Kā sagatavoties nākotnei?
Zane Onckule, kuratore un Kim? Laikmetīgās mākslas centra programmas direktore
Par pēdējā mēneša atslēgas vārdiem mākslas institūciju un struktūru publiskajos paziņojumos kļuva jēdzieni “atcelts” (canceled) un “pārcelts” (postponed). Šādi e-pasti pirms apmēram mēneša sāka pienākt no visas pasaules, sākotnēji radot apjukumu, skumjas un bezpalīdzības sajūtu. Tomēr laiks apstiprināja, ka dzīvi nav iespējams atcelt – neraugoties uz tuksnesīgajām pilsētu ielām, apmeklētājiem slēgtajiem muzejiem, galerijām un citām mākslas institūcijām; fiziskajā telpā nerealizētiem projektiem un pasākumiem, kuriem pēc jau savlaicīgi saplānotajiem kalendāriem bija jānotiek šai laikā, mākslas organisms turpina dzīvot. Mobilizējot visas tā iekšējās enerģijas rezerves, un nākot klajā ar jaunām – pašizolācijas laikam pielāgotām, iniciatīvām. Apzinoties, ka – pēc krīzes izraisītā apjukuma mirkļa, mums visiem šobrīd izšķirīgi svarīga ir spēja rīkoties un savstarpējais atbalsts. Mums ir jākļūst par partneriem, kas aizmirst sāncensību.
Tālab Arterritory.com vēršas pie dažādu mākslas institūciju un struktūru vadītājiem ar aicinājumu dalīties savās pārdomās un idejās par to, kā izdzīvot šo laiku un vienlaikus sagatavoties nākotnei, kurai – visticamāk – būs atšķirīgs scenārijs nekā līdzšinējai pirms-pandēmijas pasaulei.
Uz Arterritory.com jautājumiem atbild kuratore un Kim? Laikmetīgās mākslas centra programmas direktore Zane Onckule.
Kā Kim? dzīvo un strādā šai laikā? Ko “ārkārtas situācija” nozīmē mākslas institūcijai?
Sekojot Ministru Kabineta rīkojumam par publisku aktivitāšu norises apstādināšanu, Kim? 12.martā priekšlaicīgi slēdza tobrīd vēl apskatāmās Līvas Rutmanes un Ata Jākobsona personālizstādes (plānotais norises laiks bija līdz 29. martam). Šajā pašā dienā ar vienu no pēdējiem reisiem vēl nosacīti “normālos” apstākļos es no Ņujorkas atgriezos atpakaļ Rīgā. Laiks līdz šodienai (21.aprīlim) ir pavadīts ne tikai atpakaļadaptējoties, bet arī piemērojoties jaunajiem no-karantīnas-pie-sociālās-distancēšanās-pie-... apstākļiem. Kim? komanda (izpilddirektore Elīna Drāke, projektu vadītāja Žanete Kiseļeva un es) šī perioda laikā ir uzbūrusi sev jaunu darba vietu un veidu – smartworking. Virtuālā vide tiek izmantota gluži praktiski – savstarpēji sazinoties, kā arī vadot tikšanās ar māksliniekiem un kuratoriem – gan tiem, ar kuriem strādājam kādiem projektiem, gan vienkārši tāpat sērijā “ceru, ka viss ir labi; turamies”. Pēc sākotnējas īsas šoka terapijas šobrīd lietas tiek tālāk attīstītas samērā ierastā režīmā. Tiek apzināts pieejamais un (cik vien iespējams) paredzamais finansējums, tiek pārskatīta un koriģēta programma (aprīlī ieplānotās izstādes ir pārceltas uz jūnija sākumu bez publiskās atklāšanas), kā arī testējam citu ieceru nepieciešamību, nozīmīgumu un dzīvotspēju. Kim? ir un paliks uz izstāžu formātu orientēta mākslas institūcija, kuras mājvieta ir Rīga, tomēr jautājumi, kādas būs izstāžu rīkošanas iespējas un ierobežojumi pēc-pandēmijas fāzē, mums ir ļoti aktuāli (vairāk par to – sk. tālāk). Kompetences, resursu, bet arī identitātes, interešu un mērķu dēļ Kim? noteikti nepārcelsies virtuālajā vidē, lai gan arvien regulārāk sāksim ar to flirtēt. Norisei tur tiek plānotas sarunas, lekcijas un jaunu mākslas darbu pasūtinājumi.
Kim? noteikti nepārcelsies virtuālajā vidē, lai gan arvien regulārāk sāksim ar to flirtēt.
Aizvien biežāk dzirdams, ka situācija “pēc tam” būs pielīdzināma pēckara laikam. Kas varētu būt lielākais izaicinājums, ar kuru mākslas institūcijām būs jāsastopas pēc pandēmijas?
Atbildei uz šo jautājumu izmantošu divas atšķirīgas reakcijas no mākslinieču puses. Pagājušajā nedēļā saņēmu ziņu no kādas gleznotājas Losandželosā, kas pauda sekojošo: “Mums ir jābūt gataviem tam, ka mākslas vide spēji mainīsies un ka pēc šīs pieredzes nekas nebūs kā agrāk. Būs tikai sliktāk.” Nedaudz pirms tam biju sazinājusies un tikusies ar mākslinieci no Rīgas, kas savukārt ir sajūsmā par esošo situāciju, ar to domājot iespēju bez liekiem papildus traucēkļiem nodoties ierastajam darbam studijā. Šādi pretēji emocionāli viedokļi ir ļoti stāstoši un palīdz apzināt cēloņus atšķirīgajiem skatījumiem, kas, savukārt, tālāk noderīgi mēģinājumos labāk izprast, reaģēt un sagatavoties situācijai pēc. Pirmais gadījums ir autore, kurai ir izveidojusies stabila karjera un veiksmīga sadarbība ar viņu pārstāvošajām galerijām, muzejiem, citām institūcijām un kuratoriem. Māksliniece jūtas (pamatoti) apdraudēta, jo viņas darbība tagad varētu tikt kaut kādā mērā “iesaldēta” (galeriju apgrozījums visticamāk kritīsies, kolekcionāri iegādāsies darbus retāk, darbs studijā personisku apsvērumu dēļ tiek/tiks kavēts, kritiķu vizītes varētu uz laiku pārtrūkt utt.). Savukārt otra ir māksliniece, kurai šī krīze ir kaut kas jau ļoti pazīstams. Lai arī situācija ir pavisam unikāla un nebijusi, tomēr pats stāsts nemaz nav tik nedzirdēts un nepieredzēts. Otrajai grupai (ar dažāda līmeņa sajūsmas devu) vēsturisku apsvērumu dēļ pieskaitāma lielākā daļa Latvijā šobrīd aktīvi strādājošo mākslinieku un citu radošo profesiju pārstāvju, kā arī institūcijas, tostarp, Kim?.
Ir kritiski svarīgi sākt uz sevi skatīties citādāk un rast iespējas sevi un līdzās esošos (tiešā un pārnestā nozīmē) atbalstīt ar kvalitatīvu un pārdomātu saturu, pietiekošu finansējumu un patiesām emocijām.
Nākotnes prognozes? Sajūtu līmenī aizdomas, ka situācija mums varētu izvērsties dubulti grūta. Kaut vai tādēļ, ka paredzamās astronomiskās aviobiļešu cenas Rīgu (jācer, ka lielākoties vien fiziski) attālinās no pārējās pasaules (pasaules, kas pati jau iekšēji ir izveidojusies par tādu “viensētu” tīklojumu). Savelkot šo visu kopā, tagad ir kritiski svarīgi sākt uz sevi skatīties citādāk un rast iespējas sevi un līdzās esošos (tiešā un pārnestā nozīmē) atbalstīt ar kvalitatīvu un pārdomātu saturu, pietiekošu finansējumu un patiesām emocijām.
Aicinot glābt mākslas institūcijas un māksliniekus, tiek piesaukts gan tā dēvētais Rūzvelta plāns (kurators un Serpentine Gallery radošais direktors Hanss Ulrihs Obrists), gan Māršala plāns (Museo Reina Sofia direktors Manuel Borja-Ville). Kādi varētu būt instrumenti Latvijā, kas palīdzētu izdzīvot mākslas jomai?
Orvela plāns? Monopols? “Baltijas Ceļš 3.0”? Kim? noskaņojums (nopietns), pārdomas (reflektējošas un nedaudz bažīgas) un ieceres (apņēmīgas, aktīvas un uz nākotni vērstas) īsumā jau tika ietvertas paziņojumā, ko publiskojām 12. aprīlī. Bet kādi tieši instrumenti varētu palīdzēt izdzīvot Latvijas mākslas jomai – tas katrai institūcijai, kuratoram, māksliniekiem, kritiķim, mākslas patronam un šobrīd varbūt visbūtiskāk – valdībai un Kultūras Ministrijai, ir pēc iespējas ātrāk jāuzrada, vadoties pēc savas personiskās vai institucionālās ētikas apsvērumiem. Mēs pagaidām, šķiet, visi vēl esam loading režīmā. Nevar nepieminēt valsts un pašvaldību kopējo atbildību kultūras jomā, kur pašvaldība atliek projektu konkursa rezultātu izsludināšanu – institūcijām, kuru finansējums ir tieši atkarīgs no valsts un pašvaldību organizētajiem projektu konkursiem, un Kultūras ministrija vēl joprojām klusē par atbalsta mehānismiem kultūras un mākslas sektoram. Latvijai ierastā manierē šoreiz ir īsti vietā šo situāciju salīdzināt kaut vai ar Igaunijas un Lietuvas piemēriem, kur atbalsta mehānismi izstrādāti un ir darbībā kopš aprīļa sākuma.
Kim? kontekstā ir nepieciešams domāt un reaģēt uz jautajumu par to, kas tagad notiks ar izstādi fiziskajā telpā.
Vai jums ir vīzija par to, kāda izskatīsies mākslas aina tuvākajā nākotnē? Kas būs galvenie pagrieziena punkti un kurā virzienā māksla varētu doties?
Bez pieminētās pārcelšanās virtuālajā vidē (daļa no mākslas pārcelsies no reālās vides virtuālajā, daļai ir lieli draudi pazust kaut kur pa vidu šajā pārejas fāzē), Kim? kontekstā ir nepieciešams domāt un reaģēt uz jautajumu par to, kas tagad notiks ar izstādi fiziskajā telpā. Vai izstādes formāts (kas pat bez pandēmijas tiek regulāri izvaicāts un kritizēts) piedzīvos neizbēgamu krīzi? Vai to pašu krīzi, kuru pirms laika izdzīvoja un ar mainīgiem panākumiem uzveica grāmata, žurnāls un izdevniecība? Varbūt ir jāparaugās atpakaļ un jāaizņemas rīki no šī lauka un tā pieredzes, lai labāk varētu saprast, ko iesākt ar izstādi? Kā iekārtot izstādi attālināti? Kā to skatīties un vērtēt ārpus ierastajiem vērojumiem digitālajās mākslas platformās, kas publicē klasiskās arhitektūras žanrā uzvestas izstāžu fotogrāfijas? Kā līdz publikai novadīt projektus, kas nav t.s. digital born vai digital native, bet kaut kas pa vidu. Kā panākt, lai to kvalitāte un nozīmīgums neizvērstos arī “kaut kas pa vidu”? Kamēr mākslas un kultūras radītāji un kūrētāji būs vairāk piesieti kādai konkrētai vietai, taustāmās mākslas (virtuālā, protams, strādā ar pavisam citiem noteikumiem) fiziskā pārvietošanās turpinās notikt. Tā (māksla) kaut kur konkrēti dosies šī vārda tiešā nozīmē. Tas man liek atgriezties pie sarunām par kūrēšanas modeli, kas apzīmēts ar vārdu “smuggling” (Irit Rogoff, 2006), kas, burtiski tulkojot, protams, ir “kontrabanda”. Mazāk kā pus-legāls/nelegāls manevrs, šis “kontrabandas” žests norāda uz praksi, kas apvieno mākslu un politiku, teoriju un praksi, kā arī analīzi un rīcību. Iedzīvinot šo vēl atmiņā svaigi esošo Latvijas 90. gadu pieredzi šodienā, varētu teikt, ka pandēmija ir iedvesmojusi Kim? uzsākt zināmu ienākošas un izejošas “kontrabandas” praksi.
Zane Onckule vada tūri Tobiasa Kaspara izstādes “ĪPAŠUMS” (ESTATE) atklāšanā 2019. gada 31. oktobrī.
Izstāde iekārtota kuratorei un tobrīd rezidencē Ķīnā esošajam māksliniekam sazinoties elektroniski.
Foto: Filps Smits
