Trajektorijā no ideālisma uz reālismu un atpakaļ
Hanzas ielā 22, Rīgā līdz 3. augustam norisinās Kim? Laikmetīgās mākslas centra festivāls “Ēdene: Saldie sešpadsmit”
Īssaruna ar festivāla kuratorēm
Alēnu Klēru Feldmani un Zani Onckuli
“ĒDENE: Saldie sešpadsmit” ir ne tikai Kim? Laikmetīgās mākslas centra festivāla nosaukums, bet arī simbolisks jautājums par pieaugšanu – gan institūcijas, gan mākslinieku, gan skatītāju izpratnē. Sasniedzot 16 gadu vecumu, Kim? atskatās uz paveikto un vienlaikus reflektē par to, ko šodien nozīmē būt jauniem, būt procesā, kļūdīties un mācīties no jauna.
Kuratores Alēna Klēra Feldmane (Alaina Claire Feldman) un Zane Onckule šajā sarunā pievēršas jautājumiem par mākslas institūcijas briedumu un pusaudzībai raksturīgo eksperimentālo garu, izglītības nozīmi, telpas ietekmi uz saturu, kā arī par radošo procesu kā pašizglītības formu. Viņu starptautiskā pieredze, savstarpējā uzticēšanās un kopīgi veidots skatījums ļauj festivālam kļūt ne tikai par jubilejas zīmi, bet arī par konceptuālu pieteikumu nākamajiem soļiem – starp ideālismu un realitāti, starp institucionālu pienākumu un brīvu, kritisku domāšanu.
Kā jūs interpretējat “saldos sešpadsmit” mākslas institūcijas kontekstā – vai šis vecums ir pietiekams, lai runātu par briedumu, vai vēl joprojām uzskatāms par eksperimentu?
Zane Onckule: Kamēr “saldie” (vai ne tik saldie) sešpadsmit bieži vien saistās ar intensīvu pārbaudījumu laiku, brieduma tuvošanos, vēl joprojām atrodoties šajā trauslajā vecuma posmā, mākslas institūcijai tas jau nozīmē spēku, apzinātu rīcību un atbildību pret kopienu. Mākslas jomā nekas nenotiek nejauši – aiz katra projekta stāv rūpīgi izplānota darbību sistēma, kuru varam salīdzināt ar ģimenes institūciju, kurā vecāki vai aizbildņi pusaudzi vada un atbalsta. Kim? savu dzimšanas brīdi piedzīvoja globālās finanšu krīzes ēnā, kuras sekas vēl ilgi bija jūtamas. Tomēr, mācoties, darbojoties, kļūdoties un augot, esam uzbūvējuši infrastruktūru, kas reaģē uz trūkumiem, pārvar ierobežojumus un vienlaikus godina mūsu reģiona kultūras daudzveidību. Kad uzsākam ambiciozus projektus, mēs ikreiz apņemamies nezaudēt prieku un aizrautību, nezaudēt šo jaunības eksperimentālo garu. Mēs izbaudām katru iespēju ļauties drosmīgiem un spontāniem manevriem!
Festivāla “Ēdene: Saldie sešpadsmit” atklašana. Foto: Ģirts Raģelis
Alēna Klēra Feldmane: Kāpēc mēs vienmēr pieņemam, ka sešpadsmit gadu sasniegšana ir kaut kas salds? Šajā projektā mēs šo “salduma” priekšstatu izaicinām – padarām par satīras un jautājumu objektu. Sešpadsmit gadu vecums ir pilns ar pieaugšanas sāpēm – tas ir neveikls, mulsinošs, šaubu pilns periods, kurā bieži pusaudzis jūtas iestrēdzis starpposmā starp bērnību un pieaugušo dzīvi. Un tomēr – sešpadsmit arī atbrīvo. Tā ir robežšķirtne, kurā cilvēks sāk apzināties sevi kā individuālu būtni ar noteiktu autonomiju. Mainās ķermenis, tiek izmēģināti jauni stili vai aizraušanās, lai saprastu, vai tie saskan ar iekšējo priekšstatu par sevi. Tas noteikti ir eksperimentēšanas laiks – process, kas iezīmē ceļu uz pārliecinātāku pašapziņu.
Kā festivāla struktūrā un saturā atspoguļojas pieaugšanas process – no idealizēta skatījuma uz pasauli līdz kritiskai realitātes izpētei?
Zane Onckule: Šeit ir vairākas dimensijas. Varbūt ne tik redzamas no malas, taču cieši saistītas ar praktiskajiem aspektiem un loģistiku, kas nepieciešama, lai izveidotu izstādi, šāda mēroga pasākumu vai jebkuru citu mākslas notikumu. Māksla prasa laiku, uzmanību, resursus – un lielu daudzumu līdzekļu. Sākotnēji darbs šādu ierobežojumu apstākļos var šķist sarežģīts, taču tieši tajā slēpjas iespēja – mācīties un iegūt negaidītu rezultātu.
Festivāls norisinās ļoti savdabīgā vietā – vēl nerenovētā 19. gadsimta beigās celtā bijušajā rauga fabrikā, kas savulaik uzņēma vairākas izglītības iestādes un pēdējo gandrīz desmitgadi stāvējusi tukša. Šobrīd šī telpa drīzāk izstaro nākotnes solījumu, nekā praktiski piedāvā ko taustāmu. Mūsu taktika bija – iztēle un pacietība.
Festivāla programmas mākslinieki – gan ar jaundarbiem, gan ar agrāk radītiem darbiem – atspoguļo savas individuālās attiecības ar radošo procesu un domāšanu, kas attīstās, tuvojas briedumam un mainās līdz ar pieredzi un vecumu. Izejot cauri izstādei, skatītājs sastopas ar tēmām par digitālo atsvešinātību, sagrozītu realitātes uztveri, pārdomām par izglītību, romantiku un drāmu, kā arī ar ikdienā klātesošo prieku un šaubām.
Un, protams, nav pārsteigums, ka neviens no izstādes dalībniekiem nav sešpadsmitgadīgs. Gluži pretēji – izstādē pārstāvēti mākslinieki plašā vecuma amplitūdā – no vēliem divdesmit līdz pat septiņdesmit gadiem. Pēdējā vecuma grupa savukārt saistāma ar ilgām, zināmu pagātnes noskaņu. Festivāla trajektorija – no ideālisma uz reālismu un atpakaļ – atspoguļojas arī izstādes nosaukumā, kam ir divas versijas: “Sweet Sixteen” un “Coming of Age”. Katra no tām – latviešu un angļu valodā – pauž nedaudz atšķirīgu noskaņu, taču abas iekļaujas mūsu centienos vēl aizvien pieturēties pie ideālisma, vienlaikus skaidri apzinoties realitāti.
Alēna Klēra Feldmane: Mums palīdzēja arī daudzi jaunieši – no Kim? brīvprātīgajiem līdz Mākslas akadēmijas studentiem, kuri iekšpagalmā uzbūvēja stilīgu bāru un sēdvietas. Bija patīkami sadarboties ar viņiem, iepazīt viņu redzējumu un uzklausīt viņu atsauksmes.
Foto: Ģirts Raģelis
Vai, jūsuprāt, lai laikmetīgā mākslas institūcija izdzīvotu, tai jāsaglabā zināms “pusaudzības” elements – neparedzamība, jūtīgums, vēlme eksperimentēt?
Zane Onckule: Protams. Lai gan Alfa paaudzes “pusaudžu gars” nebūt nav salīdzināms ar to, ko paši piedzīvojām, augot deviņdesmitajos, mēs to joprojām uztveram caur dumpinieciskuma prizmu – kā pretošanos realitātes ierobežojumiem. Ja to izmanto apzināti, tas kļūst par nenovērtējamu, teju pašterapeitisku instrumentu – filtru, kas ļauj izslēgt to, kas ilgtermiņā izrādītos nebūtisks vai pat kaitīgs.
Saskaņotība ar pasauli un tās procesiem, zinātkāres dalīšana ar līdzcilvēkiem, nepārtraukta (iz)jautāšana un šaubīšanās – tam visam vajadzētu būt katras mākslas institūcijas ētikas kodeksa pamatā.
Alēna Klēra Feldmane: Viena no Kim? īpašajām vērtībām ir tā autonomija. Šī institūcija nepārdod biļetes, tās izstādes nav pakļautas populistiskiem nosacījumiem, tā atbalsta ļoti dažādus māksliniekus – un tieši tādēļ spēj izaicināt esošo kārtību. Kim? jau ilgstoši veiksmīgi piedāvā skatītājiem māksliniekus no dažādām paaudzēm un ģeogrāfiskiem kontekstiem – tādus, kuri domā kritiski un piedāvā jaunus skatpunktus uz kultūru, formu un politiku. Mēs kā kuratores varbūt jau esam “vecas dāmas”, bet, manuprāt, mēs joprojām smaržojam pēc pusaudžu gara – atsaucoties uz leģendāro Nirvana dziesmu Smells Like Teen Spirit, kas deviņdesmitajos kļuva par dumpīgās jaunības simbolu.
Zane Onckule: Svarīgi atcerēties, ka mākslas institūcija nav abstrakta struktūra – tā ir komanda, kas veidojas no cilvēkiem, kuri tajā darbojas. Mums apkārt ir entuziastiski jauni mediatori un asistenti, kuru ziņkārība un aizrautība motivē mūs nepazaudēt ticību nākotnei.
Vai varam šī gada festivālu uztvert kā pašrefleksiju par Kim? institucionālo identitāti un pārmaiņu posmu – arī telpiski, domājot par jauno mājvietu Hanzas ielā?
Zane Onckule: Jā, šī festivāla programma patiešām ataino šo pārmaiņu posmu. Var teikt šādi: mūsu jaunā mājvieta – kas ir ļoti atšķirīga no tradicionālā “balta kuba” – drīzāk līdzinās pusaudža jaunajai mājvieta, kad viņš tikko izvācies no bērnības mājām. Tā kļūst par izmēģinājuma lauku un platformu, kur, vairs neatrodoties “vecāku uzraudzībā”, iespējams paust sevi jaunā, taču vienlaikus apzinātā un pārdomātā veidā.
Kādu spriegumu vai potenciālu jūs saskatāt starp hiperprofesionalizāciju mākslas jomā un institūcijas vēlmi saglabāt spēju uzdot naivus vai trauslus jautājumus?
Alēna Klēra Feldmane: Es vienmēr sāku ar māksliniekiem. Ko viņi vēlas darīt, un kā es varu viņiem vislabāk palīdzēt to paust dažādiem cilvēkiem ar atšķirīgu pieredzi un izglītību? Mana profesionālā pieredze saistīta ar muzejiem, kas darbojas universitāšu vidē – tur mana auditorija vienlaikus ir gan starptautiski atzīti pētnieki, gan pusaudži, kuri pirmo reizi dzīvo prom no mājām. Spēja komunicēt mākslu gan profesionāļiem, gan nepieredzējušai publikai ir pieejamības jautājums.
Zane Onckule: Piebildīšu – viss ir relatīvs. Mani īpaši interesē spriegums, kopīgais un atšķirīgais starp dažādiem kontekstiem, kuros pastāv šis “augstais profesionālisms”. Neapšaubāmi, Rīga un, piemēram, Ņujorka atrodas pretējos polos – gan institucionālās struktūras, gan finansēšanas mehānismu ziņā, bet arī pieejas resursiem un vispārējās diskusijas par mākslu ziņā. Tas, kas vienā vietā šķiet augsts profesionālisms, citur var kļūt par izaicinājuma mērķi – un otrādi. Rīgā, manuprāt, mākslas institūcijas darbojas horizontālākā līmenī komunikācijā ar māksliniekiem, un to institucionālā vara izpaužas citādi nekā lielajās Rietumu institūcijās, kurās process bieži iet kā labi ieeļļots mehānisms. Kopumā tieši šī spriedze – starp “augsto”, “zemo” un visiem to starpstāvokļiem – ir tas, kas mūs virza uz priekšu.
Kādu lomu festivāla koncepcijā spēlē izglītības tēma, un kā tā saistās ar izstādes norises vietas vēsturi – ēku, kurā savulaik atradušās vairākas mācību iestādes?
Alēna Klēra Feldmane: Mūsu fokuss uz izglītību šeit ir burtiski saistīts ar ēkas vietas specifisko vēsturi – tā agrāk kalpojusi kā skola un koledža. Tajā pašā laikā izceļam arī to, ka bieži vien tieši skolas vidē piedzīvojam sešpadsmit gadu vecumu un pieaugšanas procesus. Jo vairāk mēs tiekam izglītoti, jo vairāk zaudējam nevainību. Izglītības vieta, saturs un tie, kas to nodrošina, būtiski ietekmē mūsu domāšanu un ideoloģisko piederību. ASV šobrīd vērojama valdības tendence koncentrēt varu, cenšoties likvidēt Izglītības departamentu un tiesājot augstskolas, lai panāktu to slēgšanu. Šajā kritiskajā laikā mēs ar Zani pievērsāmies māksliniekiem, kuri izaicina domāšanas veidu, aicinot mūs pārvērtēt apkārtējo pasauli. Piemēram, Auras Rozenbergas (Aura Rosenberg) fotogrāfijas aktualizē varas attiecības starp vecākiem un bērniem, kā arī starp pieredzējušu mākslinieku un iesācēju.
Zane Onckule: Izglītība un mācīšanās visa mūža garumā bija tēmas, ko vēlējāmies izpētīt un parādīt. Izstāde ietver arī reāla mācību procesa rezultātu – piemēram, Mākslas akadēmijas interjera dizaina studentu darbnīcu, kuras ietvaros tapusi brīvdabas skatuve-bārs mūsu pagalmā jeb “Ēdenes dārzā”. Un tomēr – mūsu izstāde nav iecerēta kā visaptverošs pārskats par izglītības stāvokli. Tā nav didaktiska; ar mākslinieku iejaukšanās palīdzību mēs tiecamies rosināt netiešas pārdomas par mācīšanos, zināšanu uzkrāšanu un individuālu saskarsmi ar šo procesu – arī tad, ja tas vairāk saistīts ar pretējo – proti, “at-mācīšanos”.
Lekcija “We Don’t Need No Education” un “Pirātiskā bibliotēka” iezīmē alternatīvas zināšanu apmaiņas formas. Ko tās vēsta par mācīšanās procesu mākslas institūcijā 2025. gadā?
Alēna Klēra Feldmane: Tas ir lielisks jautājums. Lai gan lekcija notiks tradicionālā formātā, “Pirātiskā bibliotēka” ļauj katram pašam izvēlēties un “piratizēt” savu mācīšanās ceļu. Un, ja kāds vēlas slepus ierakstīt lekciju – es to tikai atbalstu! Patiesībā lekcija būs pretrunā uzskatam, ka izglītība nav vajadzīga. Mēs citējam The Undercommons autorus Stefano Hārniju (Stefano Harney) un Fredu Motenu (Fred Moten), kuri neaicina pilnībā atteikties no skolām, bet gan iemājot tajās citādi – no pozīcijas, kur vara ir sadalīta taisnīgāk. Viņi piedāvā ideju, ka mēs neesam mūžīgi naivi vai mūžīgi parādā kādai struktūrai. Tā vietā mēs varam kopīgi veidot aktīvu intelektuālu un kultūras dzīvi, kas rodas “no apakšas” – ārpus tā, kas tiek uzskatīts par pieņemamu vai ierastu praksi.
Kādi bija galvenie atlases kritēriji, veidojot šo konkrēto, starptautiski un paaudžu ziņā daudzveidīgo mākslinieku loku?
Alēna Klēra Feldmane: Ar Zani esam pazīstamas un sadarbojamies jau kopš 2011. gada! Viņa ir brīnišķīga sadarbības partnere. Tā kā esam ilgstoši pazīstamas un cienām viena otru, mums bija skaidrs priekšstats par to, ko katra sagaida no šī projekta. Mēs abas gribējām iekļaut darbā humoru un rotaļīgumu. Nevēlējāmies skatīt jaunību kā kaut ko nostalģisku, bet gan kā avotu, no kura turpināt mācīties. Mēs iepazīstinājām viena otru ar māksliniekiem, runājām par to, kā darbi varētu “sarunāties” savā starpā, kā tie reaģētu uz konkrēto vietu un kā tie tiktu uztverti Rīgas lokālajā kontekstā.
Zane Onckule: Alēnas kuratores praksi apbrīnoju jau vairāk nekā desmit gadus. Man ļoti patīk, kā viņa prasmīgi apvieno akadēmiski pamatotu izpēti ar brīžiem partizānu vai DIY estētiku – gan kuratoriālajos lēmumos, gan mākslinieku izvēlē. Viņas izvēlēto mākslinieku loks ir ļoti daudzveidīgs un neatbilst ierastajām kategorijām. Arī šajā izstādē vēlējāmies to atspoguļot. Ar starp paaudzēm pārstāvētiem māksliniekiem un gan jauniem, gan agrāk radītiem darbiem esam izveidojušas programmu, kas rosina dialogu starp ASV un Latvijas kontekstu, ņemot vērā, ka liela daļa mākslinieku dzīvo starpkultūru kustībā – dzīvo vai regulāri uzturas ārvalstīs. Mūs interesēja arī mākslinieku savstarpējā sadarbība, un to šeit pārstāv gan pastāvīgi dueti un kolektīvi (piemēram, GolfClayerman, Daniel Chew & Micaela Durand), gan jaunas koprades debijas, piemēram, Ella Kruglyanskaya & Alan Reid.
Miho Hatori performance. Foto: Ģirts Raģelis
Kā jūs redzat performances kā formāta potenciālu laikmetīgās mākslas institūcijas ietvaros – vai tās ir izrādes, rituāli, dialogs ar publiku, vai kas cits?
Alēna Klēra Feldmane: Izstādes atklāšanā piedzīvojām brīnišķīgu Miho Hatori performanci, kurai pievienojās Aleksandrs Aleksandrovs no Rīgas un John Miller no Ņujorkas. Viņi izpildīja darbu Salon Mondialité – performanci, pie kuras Miho strādājusi vairākus gadus, aizgūstot vēlo vakaru sarunu šova formātu, lai pētītu politiskus jautājumus par identitātes veidošanu caur sava veida kreolizāciju (balstoties filozofa Édouarda Glisāna idejās). Mēs ar Zani bijām sajūsmā par Miho spēju savienot “augsto” (filozofiju) un “zemo” (televīziju), domājot par mūsdienu identitātes konstruēšanu. Performance ir lielisks veids, kā sapulcināt cilvēkus mākslas institūcijā un veidot attiecības, balstītas kopīgā, laiktelpā notiekošā pieredzē. Izstādes parasti skatāmies vienatnē vai mazās grupās, bet tieši performances rada tūlītēju kolektīvu apziņu. Atsaucoties uz iepriekšējo jautājumu par mācīšanos un izglītību – performance mākslas telpā ļauj mums sanākt kopā, lai vienkārši mācītos ko jaunu caur mākslu. Nevis atzīmju vai citu ārēju mērķu dēļ, bet tāpēc, ka patiesi vēlamies mācīties kopā.
Foto: Ģirts Raģelis
Kā jūs domājat par Kim? attīstību pasaules kontekstā – kādas ir kopīgās iezīmes ar līdzīgām institūcijām, kas arī sasniegušas līdzīgu vecumu?
Alēna Klēra Feldmane: Nekā līdzīga Kim? nepastāv!
Zane Onckule: Gadu gaitā Kim? ir iedvesmojies gan no pazīstamām, cienījamām institūcijām, piemēram, PS1 Ņujorkā, Chisenhale Londonā un daudzām citām, gan arī no mazāk zināmām iniciatīvām – mākslinieku kolektīvu vadītām telpām, neatkarīgiem žurnāliem vai citām radošām izpausmēm. Mēs joprojām skatāmies šajā virzienā. Taču, ejot laikam un “novecojot”, mainās arī mūsu prioritātes un atsauces punkti. Lai arī mūsu Pinterest iedvesmas dēlis ar laiku pārveidojas, mēs joprojām turam cieņā savu skatītāju – to, kurš, mēs ceram, joprojām ir gatavs doties šajā ceļā kopā ar mums. Tāpat kā iestudējot izstādi Eden Coming of Age (jeb Saldie sešpadsmit), mēs it kā čukstam tev ausī rindas no deviņdesmito gadu sākuma dziesmas, ko dziedāja vietējā popdīva Olga Rajecka: “..bet vai tu atnāksi, kad man vairs nebūs sešpadsmit?... vai tu mīlēsi, kad man vairs nebūs sešpadsmit?... nebūs sešpadsmit?”
