pagaidām arī šķiet, ka neesmu māksliniece, kas katru dienu grib strādāt darbnīcā. Iespējams, tas mainīsies, bet šobrīd man vajag pauzes starp izstādēm un projektiem, lai reflektētu par padarīto vai kaltu jaunas idejas. Tur tad veiksmīgi var iespraukties dizaina darbi, kas var novērst domas no pēc-izstādes grūtsirdības. Mēdz gan būt, ka sakrīt viss reizē, pie laika menedžmenta laikam varēs strādāt mūžīgi.
Pastāsti, kas tev palīdz pārvarēt pēc-izstādes grūtsirdības? Varbūt tas saistās ar kādu svarīgu vietu pieredzējumu?
Laikam tam palīdz neliela atpūta un jauni projekti, bet kopumā man liekas, ka arī grūtsirdība nav nekas slikts, nevar un nevajag izvairīties arī no šķietami “ne tik patīkamām” sajūtām, galvenais tajās nenoslīkt. Vajag pasēdēt ar to grūtsirdību un saprast, ko viņa no tevis grib. Neesmu iemācījusies reflektēt par procesu vai rezultātu uzreiz pēc padarītā, bet esmu sapratusi, ka tas notiek nemanāmi, laika gaitā.
