Kā piekļūt patībai un atrast jēgu esībai
Anastasijas Sosunovas izstādes Spit Bite apskats / Izstāde Kim? Laikmetīgās mākslas centrā skatāma līdz 28. septembrim
Anastasija Sosunova studējusi grafiku un tēlniecību Viļņas Mākslas akadēmijā, taču viņas mākslinieciskā darbībā raksturojama kā starpdisciplināra parādība. Izstādē Spit Bite, kas līdz 28. septembrim skatāma Kim? Laikmetīgās mākslas centra telpās Sporta ielā 2, eksponēti trīs video darbi spit bite tehnikā (grafikas prakses pārstāvju žargons), apstrādāti gravējumi cinkā un alumīnijā, kā arī skulptūras, kas veidotas no industriāliem, sintētiskiem materiāliem.
Foto: Ansis Starks
Vietējie Zvēri
Pirmajā izstāžu zālē atrodamas skulptūras, kas eksponētas, izmantojot armatūru kā pamatni. Tās veidotas no dažādiem celtniecības materiāliem un pirmajā mirklī šķiet, ka mākslinieciskā iecere ir atsegt “dari pats” celtniecības kultūras telpu. Bet māksliniece iet tālāk – šīs asamblāžas veltītas dzīvniekiem, kas 90. gados bijuši redzami uz Lietuvas naudas zīmēm. Darbu sērijas nosaukums Local Beasts (“Vietējie zvēri”) uzjundī asociācijas ar laiku, kad arī Latvijā pēc neatkarības atgūšanas brīvais tirgus nereti izpaudās kriminālās formās.
Foto: Ansis Starks
Skulptūru eksperimentālā materialitāte atgādina postminimālisma estētiku – 20. gadsimta 70. gadu mākslas virzienu ASV, kur mākslinieki iestājās pret minimālismu. Minimālismam bija raksturīgi neitralizēt autora subjektīvo rokas pieskārienu, maksimāli reducējot formu. Savukārt postminimālismā mākslinieki atgriezās pie formālas, roku veidotas estētikas. Varētu teikt, ka mākslinieki centās apvienot dažādus industriālus materiālus un piešķirt tiem savu balsi. Tādējādi atbrīvojot formu no autora kā subjekta kontroles, kas bija raksturīgi minimālismā.
Foto: Ansis Starks
Lai arī veidotas postminimālisma stilistikā, materiāli Sosunovas skulptūrās šķiet tiek mērķtiecīgi vadīti. Materiālu sakabe nav tīri formāla. Katrs no tiem ietver kādu kultūrvēsturisku atsauci. Piemēram, linolejs vai armatūra skaidri nolasās kā atsauce uz deviņdesmitajiem. Padomju laikos celtniecības materiāli bija teju luksusa prece. Tādēļ pēc neatkarības atgūšanas, kad materiāli kļuva pieejami, cilvēki paši saviem spēkiem remontēja dzīvokļus, cēla privātmājas. Savukārt tualetes papīru ruļļu atlējumi ģipsī, gravējumi alumīnijā norāda uz ideju konceptualizāciju metaforiskajā līmenī. Šeit caurvijas atsauces uz pārejas perioda no sociālisma uz kapitālismu noskaņām Lietuvā, attēla kopēšanas kultūru un ar to saistītajiem varas mehānismiem.
Foto: Ansis Starks
Posthumānās lūgšanas
Tālākajās izstāžu zāles telpās atrodami video darbi. Filmēti vernakulārās vizuālās valodas estētikā, šie darbi ievelk introspektīvā skatījumā. Video ar nosaukumu DIY uzņemts road-trip estētikā. Redzami kadri ar Sosunovas draudzeni kādā iepirkšanās molā, auto parkošanās pie Senukai veikala, Lietuvas ceļi un daba. Kadru pietuvinājumi, kuros ieraugām, piemēram, cilvēka sejas cilni pie sienas lielveikalā un TV ekrānos “noķerto” dzīvo matēriju, liek aizdomāties par iespējamo atsauci uz Mozus grāmatu, kas pārinterpretēta posthumānisma kontekstā. Proti, sejas cilnis teju iznirst no iepirkšanās centra sienas, augi uzplaukst TV ekrānos.
Foto: Ēriks Apaļais
Video pavada šķietami autobiogrāfisks stāstījums pirmajā personā. Tas raisa asociācijas ar Svētā Augustīna “Atzīšanās” sastopamo lūgšanas ritmu un vienlaikus ir atsauce uz lietuviešu uzņēmēja Augustīna Rakauska (Senukai veikalu ķēdes īpašnieks) ezotēriski didaktiskajiem tekstiem. Rakausks ir izdevis grāmatas, kur šķērsgriezumā apcer ekonomiku un garīgumu. Viņš uzskata, ka zinātne nav nekāda galējās patiesības instance un aicina apvienot racionālo ar emocionālo, egostisku naudas pelnīšanu ar ētisku atbildību pret komūnu. Sosunova it kā kritiski apspēlē šīs Rakauska atziņas. Piemēram, tādi stāstījuma fragmenti kā “debess un zemes matērija”, “Svētais Gars” (Xover) sastopas ar sintētiskām zilām debesīm un mākoņiem, kas attēloti uz kāda iepirkšanās centra griestiem.
Foto: Ēriks Apaļais
Iespējams, Sosunova pārinterpretē fragmentus no Rakauska tekstiem, lai kritiski izjautātu dažādus kontekstuālos apstākļus, kas izraisījuši patērētājsabiedrības identitātes krīzi. Varbūt Sosunova jautā, kā piekļūt patībai un atrast jēgu esībai? Vai tiešām, pašiem ceļot un remontējot, iekopjot dīķi savā sētā un brīvdienās pastaigājoties pa iepirkšanās centru? Šķiet, šie jautājumi tiek skatīti caur posthumānisma prizmu, kur gan daba, gan tehnoloģijas, gan cilvēks tverti kā suverēni lielumi, kas savstarpēji mijiedarbojas.
Foto: Ēriks Apaļais
Savukārt, video darbā Preyer redzami sejas pietuvinājumi, kas uzņemti termo kameras estētikā. Sarkanie laukumi, kas signalizē siltuma gradācijas, teju dehumanizē protagonisti. Sarkanā ģīmetne atsauc atmiņā Marlēnas Dimā portretu gleznojumus, kā arī vācu ekspresionismu. Termo kameras stilistiskais paņēmiens tiek vietām atslēgts, un redzam protagonisti dejojam (pole-dancing). Šeit, iespējams, tiek jauktas tādas dihotomijas kā gars un ķermenis, reliģija un pagānu rituāli, tehnoloģijas un cilvēks. Tā neoloģisms Preyer, iespējams, apspēlē divas nozīmes: pray – lūgt un prey – medījums, upuris. Proti, nav skaidrs, kā rokās atrodas vara un kontrole.
Foto: Ēriks Apaļais
Šķiet, Sosunovas mākslas darbu vēstījums neizpaužas tieši. Māksliniece dod mājienus. Manuprāt, izstādes pārliecinošākā daļa ir video darbi. Tie ievelk apcerē, kur postpadomju metaekonomikas izpausmes Lietuvā tiek skatītas caur posthumānisma un dekolonizācijas prizmu. Māksliniece nedekolonizē padomju ideoloģiskās sistēmas, bet gan kapitālisma ekonomiskos modeļus un Rietumu mākslas vēstures izpratni par to, kā būtu jāizskatās mākslas darbam. Proti, Sosunova droši reflektē vernakulārā valodā par reģionam raksturīgo ekonomikas un ikdienas, kultūras, reliģijas un pagānu rituālu mijiedarbību.
Foto: Ēriks Apaļais
