Dievs, sekss un atlaides
Kim? Laikmetīgās mākslas centra konkursa Open Call 2023 trīs izstāžu apskats / Izstādes skatāmas līdz 25. februārim
Kim? Laikmetīgās mākslas centra konkursā Open Call 2023 šogad ir trīs laureātes, kuru pieteiktās idejas realizētas un piedāvātas skatītājiem. Trīsdaļīgajā izstādē pamanāmas atšķirīgas kuratoriālās stratēģijas, mākslas rīku un materiālu lietošanas pieejas un tematiskie fokusi, tomēr darbus caurvij interese par Latvijas kultūras iezīmēm, iekļaujoties plašākā postsociālisma stāvokļa pētīšanas tradīcijā. Mākslinieces un kuratores izceļ gan dažādas padomju mantojuma šķautnes, gan neoliberālo kapitālismu kā faktoru, kas ietekmē sabiedrības dzīves norises un mākslas jaunrades procesus.
Latvijas suvenīri
Foto: Ansis Starks
Pirmo ekspozīciju “Mazcenas Rīga” veidojušas Gundegas Strauberga un Ieva Jakuša. Abas ir Eindhovenas dizaina akadēmijas absolventes un šobrīd studē Hāgas Karaliskajā mākslas akadēmijā. Nosaukumu “Mazcenas Rīga” iedvesmoja Ryanair lidsabiedrības reklāma, kas Rīgu pozicionē kā lētu galamērķi. Reklāmas tekstu var noklausīties izstādē, fonā skanot Imanta Kalniņa mūzikai no filmas “Emīla nedarbi”. Ekspozīcijas lielāko daļu veido dažādi amatniecības izstrādājumi – trauki un svečturi, pīti grozi, austs lakats u.c.. Neiztrūkstošs ir arī dzintars, kura nozīme tiek ieslēgta kultūras kanona “zelta standarta”, tradicionālas “dzintara glezniņas” un lētu spīguļu interpretācijas elipsē. Amatniecības izstrādājumu gadatirgus izvēlēts kā kultūras prakse, caur kuru atklāt mazcenas Rīgas naratīva pretrunas, tostarp plaisu starp Ryanair lidsabiedrības solījumu un, kā mākslinieces to sauc, “patieso piedāvājumu” pilsētas viesiem. Uzburtās naktsdzīves ainas nomaina latviešu tradicionālās kultūras iedvesmoti suvenīri, kurus autores manipulējušas, noklājot ar koši dzeltenu krāsu. Kopš Stockmann “Trako dienu” kampaņas šis tonis saistās ar izpārdošanu un atlaidēm. Pārkrāsošanas paņēmiens ļauj vizualizēt solītā lētuma neatbilstību produkta kvalitātei un cenai, spilgti atklājot mārketinga naratīva vienādojošo efektu: atšķirības, kas saistās ar objektu dažādajām formām, tekstūrām, tehnikām un pat laika periodiem, pazūd zem biezā krāsas slāņa. Svarīgs ir tikai viens aspekts – mazā cena, kas demonstrē “aklumu” ne tikai pret citām priekšmetu kvalitātēm, bet arī kultūras tradīcijām, kas ar tiem saistītas.
“Mazcenas Rīga” ir kritisks komentārs par mārketinga stratēģijām, kas Eiropas Austrumu nomali ļauj “pārdod” kā lētu pilsētu ballītēm un izklaidei, kultūras galvaspilsētu statusu rezervējot citām Eiropas metropolēm. Šādas diskursīvas stratēģijas balstās, bet reizē arī nostiprina nevienlīdzību starp valstīm un ceļotājiem. Mākslinieces parāda, kā vietējos amatniecības izstrādājumus varam izmantot kā kritiskus rīkus, lai šo nevienlīdzību pamanītu, analizētu un varbūt pārvarētu.
Tomēr jautājumu raisa autoru izvelētais “Latvijas suvenīru” eksponēšanas paņēmiens. Starp atlasītajiem paraugiem var saskatīt gan padomju laika izstrādājumus, gan mūsdienu dizaina piemērus, kurus pārstāv tādas zināmas ražotnes kā, piemēram, “Vaidava” vai “Podu sēta”. Neizprotami, ka instalācijas anotācijās tie parādās kā anonīmi objekti bez autora, gada un izcelsmes. Šķiet, tieši pret šādu asimilāciju izstādes veidotājas iebilst, tomēr nevilšus šo pieeju atkārto, “lētuma” vietā ieviešot citu vispārēju klasifikācijas kategoriju, proti, “suvenīrs”.
Grēku nožēla
Mākslinieces Annemarijas Gulbes instalācija “Gribi tici, gribi netici”, kas tapa sadarbībā ar kuratori Evitu Gozi, pievēršas cita veida suvenīriem, proti, emocionālajiem un sakrālajiem. Instalācijas centrā ir video, kurā apvienoti materiāli no vairākiem avotiem: fotogrāfijas no 1971. gadā nodegušās Vārmes baznīcas interjera mijas ar “Skrunda TV” arhīva materiāliem, kuros redzami fragmenti no koncertiem, kuri notiek 90. gadu beigās atjaunotās baznīcas interjerā. Vienā no koncertiem piedalās arī māksliniece. Attēliem pāri slīd teksts no 1982. gada iznākušas grāmatas “Esmu ateists. 25 atbildes uz jautājumu: “Kāpēc Jūs esat ateists””. Telpā izvietotas arī vairākas baznīcas barokālā interjera replikas, kuru estētiskajām kvalitātēm, saskaņā ar izstādes koncepciju, piemīt suģestējošs spēks. Arhitektoniskās un interjera iekārtojuma formas sniedz “morālas norādes”, tostarp par “paša vainu”, sāpēm un cerībām, kā arī sola “patvērumu”, taču tikai tiem, kas to “ir pelnījuši”.
Darba koncepcijā savijas divi pavedieni. Viens izceļ reliģijas normatīvos principus, kurus uztur noteikts diskurss (“grēks, žēlastība, mūžība”). Šo kritiski iztaujājošo efektu kāpina video darbā izmantotais kolāžas princips un fragmentācija, kas vēstījumu padara saraustītu, aprautu. Otrs pievēršas sakrālā rituāla iemiesotajai pieredzei, iezīmējot estētiskās dimensijas nozīmi – baznīcas apdare (forma, krāsas, zeltījums) un telpā valdošās skaņas vai klusums rada noteiktu emocionāli ķermenisku pieredzi. Šī “svētlaimīgā sajūsma”, kā Annemarija Gulbe to apzīmē, pludina nošķīrumu starp estētisko un dievišķo. Atrast Dievu ir tāpat kā ieraudzīt Skaisto. Piederība lielākam kolektīvam sniedz drošības sajūtu, atbalstu un mierinājumu, kā arī atbrīvo no atbildības un brīvības nastas, uz kuru, kā savulaik norādīja eksistenciālisti, cilvēks ir notiesāts.[1] Darbs pieskaras arī padomju periodā kultivētā ateisma mantojumam, uz ko norāda izmantotie citāti, savukārt ateisma pārvarēšana zināmā mērā korelē ar ideju par brīvu Latviju, turklāt Skrundas pieminējums atsauc atmiņā lokatora spridzināšanu 1995. gada 4. maijā. Šajā pašā gadā pirmo dievkalpojumu sagrautajā Vārmes baznīcā notur mācītāja Dace Rubļevska. Arī te var saskatīt telpas estētiskās pieredzes nozīmi – tā izpaužas, piemēram, baznīcas interjera pretstatījumā padomju blokmāju pieticīgajai arhitektūrai, piedāvājot izdarīt izvēli starp dzīvokļu šaurību un debesu plašumu.
Viens no spilgtākajiem notikumiem Annemarijas Gulbes radošajā darbībā ir izstāde Love Re-search, kas 2020. gadā bija skatāma ISSP galerijā. Izstādes darbi attēloja jauniešu mīlestības izpausmes, kas dažiem šķita nepiedienīgas un pornogrāfiskas. Izstāde saistīja sabiedrības uzmanību, tostarp raisot diskusijas par radošās izteiksmes un domas brīvību, kā arī attieksmi pret seksualitāti un ķermeni. Gadu agrāk, Latvijas Mākslas akadēmijas simtgadei veltītajā izstādē Academia līdzīgu skandālu radīja cita jauna māksliniece – Ance Eikena (Vilnīte). Viņas instalācijā “Labdien, es esmu slavenā tēlniece Ance Vilnīte” mākslas pieklājības robežu iztaujāja skulptūra, kas attēloja, kā māksliniece, skatoties uz savu darbu, masturbē. Viedokļu vētru izraisīja arī “bučošanās performance”, kā to nodēvēja Laila Burāne, kurā Vilnīte kopā ar Elīnu Semani izstādes atklāšanā kaislīgi skūpstījās. Lai arī darbs iecerēts kā sociālais eksperiments, lai pētītu stratēģijas, kas mākslas notikumam ļauj nonākt mediju starmešu gaismā, pievēršanās ar seksualitāti saistītajām tēmām, it īpaši – homo- un autoerotikas praksēm, norāda arī uz pelēko zonu publiskās un privātās dzīves nošķīrumā. Kā zināms, 2023. gadā Ance Eikena saņēma Purvīša balvu par izstādi “Dievs Tēvs Debesīs”. Tā interpretācijā ietverta ne tikai kritika par vīriešu alkoholismu un nespēju pildīt tēva lomu, bet, pateicoties bagātīgajām atsaucēm uz kristietību, arī tādas tēmas kā žēlsirdība, pazemība un piedošana. Pārsteidzoši, ka līdzīgas noskaņas parādās arī Annemarijas Gulbes darbā. Iespējams, tā ir sagadīšanās, tomēr Latvijas mākslas telpai abi gadījumi ir pietiekami nozīmīgi. Pēc spožās debijas mākslinieces seksualitātes tēmu vairs nepēta, un, it kā atzīstot jaunības kļūdas, drosmīgajai konfrontācijai seko padevības un grēku nožēlas periods.
Saplīsušās ainavas
Trauslums ir trešās izstādes vadmotīvs. To veido vairāki objekti un skulpturālas grupas, kuros māksliniece Karlīna Mežecka, kura 2022. gadā ieguvusi maģistra grādu Londonas Karaliskajā mākslas koledžā, izmanto tādus materiālus kā tērauds, alva, keramika, stikls un glazūra. Trausluma sajūtas pirmā asociācija veidojas ar “viegli plīstošiem” materiāliem, kā arī plīsumiem glazūrā, ar ko noklātas vairākas nelielas taisnstūrveida plāksnes. Tās var ieraudzīt kā abstraktas ainavas, dažās palikuši arī mākslinieces pirkstu nospiedumi, savukārt ievainojuma vietā veidojas rētaudi – alvas pildījumi. Kuratore Žanete Liekīte to piedāvā skatīt kā hibrīdu estētisko praksi, kas apvieno japāņu kintsugi tehniku ar postsociālismā izplatītu taupības praksi. Kintsugi aicina salabot saplīsušus traukus, izceļot, nevis paslēpjot plīsuma vietas. Šī pieeja kultivē prasmi pieņemt laika gaitā radušās pārmaiņas, nepilnības un nolietojuma pazīmes, kā arī piešķir estētisku vērtību ielāpam. Šāda attieksme krasi atšķiras no Rietumu patērniecībā balstītās, kas salūzušas lietas tiecas aizstāt ar jaunām, un, dziņā pēc nevainojamas pilnības, lauskas uzskata par nederīgām. Latvijas laikmetīgajā mākslā interese par kintsugi nav jauna, piemēram, Santas Frances personālizstādē “Es esmu redzams šajā attēlā, un man tas nepatīk”, kas vēl skatāma ISSP Galerijā, šī tehnika piedāvāta kā paņēmiens, kā izdzīvot apokalipsē.
Ideja, ka neoliberālais kapitālisms patērē ne tikai lietas un resursus, bet arī cilvēkus un viņu ķermeņus, ir mūsdienu kritisko teoriju tēze. Mēģinājumi pagarināt savu “derīguma termiņu” ietver centienus mazināt ievainojamību un saglabāt mūžīgo jaunību, ievīstoties tērauda čaulās. Izstāde piedāvā ielūkoties šo čaulu atsegumos jeb, citējot Anjēzi Vardu, ķermeņa iekšējā ainavā. To materialitātes savijumi atklāti sfēriskajos stikla objektos, kurus apņem organiskas formas keramikas veidojumi – kā ādas plāksnītes vai mugurkaula skriemeļu izliekumi, aicinot uz nepastarpinātu visceralitātes interpretāciju. Tērauda skulptūras uztveramas kā pamestas bruņas vai pārplīsuši pumpuri, to veidols norāda uz tukšumu vai prombūtni, vai metamorfozes procesu, jo ķermeņa ainavas nav pabeigtas, bet plūstošas un mainīgas.
Telpu sadalošā siena iecerēta kā atsauce uz miglainu laiku, neskaidri paustiem viedokļiem un runāšanu mīklās. Mīklainības atmosfēru nostiprina ne tikai izkliedētā zaļganā gaisma, bet arī kultūras un filozofijas atsaucēm pārbagātā instalācijas koncepcija. Te vienā kompozīcijā saliktas Mišela Fuko arheoloģijas metode un Roberta Smitsona nākotnes kā apvērstās pagātnes ideja, Gastona Bašelāra skatījums uz telpu un jau minētās Vardas doma par iekšējām ainavām, Elainas Skārijas analīze par sāpju funkciju kultūrā, ķermeņa reprezentācija un dvēseles analīze. Šo pavedienu ir pārāk daudz un tie samudžinās smagnējā daudzvārdībā. Taču tam ir arī kāds pozitīvs efekts: izstāde demonstrē diskursa un materialitātes sadursmi, kuras rezultātā radušās plaisas var piepildīties ar vērtīgiem atradumiem.
[1] Sk. Sartrs, Žans Pols. Eksistenciālisms ir humānisms. Tulkojis Normunds Pukjans. Satori, 25.08.2004.
