Kim? aktivitātes digitālajā telpā
Īssaruna ar kuratorēm Zani Onckuli, Elizavetu Šneidermani un web dizaineri Beku Abi
Kim? Laikmetīgās mākslas centrs janvārī publiskojis divus projektus – Rīgas Tehnokultūras izpētes centru (RTRU) un Vagabond/A Place Hard to Place, kas abi bāzēti digitālajā vidē.
Pirmais no tiem – Rīgas tehnokultūras izpētes centrs (RTRU) ir jauna digitālā platforma, kuras kuratores ir Elizaveta Šneidermane (Elizaveta Shneyderman) un Zane Onckule, platformas dizainu un identitāti veidojusi web dizainere un programmētāja Beka Abe (Becca Abbe). Platformas veidotāju galvenā premisa ir, ka māksla un jaunie mediji rodas no kultūras, nevis atsevišķi no tās. Tikai pievēršoties laikmetīgajai kultūrai un tās pastarpinājuma veidiem, iespējams efektīvi izpētīt un aplūkot tehnokultūru, kas paplašina un veido mūsu pasauli.
Savukārt “Klejotājs \ Vieta, kuru grūti ievietot” (Vagabond/A Place Hard to Place) ir “spekulatīva” tiešsaistes izstāde, kas tapusi sadarbojoties māksliniekiem Indriķim Ģelzim, Elzai Sīlei, Džo Namī (Joe Namy), līdzkuratoriem Džo-ijam Tangam (Jo-ey Tang) un Zanei Onckulei, kā arī arhitektam Jurim Strangotam. Projekts aptver digitālā vidē īstenotu izstādi ar jaunradītu skaņu celiņu, tekstiem, 3D animāciju un Cīrihē bāzētā web dizaina studijas Shadow Brand veidoto mājaslapu. Projekts ir izaudzis no sākotnēji izstrādāta piedāvājuma fiziskai izstādei – Latvijas paviljonam 59. Venēcijas biennālē 2022. gadā.
Vai tā ir pandēmijas likumsakarība, kas Kim? radošos procesus virtuālajā vidē padarījis vienlīdz svarīgus ar fiziskajā telpā notiekošajiem?
Zane Onckule: Šo projektu kontekstā būtiski ir sākt ar finansējuma pieminējumu, jo projekti ir īstenoti, pateicoties jaunas VKKF mērķprogrammas ar nosaukumu “Kultūrelpa” piešķirtajiem līdzekļiem. Minētā programma sniedza iespēju mākslas un kultūras institūcijām un iniciatīvām pārdomāt savas aktivitātes, kuras pandēmijas (nebeidzamajā) periodā, vairs nebija iespējams realizēt klātienē un fiziskā-materiālā formātā. Pretēji samērā neparedzamajai VKKF regulāro projektu konkursa finansējuma piešķīruma politikai, kas Kim? kā nepārtrauktu izstāžu programmas klātienē veidotājai, reizēm ir visai āķīgs pasākums, šīs mērķprogrammas dāsnais finansējums bija patīkama atelpa, jo ļāva abus minētos projektus īstenot tuvu bezkompromisu apstākļos.
Pārdomājot Kim? ieceres (iesāktās, iecerētās, ārēju apstākļu dēļ neīstenotās), dialogā ar kolēģiem-kuratoriem un māksliniekiem, web dizaineriem u.c. konceptualizēju divas savstarpēji nesaistītas idejas, kuras vieno to atrašanās tiešsaistē. Vienlaicīgi šīs divas apjomīgas aktivitātes iezīmē jaunu Kim? virzienu, proti, arvien aktīvāk iesaistīties mākslas darbības un kritiskās domas iniciēšanai un virzīšanai ne tikai klātienē, bet arī tiešsaistē.
Mākslai un mākslas projektiem tiešsaistē ir samērā nopietna vēsture, lai uz to šodienā skatītos kā uz pandēmijas “uzpiesto” jaunumu, kas nesagatavoti pārsteidz. Atšķirīgais ir apmēri, apjomi un dažādais satura līmenis, ar kādiem pēdējo divu gadu laikā tiešsaistes telpa tiek pārblīvēta ar arvien augošām platformām, mākslas iniciatīvām, konferencēm un jaundarbiem tiešsaistē. Iespējams, pats interesantākais tajā visā ir atrast veidus, kā sniegt kvalitatīvu pienesumu ar jauna satura un jaunu formātu palīdzību, kas būtu vienlīdz svarīgi un vidi stimulējuši lokāli, kā arī uzturētu saiti un dialogu starptautiskā dimensijā. Tiešsaistes projektu sniegtā iespēja šķietami “pārvietoties” bez laika un telpas ierobežojumiem, kā arī – strādājot zem cita veida organizatoriskajām niansēm un budžeta prasībām, ir izglītojoši, stimulējoši un rosinoši. Tāpat manā dienas kārtībā bija un ir domāt par šo aktivitāšu nostrādātību un pabeigtību jeb – ja tas atbilst idejas iecerei – aktivitāšu ilglaicību un samērotu resursu izmantojamību.
Māksla tiešsaistē nav un nevar tikt veidota pēc tiem pašiem spēles noteikumiem, kādi tie ir fiziskajā telpā – vai nu tas ir baltais kubs vai pilsētvide. Māksla tiešsaistē nonāk nepastarpinātā un tūlītējā “sacensībā-sazobē” ar visu iespējamo, kas vien ir tavā telefonā vai datorā, TikTok ātri/lēti pagatavoto saturu un fundamentālistu naratīvu ieskaitot, tāpēc viens no tās centrālajiem uzdevumiem, parādoties – “dzimstot” tur, ir šo situāciju neignorēt, bet pēc iespējas to analizēt, uz to reaģēt un kritiski izvaicāt.
Rīgas Tehnokultūras izpētes centrs (RTRU) ir savveida digitālais almanahs, aptverot gan tekstus, gan mākslas vizuālās izpausmes. Kāda ir sinerģijas loma laikmetīgās mākslas procesos? Vai mūsdienu pasaulē tieši mijiedarbība un jomu pārklāšanās nekļūst par galveno virzītājspēku? Vienlaikus – abi projekti ir starptautisku komandu darbs – cik būtisks ir kosmopolītiskais aspekts mākslas procesos?
Elizaveta Šneidermane: Atgriezeniskā saite starp medijiem un to, kā tos uztver, starp tehniku un kultūru liecina par transduktīvām attiecībām: ķermeņi, attēli, tehnoloģijas un estētikas veidi rodas savstarpējā saistībā un nosaka cits citu. Tikai pievēršoties laikmetīgajai kultūrai un tās pastarpinājuma veidiem, ir iespējams efektīvi izpētīt un aplūkot tehnokultūru, kas paplašina un veido mūsu pasauli. Jaunizveidotā RTRU ietvaros augstu vērtējam un ceram parādīt tādu mākslu un tekstus, kas padziļināti pēta ikdienā neuztveramos efektus, kuri izriet no mūsdienīgās attēlu funkcijas.
Z.O.: Papildus vēlos piebilst, ka abu projektu sakarā mana interese bija stratēģiski izmanot digitālās vides telpiskumu, lai meklētu jaunas sadarbības un empātijas formas, un vienlaicīgi abi projekti, katrs atšķirīgā veidā, funkcionē kā aģenti pašreizējo sociālo, politisko un psiholoģisko realitāšu ietvaros. Starptautisku komandu darbs pie projektiem, kas notiek tiešsaistē, operē ārpus pārlidojumiem, darbu studijā un materiālā, nav jāizmanto dārgs kurjertransports utt. Tā vietā – priekšplānā – izvirzās cita veida nemateriālā vidē dzimusi “materialitāte”, kas ir tuvu stāvoša vibrācijām, emocijām un redzes un intelekta treniņiem. Lai arī starptautisku komandu darba rezultāts, abiem projektiem būtiska ir lokalitātes un vietai – Rīgai, Latvijai, Baltijai – piesaistītie lielumi, tādi kā: kultūrvēsturiskas reālijas, latviešu valodas iespēju testēšana, kā arī, protams, šajā kultūrtelpā darbojošos radošo indivīdu prakšu atbalsts un to izcelšana.
RTRU Ziemas sezonas “izdevuma” atskaite punkts/pieteiktā tēma ir “Zem motora pārsega” – kas ir tā centrālā vēsts, kuru jūs kā veidotāji vēlaties pateikt?
Z.O, E.S.: Pirmās sezonas izdevums, kura tēma ir “Zem motora pārsega”, apskata vizuālo kultūru virzošās ekonomiskās un sociālās struktūras un ražošanas tehniskos procesus. Pirmais izdevums pievēršas muzejam bez attēliem, eksaltētajam “skolēnu kolektīvam”, strādnieku šķiras vēsturei, “fenomenu fabrikai” jeb laikmetīgās mediju kultūras paradigmatiskajai darbavietai un daudz kam citam.
Lai izprastu, kā attēlveides stratēģijas rada estētiskos efektus, kurus bieži un neapzināti sastopam pasaulē, vispirms jāizprot infrastruktūra, kas tiek izmantota šādu attēlu veidošanai, proti, jāpaskatās “zem pārsega”. Šie pētījumi koncentrējas uz vizuālās kultūras radīšanas veidiem: reāllaika renderēšana, darba likumi, kas pašorganizē, tehnoloģijām pakārtots skolēnu kolektīvs, plaši izplatītie videomākslas tropi-kodi un aizvien klātesošāki neviennozīmīgie profilu attēli tīmeklī. Tas viss rada nepareizu priekšstatu, jo patiesībā šie kultūras radīšanas veidi balstās metrikā, ievadē, algoritmos un citās kodēšanas valodās, kuras veidojuši animatori, programmētāji un vārtziņi. Tādējādi šīs oriģinālās tehnoloģiskās aparatūras radītie attēli rada jauna līmeņa atsvešināšanos, kurā galvenais atsauces punkts ir nevis fiziskā pasaule, bet gan “neredzamā” tehniskā kultūra.
Pirmās sezonas dalībnieki – Dana Kopela, Eltons Kūns, Debora Levita, Rio Roje, Līga Spunde, Kendisa Strongvotera, Alise Tīfentāle, Viktors Timofejevs, Džesika Vilsone – atrodoties vai nu Rīgā vai Ņujorkā, veido iedomātu tiltu starp šīm vietām un tām piesaistīto kontekstu. Pirmā sezona nav “ziema”, jo darbojamies ārpus klimatisko sezonu nospraustā principa. RTRU iecerēts kā augošs organisms un ārpus tā, ka RTRU pirmās sezonas saturs būs pieejams pilnā apmērā pēc pāris mēnešiem, šobrīd strādājam pie nākošās sezonas un RTRU “viesošanās” klātienē, kādā fiziskā izstāžu telpā Rīgas un/vai Ņujorkas ietvaros.
RTRU vizualitāte ir visai atšķirīga no ierastā digitālo izdevumu/platformu tēla. Kā tā tapa un kas ir būtiskākie nosacījumi, kas ir svarīgi digitālajā vidē?
Z.O.: Uzsākot darbu pie projekta, mēs uzreiz sarunā iesaistījām Ņujorkā bāzēto web dizaineri un programmētāju Beku Abi, kas vairāku darba sesiju rezultātā, reaģējot uz Elizavetas un manām idejām un komentāriem, radīja RTRU identitāti, kas tika tālāk integrēta, būvējot-dizainējot-kodējot mājas lapu. RTRU “seja” ir apzināti veidota kā kvalitatīvi atšķirīgs pienesums esošajām platformām digitālajā vidē tā iemesla dēļ, ka tās satura un misijas centrā ir jautājumi un tēmas, kas pēc izvēles un apzināti “iet ar līkumu” digital-nativity svinošām aktivitātēm. RTRU tēls nevairās būt ekcentrisks. Bez dažādām tehniskām niansēm, lapā paslēptas dažādas “lieldienu olas” – uz lokālo Latvijas kultūrtelpu uzvedinošas atsauces, kas lai arī pagaidām ir tikai kā attēli-ikonas, tomēr nākotnē ir plānots to tematisko nozīmi izvērst. Lapa veidota kā vizuāli saistoša, neierasta, bet vienlaicīgi arī funkcionāla un “ilgi spēlējoša”, jo pie RTRU 1. sezonas neplānojam apstāties.
Beka Abe: Projekta identitātes dizains vizuāli vairāk uzvedina uz domām par RTRU kā zinātnisku laboratoriju, nevis kultūras platformu. Tā tēlu un toni ļoti ietekmēja attēli, kas ģenerēti neuralblender.com, izmantojot tādas pamatfrāzes un norādes kā: “RTRU logotips uz izkārtnes ārpus biroja”, “kā RTRU logotips parādās oficiālajā vietnē” un “RTRU nepārprotamā atmosfēra” citu starpā. Viens no šo meklējumu rezultātā radītajiem attēliem ir kļuvis par sava veida RTRU logo jeb virsslāņa “uzlīmi”, kas integrēta mājas lapā.
Mana pieeja mājas lapas izklājumam-struktūrai izrietēja no RTRU projekta prasībām gan praktiski, gan konceptuāli, atmetot fokusu uz tiešsaistē valdošajām attēlojuma konvencijām. Bija svarīgi, lai dizains atspoguļotu pirmās sezonas “Zem motora pārsega” tēmas ieceri. Ideja bija izveidot gaumīgu un reizē “primitīvu” – tīru mākslas vietnes audeklu, kuru pēc tam to uzlaužot atklājas iekšējā konstrukcija. Nereti līdzīga veida projektos tā apakšrāmja-režģa sistēma tiek apslēpta un paliek neatpazīstama/nenolasāma, taču šajā gadījumā RTRU pamatā esošo loģiku var redzēt caur t.s. “lapas plaisām”. Mums šeit patiesībā ir divas vietnes, kas atrodas viena virs otras – nostrādātais virspuses (virsbūves) slānis un lapas skelets zem tās. Pārvietošanās tīmekļa vietnē liek apmeklētājiem saskarties ar tā iekšpusi un ārpusi vienlaicīgi, jo, ritinot kursoru uz leju vai augšu, tiek atsegtas attēlu/vizualizāciju daļas, kā arī rentgenstaru teksta lodziņi.
Piedāvājums Latvijas paviljonam 59. Venēcijas biennālē 2022. gadā
Indriķis Ģelzis, skice darbam “Klejotājs \ Vieta, kuru grūti ievietot” /, 2021
Janvāra beigās tika prezentēts arī otrs Kim? projekts, kas izaudzis idejas, kas tika piedāvāta Latvijas ekspozīcijai 2022. gada Venēcijas mākslas biennālē. Kas ir šī projekta konceptuālais balsts; kā projekts transformējies, piemērojoties šībrīža izteiksmes veidam?
ZO: “Klejotājs \ Vieta, kuru grūti ievietot” ir “spekulatīva” tiešsaistes izstāde, kas veidota, sadarbojoties māksliniekiem Indriķim Ģelzim, Elzai Sīlei, Džo Namī (Joe Namy), līdzkuratoriem Džo-ijam Tangam (Jo-ey Tang) un man, kā arī arhitektam Jurim Strangotam. Projekts aptver digitālā vidē īstenotu izstādi ar jaunradītu skaņu celiņu, tekstiem, 3D animāciju un Cīrihē bāzētā web dizaina studijas Shadow Brand veidoto mājaslapu. Projekts ir izaudzis no sākotnēji izstrādāta piedāvājuma fiziskai izstādei – Latvijas paviljonam 59. Venēcijas biennālē 2022. gadā un tā konceptuālā reference un iedvesmas avots ir amerikāņu arhitekta Džona Hejduka (1929–2000) 1987.gadā Filadelfijas mākslas universitātē uzbūvētais “Rīgas projekts” un tam sekojošais izdevums.
Elza Sīle & Juris Strangots, fragments no darba “Klejotājs \ Vieta, kuru grūti ievietot” /, 2021
Elza Sīle, Žoga pērle, eļļas krāsa uz alumīnija, 2020
2021.gada martā, saņemot Venēcijas konkursa rezultātus un sarunājoties ar Kim? izpilddirektori Elīnu Drāki, atskatījāmies uz ieguldīto darbu vairāku mēnešu garumā un bija skaidrs, ka ieceres konceptuālais un mākslinieciskais devums būtu potenciāli saistošs realizēšanai citos apstākļos un citā formātā – tiešsaistē. Pārdomājot mākslas vēsturē plašo nerealizēto/“utopisko” projektu likteni un komandai piepulcējot Kim? projektu vadītāju Evitu Gozi, atgriezāmies pie folderiem, 3D vizualizācijām, skicēm. Radošās grupas Zoom mītiņu mērķis bija sākotnēji statisko un fiziskajai videi iztēloto projektu pārcelt un “iedzīvināt” tiešsaistē – kustīga attēla un pavadošās skaņas formātā, kas integrēts īpaši šim projektam izveidotā web lapā.
Indriķis Ģelzis, skice darbam “Klejotājs \ Vieta, kuru grūti ievietot” /, 2021
Lai iepazīstinātu ar projekta koncepciju, šeit piedāvāju fragmentu no projekta koncepcijas apraksta: “Hejduka oriģinālā 1987. gada struktūra – monstrozais un majestātiskais astoņus metrus augstais projekta “Rīga” “Subjekts-Objekts” – liecināja par ilgām un cilvēcīgo vajadzību pēc tuvības un pieskāriena. Trīsdesmit piecus gadus vēlāk “Klejotājs \ Vieta, kuru grūti ievietot” no jauna un no pašiem pamatiem iztēlojas nomadisku, mobilu un plūstošu telpu. Šajā telpā novietotā \__/ formas nerūsējošā tērauda struktūra, kas ir iegremdēta, iztukšota un norāda uz aptuveno centru, kalpo kā dažādu elementu aizkulises. Tās spīdīgās industriālā materiāla virsmas ieskauj topoloģiskās formas, ko veidojuši Rīgā dzimušie mākslinieki Indriķis Ģelzis un Elza Sīle. Šīs formas it kā ieņem skatītāju lomu un iezīmē skatuves aprises. Strādājot tandēmā, mākslinieki kopīgi aktivizē Hejduka zīmējumus, kas parādīti īpaši veidotās vitrīnās-tvertnēs netālu no mirdzošā \__/, atspoguļojot tā neapdzīvoto apkārtni. Stilizētu koku formas šūpojas vējā, tās apspīdot aukstai, mākslīgai saules gaismai, kas met ēnas uz priekšmetiskajām struktūrām. Arhitekta Jura Strangota 3D animācija, kas kustas nevienmērīgā ātrumā, spocīgi svārstās, raustās un dūc. Klīstošā/slīdošā kamera, kas novēro (surveillance) vai, iespējams, zemvēro (sousveillance) un pretojas definējošam skatienam, uzdod šādus jautājumus: “Kur ir objektivitāte? Kur ir subjektivitāte?””.
