Arhīva drudzis un augu uzlējumi
Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes kopizstādes “Saulstāves” apskats / Izstāde Kim? Laikmetīgās mākslas centrā skatāma līdz 17. novembrim
Saules motīvs Latvijas laikmetīgajā mākslā pēdējo gadu laikā parādās arvien biežāk. Daigas Grantiņas instalācija “Saules suns” 58. Venēcijas mākslas biennālē (2019) un Amandas Ziemeles izstāde “Saule ar zobiem” Latvijas Nacionālā mākslas muzejā (2023) sauli ievij jau nosaukumā, bet mākslas darbu materialitātē tā iestrādāta vispārinātā veidā. Vizuālas atsauces uz sauli klātesošas arī Kriša Salmaņa izstādē “Rūgts”(2023), Viktora Timofejeva vides instalācijā “Pedagoģiskās spēles 1. Starpnieki un Ierobežojumi” (2024), kā arī nupat galerijā Māksla XO apskatāmajā Artura Bērziņa “Koki aug, kur tiem ļauj; koki aug, kā tiem ļauj”. Šajos piemēros saules elements saistās gan ar saulainās bērnības, gan tikpat saulainās nākotnes solījuma tropiem, ko mākslinieki risina savam stilam atbilstošā sociāli kritiskā reģistrā.
Foto: Ansis Starks
“Saulstāves” vērš uzmanību latviešu kultūras mantojuma virzienā, tostarp paužot interesi par tajā ievītajiem pagānisma slāņiem. Reizē izstāde piesaka arī feministisku pozīciju un sniedz sadzīvisku tēmas interpretāciju, akcentējot sieviešu rokdarbus un citus mājas darbus kā kultūrvēsturisku parādību, kurai kultūras atmiņas arhīvā ir savs atsevišķs nodalījums.
Latvju sēta
Izstādē tapusi kā sadarbība starp māksliniecēm Ingu Melderi un Luīzi Nežberti, par sākotnējo atskaites vertikāli izvēloties tā dēvēto sauļoto kolonnu jeb saules stabu – latviešu tradicionālās arhitektūras būtisku elementu, par ko liecības saglabājis etnogrāfs Pauls Kundziņš. Izstādes zīnā lasītājiem ir iespēja iepazīties ar viņa pētījumu fragmentiem Luīzes Nežbertes sagatavotajā tekstu atlasē. Saskaņā ar Kundziņa novērojumiem, saules stabs ir latviešu tradicionālās amatniecības un būvniecības iezīme, šī arhitektūras forma uzskatāma par latviešu kultūras mantojumu. Kolonnas saikne ar saieta namiem un plašākā nozīmē – ar brāļu draudžu kustību Latvijā – ļauj to skatīt arī nacionālās atmodas un Latvijas valstiskuma idejas kontekstā. Reizē saulstāvji ir daļa no senā latvju gadskārtas ritējuma, iezīmējot divus punktus – ziemas un vasaras saulgriežus, kad dienas un nakts garums vairākas dienas ir nemainīgs jeb saule “stāv uz vietas”.
Mākslinieču dialogu spilgti piesaka pirmās telpas eksponāti. Tās vertikālais akcents ir Nežbertes veidota kolonna – interpretācija par Paula Kundziņa 1926. gadā projektētās Vispārējo Dziesmu svētku estrādes fragmentu. Kolonnas izgatavošanā izmantotās MDF plātnes šķiet “anonīmas” un “klusējošas”, salīdzinot ar sauļotās kolonnas “stāstošo”, tēšanas rezultātā iegūto neatkārtojamo koka virsmu. Saglabātā vēsturiskā forma objektam piešķirt postmodernu nosacītību. Citu pieeju redzam instalācijā “Piedarbs”, kas tapusi sadarbībā ar tāšu meistaru Kasparu Zvirbuli.
Te divas blakus izvietotas vīriešu cepures itin kā iekārtas puscaurspīdīgā zilgmē, ko uzbur vieglais sienas lazējums, kurā atpazīstam Ingas Melderes izkopto krāsu slāņu materialitāti. Lai arī “piedarbs” apzīmē palīgtelpu, it īpaši – saistībā ar labības kulšanu, bet kā apvidvārds nozīmē arī pirts priekšnamu[1], rodas iespaids, ka instalācija vedina uz morfoloģisku vārda dekonstrukciju. “Pie” atdalot no “darba”, iegūstam kaut ko, kas atrodas darbam līdzās jeb blakus, proti, atpūtu, brīvo laiku: cepuri var uzmest uz vadža un, dienasgaismai dziestot, doties pirtī.
Izstādē tāss motīvs parādās vēlreiz, tostarp Ingas Melderes gleznā “Vēstule/ziņa”, kas veidota kā atsauce uz 1967. gadā Āraišu ezera salā veiktajiem izrakumiem. Izstādes aktivizētajā kultūras kontekstā darbs ienes vārdā nenosauktu, taču nojaušamu atsauci arī uz Padomju okupāciju un izsūtījumā rakstītajām vēstulēm – šādu nostiprinātu asociāciju sastopam šobrīd LNMM skatāmajā Lauras Veļas izstādē “Ievainotā atmiņa”, savukārt uz bērza tāss rakstītās vēstules no Sibīrijas ir iekļautas UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.
Atsauču asamblāžas
Izstādē sastopamo Ingas Melderes tēlu sistēmu raksturo filigrāni izstrādātas detaļas, kā arī daudzslāņainas, daļēji aizplīvurotas atsauces uz kultūras artefaktiem. Mākslinieces intereses lokā 13. gadsimta krāsns apmetums Tērvetē satiekas ar renesanses laika holandiešu gleznām un seno grieķu traukiem, nepiespiesti veidojot blīvas atsauču asamblāžas, kurās dažādi laikmeti un stili pastāv iztēlotā sinhronitātē.
Savukārt Luīzes Nežbertes pieejā dominē robustums – māksliniece aptver estētiskā šķautnes, kurās tiek kultivēts nemākslinieciskais, proti, šķietami paviršais, neizstrādātais un nejaušais. Meklējot iedvesmu populārās kultūras un ikdienas dzīves fiksācijā, darbu princips ir dumpīga pašironija. Izstādes pieteikto arhīva un vēsturiskās izpētes tēmu māksliniece demontē, izjaucot un pārkārtojot arī materiālu apkopošanas un atlases stratēģijas. Instalācija “Sakritības rodas tikai tāpēc, lai vēlāk sabruktu” inscenē šādu sabrukumu, kas atgādina kaudzi ar arhīva atvilktnēm, kuras izgāzušās no eņģēm, bet vēstures artefaktu vietā tajā krājas šķietami nebūtiskais – liecības par šī gada spēcīgajām lietusgāzēm, kas appludinājušas kim? noliktavas, kā arī dažādu interjeru, priekšmetu un tekstu fotogrāfijas. Šo kolekciju, kurai ir pašai savs pavadošais darbu saraksts, var uztvert kā mākslinieces studiju gadu dienasgrāmatu, kur nebūtiskais atklājas nevis izvēlētajā saturā, bet drīzāk formas risinājumā un demonstrētajā attieksmē.
Te arhivēts ticis arī kāds gadījums, kurā iesaistījusies policija. Vācu valodā rakstītajā paziņojumā māksliniece izceļ vārda Unbesonnenheit (“pārgalvība, neapdomība”) daļu, kas apzīmē “sauli” (Sonne). Policijas ziņojumu iekļaušana mākslas darbā atsauc atmiņā Ingas Erdmanes autobiogrāfisko projektu “Atzīstos, ka kļūdījos saskaitot” (2013) un Diānas Tamanes “Ziedu kontrabandisti” (2019). Atradums Luīzes Nežbertes kartotēkā drīzāk atgādina mēģinājumu pateikt kaut ko oriģinālu. Asociācijas tiek veidotas arī ar zinātniskiem avotiem, aizgūstot instalācijām nosaukumus gan no Matīsa Kaudzītes apcerējuma “Brāļu draudze Vidzemē” (1877), gan Petrišas Mogosas un Lauras Naumas “Totēmisma” (2023) – abi fragmenti iekļauti izstādes zīnā. Lai arī apropriācijas jēdziena paplašināšanas un kolektīvās dalīšanās idejas estētisko pamatojumu formulējis tepat citētais Nikolā Burjo, tomēr rodas šaubas par to, vai mākslinieciskajā interpretācijā pieteiktajai formu izmantošanas kultūrai ir nodrošināta pietiekama konceptuāla nepārtrauktība.
Augu attiecības
Izstādi noslēdz pavērsiens uz augiem – burtiskā nozīmē. Vēlreiz sastopam saules stabu: šī versija aizgūta no 1765. gadā par ziedojumiem celtā, vēlāk aizsargātā un padomju laikā mīklainos apstākļos nodegušā Brāļu draudzes saiešanas nama Gaidē. Par šāda veida “kambariem” un tradīciju tos izrotāt ar aizspraustiem koku zariem un vainagiem raksta Kaudzīte, savukārt ziedošanas aizrautību saietu namu celtniecībai izceļ Kundziņš, par piemēru minot kādu gadījumu ar sievu, kura bargā ziemā ar villainē ietītu zīdaini mērojusi ap 100 kilometru, lai celtniekiem nodotu vezumu garkūļu salmu.
Šīs kultūrvēsturiskās atsauces ļauj atslēgt vairākus Ingas Melderes darbus, kā arī etnogrāfiskajā rāmējumā ievieto mākslinieču kopdarbu – instalāciju “Simbiocēna”, kuras tapšanā piedalījušās arī Ieva Putniņa un Elīna Vītola. Ingas Melderes interese par augu izcelsmes pigmentiem manifestējās jau radošajā darbnīcā “Dēstu pelni jeb krāsu pigmentu iegūšana no dabas materiāliem”, kas 2021. gadā notika galerijā LOW. Toreiz izstāde kā improvizēta laboratorija aicināja skatītājus līdzdarboties pigmentu iegūšanas procesā, kā arī tos izmēģināt turpat uz baltajām galerijas sienām.
Šoreiz no augiem iegūtie pigmenti kopā ar Riežupes alu smalkajām smiltīm veido gleznieciski niansētu, trauslu vides skulptūru. Tā uzburt fantastisku, sapņaini postapokaliptisku ainavu, kuras malas drupina neuzmanīgu apmeklētāju soļi. Izstādes anotācijā kopdarba saikne ar reģionālo kultūras vēsturi skaidrota kā vietējo augu jeb Baltijas floras devums. Formulējums raisa iebildumus. Piemēram, rozes Latvijas teritorijā parādās 18. gadsimtā, taču muižu dārzos un parkos, savukārt ceriņu audzēšana aizsākas 19. gadsimta beigās. Arī tulpe un kaktuss diez vai ir tipiski Baltijas floras pārstāvji. Totalizējoša skatījuma pārvarēšana ļautu atslēgt dažādu augu kultūras aģenci, kas ievīta bieži vien pretrunīgos vēstures stāstos un sazarotās attiecībās. Reizē skaidrs, ka ne jau “botāniskā tīrība”, bet drīzāk jēdziena “vietējs” pārdefinēšana ir augu pigmentu ekstrakcijas prakses virzītājs. “Simbiocēna” pāraug izstādes etnonacionālo fokusu, iekļaujoties tādos estētiskos meklējumos, kas veido attiecības ar Citu un citādo.
Izstādes noslēdzošajā telpā ieraugām arī “virtuvi”. To veido augu maisījumu izgatavošanas galds, uz kura sakrautas pudelītes un trauciņi, elektriskā plītiņa, savītuši augi un ogas, etiķetes, pelējums. Priekšmeti liecina par nesenu augu vārītāju klātbūtni – kā saulstāves tāda paša nosaukuma Ingas Melderes darbā viņu augumu aprises nojaušamas aiz lielajiem vēstures naratīviem. Nodomāju, ka tas reizē ir ironiski un skaisti, ka augi izrādās ikdienas dzīvei tuvāki un dzīvotspējīgāki, kā arī miesiskajā pieredzē vairāk klātesoši un ideoloģijām nepakļāvīgāki par būvniecības un arhitektūras formu monumentālo, arhivēto grandiozitāti.
[1] Sk. https://tezaurs.lv/piedarbs
